Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla “Kuršu vikingi”

Divi rakstnieki uz slidenas taciņas

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla. Kuršu vikingi. R., Karogs, 1998

Rūmnieks Migla Kuršu vikingi Vēsturiskais romāns ir viena no slidenākajām taciņām prozas labirintā. Kļūmīgs solis — un purvā iekšā. Tas tāpēc, ka dīvainā kārtā izveidojusies visai savdabīga — gan lasītāju, gan rakstītāju — attieksme pret šo žanru. Vienā pusē — “nopietnā” literatūra, otrā — triviālā; pa vidam — vēsturiskais romāns, kas it kā būtu pieskaitāms “nopietnajai”, “augstajai”, “lielajai” utt. literatūrai, it kā ne. Arī kritika parasti par vēsturisko romānu runā gan ar cieņu, tomēr mazliet no augšas raugoties vai piedodoši acis piemiegdama, — un vislabāk tikai citu vēsturisko romānu kontekstā. Citiem vārdiem, jau pats vēsturiskā romāna jēdziens it kā raksturo ne tikai žanru, bet arī teksta kvalitāti. Zināmā mērā attieksme ir pamatota, jo dažu literatūrvēsturisku mežģījumu dēļ vēsturiskais romāns tiecas triviālās literatūras virzienā (ja triviālo literatūru mēs definējam kā teritoriju, kurā nemitīgi tiek reproducētas vienas un tās pašas klišejas). Domājams, pieminot vēsturisko romānu, katram visupirms prātā nāks aptuveni šāds komplekts: zobens rokā, apmetnis uz muguras, daiļā dāma (vēlams — divas) pakaļpusē — un uz priekšu. Ne velti vai visi vēsturiskie romāni aizdomīgi līdzinās cits citam — Valtera Skota, Dimā un Senkēviča vilktās robežas grūti pārkāpjamas arī pie XX gadsimta gala, kad tiek ārdītas bezmaz visas robežas. Vēstu­riskajā romānā joprojām primārās ir bildes iz vēstures, kas uzstīvētas uz visai pri­mitīva sižetiskā karkasa, bet romāns šajā vērtību hierarhijā pakārtots tām. Tieši no šās vērtību orientācijas izriet mil­zīgā stereotipu noturība, tur­klāt savs valdzinājums tiem piemīt — un īstenībā seniķi nav vainīgi, ka nevarēja iztikt bez zobeniem un apmetņiem. Manuprāt, ja nu autors patiesi sacerējies rakstīt vēsturisku romānu, viņam ir tikai divas iespējas: vai nu darināt profesionāli nevainojami izpildītu kādu no klasiskās shēmas variācijām, vai arī tās ironisku apspēli. Uzreiz jāsaka, ka Kuršu vikingu autori izvēlējušies pirmo iespēju un meklējuši savu pirmgājēju taciņu starp klišeju un stereotipu dūksnājiem, lāgiem itin veiksmīgi izlaipodami, lāgiem ar vienu kāju iešļūkdami stipri dziļi, bet tūlīt pat iztikdami laukā.

Bez šaubām, pastāv vēl viena iespēja — sevi cienošs autors (t. i., rakstnieks, kurš nevēlas, ka viņu skata tikai un vienīgi vēsturiskā romāna kontekstā) senču ēnas dancina, kādu augstāku nolūku vadīts; vēsturiskais materiāls tiek iesaistīts lielāka mēroga spēlē, taču arī šeit vēsturiskā romāna stereotipu dēļ var gadīties visādas klizmas (raksturīgs piemērs — Visvalža Lāma Ķēves dēls Kurbads; Alberts Bels savulaik tieši šā nepārvaramā “zobena un apmetņa” stereotipa dēļ pašrocīgi nogalēja Bezmiegu; arī Marģerim Zariņam neko labi neveicās, kad viņš Autīnes novada princī Hamletā Latvijas senvēsturi mēģināja uzstiept uz Šekspīra liestes). Arī šo iespēju Andrejs Migla un Valdis Rūmnieks nav atstājuši novārtā; tas formulēts romāna pēcvārdā: ..mēģināt apjaust, no kurienes stiepjas latvieša saknes. (..) Kādiem mums, latviešiem, vajadzētu stāvēt gadsimtu krustcelēs?”

Ja mēs pēc latviešu vēsturiskajiem romāniem mēģinātu restaurēt Latvijas vēsturi, tad izrādītos, ka tā sākusies tikai XIII gadsimtā, bet vēstures inspirētāji bijuši vācu krustneši. Pirms tam — tukšums, ja nu vienīgi klusi un miermīlīgi ļautiņi laimīgi rosījās savos mazajos tīrumiņos, nemitīgi dainodami un labi daudz alu dzerdami. Ir gan izņēmumi — piemēram, visai kuriozais senvēstures traktējums Jāņa Sārta tetraloģijas Senatne pirmajā daļā Māra (1929), ap to pašu laiku vēsturiskā romāna žanrā drusku paniekojās vēlākais socreālisma klasiķis Jānis Niedre (Vikingi, 1931); no jaunākiem laikiem minams Alberta Gulbja pusaudžu lasāmgabals Pirms tūkstoš gadiem (1968), kurā populārzinātniskas piedzīvojumu literatūras garā aprakstītas kuršu vēstures ainas. Taču šie izņēmumi ir pagalam nenozīmīgi un kopainu neko daudz neiespaido. Vēl, protams, ir konspektīvais ieskats kuršu vēsturē Alberta Bela Cilvēkos laivās, bet šis romāns pilnībā piederīgs iepriekšminētajai lielāka mēroga spēlei, kuras likme ir dažādas ar mūžību saistītas padarīšanas. Visi pārējie vēsturisko romānu rakstītāji apbrīnojamā vienprātībā iecienījuši vai nu XIII, vai XVII – XVIII gadsimtu — laiku un vidi, kurā pat “zobena un apmetņa” stereotips tiecas pateikt “kaut ko vairāk”, jo vēsturiskie fakti jau paši par sevi ir pietiekoši daiļrunīgi. (Gan jāpiebilst, ka Skandināvijas valstīs ir milzīgs daudzums vikingu romānu — un līdz ar to tur valda tāds stereotipu terors, ka sevi cienoši rakstnieki labāk liek vikingu ēnām mieru; viens no vikingu romānu labākajiem paraugiem — zviedra Fransa Bengtsona Sarkanais Pūķis — tulkots arī latviski, tāpēc ir iespēja salīdzināt, kaut gan vikingu darbības mērogi ir krietni vērienīgāki, arī Sarkanajā Pūķī aprakstītais laikmets ir cits.)

Andreja Miglas un Valda Rūmnieka Kuršu vikingi ir itin klasisks vēsturiskais romāns, taču šoreiz žanra piederības apzīmējums nav kvalitātes rādītājs. No vienas puses, par to būtu jāpateicas izvēlētajai videi un laikmetam — šai ziņā autori par vairākiem gadsimtiem izgājuši ārpus latviešu literatūras konteksta. Tātad: darbības laiks — 853. un 854. gads; vieta — Jūrpils (Grobiņa), arī Apūle (tagad meklējama Lietuvas teritorijā) un vienubrīd Birkas (Bjorko) sala Zviedrijā. No šejienes izriet liela problēma, kas tai pašā laikā autoriem ir arī liela privilēģija. Runa ir ne tik daudz par to, ka darbības laiks un vide latviešu prozai faktiski ir terra incognita, cik par to, ka no sižeta virzītājspēkiem tiek izslēgts klasiskais pretstatījums “labie latvieši/sliktie vācu vai krievu rīkļurāvēji”. Līdz ar to veiksmīgi tiek apietas jo sevišķi bīstamās klišeju purvāja vietas. Otrkārt, arī romāna struktūra ir diezgan raksturīga vēstu­riskajam romānam. Proti, aplūkojamais laikposms ir tikai viens gads, kurā “zobena un apmetņa” sižetam grūti izvērsties; šo gadu ierobežo divi vēsturē fiksēti notikumi: 853. gada kuršu laupīšanas uzbrukums dāņiem un 854. gada sveju (zviedru senču) laupīšanas uzbrukums kuršiem, kad tika nodedzināta Jūrpils. Pa vidam — autoru fantāzijas teritorija uz etnogrāfisku faktu fundamenta. Jau Virza Straumēnos pierādīja, ka gads ir pietiekoši ilgs laikposms, lai vispusīgi iepazīstinātu ar esamības lokiem. Un arī šoreiz autori gada laikā ļauj romāna personām piedzīvot visu, ko vien IX gad­simta kurši var piedzīvot: sirojumus, varenas dzīres, Jāņu svinēšanu, kāzas, bēres, kuģojumu uz Zviedriju, kuģa būvēšanu un daudz ko citu no dzīves augstākajām un zemākajām sfērām. Taisnību sakot, rodas iespaids, ka autoru atvēziens bijis pārmēru plašs, jo pēcgalā viņi vairs nezina, ko ar daudzajām romānā iedzīvinātajām personām iesākt. Pilnīgi gaisā karājamies paliek tik vērienīgi aizsāktā Lokera un Valdūna samezgloto personisko un politisko attiecību līnija. Galu galā izrādās, ka sveji, nogalēdami Jūrpils ļaudis, īstenībā izdara autoriem lielu pakalpojumu, citādi nāktos rakstīt Kuršu vikingiem turpinājumu. Bet, vienalga, dažs tiek par varītēm stīvēts pretī kapa malai. Piemēram, vieglprātes Dinges Tālavas taurētāja stilistikā ieturētais nāves apraksts vairāk atgādina visai neloģisku autoru uztiepumu sižetam; tāpat arī Aldas pārlieku efektīgā nāve drīzāk būtu piemērota kādai Latīņamerikas seriāla varonei.

Mazs komentārs virsrakstam — no kāda potenciāla lasītāja dzirdēju, ka romānam esot galīgi aplams nosaukums: kurši esot kurši, bet vikingu mājvieta meklējama Skandināvijā, tāpēc kuršus nekādi nevarot dēvēt par vikingiem. Īstenībā vikingi bija kaut kas līdzīgs profesijas apzīmējumam (tāpat kā pirāti) — par vikingiem sevi dēvēja ļauži, kas izklaidējās ar laupīšanas jūras braucieniem, visviens, vai viņi būtu norvēģi, zviedri vai dāņi. Tāpat arī romānā vairākkārt pieminēta “došanās vikingā”, ar to saprotot laupīšanas braucienu. Saprotams, nav zināms, vai kuršu laupītāji sevi dēvēja par vikingiem un kā viņi dēvēja aizjūras laupītājus, taču skaidrs ir tas. ka viņu izdarības labi atbilst šās cunftes likumiem — analoģija ir precīza.

Romānam nav spilgti izteikta lineāra sižeta; 99 nodaļas (patīkama ekvilibristika: maģiskais skaitlis plus norāde par to, ka kuršu vēsture vēl nav galā) it kā sasaista kopā “lielais noslēpums”: Lokers no sirojuma pārved nolaupīto dāņu valdnieka meitu Sigrīdu un viņas kalponi Aldu, taču pēcgalā izrādās, ka viņas mainījušās lomām, un tādējādi princeses precinieks Lokers dabū tikai Aldu, kas turklāt izrādās liela maita, bet trešajam tēvadēlam līdzīgais Andis tiek aplaimots ar Sigrīdu. Tā laikam ir ģenētiska sērga: latviešu prozisti no sākta gala bijuši pagalam slikti intriganti (t. i., intrigas darinātāji). Jau Mērnieku laiku kriminālintriga bija cirsta gluži vai ar gulšņu tēšamo. Arī Kuršu vikingos šīs samainītās jaunkundzes neliekas aizgūtas no pašiem labākajiem un svaigākajiem literatūras paraugiem. Kanons pasaka priekšā — autori akli seko; banālā intriga neiederas citādi tik iespaidīgi veidotajā romāna ornamentā, tāpēc vadības groži izslīd autoriem no rokām. Viņi vairs nezina, ko ar Aldu iesākt, tāpēc notiesā uz nāvi. Ar to vēl varētu samierināties — galu galā, kurš vēsturiskais romāns izticis bez romantiskas intrigas, tomēr nelādzīgākais ir tas, ka autori ne tikai māj, bet bliež ar sētas mietu lasītājam pa pieri, lai tikai viņam jau pašā romāna sākumā būtu skaidrs, kura ir kura (daudznozīmīgā Sigrīdas un Aldas saruna aiz slēgtajām durvīm; kalpone Alda neprot vienkāršus darbus; sagūstītais miesassargs Berserks tiecas nogalēt tieši Aldu, nevis Sigrīdu u. c). Par laimi, šī intriga, grūti pateikt, gribēti vai negribēti, atbīdījusies tālu fonā.

Pēcvārdā autori formulē romāna pirmcēloni: „gaisināt gluži vai pārmītu palikušo priekšstatu par sērīgi rimto zemkopju tautu, kurai XIII gadsimtā uzbruka ļaunie krustneši.” Ērtības labad mēģināsim uzlūkot romānu trīs ļoti nosacītos un savā starpā cieši saistītos līmeņos: “fizioloģiskais”, “etnogrāfiskais” un “simboliskais”. “Fizio­loģiskajā” līmenī mīts par „sērīgi rimto zemkopju tautu” izgaisināts pilnīgi un galīgi: kurši cērtas uz nebēdu, par vispārcilvēcisko ētiku neviens nav pat dzirdējis (nogalēt drelli — tas nav grēka darbs, vien žēl zaudētā darba spēka), par nocirstajām ienaidnieku galvām cirtējam tiek gods un slava, bet labākais mantas krājumu papil­dināšanas veids un arī izklaide ir laupīšanas brauciens. Šeit autori pilnībā novēršas no visai stabilas vēsturiskā romāna klišejas: “labie” latvieši un “sliktie” svešie. Kurši ir gluži tādi paši rīkļurāvēji kā citi, to prasa laikmets. Arī sieviešu tiesības vīriem pat visļaunākajos murgos nerādās. Tāpat daudzas veiksmīgas lappuses atvēlētas visai amizantai erotikai, kas ir pavisam rets viesis latviešu vēsturiskajā romānā. Vārdu sakot, “fizioloģiskais” līmenis radīts pēc labākajiem Bahtina formulētajiem tautas kultūras likumiem, un šeit nav ko piebilst, ja neskaita to, ka neizprotamu iemeslu dēļ dažas personas “fizioloģiskajā” līmeni netiek ielaistas.

Nebūdams vēsturnieks, nezinu sacīt, cik precīzi restaurēts “etnogrāfiskais” līmenis. Skaidrs vienīgi tas, ka romānā kuršu pasaule veidojas apskaužami pilnīga un ticama, sākot no sadzī­viskiem sīkumiem līdz rituālām izdarībām (varbūt vienīgi krīviem un likteņa zirgam jūtama banalitātes piesmaka — aina uzbāzīgi atgādina kādu daudzkārt redzētu reprodukciju). Tekstā veiksmīgi iekomponēta un citkārt sausa informācija pārtop poētiskā jēdzienā, kam cieša saistība ar to, ko mēs dēvējam par interesantumu. Arī ekskursiju uz muzeju var pārvērst intelektuālā piedzīvojumā, bet Kuršu vikingi, protams, nav muzejs; etnogrāfiskā ekskursija iekļaujas lielāka mēroga struktūrā. Lāgiem gan pavīd kāds dīvains anahronisms — piemēram, par to, ka kuršu laivām bijuši stūres rati, tāpat priekšstats par raganu uz slotas ir kristietisma laikā radies; ugunīgais, par medalu stiprākais dzēriens, ko Lokers atved no dāņu zemes, liekas, tika destilēts kādus gadsimtus vēlāk un citā Eiropas malā. Manuprāt, uzbāzīgi daiļrunīga ir aina, kurā dāņu kuģis ar zelta krustu priekšgalā slīd un sadragā Iļģim kāju (šķiet, jau Andrejs Upīts aprakstīja līdzīgu epizodi, tikai ačgārnā skatā — senču gari atriebās kristīgajiem vurdalakiem): vēl nedz šī, nedz nākamā, nedz arī aiznākamā kuršu paaudze krusta varu neko daudz nejutīs, jo pirmo baznīcu Kolkā uzslies tikai XI gadsimta vidū. Tāpēc pravietojums romāna kontekstā liekas stipri priekšlaicīgs.

Arī Anda būvētais trīsklāju kuģis diez vai ir IX gadsimtam piedienīgs. Pirmkārt, stipri jāšaubās, vai meistars, kurš līdz tam būvējis augstākais padsmit metru garas laivas (izrakumos atrastās, kādu gadsimtu vēlāk tapušās vikingu laivas ir aptuveni 20 m garas), ar pirmo rāvienu dabūs gatavu pamatīgu kuģi. Otrkārt, kuģis kuršu sirotājiem nebija nepieciešams — viņiem vajadzēja laivas ar seklu iegrimi, ar kurām var jebkurā vietā piestāt krastā vai iebraukt upju grīvās un veikli izkāpt malā, pirms aplaupāmie paguvuši samukt mežā ar visu savu mantu. Trīsklāju kuģis iederīgs citā sabiedrībā ar attīstītu tirdzniecību un profesionāliem jūrniekiem. Šim kuģim varētu arī nepievērst īpašu uzmanību, ja vien tajā nesadurtos divi romāna līmeņi — “etnogrāfiskais” un “simboliskais”. Proti, lielajam kuģim uzticēta simboliska funkcija. No vienas puses, tas iemieso Lokera kareivīgos sapņus par kundzību Baltijas jūrā, no otras — Anda vīziju par dzintara tiltu pāri jūrai. No trešās — arī tautas radošo garu, iztēles materializāciju vai ko tamlīdzīgu. Ne velti romāna noslēgumā karalis Olavs tik ļoti simboliski aizved kuģi pāri jūrai līdz ar abu brāļu pačibējušajiem sapņiem. Taču, ja atceramies, ka “etnogrāfiskais” līmenis romānā viscaur izzīmēts ar apskaužamu rūpību līdz vissīkākajai ikdienas detaļai (piemēram, tas, kā Andis gatavo Lokera mantu lādi), tad trīsklāju kuģis šajā tik ļoti ticamajā kontekstā atgādina svešķermeni — ne vien no cita laikmeta, bet, kas ir galvenais, arī no cita romāna. Kuģis pastāv tikai kā simbols, “etnogrāfiskajā” līmenī tas gluži vienkārši neeksistē. Runa nav pat par to, ka kuģis būtu neiederīgs IX gadsimta realitātē, bet gan par to, ka autori to nav padarījuši ticamu romānā.

Īstenībā sapņu kuģis tikai lieku reizi akcentē kādu citu problēmu, kuras saknes meklējamas krietni dziļāk. Proti, “fizio­loģiskais” un “etnogrāfiskais” līmenis ne vienmēr tiek saāķēts ar “simbolisko”. Ka autori pieprot šo mākslu — par to liecina Lokera figūra. Viņš ir varens laupītājs, kurš mazpamazām sāk domāt politiskās kategorijās — mantas viņam gana, nu vajag varu, bet tai pašā laikā viņš ir vienlīdz varens izēdājs, dzērājs un meitu mīlētājs. Ar kājām cieši iesakņojies “fizioloģiskajā” līmenī, ar galvu Lokers ietiecas “simboliskajā”; primitīvās izdarības (uzbrūkot garām­braucošajām laivām, Lokers svešinieku vadonim kājā iecērt savu zīmi, lai visur zina, ka bez nodevām kuršiem garām netikt) notur pie zemes pārmēru pareizo ideju par tautu vienotību pie Baltijas jūras, kas aizdomīgi atgādina neapstrādātu kontrabandu iz XX gadsimta. Vārdu sakot, Lokers ir, kā teikts šā raksta sākumā, profesionāli nevainojami izpildīta variācija par klasiska seniķu vadoņa tēlu. Savukārt vecais karotājs Tontegode, lai arī funkcionālā ziņā viņam ierādīta vieta kaut kur dibenplānā līdz ar Varigerbi un Doti, ir kolorītākā un konsekventāk izstrādātā persona romānā. Piederību “fizioloģiskajam” līmenim jo sevišķi izteiksmīgi viņš apliecina ar savu leksiku un mazliet komiski aprobežoto pasaules skatījumu, bet augstākā līmenī viņu paceļ pēkšņā un īsti neizskaidrojamā apsēstība ar mazo māla skulptūriņu veidošanu, par kurām Varigerbe zina teikt, ka tādas dodot nelaiķiem līdz uz viņsauli. Īstenībā tas nav nemaz tik oriģināli: zemapziņā apjautis savu drīzo nāvi (un ar kādu piekto vai astoto maņu — Jūrpils iznīcināšanu), viņš šo apziņu reprezentē arī simboliski. Taču pabeigtību un eleganci Tontegodem piešķir viņa nāve zem paša saveidoto skulptūriņu kaudzes — aina, kas ir pietiekoši iespaidīga, lai to atstātu bez komentāriem. Tontegodi autori aplaimojuši ar cienījamu nāvi (literārā ziņā); viņš arī ir viens no retajiem, kura sižetiskā līnija aizvadīta līdz loģiskam gala iznākumam; daudzām citām romānā iemitušajām personām nav tik labi veicies. Vienlīdz veiksmīgi romāna ornamentā iederas kāda cita dibenplāna figūra, kas arī vēsturiskajam romānam tapusi bezmaz par obligātu aksesuāru — āksts, ar kura muti runā patiesība. Tas ir pusjukušais Smilšu Pēteris ar savu “smilšu filozofiju”. Patiesību gan viņš nemēdz teikt, atstādams šo nodarbi Hadingam, tomēr viņa dažbrīd āķīgie, dažbrīd pikantie paradoksi piešķir tekstam dažu jaunu niansi.

Jau tika teikts par to, ka dažas personas nez kāpēc netiek ielaistas “fizioloģiskajā” līmenī. Diemžēl Andim autori atņēmuši vai visus sīkos ikdienas prieciņus, kas tik ļoti pie sirds viņa brālim Lokeram, bet lasītājam līdz ar to zināmā mērā arī lasīšanas prieku, jo Andis, blakus paša darinātajam kuģim, vibrē kaut kur pavisam ēteriskās sfērās, tik tālu atstatinājies no “fizioloģiskā” līmeņa, ka izskatās iestīvināti sterils. Šī īpatnība izriet no tā, ka romānā darbojošās personas mazpamazām polarizējas — gan ne pa tradicionālajām labā un ļaunā spēka līnijām, bet drīzāk pakļaujoties garīgā un materiālā (vai — radītāja un grāvēja) pretstatījumam. Andis nodarbojas ar koka darbiem, būvē lādes un kuģus, Hadings runā līdzībās un strinkšķina kanteli, bet Lokers, Tontegode un viņu krietni apsviedīgākais aizjūras spoguļattēls Olavs aizrautīgi laupa mantu un iznīcina citu radīto. Ne velti romāna noslēgumā abu brāļu ceļi šķiras. Un atkal jāpiebilst, ka šis pretstatījums kā konceptuāls romāna stūrakmens ir īsti iederīgs un iedarbīgs, — katrā ziņā tas ir krietni iespaidīgāks par līdz šim vēsturiskajā romānā ierasto labā un ļaunā stereotipu, nelaime vien tā, ka autori nav bijuši līdz galam konsekventi. Ja Lokers un kompānija mīt visos trijos teksta līmeņos, tad Andim un jo sevišķi Hadingam, arī Sigrīdai, nocirpta ķermeņa apakšdaļa, atstājot mūsdienīgi prātīgās galvas. Viņi darbojas tikai romāna “simboliskajā” līmeni, vēl trakāk — Andis atgādina tādu kā “pozitīvo varoni”, kam nu būtu jākalpo visiem par paraugu. Faktiski arī tā ir klasiska romānu rakstītāju klizma: “labie” tiek veidoti kā idejiski pareizas un bezpersoniskas būtnes, kamēr “ļaunajiem” vai, šai gadījumā precīzāk, “ne tik labajiem” top atvēlētas viskošākās un iespaidīgākās krāsas. Gala iznākumā “labie” romāna kontekstā pārtop par visīstākajiem ļaundariem un tiecas nogalēt pašu romānu, īpaši slepkavniecisks ir Hadings (vēstures avoti liecina, ka tai laikā kāds Hadings patiesi bijis kuršu gūstā, taču reālais Hadings bijis nevis pasaules klaidonis, bet gan dāņu valdnieks). Runa nav par to, ka šis no Austrumiem (kā daži mājieni liek noprast, no indiešiem vai arābiem, varbūt no Bizantijas) nākušais klaidonis būtu “neticams”, — kontakti starp tautām tai laikā bija ciešāki, nekā mēs mēdzam domāt. Arī vēsturiskā romāna žanrā šāds “svešā klaidoņa” motīvs ir plaši izplatīts — kurš cits teiks poētiskos aforismus par vārda spēku un ceļu kā mājām (pašiem par sevi šiem aforismiem nav ne vainas); viegli samanāms, ka ar Hadinga muti bieži runā autori. Hadings ir tas punkts, kurā “fizioloģiskajam”, “etnogrāfiskajam” un “simbo­liskajam” slānim it kā vajadzētu saplūst veselumā, taču īstenībā starp tiem veidojas nesaderība — “svešais” nekļūst par “savējo”. Turklāt Hadinga darbošanās drusku atgādina tādu kā maskētu provinciālisma kompleksu: ja pašiem neveicas, allaž paliek cerība, ka atnāks kāds Austrumu gudrais, saliks visu pa vietām un, atalgojumu neprasot, labprātīgi pazudīs vēstures miglā. Kurši bez Hadinga tēvišķīgās svētības nevar nedz kuģi uzcirst, nedz Tontegodes muguras vainu sadakterēt, nedz pieklājīgi pie svejiem uzvesties, nedz zelta bumbu no smiltīm izķeksēt, nedz gaišos sapņus līdz realitātei aizvadīt, nedz utt. Hadings ir kārtējais uztiepums romāna loģiskajam ritējumam.

Bez šaubām, ar šīm ēteriskajām ēnām “simboliskais” līmenis neaprobežojas. Ir arī daiļrunīgas vīzijas, ir efektīga krāsu simbolika un daudz kas cits. Taču kopumā aina gluži viendabīga neveidojas. Rodas iespaids, ka autoru būvētā katedrāle — un savā ziņā tās arhitektūra ir patiesi iespaidīga, daudzās romāna līnijas vijas, krustojas, apraujas, veidodamas sarežģītu ornamentu — ir ar defektiem. Virzienu uz debesu gaišumiem tā gan rāda, bet šādi tādi ārkārtīgi svarīgi konstrukcijas elementi aizmirsti iebūvēt, citu atkal ir par daudz. Tā nav, ka katedrāle bruktu no mazākā kritikas pieskāriena, tomēr īsti stabila tā nav.

 

 

Karogs, 07.1998

____________________________________________

Vēl par Valdi Rūmnieku un Andreju Miglu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s