Gunārs Cīrulis “Ceļš cigaretes garumā”

Lasītājs ir muļķis

Gunārs Cīrulis. Ceļš cigaretes garumā. Īsromāns. – R, Preses nams, 1996

Pagājušogad, Dienā recenzējot jauniznākušās grāmatas, man vairākkārt nācies atkārtot vienus un tos pašus vārdus: šī ir viena no kuriozākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. Kuriozs – tas parasti ir kāds izņēmums, kas tik ļoti disonē ar kontekstu, ka kļūst komiski atbaidošs. Taču nupat kuriozi pasākuši plūst bezmaz vai viendabīgā un tālab apnicīgā straumē. Varbūt vienkārši nav jēgas tiem pievērst uzmanību – tāpat pačibēs literatūras vēstures miskastē. Tomēr Gunāra Cīruļa “īsromāns” (pēdiņas liktas tālab, ka šim savārstījumam nav ne mazākā sakara ar romānu, pat ne ar ļoti īsu) Ceļš cigaretes garumā spējīgs iztrumpot pat populārā grafomāna Jāņa Ivara Stradiņa defektīvus, Artura Kronberga seksprozu un tādus lasāmgabalus kā, piemēram, Laimoņa Pura Tikai sieviete.

Savulaik Gunārs Cīrulis kopā ar Anatolu Imermani rakstīja nenoliedzami aizraujošus propagandas trillerus, pēc tam, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, stipri stīvākus un garlaicīgākus detektīvus. Pēdējos gados pēc ilgāka pārtraukuma viņam iznākušas divas grāmatas – Ekstrasensa kāzu ceļojums (1994) un Sausā tīklā zivis nelien (1995) –, kuri neko labu par latviešu detektīva potencēm neliecināja.

Arī Ceļš cigaretes garumā ir detektīvs. Un, protams, detektīvam parasti tiek izvirzītas ja ne gluži zemākas prasības kā “nopietnajai” literatūrai, tad vismaz diezgan specifiska vērtību orientācija. Autors, sevišķi, ja viņš orientējas uz “izlasi un izmet” kategoriju, var pārlieku nerūpēties par darbojošos personu psiholoģiju, stilistiskiem vai kompozicionāliem smalkumiem un tamlīdzīgām lietām. Taču viens gan ir skaidrs: detektīvam jābūt interesantam. Tas nozīmē, ka autors ir izstrādājis loģisku notikumu ķēdīti no nozieguma līdz atrisinājumam, turpretī lasītājs romāna ritējumā nemitīgi tiek vilināts šķietami vienlīdz loģiskos sānceļos, kamēr pēcgalā izrādās, ka autors savu loģiku rūpīgi maskējis ar kādu paradoksu, bet lasītāja loģika bijusi tikai ilūzija. Vārdu sakot, lasītājs tiek veikli apvests ap stūri, un, jo elegantāk tas izdarīts, jo viņam no tā lielāks prieks – un tad lasītājs saka, ka detektīvs bijis interesants. Taču Ceļā cigaretes garumā no šīs paradoksālās loģikas nav ne vēsts; gluži pretēji – lasāmgabals ir nejaušu un palaikam galīgi nesakarīgu epizožu savirknējums, t.i., slēptās loģikas vietā tekstā funkcionē vienvienīga nejaušība. Lai šo nesakarīgumu pierādītu, būtu nepieciešams sīks sižeta pārstāsts, kas, protams, mazā recenzijā nav ietilpināms. Tomēr – īsumā par sižetu. Biznesmenim Bertam Brukānam nezināmi ļaundari nogalē tēvu (starp citu, man tā arī neizdevās romānā atrast daudzmaz ticamu šīs slepkavības pamatojumu). Neuzticēdamies policijai, Brukāns nolemj atriebties pats. Un jau te sākas trakas lietas. Nez kāpēc Brukāns par varītēm tiecas nokļūt cietumā, kas arī viņam veiksmīgi izdodas pēc tam, kad viņš ir notēlojis diletantisku razbainieku. Nez kāpēc jau pēc pāris dienām viņš tikpat veiksmīgi – letiņu supermenu labākajā stilā – no cietuma izbēg. Tūlīt pēc tam galīgi neizprotamu iemeslu dēļ kāds liela mēroga ēnu ekonomikas darbonis šim diletantiskajam razbainiekam un ākstam ne tikai uztic cienījamo “parādu inkasenta” pienākumu, bet arī ļauj pēc sirds patikas rakņāties pa čekas maisiem, kurus viņš laikus atgādājis no Maskavas. Vēl Brukāns zibens ātrumā atklāj alkohola viltotājus, atšifrē vērienīgu kontrabandas operāciju, ir liels draugs Izraēlas specdienestiem utt. Lai kur Brukāns dotos, lai kādas muļķības darītu, visur autors viņam rūpīgi nobruģējis taciņu ar nejaušībām. Atsevišķas epizodes ir nevis loģiski saistītas vai izriet cita no citas, bet gan mehāniski saķibinātas kopā ar tās pašas glābjošās nejaušības palīdzību. Bet detektīvā nejaušība – tā ir sātaniski garlaicīga padarīšana. Un, kad lasītājs žāvādamies teju jau žokļus izmežģījis, nudien vairs nav jābrīnās, ka autors aizmet strupu noslēguma mezglu, pirmo Brukāna ceļā pagadījušos killeri padarīdams par viņa tēva slepkavu. Turklāt Cīruļa aprakstītie rīkļurāvēji pārmēru uzbāzīgi patiesi atgādina rīkļurāvējus (no sešdesmito gadu padomju filmām), mafijas bosi – mafijas bosus, nelieši – neliešus, izbijuši stukači – izbijušus stukačus utt. Arī garlaicīgi. Un, protams, ir arī banāls, turklāt vēl banāli aprakstīts mīlas stāsts.

Šķiet, autors iedomājies, ka detektīva lasītājs – tas ir galīgs muļķis. Viņam drīkst iesmērēt jebko, ja vien āķīgs virsraksts liecina, ka lasāmgabals piederīgs detektīva žanram, ja tekstā atrodams kāds mironis un izlaistīti daži asiņu litri, kas atšķaidīti ar no laikrakstiem pagrābtām aktualitātēm. Droši vien ir gan pirmās, gan otrās, gan arī kādas padsmitās šķiras literatūra. Un tomēr – kaut kur ir arī robeža, kas atdala to, ko mēs dēvējam par literatūru (nu labi, vismaz par lasāmvielu laika nosišanai), no bezjēgas vārdu masas. Manuprāt, Ceļš cigaretes garumā atrodas stipri vien zem šīs robežas.

Diena, 26.07.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s