Ernsts Kasīrers “Apcerējums par cilvēku”

Ernsts Kasīrers. Apcerējums par cilvēku. Ievads kultūras filozofijā. No angļu val. tulk. S. Rutmane un A. Siltāne, R., Intelekts, 1997

Ernsts Kasīrers (1874 – 1945) bija vācu filozofs, pasniedzējs Vācijas un, pēc Hitlera nākšanas pie varas, Anglijas, Zviedrijas un ASV universitātēs. Apcerējuma par cilvēku pēcvārdā Ansis Zunde Kasīrera “antropoloģiski simbolloģisko projektu” skata kā līdzvērtīgu Freida, Huserla un Heidegera mācībām. Galvenais Kasīrera darbs – trīssējumu Simbolisko formu filozofija (1923 – 1929). Pieminēdams Lesinga vārdus par to, ka liela grāmata ir liels ļaunums, Kasīrers 1944. gadā ASV publicēja apjomā mazāko Apcerējumu par cilvēku. Tas ir viņa koncepcijas izklāsts plašākam lasītāju lokam, papildināts ar jauniem faktiem un citādā izgaismojumā. Kasīrers raksta: “..šajā grāmatā esmu iespējis drīzāk gan paskaidrot un ilustrēt savu teoriju, nevis to pierādīt.” Enciklopēdijas klasificē Kasīreru kā Marburgas skolas neokantisma pārstāvi. Taisnību sakot, man šis apzīmējums izsaka ļoti maz – un, visticamāk, neko vairāk tas neizsaka arī lasītāju lielākajai daļai. Tomēr, lai arī Apcerējums par cilvēku ne tuvu nepieder “filozofisko komiksu” žanram, tā lasītājam nebūt nav jāzina, kas ir Marburgas skolas neokantisms, t.i., nav jābūt izglītotam filozofam – pietiek ar nopietnu interesei par kultūru. Turklāt Kasīreram piemīt arī stāstītāja talants, kas starp filozofiem nav nemaz tik bieži sastopams, sevišķi, ja viņi izklāsta savas koncepcijas.

Jautājums par to, kas ir cilvēks, filozofijā pastāvējis jau no sākta gala. Cik filozofu – tik arī atbilžu. Zināmā mērā šie sevis definēšanas centieni liekas paradoksāli – kaut kas līdzīgs tam, it kā cilvēks mēģinātu izkāpt no sevis laukā un paraudzīties uz sevi no malas, lai uzzinātu, kas viņā tik cilvēcisks īsti ir. Šoreiz pārmēru visaptverošo cilvēka jēdzienu precizē grāmatas apakšvirsraksts: Ievads kultūras filozofijā. Tātad – “cilvēka cilvēciskuma” svarīgāka izpausme ir kultūra. Kasīrers uzskata, ka cilvēks ir animals symbolicum – “simbolu dzīvnieks”; viņš lietu vietā redz simbolus. Lietas runā – nevis par sevi, bet par to jēgu, kas tajās vai aiz tām apslēpta. Apmēram tā: uzlūkojot grāmatu Apcerējums par cilvēku, es nedomāju vis par puskilogramu papīra, bet gan par grāmatas saturu. Tāpēc cilvēks dzīvo nevis fiziskā, bet simboliskā universā. “Valoda, mīts, māksla un reliģija ir šā universa daļas, kas kā atsevišķi pavedieni saaužas simbolu tīklā, sarežģītā cilvēces pieredzes tīklā. Cilvēks ar realitāti vairs netiekas tieši (..). Jo vairāk cilvēks izvērš savas simboliskās darbības, jo tālāk, šķiet, atkāpjas realitāte,” raksta Kasīrers.

Grāmatas otrā daļa veltīta šā “simbola dzīvnieka” darbības izpausmēm un pasaules uztverei – atsevišķas nodaļas atvēlētas mītam un reliģijai, valodai, mākslai, vēsturei un zinātnei. Katrai no šīm “simboliskajām formām” atrasts savs raksturs un struktūra, vienlaikus skatot tās kopsakaros. Laika, faktu un tekstu aptvērums patiesi ir milzīgs, sevišķi, ja ņem vērā, ka Apcerējums par cilvēku nav pārāk liela apjoma darbs. Simbolisko formu pirmsākumus Kasīrers meklē antīkajā pasaulē un izseko to attīstībai līdz XX gadsimtam.

Bez šaubām, arī Apcerējums par cilvēku neatbild uz jautājumu, kas tad ir cilvēks. Taču nav radīts arī kārtējais prātniecisko dogmu krātiņš, kurā viņu iesprostot. Redzams ir kas cits: cilvēks laika gaitā mainās pats savās acīs, jo, galu galā, arī viņš ir simbols – viņš simbolizē pats sevi.

Diena, 15.07.1997