Kristofers Leandors “Melnie spoguļi”

Zviedrijā, stāsta, notiekot šausmu lietas

Kristofers Leandors. Melnie spoguļi. No zviedru val. tulk. I. Balode. R., Norden, 1997

Kristofers Leandors ir jauns zviedru rakstnieks (dzimis 1962. gadā); viņa īsprozas grāmata Melnie spoguļi izdota 1994. gadā un atzinīgi vērtēta kritikā. Tas arī ir viss, kas par autoru lasāms informācijā uz ceturtā vāka. Ja nu vienīgi vēl tas, ka Leandors raksta šausmu stāstus. Man no sākta gala šis apzīmējums – šausmu stāsti – licies mazliet apšaubāms. It kā zināmā mērā pareizs; zinātājiem tas uzreiz paskaidro, ar ko viņiem darīšana. Un tomēr – jēdziens „šausmu stāsts” faktiski izsaka pliku neko (šajā iesaiņojumā var pasniegt gan vispēdīgo draņķību, gan augstākās raudzes prozu). Diez vai ar šausmu stāstiem mūslaikos kādu var šausmināt (aizkaitināt gan); reālās šausmas, kas notiek pasaulē, kurā esam nosodīti dzīvot, mēdz krietni pārspēt izdomātās. Šausmu literatūra drīzāk orientējas uz cilvēka aizapziņas sfērām, uz tiem daudzajiem „es”, kas viņā samituši un par kuriem viņam parasti nav ne mazākās jausmas. Un, protams, pirmām kārtām tā ir literatūra. Vai – stāstu stāstīšana, nodarbība, kas sevī nes atbalsis no tiem tālajiem aizlaikiem, kad vēl nebija ne rakstītu tekstu, ne paša literatūras jēdziena. Šausmu stāstu autoram jābūt šim bezgala sensenajam stāstītāja nervam – un tas nekas, ka aizlaikos stāstītājs sēdēja pie ugunskura, bet mūsdienās – pie datora.

Šausmu literatūras metropole, protams, atrodas ASV, kur izveidojusies gigantiska horror žanra industrija. Citur pieņemts meklēt vien provinciālus un vecmodīgus atdarinājumus. Tieši tāpēc Leandora profesionāli augstā līmenī izstrādātā proza man bija pārsteigums. Īstenībā nepieciešama liela uzņēmība ķerties pie šī neskaitāmas reizes profanētā, reproducētā un nodeldētā žanra. Soļosi cieši nopakaļus Stīvenam Kingam – būsi atdarinātājs. Meklēsi savas taciņas – būsi lecīgs atkritējs. Taču, izrādās, arī Zviedrijā var notikt šausmu lietas. Tik ļoti kosmopolitiskā (precīzāk, amerikanizētā) žanra nacionālo specifiku autors veido patiesi vērienīgi un iespaidīgi – ir gan skandināviskā vide un bezmaz topogrāfiski Zviedrijas pilsētu apraksti, gan arī zviedru senatnes un kultūras alūzijas. Vēl – tā nedefinējamā (hamsuniskā?) substance, kas mūsu uztverē no sākta gala saistās ar skandināvu prozu.

Melnajos spoguļos apkopoti 14 stāsti: trīs garāki lasāmgabali, bet pārējie liekas piederīgi tam prozas paveidam, ko drukā lielu laikrakstu sestdienas pielikumi un ar literatūru īpaši nesaistīti žurnāli. Krājuma pērle ir Melnie spoguļi – stāsts, kuru, iespējams, inspirējusi Hovarda Lavkrafta proza, atšķirība vien tā, ka Lavkrafts aizrāvās ar ķeltu ēnu dancināšanu, kamēr Leandors drusku briesmīgas, drusku riebīgas leģendas atrod zviedru senvēsturē. Dekorācijas ļoti konservatīvas: jauna ģimene apmetas uz dzīvi vecās lauku mājās, ar kurām saistās baigi nostāsti. Senās leģendas atdzīvojas, un ģimenei ar melno gulbju palīdzību nākas piedalīties aizlaiku mistērijās. Arī noslēpums ir vienlīdz konservatīvs. Proti, stāstā aprakstītās šausmu lietas ir tikai ievadījums – viss ļaunākais vēl priekšā. Viduslaiku teiksma tiek atdzīvināta arī stāstā Skūpsti akmenim. Jūtams, ka Kristofers Leandors augstu vērtē tradīciju, dažbrīd pārmēru augstu. Piemēram, Dzelzceļa tilts un Tuneļi atgādina tikai parafrāzes par senzināmām tēmām. Tāpat klasiķa pēdas jūtamas arī stāstā Tur ārpusē, kura sižetiskais āķis neapšaubāmi aizgūts no Stīvena Kinga Langoljēriem, kaut gan pats stāsts – tā ir līdzība par „netici savām acīm!” tēmu. Krietni iespaidīgāks ir Vecās lapas – stāsts par Dāvidu, kura sapņi caurlauž sienu starp iedomu un īstenību un iekļūst apkārtējā realitātē; vēl trakāk – Dāvids izmanās šo to no realitātes piesavināties saviem sapņiem.

Pāris darbu drīzāk piederīgi „melnā humora” žanram. Tāds ir Visu vai neko – maigi absurds pastāstiņš par televīzijas tenoru. Savukārt Vakara pasaciņā aprakstīts vīrs, kurš nogalē savu sievu tikai tāpēc, ka iedomājies – sieva grasās nozūmēt viņu. Krājumu noslēdz efektīvs beigu akords, vēl viena Kristofera Leandora pērle – stāsts Dienvidu komforts. „Ir divi veidi, kā izrādīt bailes no pārdabiskā: noliegt tā eksistenci vai sistematizēt to,” teikts vienā no stāstiem. Leandors pārdabiskā esamību nepavisam nenoliedz; bet, ja runā par sistematizēšanu, tad Melnos spoguļus var uzskatīt arī par mazu pārdabisko (ne)būšanu enciklopēdiju. Un arī kā liecību tam, ka sensenais šausmu stāstu žanrs vēl ne tuvu nav izsmēlis savas iespējas.

Diena, 29.12.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s