Pauls Bankovskis “Laiku grāmata”

Pasaule rada vārdus, vārds rada pasauli. Kas bija pirmais?

Pauls Bankovskis. Laiku grāmata. R., Karogs, 1997

Pagājušogad iznāca Paula Bankovska pirmā grāmata – īsprozas krājums Svētā Bokasīna koks. Dienā, kad autors to saņēma no tipogrāfijas, viņš uzzināja, ka Laiku grāmata 1996. gada Karoga romānu konkursā ieguvusi otro prēmiju. Bankovska romāns bija šā konkursa lielākais pārsteigums. Pirmās un trešās prēmijas ieguvēji – Ilze Indrāne un Dzintars Sodums – tika ātri atšifrēti, savukārt par Laiku grāmatas manuskripta iespējamo autoru pat tika slēgtas derības, minot pazīstamu un mazāk pazīstamu rakstnieku vārdus. Taču, kā izrādījās, Pauls Bankovskis nevienam no līdzējiem pat prātā nebija nācis. Ja tobrīd jau būtu iznācis Svētā Bokasīna koks, autors droši vien tiktu viegli atmaskots. Jo – krājumā iekļautais intelektuālais detektīvs Bibliomahia precīzi prognozēja Laiku grāmatu (vēl vairāk, Laiku grāmatā uz mirkli pavīd grāmata, kuras virsraksts ir Bibliomahia II). Arī Laiku grāmatu varētu nodēvēt par intelektuālu detektīvu, ja vien šis apzīmējums kaut ko jēdzīgu izteiktu. Viena lieta gan ir skaidra: Pauls Bankovskis sevī ir apbedījis ievērības cienīgu detektīvrakstnieka talantu, virsū guldīdams kapakmeni XX gadsimta beigu literatūras stilā. Bija laiks, kad par labu grāmatu uzskatīja biezu, mēreni garlaicīgu un stīvi iestērķelētu romānu, kamēr aizraujošs sižets bija bezmaz sliktas gaumes pazīme. Nu laiki mainījušies – un arī visaugstpierainākie intelektuāļi nekautrējas rakņāties pa “zemajiem žanriem” un zagt detektīvsižetus.

Tas, kāpēc cilvēki raksta un, pats galvenais, lasa – jo par rakstīšanu tomēr lāgiem maksā naudu – grāmatas, joprojām ir neizskaidrojams kultūras fenomens. Lasīšana ir pilnīgi nelietderīga nodarbošanās (tostarp arī Laiku grāmatas lasīšana). Turklāt autors iecer vienu, uzrakstās kas cits, bet lasītājs izmanās grāmatā izlasīt vēl kaut ko citu. Grāmata netiek rakstīta tāpēc, ka pastāvētu nepieciešamība pēc tās – pasaulē nav tādas grāmatas, bez kuras mēs nevarētu iztikt; pavisam pretēji, ja grāmata tiek sarakstīta, tā pati rada nepieciešamību pēc sevis. Ar vislabākajiem nodomiem rakstītās un viscēlākajām idejām piesātinātās grāmatas iekrīt literatūrvēstures miskastē, bet tādi pekstiņu meistari kā, piemēram, Servantess vai Rablē nez kāpēc tiek iecelti klasiķu kārtā. Grāmatas dedzina, grāmatu dēļ liek cietumā un pie sienas (arī šāda situācija aprakstīta Laiku grāmatā). Utt. – vārdu sakot, grāmata ir reti mīklaina lieta, nemaz nerunājot par vēl mīklainākajām pasaules un vārda attiecībām.

Pasaule rada vārdus, vārds rada pasauli (-es) – kas bija pirmais? Šāda “grāmatas metafizika” ir Laiku grāmatas sižeta prātnieciskā lādiņa pamatā. Tiek radīta grāmata, ar kuras palīdzību iespējams ceļot laikā. Īstenībā lieta izrādās sarežģītāka: “Grāmatas atvēršanas brīdī viss sagriezīsies un pārvērtīsies. Laiki sajuks, savā starpā saplūdīs domas un īstenība, pagātne un mantojums, sapņi un nomods. Sāksies kaut kas līdzīgs Bābelei, kuru patiesībā iespējams pārvaldīt un vadīt.” Kas “pārvalda un vada”? Saprotams, autors. Un vēl arī lasītājs, bet ar grūtībām, jo Laiku grāmata ir starp tiem darbiem, kurus divreiz vienādi nav iespējams izlasīt. Nemitīgi mijas vairākas sižetiskas līnijas, starp kurām kopsakari noskaidrojas – un arī tikai visai aptuveni – grāmatas beigu galā; precīzāk, īstenībā sižetiskā līnija ir tikai viena, bet tā atšķirīgi realizējas vairākās pasaulēs (grāmatās?). Pirmajā daļā par tekstu uzskatītaisotrajā daļā paceļas (vai nolaižas) līdz realitātes līmenim – un otrādi; sapņi ieķeras astē īstenībai, bet īstenība – sapņiem; laiku (un grāmatu) labirintā iekļuvušie personāži nemitīgi riņķo pa noslēgtu apli, cits citam nododami noslēpumaino dzelteno grāmatiņu. Aizlaiku aforisms “sākumā bija vārds” joprojām aktuāls, sevišķi Borhesa zīmē dzimušajiem.

Tomēr liekas, ka lāgiem šī “lielā un iepriekš neredzētā Bābele” top nepārvaldāma un neļaujas vadīties. Vai citādi Laiku grāmatas Mēbiusa lapa vietumis sāktu atgādināt aizdomīgi pazīstamu divdimensiju plakni. Daudzas epizodes liekas jau kaut kur lasītas. Runa nav par apzinātiem vai neapzinātiem aizguvumiem (turklāt citāti un parafrāzes arī veido Laiku grāmatas poētiku), bet gan par visai miglainu un grūti formulējamu sajūtu: rodas iespaids, ka autors tā vietā, lai būvētu savas vārdnieciskās katedrāles, izlīdzas ar tehniskiem to aprakstiem. Jo sevišķi tas sakāms par romāna otro daļu, nodēvētu par Kara grāmatu. Neraugoties uz pamatīgajām dubļu, sviedru un asiņu devām, tā vairāk līdzinās mikimaušu komiksam. Izņemot – Jozefa bērnības epizodes, kas patīkami kontrastē ar latviski klasiski pliekanajām bērnības bildītēm. Un atkal jāpiebilst: ja šajās epizodēs autors profesionāli iepeldējis psiholoģiski loģiskos ūdeņos, tad, piemēram, pirmās daļas beigās dzeltenās grāmatiņas atvēršanai trūkst jebkāda psiholoģiska vai loģiska pamatojuma; esošais atgādina ātrumā sameistarotu bufatoriju. Turklāt šī epizode būtībā ir romāna “centrs”, punkts, kurā saskaras daudzkāršās realitātes, bet nu tās liekas ātrumā savilktas kopā ar baltiem diegiem. Bez šaubām, defektu kolekcionāri Laiku grāmatā atradīs vēl ne vienu vien kritiski uzšķēržamu vietu. Tomēr, manuprāt, Laiku grāmata ir viens no ja ne gluži izcilākajiem, tad cerīgākajiem noteikti deviņdesmito gadu romāniem.

Nu jau labu laiku Paula Bankovska stāsti nekur nav manīti, kaut gan pirms kāda laika viņš bija gluži vai apskaužami ražīgs autors. Iespējams, šī klusēšana varētu nozīmēt to, ka slepenībā – tāpat kā Laiku grāmata – top jauns romāns. Spriežot pēc viņa īsprozas daudzveidības, romāns varētu stipri vien atšķirties no Laiku grāmatas.

Diena, 27.06.1997

____________________________________

Vēl par Paulu Bankovski:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s