Regīna Ezera “Varbūt tā nebūs vairs nekad”

„Tu no jebkura sūda proti uztaisīt prozu”

 

Regīna Ezera. Varbūt tā nebūs vairs nekad. Proza un nedzeja. R., Preses nams, 1997

Recenzijas virsrakstā liktos vārdus teikusi Regīnas Ezeras meita Aija Vālodze (skat. 155.lpp.). Taču pie tiem atgriezīsimies pēcāk. Grāmata Varbūt tā nebūs vairs nekad ir mazliet eklektiska: tajā lasāmie Divi stāsti par ūdeņiem un sapņiem piederīgi “tīrai” prozai, bet viss pārējais ir “netīra” , t.i., autobiogrāfiska proza – Četri suniski stāsti, fragmenti no autores dienasgrāmatas, kuros izlasāma patiesība, kā 1984. gadā tapa dokumentālā filma Sieviete starp diviem romāniem, un stundu kalendārs Visticamāk, ka jā…, kas rakstīts tai pašā manierē, kādā grāmata Visticamāk, ka ne… (1993).

Visupirms – par Diviem stāstiem. Piena garša – tā ir nepretencioza refleksija par dzīvības un nāves tēmu; manuprāt, pārlieku nepretencioza, sevišķi, ja turpat blakus lasāmas iespaidīgās Kādas laulības dzīves ainas. Rakstnieki ir kā apsēsti ar nejēdzīgām laulības dzīvēm, un Regīna Ezera šeit nav izņēmums: ja reiz virsrakstā solīta laulības dzīve, ir skaidrs, ka nekāda patīkamā tā nebūs. Stāsts veidots kā kādas sievietes iekšējais monologs; viņa ir pačibējusi dzejdare, vīrs – apsviedīgs un, cik noprotams, diezgan aprobežots biznesmenis. Ģimene izbraukusi brīvā dabā, un nu sieviete nododas sākumā gluži ikdienišķām, pēcāk jau eksistenciālām pārdomām. Vārdu sakot, pagalam banāla situācija, no kuras katrs sevi cienošs mūslaiku prozists turētos pa gabalu. Taču Regīnai Ezerai piemīt reti sastopamais ķēriens triviālas būšanas aprakstīt kā kaut ko neatkārtojamu un unikālu. Tā arī šoreiz: autore šo sākumā tik rūpīgi fiksēto banālo bildi iz pelēcīgi pieticīgas laulības apgriež ar oderi uz āru. Rezignētais monologs izslīd no sievietes (taču – ne autores) tvērieniem, gluži parasta nakts tiecas pārvērsties fantasmagorijā ar visiem tās atribūtiem, šķietamu nāvi ieskaitot, realitāte tik ļoti sāk atgādināt sapni, ka izrādās noderīga pat Regīnas Ezeras prozai, pārdomās savijas dzīvība un nāve, ir arī naksnīgs zirgs un reanimēta “pūķa ola” piedevām. Stāsta spriegums aug un aug, lasītājam žaunās tiek ieāķēts pamatīgs āķis, tak pēcgalā viņš tomēr tiek atstāts pie sasistas siles. Jo, izrādās, īstenībā tajā naktī nekas nebija noticis. Tomēr stāsts ir – un vituozi izstrādāts stāsts. Vārdu sakot, arī no nekā var izveidot stāstu.

Savulaik Virdžīnija Vulfa ar romānu Flešs uzbūvēja grandiozu monumentu savam sunim. Savukārt Četri suniski stāsti – tie ir piemiņas akmeņi četriem Ezeras suņiem. Pēdējos pārdesmit gadus viņa bez suņiem neiztiek ne īstenībā, ne prozā; Varmācībā un Nodevībā suņu pēdas bija vai katrā lappusē, taču tie bija no cilvēka skatpunkta aprakstīti radījumi. Šoreiz stāsti veidoti kā četri Ezeras suņu monologi, kuros viņi no suniskā skatpunkta apraksta savu saimnieci. Prozā ir tāds specifisks un drusku arī melodramatisks paņēmiens: ļaut tekstā skanēt kāda nelaiķa balsij no viņsaules. Saprotams, no viņsaules nedrīkst runāt “tāpat vien”, tāpēc prozisti šo godu parasti uztic tikai tiem nelaiķiem, kam patiesi ir kas svarīgs sakāms. Taču vēl nav gadījies lasīt stāstus, kuros svarīgas lietas runā arī suņi (turklāt lieliski iztikdami bez melodramatiskiem efektiem un patētiskām intonācijām). Cita starpā lasāma pēc suņa precīza un universāla rakstnieka definīcija. “Viņa ienīda neaprakstītu papīru. Kolīdz ieraudzīja, uzreiz aprakstīja,” – tā savu saimnieci raksturo nelaiķis, vārdā Džonijs.

Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir “Visticamāk, ka jā…”, Džonija definīcija patiesi būtu visprecīzākā: tās ir sekas autores neremdināmajam naidam pret neaprakstītu papīru. Ja autorei aptrūkstas “nekā” , no kā taisīt stāstus, viņa vienkārši apraksta to, kas notiek ar viņu un visriņķī viņai. It kā dienasgrāmata – Ezera rūpīgi fiksējusi katru ikdienas mirkli. Taču dīvainākais ir tas, ka mirkļi gan fiksēti, turklāt ar apbrīnojamu precizitāti (atzīmēta katra ieraksta stunda un pat minūte), bet nav norādīts pats svarīgākais – nav ne datuma, ne gada. Un vēl kāda īpatnība. Atcerēsimies maniakālo rakstnieci no Zemdegām, Varmācības un Nodevības – viņa izmantoja vispēdīgo sīkumu, nemaz nerunājot par citu ļaužu drāmām un traģēdijām, lai gari un plaši nodotos literatūrteorētiskām refleksijām. Faktiski šie romāni bija Autores un Literatūras mīlestības romāni, viss pārējais – tikai drūmais un traģiskais šā love story fons. Un, lūk: dienasgrāmata beidzot būtu īstā vieta, lai izklāsītu savas domas par literatūru, par to, ko un kā viņa raksta. Taču Ezera, ja arī piemin rakstīšanu, tad tikai tad, kad rakstīt nav iespējams, jo sabojājusies rakstāmmašīna. Viņas dienasgrāmatās nav ne miņas no iecerēm, idejām, pārdomām, piezīmēm, uzmetumiem un visa pārējā, kas parasti veido rakstniecības virtuvi. Ir tikai uzbāzīgi pelēka ikdiena. Un nudien jāsaka, ka “tur nekā nav”, bet tomēr, kāpēc liekas, ka tur “kaut kas ir”? Izlasījusi kādu no dienasgrāmatas fragmentiem, atbild Aija Vālodze: “Tu no jebkura sūda proti uztaisīt prozu.” Iespējams, tā ir augstākā uzslava, ko var izteikt prozistam: no ikdienas sīkumiem, mirkļu atlūzām, visādiem niekiem dabūt gatavu kaut ko īstu – to, ko mēdz dēvēt par prozu. Kas ir proza? Nezinu. Tas, ko lasot liekas, ka tur kaut kas ir. Jo galu galā, kā izteicās Blaumanis, “nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari”.

Diena, 06.10.1997

_________________________________

Vēl par Regīnu Ezeru:

One thought on “Regīna Ezera “Varbūt tā nebūs vairs nekad”

  1. Atpakaļ ziņojums: Regīna Ezera. Balss, 1999 | Guntis Berelis vērtē:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s