Harijs Gulbis “Degoši debesu akmentiņi”

Ripo, ka klab vien

Harijs Gulbis. Degoši debesu akmentiņi, Preses nams, 1998

image Kopš Harija Gulbja iepriekšējā romāna Doņuleja aizritējuši jau 17 gadi. Tagad – romāns Degoši debesu akmentiņi. Tas ir traģikomisks lasāmgabals par skolotāja Ērika Ķestera dzīvi un darbiem – no agras bērnības līdz nāvei, no trīsdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Jāpiebilst, cik noprotams, pats romāns iecerēts varbūt ne jau gluži traģisks, tad vismaz dramatisks, bet komiskais elements nācis klāt negribēts, tāpat kā komiskas liekas TV seriālu kaislības. Romāna sākumā Ķesteris 66. dzimšanas dienas priekšvakarā, iedziļinādamies Aurēlija apcerē Pašam sev un aplūkodams dzimtas Bībeli, mazpamazām sāk apcerēt savu biogrāfiju. Aizrit apaļš gads līdz nākamajai dzimšanas dienai, un šai laikā lasītājs tiek iepazīstināts gan ar šā gada norisēm, gan ar visiem Ķesterim piederošajiem 66 gadiem. Bērnībā viņš dzīvo kādā mazpilsētā un laukos pie vecmāmiņas, pēc kara studē vēsturi, aizraujas ar mūziku, spēlē ballīšu grupā, apprecas, audzina bērnus, ir skolotājs, izglītības sistēmas funkcionārs, stājas partijā, vada korus un plūc laurus Dziesmu svētkos, šķiras, pēcgalā ir pensionārs.

Vārdu sakot, Degoši debesu akmentiņi ir tipisks vēsturisks komikss, kurā autors ar Ķestera biogrāfijas starpniecību tiecies raksturot viņa caurdzīvotos laikmetus, līdz ar to parādot, kas viss bijis jāpiedzīvo latviešu tautai. Svarīgākā atšķirība no citiem šāda veida komiksiem – traģisko vaimanu nots nav pārmēru izspīlēta; Ķesteris ne vien pats caurcaurēm ir vidusmēra cilvēks, bet arī viņa biogrāfija ir diezgan vienmuļa un līdzsvarota. Ķesteris gausi kuģo pa straumi, veiksmīgi apiedams lielākos mutuļus un izmukdams no agresīvākajām haizivīm – viņu neko daudz neķer ne karš, nedz pēckara represijas, ja nu vienīgi kāds čekists lāgiem maigi uzknābj.

Taču, kā jau teikts, romānā ielaužas komika. Proti, lai arī Ķesteris ir skolotājs un mūzikas entuziasts, tā vien liekas, ka viņa profesija un sirds aicinājums ir būt nelaimīgam. Jau bērnībā viņu pamet novārtā māte, atstādama vecmāmiņas gādībā, neieredz patēvs, vēlāk nemitīgi pazemo sieva, kolēģi izrādās neganti intriganti, šķiroties viņš tiek aptīrīts je ne gluži līdz kreklam, tad līdz pēdīgam čemodānam. Pilsētas mājā reketieris no augšstāva ņirdz taisnī ģīmī un vakaros dārdina metālu, lauku mājas kaimiņi indrāniskā garā bērzus nozāģē, mazdēls iztirgo dzimtas Bībeli, aptin ap pirkstu pie dzīvokļu maiņas un kopā ar savu sievu sastrādā citas negantības, bagātais dēls kaitina jau ar savu esamību vien utt., utt. Lai kādi laiki būtu aiz loga, pasaule ir kā sazvērējusies ieriebt Ķesterim. Vajadzētu lappušu lappuses, lai tikai uzskaitītu Ķestera pāridarītājus. Un, kad romāna noslēgumā izlec velnēns provinces huligāna skatā un ar armatūras stieni nosit Ķesteri, nudien atviegloti jānopūšas: beidzot viņa mocības ir galā. Kapu zvani un punkts.

Runa, protams, nav par to, ka šāds drusku komisks nelaimes putns nevarētu klejot pa romāna lappusēm. No svara ir kas cits. Romāns it kā tēmē uz diezgan augstiem reālpsiholoģiskās prozas plauktiem, par ko liecina episkais laika un telpas tvērums un plašais darbojošos personu klāsts, taču īstenībā nemitīgi nošļūk pliekanā melodrāmā. Šeit raksturīgs ir klaji mehāniskais noslēgums: kolīdz Ķesteris beidzot ir atradis mierīgu patvērumu mantotajā lauku mājā, pie tam vēl ticis vietējā baznīcā pie ērģeļu spēles – nu tik būs īstā dzīve saskaņā ar sevi -, uzreiz iznirst vurdalaki ar armatūras stieņiem. T.i., pasaule nemaz nedrīkst neapliecināt savu pagrimumu, to prasa šāda veida komiksu likumi. Tāpat Ķestera mazdēls, kas pārdod trīssimtgadīgo dzimtas Bībeli, ar to tik uzskatāmi apliecinādams savu deģenerāciju, ka atliek vien noplātīt rokas un ironiski novīpsnāt. Jo – visas šīs neciešamās banalitātes un nodrāztie «simboli» tiek aprakstīti visdziļākajā nopietnībā, turklāt kaut kur fonā jūtams skolmeistariski izslietais autora rādītājpirksts: redziet nu, kā tiek pazudinātas morālās vērtības, kāds naudas un mantu kults valda visriņķī. Lasiet un mācieties, kā vajag/nevajag dzīvot! Turklāt tikko minētās «simboliskās izdarības laikam gan ir autora meistarības kalngals, jo citādi romānā īsti neizprotamu iemeslu dēļ milzums vietas atvēlēts smalkiem Ķestera radurakstu, izglītības funkcionāru intrigu un tamlīdzīgu norišu aprakstiem, par kuriem grūti tikt skaidrībā, kālab tie vajadzīgi. Ja nu vienīgi lieku reizi parādīt, cik ļoti tiek nonievāts nabaga nevainīgais Ķesteris.

Kopumā Degoši debesu akmentiņi atgādina itin veiksmīgi sameistarotu scenāriju TV seriālam: ir bēdu pilns dzīves gājums, ir kaislības, ir grēki, ir lietošanai ērti «simboli», ir laikrakstu reālijas – viss, kas vien nepieciešams šādiem lasāmgabaliem. Nav noliedzams arī autora profesionālisms, šīs sastāvdaļas savelkot vienkopus. Romāns ir kā labi saeļļots mehānisms, kas ripo uz priekšu, ka klab vien, pretī iepriekšparedzamajām beigām. Un ir jau arī kaut kas pievilcīgs šajā mehāniskajā un iemidzinošajā klabēšanā – katrā ziņā seriālu cienītājiem patiks. Vienīgā problēma – tas ir kārtējais ķieģelītis sienā, ko dēvē par latviešu prozu un kas tiek cītīgi mūrēta aizvien augstāka un biezāka, aizsedzot gan pasauli, gan literatūras piedāvātās iespējas.

Diena, 25.06.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s