Viljams Goldings “Smaile”

Viljama Goldinga meistardarbs

Viljams Goldings. Smaile, romāns, no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs. R., AGB, 1998

Viljams Goldings Smaile Deviņdesmito gadu sākumā izdevniecība Avots bija ieplānojusi izdot Viljama Goldinga darbu izlasi. 1987.gadā latviski jau bija iznācis viņa pirmais romāns Mušu valdnieks, kas, Anglijā publicēts 1954. gadā, atnesa līdz tam literatūrā nezināmajam Solsberijas skolotājam pasaules slavu. Izlasē bija paredzēts ietvert trīs tā saucamajā Goldinga daiļrades pirmajā posmā sacerētus romānus – Pinčeru Mārtinu (1956), Brīvo krišanu (1959) un Smaili (1964). Romānus iztulkoja Mārtiņš Poišs. Taču tad valsts izdevniecības sāka putēt laukā, labā iecere pačibēja un Goldinga romāniem, kā jau tas izcilām grāmatām mūslaiku Latvijā piedien, gadiem nācās klīst garus ceļus citos apgādos. Brīvo krišanu 1994. gadā izdeva Preses nams, nu iznākusi Smaile, vēl palicis Pinčers Mārtins. Maz cerību, ka tuvākajā laikā parādīsies kāds no astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sarakstītajiem Goldinga romāniem, kas ir stipri atšķirīgi no viņa daiļrades pirmā posma darbiem.

Viljams Goldings (1911 – 1993) publicēja 12 romānus, ar tiem iekļūdams XX gadsimta literatūras dižgaru panteonā; Smaile ir viņa pazīstamākais darbs, kas 1983. gadā sagādāja autoram Nobela prēmiju. Savā ziņā tā ir romānistikas paraugstunda: rakstīdams par gotiskas katedrāles torņa celtniecību, autors arī savu romānu darinājis līdzīgu gotikas šedevriem: viss ir funkcionāls, lakonisks, augšuptiecošs, uz vienu mērķi vērsts, un tai pašā laikā eleganti izstrādāts; romāns ir XX gadsimta prozai neraksturīgi vienkāršs – gan sižetiski, gan kompozicionāli, bet vienlaikus fantastiski sarežģīts – katrai smalkākajai niansei ir sava nozīme, un arī šķietami tikai dekoratīvajiem elementiem piemīt slēpta jēga (gluži tāpat kā gotisko katedrāļu akmens mežģīņu vijumi bija ne tikai rotājumi, bet tiem piemita arī sakrāla jēga); romāns ir pilnībā pabeigts, taču tas turpinās Goldinga daiļrades izraisītajos interpretāciju plūdos.

Smailes darbība noris mazliet nosacītā, taču ļoti ticami atveidotā viduslaiku vidē kādā vārdā nenosauktā Anglijas pilsētiņā; romānā iešifrēta norāde, ka tā varētu būt Solsberija, kuras slaveno katedrāli Goldings diendienā skatīja pats savām acīm. Katedrāles dekāns Džoslins iecerējis uzcelt gigantisku, 120 m augstu zvanu torni, neraugoties uz brīdinājumiem, ka katedrāle savulaik uzbūvēta purvā un tai nav pamatu, tāpēc tā zem smailes svara gluži vienkārši sabruks. Viņš ir burtiski apsēsts ar savu ideju, „akmenī izkalto lūgšanu”; Džoslins neklausās nedz būvmeistara Rodžera Mūrnieka loģiskajos argumentos, nedz draudīgajos trokšņos, ko rada pati katedrāle. Džoslina dzelžainais gribasspēks un apsēstība nāk no kādiem apziņas zemslāņiem (būtībā visi Goldinga romāni mēģina ietiekties šajā valodai slēgtajā teritorijā); zināmā mērā tā saistīta ar Džoslina apspiestajām seksuālajām tieksmēm – ne velti jau romāna otrajā lappusē smaile atklājas kā fallisks simbols. Taču šāds traktējums būtu apnicīgi viennozīmīgs. Romāna ritējumā simboli daudzkāršojas un atspoguļojas cits citā, veidodami necaurejamu labirintu; mīklas, noklusējumi, mājieni krājas cits pie cita, tiek dotas arī šifra atslēgas, taču nekādi nav skaidrs, kura derīga kurām durvīm.

Šepat blakus – arī Goldinga mūžīgais dialogs ar kristietismu, precīzāk, jebkuru reliģiju: smaile, šis gara spēka un ticības visizteiksmīgākais iemiesojums, izrādās bezmaz sātana inspirēta – arī šādu lasījumu pieļauj romāns. Radīšana tai pašā laikā ir arī iznīcināšana – smaile prasa aizvien jaunus bezjēdzīgus upurus; Džoslins terorizē tuvākos cilvēkus, izposta viņu dzīves, saārda pasaules kārtību. Smaile veidojas gan no viscēlākajām iecerēm un skaistākajām iedomām, gan arī no vispēdīgām draņķībām. Šedevrs ir tikai bezdibenīgas akas virskārtiņa, un nekad nevar zināt, kas patiesībā apslēpts tās dzīlēs. Sātans un eņģelis ir cieši blakus – un galu galā arī Džoslina vizionārais sargeņģelis reiz parāda savu govskāju. Radīšana ir arī sevis iznīcināšana – jo augstāk debesīs tiecas smaile, jo tuvāk neprātam un viņsaulei nonāk tās radītājs.

Atšķirībā no daudziem citiem patlaban izdodamajiem tulkotajiem romāniem Smailei ir arī Mārtiņa Poiša komentāri un pēcvārds; varētu vien vēlēties, lai izvērstajā un, manuprāt, diezgan strīdīgajā romāna analīzē (gan jāpiebilst, ka jebkura Goldinga daiļrades interpretācija būs apstrīdama) būtu atradusies vieta arī Goldinga biogrāfijas faktiem. Grāmata visādā ziņā pelnījusi atzinību – sākot no patiesi izcilā tulkojuma līdz maketam, šriftam un tamlīdzīgām niansēm, kas nebūt nav mazsvarīgas, – un arī mīkstie vāki neko nekaitē. Ievērības cienīgs un mazliet ironiski izaicinošs ir grāmatas noformējums (māksliniece Inese Markeviča): Solsberijas Dievmātes katedrāle atvietota ar Rīgas Pēterbaznīcu, kas savukārt, uzmanīgāk ielūkojoties, izrādās pārtapusi falliskā simbolā.

Diena, 13.05.1998

_____________________________

Vēl par Viljamu Goldingu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s