Māris Melgalvs “Mākoņu pasts pienāk vēlu”

Mākoņu pastnieks Melgalvs

Māris Melgalvs. Mākoņu pasts pienāk vēlu. Dzejoļi. R., Preses nams, 1997

Māra Melgalva Mākoņu pasts pienāk vēlu ir viņa ceturtais dzejoļu krājums; dzejoļi – kopskaitā ap 150 – lielākoties sacerēti astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, līdz 1994. gadam, kad, kā autors teic intervijā LMM, viņš dzeju stājies rakstīt. Pa vidam arī kontrabanda iz pagātnes – tekstiņi, kurus savulaik ij morālu, ij ideoloģisku apsvērumu dēļ nav laidusi cauri cenzūra. Melgalvs piederīgs “ astoņdesmitnieku” ģenerācijai – tai pašai, no kuras izšķīlās Aizpuriete, Rancāne, Brūvers, Godiņš, Elsbergs un vēl daži, kas tagad pagaisuši no dzejas apvāršņiem. Cienījama ģenerācija, kas pamatīgi iespaidojusi literatūras procesu un kuras reālo svaru nejūt vien tālab, ka daudzas viņu grāmatas joprojām nav izdotas. Melgalvs starp viņiem izcēlās kā visspēlējošākais dzejdaris, turklāt viņš spēlēja azartiski, it īpaši pirmajā krājumā Meldijās iešana. Ir aizritējuši 17 gadi, starpā ir Labu vakar (1984) un Sarmots ugunskurs (1989), un rodas likumsakarīgs jautājums: vai tas ir tas pats “ vecais Melgalvs” vai arī, ja ne gluži “ jauns” , vismaz “ cits” ? Jautājums nav gluži bez pamata, jo Melgalva debijas krājums bija tik tiešs un precīzs blieziens pa pieri domas inercei un aprobežotībai, ka, paliekot uz šī viļņa, pats autors varētu nonākt inerces varā. Atbilde bija atrodama jau Sarmotajā ugunskurā. Mākoņu pasts… faktiski ir šā krājuma turpinājums, manuprāt, pārāk uzkrītošs turpinājums. Var jau būt, ka pašreizējā klusuma brīdī top pavisam “ cits” un “ jauns” Melgalvs. Apvilcies mākoņu pastnieka ādu, viņš vairs nav nedz “ spridzinātājs” , nedz “ ērģelētājs” . Labdabīgās agresijas vietā – ironiska rezignācija un lāgiem arī nīgrums. Bez šaubām, spēles principi ir saglabājušies – tā pati virtuozā poētiskā ekvilibristika un pagalam proziskām metaforām; joprojām Melgalvs debesīs lāgiem mēs skatīt elli, bet ellē paradīzi, zeme viņam virs galvas karājas, un pats brien pa mākoņiem – spēlē pastnieku.

Taču aizvien jūtamāks ir tāds kā sirsnīgs un konservatīvs naivisms un drusku arī sludinātāja poza, gan gaumes robežās. Neraugoties uz ironiskajām intonācijām un anarhistisko temperamentu, Melgalvs no sākta gala bijis liels morālists – un Mākoņu pastā… tas ir sevišķi jūtams. Morāle izriet no “ augstā” un “ zemā” kontrastējošā apvienojuma: viss “ zemais” izrādās saistīts ar šodienu, kamēr “ augstais” var pastāvēt vien idejas līmenī. Un – tālos un mītiskos aizlaikos vai, precīzāk, tajās lingvistiskajās konstrukcijās, kuras radīja tautiskie romantiķi. Brīžiem rodas iespaids, ka īstenībā Melgalvs ir dziļi sentimentāls liriķis, kurš kautrējas no sava sentimenta, jo nezina, ko lai ar to XX gadsimta beigās iesāk – un tālab kārtu kārtām klāj ironiju un pašironiju.

Visdrīzāk Mākoņu pasta… dzeja ir “ Dīvainas dejas virs bezdibeņa” , kā teikts kādā dzejolī. Bezdibenī – visu veidu bezizejas, bezcerības utt., sākot no tradicionālā “ dienišķā izmisuma” , no “ visa dzīve tenteriski” līdz metafiziskajam “ Ko tur par dzīves jēgu. Ja nav vairs pašas dzīves” (vai – “ Dzīve ir izbeigusies par agru, / bet nāves par vēlu ir atnākusi” ). No šāda skatpunkta Mākoņu pasts… ir visdrūmākā Melgalva grāmata. Sadzīviskās un ikdienišķās nebūšanas viņš mēdz izvērst līdz patiesi metafiziskiem mērogiem; dīvainā kārtā tas izdodas. Slēdziens šāds: “ Visos laikos un telpās. / Dievības cīnas pret mums. Mēs paliekam dažkārt bez elpas, / līdz kāda zeltene atnes / dzīvības ūdeni nēšos.” Vēl viena drūma dimensija – Melgalva piezīmes uz vēstures maliņām. Ir patiesi iespaidīgi panti (“ Neatkarīgās karātavas. / Kopējas visiem un katram savas” – rakstīts 1990. gadā), ir jaukas ziņģītes (“ Politiskā mauku māja / vērtās kuģī un no klāja / žurkas, siera ripām zobos, / aizdipšoja drošos robos” – 1991), bet daudzi teksti atgādina parastu un paprastu īgnu burkšķēšanu. Tas ir labs piemērs tam, kā, zūdot aktualitātēm, pagaist arī pats rīmējums, lai cik svarīgs un lecīgs tas rakstīšanas brīdī būtu licies.

Tika teikts, ka Melgalvs kļūst arvien rāmāks un konservatīvāks, taču nebūt ne blāvāks. Viņa dzeja joprojām ir ārkārtīgi dinamiska: tikko teikta “ jā” viņš zibens ātrumā pārtapina par “ nē” ; kur saprātīgāks dzejdaris rimtos un liktu punktu, tur Melgalvs pieķibina vēl divus trīs pantus. Laikam tas tāpēc, ka pateikt “ skaidro domu” – tas nozīmē apstāties, nonāvēt šo domu, turpretī Melgalvam viss atrodas nemitīgā kustībā un maiņā – nekas nekad nav gatavs “ līdz galam” ; viņa dzejā grūti fiksēt kādu konkrētu metaforu, tēlu vai domu – jau nākamajā rindā iznirst pavisam kas cits. Viss mirguļo un kaleidoskopiski mainās. Vai, kā teikts kādā jau pirms padsmit gadiem sacerētā pantā, kas arī lasāms Mākoņu pastā… – “ Tikai vienu īsu brīdi Dzejolis kļūst salasāms” . Vienīgi problēma – kā lasītājam notrāpīt īsto brīdi, kad Dzejolis patiesi kļuvis Salasāms?

Diena, 27.12.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s