Kurts Vonnegūts “Māte nakts”

Kurts Vonnegūts. Māte nakts. No angļu valodas tulkojusi Inguna Jansone un Jānis Ramba. Enigma, 1997

Māte nakts pagaidām ir Vonnegūta septītais latviešu valodā tulkotais ro­māns — no 13 vai 14 sarak­stītajiem (Von­negūta pēdē­jās, 1997. ga­dā iznākušās grāmatas Laikatrīce žanra apzīmē­jums ir visai problemātisks). 1973. gadā iznāca Kaķa šūpulis (ar ne­lielām cenzūras korekcijām — īsināti visai skeptiskie Vonnegūta izteikumi par sociālismu), 1987. gadā — Lop­kautuve Nr. 5, Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter! un Čempionu brokastis; 1994. gadā — Balagāns jeb Vientulībai — nē un Zilbārdis.

Māte nakts iezīmīga ar to, ka ar šo romānu saistās lūzums Vonnegūta daiļradē. Proti, līdz tam viņš bija publicējis divus zinātniski fantastiskus romānus, precīzāk, ekscentriski futuroloģiskas fantāzijas, izpelnīdamies ievērību, taču ne popularitāti. Tā nāca pēc Kaķa šūpuļa (1963). Starp Vonnegūta fantastiku un Kaķa šū­puli atrodas Māte nakts (1961).

Lasot Vonnegūtu, allaž nākas pār­liecināties, ka vēsture virzās uz priek­šu (?), meklējot visneiedomājamākos un absurdākos ceļus. Otrā pasaules kara laikā amerikānis Hovards Kempbels kļūst par vācu radiozvaigzni: teic kvēlas runas, pats neticēdams nevie­nam vārdam un ļoti ironiski uztverdams sevis sacīto. „Es cerēju, ka, būdams radio darbinieks, es būšu tikai smiek­līgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst,” stāsta Kempbels. Taču neviens nezina, ka patiesībā viņš ir amerikāņu spiegs — un šis fakts ir tik ļoti apslēpts, ka pēc kara Kempbelu meklē kā kara noziedznieku, vienu no galvenajiem Hitlera propagandistiem. Viņš klusi un mierīgi mīt savā bēniņu dzīvoklī Ņujor­kā, taču, izrādās, pat sešdesmito gadu Amerikā ir ļaudis, kas atceras viņa ru­nas, dievina viņu un pielūdz. Un otrā­di — ir arī cilvēki, kas no sirds pašrocī­gi pārgrieztu Kempbelam rīkli. Turklāt Kempbelu labprāt sagrābtu krievu izlūkdienests. Vārdsakot, romānu veido neprātīgu paradoksu un absur­du virknes, kādas spējīga radīt vien vēsture un arī izcila rakstnieka fantā­zija. Notiek tieši tas, kas vismazāk ticams; pasaule saskaldīta mazos fragmentos, starp kuriem loģiskas kop­sakarības grūti saskatīt; tāpat arī esa­mība ir nejaušību un nejēdzīgu starp­gadījumu savirknējums. Šeit iederīga ir Vonnegūta iecienītā kolāžas tipa kompozīcija: romānu veido mazi frag­menti, katra nodaļa — kā īsa novelīte ar grotesku vai absurdu sižetu. Vienī­gā izeja šaisaulē —tas ir ironisks skatī­jums, ironija un skepse kā pēdējais patvērums, „..es allaž esmu spējis sa­dzīvot ar izdarīto. Man ir palīdzējusi vienkāršā un plaši izplatītā modernās civilizācijas priekšrocība — šizofrēnija,” apgalvo Kempbels, Tiesa, viss šis caur­caurēm melnais humors Vonnegūta neatkārtojamā manierē jaukts ar ne­slēptu sirsnību un cilvēkmīlestību.

Tātad: 1961. gadā ar Māti nakti Vonnegūts spēra krietnu soli pretī tam, lai kļūtu par vienu no XX gadsimta izci­lākajiem prozistiem. Pagājušogad septiņdesmitpiecgadīgais vecmeistars pazi­ņoja, ka metīs rakstniecībai mieru. Pē­dējais darbs — librets operai, kurā stāstīts par vienīgo ASV armijas ka­reivi, kurš kā dezertieris nošauts otrajā pasaules karā. Opera izrādīta 1997. ga­dā. Taču Vonnegūtam veltīto grāmatu skaits un tekstu kopapjoms krietni pārsniedz paša Vonnegūta sarakstīto. Pirmās grāmatas par Vonnegūta daiļradi iznāca jau septiņdesmito gadu sākumā, bet kulminācija — tā ir Marka Līdsa 712 lappušu biezā Vonnegūta enciklopēdija The Vonnegut Encyclopedia: An Authorized Compendium (1994), kurā rūpīgi klasificēti un analizēti ne vien viņa teksti, bet arī Vonnegūta darbos pieminētās perso­nas un notikumi — izdomātie un reālie (piemēram, ir komentārs gan Drēzdenes bombardēšanai, kuru uz savas ādas izjuta Vonnegūts, gan arī Vonnegūta aprakstītajai pasaules bojā ejai); ir Kilgora Trauta bibliogrāfija, bokononisma analīze utt.

Cita starpā — kāds mazzināms, ar Vonnegūtu tikai pastarpināti saistīts, taču interesants fakts. Septiņdesmito gadu vidū ASV iznāca grāmata Venus on the Half-Shell. Uz vāka bija lasāms autora vārds — Kilgors Trauts, tas pats zināt­niskās fantastikas rakstnieks, kas 1965. gadā piedzima Vonnegūta romānā Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter! un kuram tik būtiska vieta ierādīta septiņos citos Vonnegūta romānos. Bez šaubām, Venus on the Half-Shell bija mistifikācija. Šoreiz Kilgoru Trautu līdz ar viņa romānu bija radījis nevis Von­negūts, bet gan pazīstamais fantasts Filips Džozs Fārmers; pats romāns, cik var spriest no kritikas atsauksmēm, — ironiski erotisks stāstījums par kos­mosa ceļotāju Saimonu, kurš nekādi netiek skaidrībā, kāpēc cilvēks pie­dzimst tikai tāpēc, lai pēcāk nomirtu, un atbildi meklē uz citām planētām. Kilgora Trauta vārds uz grāmatas vā­ka parādījās ar Vonnegūta laipnu atļauju, gan piebilstot, ka pārmērīgi reālistiskot šo personību nebūtu vē­lams, tāpēc Venus on the Half-Shell tā arī palika vienīgais „īstais” Kilgora Trauta romāns.

Grāmatu Apskats, 06.1998

____________________________________________

Vēl par Kurtu Vonnegūtu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s