Ēriks Hānbergs “Jaunsaimnieka izpalīdze”

Autors pūš, romāns danco

Ēriks Hānbergs. Jaunsaimnieka izpalīdze. R., Preses nams, 1997

image Savulaik Ērika Hānberga romānu Jaunsaimnieka izpalīdze (sarakstīts 1991. – 1993. gadā) turpinājumos drukāja Neatkarīgā Cīņa, tagad tas izdots grāmatā. Jau virsraksts vēsta, ka lasāmgabals varētu būt love story iz mūslaiku lauku sadzīves. Gludu un lāgiem krietni paglumu taciņu šeit jau ieminuši divdesmito un trīsdesmito gadu rakstnieki. Nu ir iespēja palūkoties, kā šī shēma realizējas šodienīgās dekorācijās. Starp citu, dekorācijām nav ne vainas: ir deviņdesmito gadu sākums, kolhozi brūk, veidojas SIA un jaunsaimniecības, zemnieki atgūst īpašumus un cerīgi raugās nākotnē, tiek atjaunota baznīca, nupat aizvākušies krievu militāristi, kolorītam atstādami vien atvaļinātu majoru, ir arī klasiski sirdsgudrais tantuks, kas anekdotiskās līdzībās nemitīgi klāsta savu dzīves pieredzi. Neprasīsim no avīžu romāna pārāk daudz – tak jau tikai lasāmgabals patīkamai laika pavadīšanai, kurā lasītājs redz sevi vai, vēl labāk, savus kaimiņus ar visām viņu būšanām un nebūšanām, pārliecinās, ka pasaule patiesi ir viens reti netaisnīgs iestādījums, smaida un birdina asaras – vārdu sakot, saņem to, ko no šāda veida tekstiem parasti mēdz gaidīt. Tostarp – arī loģisku sižeta risinājumu, daudzmaz ticamas reālpsiholoģiskās spēlītes un visu pārējo, ko mēdz dēvēt par autora profesionālismu.

Sižets apmēram šāds: kāda jaunkundze vārdā Tija, cienījamas firmas sekretāre, vienlaikus amatu apvienošanas kārtībā Henrija, firmas aizrobežu galvas mīļākā, piepeši pamet ij darbu, ij savus vīriešus un dodas uz laukiem par izpalīdzi pie jaunsaimnieka, divbērnu atraitņa Ermīna. Un – jau ar pirmo rāvienu trāpa tieši desmitniekā: nepaiet ne pāris mēnešu, kad jaunsaimnieks jaunkundzi noprec. Laukos Tija dara brīnumu lietas: nedaudzās lappusēs, ja neskaita pirmo neveiksmīgo slaukšanas reizi, apgūst lauksaimniecības gudrības, sakustina pagasta sabiedrisko dzīvi, organizē bērnu ansambli, ar milzu ziedojumu inspirē baznīcas atjaunošanu, apbur visus apkaimes ļaužus, piejaucē atraitņa bērnus, savaldzina pagasta vīriešus, izbraukā Ameriku un vēl daudz ko citu. Tas viss – vienas vasaras laikā, kad jaunsaimniekiem, starp citu, karstākais darba laiks. Vai nav pārmēru daudz pat avīžu romānam (katrā ziņā – ar laiku romānā kaut kas īsti nav kārtībā: šķiet, pat sniegs vēl nav uzsnidzis, kad Tija izmanās aplaimot Ermīnu ar meitu). Tālāk: rudenī jaunsaimnieks put laukā, Tija nez kāpēc vaino sevi, steidzīgi dodas uz Ameriku pie Henrija, kuram autors tikko veiksmīgi nomirdinājis sievu, un precīzi investē savu miesu. Savulaik Henrijs gribēja izīrēt Tiju kādam draugam, turpretī tagad, mīklainu apsvērumu vadīts, viņu bildina, iesākumam dāvādams veselu traktoru parku. Atrisinājums: kvēlās mīlas trenkts, Henrijs piepeši uzrodas Tijas jaunsaimniecībā, bet Ermīns drūmā apņēmībā stājas pretī ar mēslu dakšām. Neuzticīgā sieva tiek padzīta, toties Ermīnam paliek traktori. Noslēgumā gan iesprausta rindkopa, kas liek manīt, ka nākotne tomēr gaidāma itin cerīga, Henrija traktorus rūcinās abi kopā.

Runa nav par to, ka šis lubenieciskais sižetiņš nebūtu derīgs romānam. No pēdīgās nejēdzības var izveidot ļoti jēdzīgu lasāmgabalu. Taču Jaunsaimnieka izpalīdzē ir neskaitāmas, dažbrīd gluži vai komiskas pretrunas, sižetiskie diegu gali ne par ko negrib saāķēties kopā. Man tā arī netapa skaidrs nedz tas, kālab Tija tik pēkšņi pameta pilsētu un aizspērās pie govs pupiem, nedz tas, kāpēc Ermīns viņu noprecēja, nedz Tijas pašinvestīcijas iemesli, nedz arī Henrija pēkšņā kvēlās mīlas sērga (daudzus sīkākus un prāvākus defektus precīzi fiksējusi Aija Lāce recenzijā LMM, tāpēc pie tiem tuvāk nepakavēšos). Autors nabaga Tiju gluži vai aiz matiem vazā no viena vīrieša pie otra un vēl atpakaļ, ne par ko negribēdams atzīties, kāpēc viņam tas nepieciešams; tāpat arī daudzas citas romānā aprakstītās personas rīkojas bez jebkāda psiholoģiska pamatojuma. Sižets tiecas ritēt vienā virzienā – bet autors nez kāpēc ņem bomi rokās, uzdod tam pa kūkumu un iedzen galīgā strupceļā, no kurienes viņu izdabūt laukā var tikai ar tā paša bomja palīdzību. Reālpsiholoģiskajai prozai, lai uz cik augstiem vai zemiem līmeņiem tēmētu autors, tomēr ir savi likumi, un vispirmām kārtām – jāpanāk ilūzija, ka “viss ir kā dzīvē”. Turpretī tagad redzama nevis šī jaukā ilūzija, bet gan autora uztiepumi sižetam (dažbrīd arī veselajam saprātam), par spīti jebkādai loģikai. Autors pūš, romāns danco, bet galīgi kleinā solī, klupšus krišus. Kopumā rodas pavisam jocīgs iespaids: Jaunsaimnieka izpalīdzē galvenais nav nedz jaunsaimnieks, nedz viņa izpalīdze, bet gan tekstā daudzviet izbārstītie Elvīras tantes anekdotiskie pastāstiņi, kas dažbrīd patiesi ir efektīgi un kolorīti. Viss pārējais – nekam nederīga saistviela.

Bet visvairāk neizprotams liekas, lūk, kas. Acīm redzami, ka autors jūsmo par pamatīgu un rūpīgu zemnieka darbu, ar kura palīdzību sliet augšā jaunsaimniecību. Varētu gaidīt, ka viņš tikpat rūpīgi un pamatīgi cirtīs augšā savu romānu, lai stutētu literatūras būdu. Tak nekā. Viņš uzcep paviršu savārstījumu un nodēvē to par romānu.

Diena, 19.11.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s