Stīvens Kings “Roze, ērkšķu puķe”

Stīvens Kings stāsta pasakas

Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa. R., Alberts XII, 1997

Roze, ērkšķu puķe ir pirmais latviski tulkotais Stīvena Kinga romāns, turklāt itin svaigs — ASV publicēts 1995. gadā; oriģinālais nosaukums ir Rose Madder. Pagājušogad gan iznāca viņa stāstu krājums Nakts murgi (Juventa, 1996), Taču tulkojums bija tik faktastiski atbaidošs, ka Kings, ja vien prastu latviešu valodu, no tiesas nospriestu, ka murgo. Tagad tulkojumam nav ne vainas, arī pats romāns liekas itin pieņemams, īpaši, ja salīdzina ar dažiem citiem klaji neveiksmīgiem Kinga deviņdesmito gadu darbiem – Džeralda spēli un Doloresu Kleibornu, kuros autors no mistērisku un aizraujošu stāstu stāstītāja tiecās pārkvalificēties par pagalam pieticīgu reālistu.

Aptuveni pēdējo desmit gadu laikā Kinga daiļrade piedzīvojusi visai savdabīgas pārvērtības. Vina pirmie romāni dažkārt piederēja klasiskajam horror žanram, citkārt tos varēja klasificēt kā trillerus ar mistikas piedevu vai kā romānus par parapsiholoģiskām būšanām; katrā ziņā — pēc intonācijas tie bija strikti skarbi un drūmi, turklāt lielākoties ar pagalam bēdīgām beigām. Taču Nepieciešamās lietas (Needful things, 1991) iezīmēja jaunu Kinga interešu loku, proti, žanru, ko varētu dēvēt par pasakām pieaugušajiem. Tās, protams, lāgiem ir ļaunas un krietni asiņainas pasakas, jo Kings nekad pasauli, kurā esam nosodīti dzīvot. Un tomēr —tās ir pasakas šā vārda vistiešākajā nozīmē. Nepieciešamajās lietās intrigas pamatā ir jau no bērnības labi pazīstamais ļaunais burvis, kas ierodas mazā pilsētiņā, lar iepirktu dvēseles. Lai arī burvis tiek veiksmīgi padzīts, pilsētiņa tomēr piedzīvo miniatūru apokalipsi Kinga labāko romānu manierē. Slepkavnieciskais vājprātis no Džeralda spēles, lai cik naturāli būtu aprakstītos viņa izklaides, atgādina nevis klasiskos trilleru vai šausmu literatūras maniakus, bet gan viscaur “melnu” un neģēlīgu ļaundari no pasakām, ar kurām mēdz baidīt mazus bērnus. Arī Bibliotēkas policists no romānu krājuma Četri pēc pusnakts (Four past midnight) ir pasaka ar visiem tās atribūtiem — ļauno raganu un bērnišķīgo maģiju, ar kuras palīdzību tā top pieveikta. Bezmiega (Insomnia) vērienīgās kosmoloģiskās fantāzijas tikai maskē jau daudzkārt dzirdētu pasaku par laimīgu un piepildītu dzīvo. Fantāzijas žanrā ieturētais eposs Tumšais tornis, par kuru autors apgalvo, ka tā pabeigšaniai būtu nepieciešami aptuveni trīssimt gadi, no pirmā sējuma primitīvā vesterna un otrā sējuma skarbā trillera trešajā sējumā pārtapis par pasaku, kas pārfrāzē pieaugošo valodā dažus bērnu literatūras stereotipus.

Rozes, ērkšķu puķes intrigu prognozēja jau iepriekšējie Kinga romāni. Doloresā Kleibornā, kas, manuprāt, ir sliktākais Kinga darbs, aprakstīts, kā visu mūžu vīra mocīta un pazemota sieviete aizraujošā veidā atbrīvojas no sava mocītāja. Džeralda spēlē sadists vīrs tiek sodīts ar infarktu, diemžēl viņa sieva tai brīdī vientuļā vasarnīcā ir pieķēdēta pie gultas, no izriet romāna sižets; arī Bezmiegā intrigas aizmetnis ir kāda vīra piekauta sieviete. Tātad — sievietes bēdīgais liktenis mūslaiku pasaulē. Īsumā par romāna Roze, ērkšķu puķe sižetu. Roze Danielsa pēc četrpadsmit ellišķīgiem laulības gadiem (viņas vīrs, pēc profesijas policists, ir sadists un, kā izrādās vēlāk, arī maniakāls slepkava) beidzot izšķiras par bēgšanu. Nonākusi tālā pilsētā, viņa apmetas “patversmē avarējušām sievietēm”, kurā pamazām gatavojas jaunai dzīvei. Kādu dienu Roze, neizprotama impulsa pamudināta, nopērk gleznu — banālu bildi bez īpašas mākslinieciskas vērtības (kāda šī bilde varētu būt, tas Jāņa Jaunarāja interpretācijā aplūkojams uz grāmatas vāka). Šeit vietā būtu pagalam triviāls teiciens: un tad sākās pasaka… Proti, glezna “atdzīvojas”— tās izrādās durvis uz citu pasauli. Taisnību sakot, liekas dīvaini, ka Kings, turpat četrdesmit romānu autors un virtuozs visādu mistisku pekstiņu meistars, līdz šim vēl ne reizi nav izmantojis šo pasaules literatūrā tik bieži ekspluatēto paņēmienu: caur gleznu ieiet citā pasaulē (jau senajiem ķīniešiem pirms pāris tūkstošiem gadu bija leģenda par ģeniālu mākslinieku, kurš, uzgleznojis klintī alu, iegājis tajā un pazudis uz visiem laikiem), ja nu vienīgi Nepieciešamajās lietās vienubrīd atdzīvojās vecas fotogrāfijas. Taču “viņā pusē”, lai arī tur valda pasakas likumsakarības un sapņa loģika, nebūt nav laimes valstība. Faktiski tā ir Rozes drūmās un bai|pilnās esamības projekcija (vai turpinājums) mītu pasaulē, un nebūt nav viegli pateikt, kura no šīm pasaulēm ir briesmīgāka. Reālajā viņai jau sadzinis pēdas Rozes vīrs, savu ceļu iezīmēdams ar slepkavību sēriju (Stīvens Kings aizvien bijis kārs uz līķiem), savukārt gleznas šausminoši mistēriskajā pasaulē viņu vajā baismīgs vērsis, kas liekas izkāpis no kāda aizlaiku mīta, bet varbūt no Rozes zemapziņas. Gleznas pasaule bagātīgi izdekorēta ar dažādām mitoloģiskām alūzijām, jo sevišķi uzsvērtas paralēles ar leģendu par Minotauru — ir gan labirints, gan cilvēkvērsis. Ir arī citu mītu un pasaku elementi un, protams, Kinga pašradītā mitoloģija pēc horror žanra kanoniem.

Tā ir viena no mūsdienu literatūras īpatnībām: visaugstpierainākie intelektuāļi nekautrējas rakņāties pa zemajiem žanriem un izmantot detektīvsižetus, šausmu literatūras elementus vai tamlīdzīgas lietas saviem augstajiem nolūkiem, savukārt šo zemo žanru pārstāvji izkopj rakstības stilistiku līdz virtuozitātei, plūc no mitoloģiskā pasaules koka lapu pēc lapas, raksta kā rūdīti reālpsiholoģiskās prozas meistari vai — gluži otrādi — stilizē, imitē un parodē visklasiskākā postmodernisma manierē, nemaz nerunājot par to, ka tādas aprobētas literārās struktūras kā Freida koncepcija vai eksistenciālisms nu jau pilnībā pārgājušas triviālās literatūras arsenālā. Ir vērts palūkoties, ar kādām izmisīgām pūlēm dažs reālists (un tālab noteikti ļoti nopietni uztverams rakstnieks) stīvē iekšā savos darbos šādas tādas pieticīgas ekstravagances – turklāt nesanāk, rodas tik samocīts teksts, ka neērti lasīt. Un — salīdzinājumam turpat blakus nolikt Stīvena Kinga fantāzijas lidojumus, apskaužamo brīvību, ar kādu viņš klejo starp dažādiem rakstības principiem un tehnikām, manipulēšanu ar lasītāja uztveri un daudz ko citu. Turklāt Kingam nepiemīt nekāds snobisms, kas jo sevišķi raksturīgs reālistiem. Savās intervijās un darbu priekšvārdos viņš bieži atkārto, ka ir tikai “stāstu stāstītājs”. Ne vairāk — un arī ne mazāk. Šeit kārtējo reizi rodas šaubas: vai vispār ir kāds pamats literatūras dalīšanai “augstajā” un “zemajā”? Katrā ziņā, ja man piedāvātu izvēlēties starp meistarīgi izstāstītu stāstu un kārtējo “problēmu risinājumu”, “laikmeta ainu” vai “sociālo diagnozi” (nekad neesmu izpratis, kālab literatūrai par varītēm tiecas uzspiest — turklāt paši autori, ne jau kritiķi vien — funkcijas, kas galīgi tai neraksturīgas), es noteikti izvēlētos pirmo.

Atgriežoties pie Rozes, ērkšķu pu-ķes, jāsaka, ka Rozei vēl nākas pārvarēt daudzus un dažbrīd diezgan briesmīgus pārbaudījumus gan reālajā, gan gleznas pasaulē, iekams pasaka nonāk pie likumsakarīgajām laimīgajām beigām. Vēl kāda maza, tomēr Kinga daiļradei raksturīga nianse. Romānā vairākkārt pieminēts bestselleru autors Pols Šeldons (nevajadzētu sajaukt ar reālo rakstnieku, arī bestselleru autoru Sidniju Šeldonu), kurš sarakstījis grāmatu sēriju par meiteni Mizeriju un dramatiskiem notikumiem iz XX gadsimta angļu aristokrātu dzīves. Zināmā mērā arī Pols Šeldons ir gluži reāla persona, ja ne tai pasaulē, ko mēs mēdzam dēvēt par reālu, tad vismaz Stīvena Kinga radītajā pasaulē. Proti, par Pola Šeldona šausminošajiem piedzh vojumiem stāstīts romānā Mizerija — manuprāt, tas ir labākais Kinga romāns; turpat lasāmi arī fragmenti no Šeldona grāmatām. Šo no pirmā acu uzmetiena nebūtisko niansi pieminu tālab, ka Kings savu pasauli mēģina būvēt vienotu, ar šādām tikko samanāmām stīdziņām sasaistīdams romānus. Dažu romānu darbība noris mazā pilsētiņā Kāstlrokā (Mirusī zona, Kudžo, Saulainais suns no romānu krājuma Četri pēc pusnakts, Tumšā puse), kas ļauj runāt par Kāstlrokas ciklu, kurš noslēdzās tālab, ka Kings 1991. gadā Kāstlroku nolīdzināja ar zemi romānā Nepieciešamās lietas. Netālu no Kāstlrokas atrodas Derija, kurai blakus risinājās Mājdzīvnieku kapsētas darbība un kura arī piedzīvoja apokalipsi romānā Tas. Tomēr Derijai izdevās atdzimt, bet tikai tāpēc, lai gandrīz ietu bojā Bezmiegā. Savukārt Bezmiegā kāda maza puišeļa zīmējumos redzamas ainas no Tumšā torņa, turklāt, šķiet, no tiem sējumiem, kas vēl tikai gaidāmi stipri tālā nākotnē, bet Tumšā torņa personas sapņos redz notikumus, kas aprakstīti citos Kinga darbos. Vārdu sakot, Kinga pasaules arhitektonika veidojas patiesi iespaidīga un vērienīga.

21. septembrī Stīvenam Kingam ir dzimšanas diena —aprit apaļi 50 gadi. Tāpēc noslēgumā — mazs atskats pagātnē, kā tas viss sākās. Kings dzimis Menas štatā, kur noris gandrīz visu viņa romānu darbība (Roze, ērkšķu puķe ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem). Tur viņš dzīvo joprojām. Kinga biogrāfija ir reti izteiksmīgs “amerikāņu sapņa” piemērs. Pāris gadu pēc viņa piedzimšanas tēvs pameta ģimeni, kas nepiederēja pat pie sabiedrības vidusslāņa; māte bija spiesta strādāt zemu apmaksātus gadījuma darbus mazās provinces pilsētiņās (tikai dažos romānos Kings nav aprakstījis kompleksus, ko uz visu mūžu atstāj šāda bērnība). Tomēr Kingam izdevās pabeigt gan skolu, gan universitāti, gan rakstniecības kursus, gan arī publicēt savus pirmos stāstiņus, kuri tomēr nekādu ievērību neizpelnījās.

Savu karjeru viņš sāka veļas mazgātavā (60 dolāru nedēļā), bet turpināja kā skolotājs, vienlaikus cītīgi rakstīdams savu pirmo romānu Kerija. Un tad — negaidīti ātra un veiksmīga sapņa realizācija: nevienam nezināmais jaunais rakstnieks Keriju 1974. gadā pārdeva par 400 000 dolāriem. Tālāk romāni straujā tempā sekoja cits citam; tikpat strauji uz ekrāniem parādījās to ekranizācijas vai filmas pēc Kinga scenārijiem. Tiesa gan, filmas kvalitātes ziņā stipri vien atpaliek no literārā pirmavota; vienīgais izņēmums — Stenlija Kubrika Spīdēšana (1980) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā. Taču Kinga fenomens — tā nebūt nav viņa produktivitāte, bet gan darbības daudzveidība. Starp triviālās literatūras autoriem pastāv stingra specializācija: ja rakstnieks ir uzdūries zelta dzīslai, “savai tēmai”, tad viņš gadu gadiem raksta romānu pēc romāna, izstrādādams neskaitāmas šīs tēmas variācijas. Ja viņš raksta, piemēram, par asinskārām žurkām, viņš nekad neķersies klāt tikpat asinskārajiem vampīriem — un otrādi. Turklāt septiņdesmitajos gados specializācija bija daudz spilgtāka nekā mūsdienās. Turpretī Kingam šāda specializācija ir pilnīgi neraksturīga. Viņš vienlīdz brīvi jūtas dažādos žanros un, otrkārt, bieži mitinās ārkārtīgi auglīgajā starpžanru teritorijā, vienā romānā samiksēdams visatšķirīgākos rakstības principus.

Grāmatu Apskats, 07.1997

____________________________

Vēl par Stīvenu Kingu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s