Mirča Eliade “Sakrālais un profānais”

Tikšanās ar Homo religiosus

Mirča Eliade. Sakrālais un profānais. No franču val. tulk. Leons Briedis. R, Minerva, 1996

Mītu un reliģiju pētnieks Mirča Eliade (1907 – 1986) nu jau pats pārtapis par vienu no XX gadsimta mītiem un seno kultūru vēsturnieku pielūgsmes objektiem. Tostarp par Eliadi ir rakstījis Roberts Mūks, Eliades koncepciju ietekme jūtama Haralda Biezā (viņš arī personiski bijis pazīstams ar Eliadi), Vairas Vīķes-Freibergas un Janīnas Kursītes pētījumos par latviešu mitoloģiju. Eliades ražība un darbaspējas bija gluži vai fantastiskas – debitējis trīspadsmit gadu vecumā, astoņpadsmit gados viņš jau bija simts publikāciju, bet trīsdesmit gados – divpadsmit grāmatu autors. Šajā laikā, pateicoties kāda mecenāta gādībai, Eliade trīs gadus pavadīja Indijā, pētīdams indiešu filozofiju un pusgadu praktiski apgūdams jogas pamatus kādā askētu kopienā. Rezultātā radās grāmata Joga. Eseja par indiešu mistikas izcelsmi, ar kuru Eliade kļuva pazīstams visā pasaulē. Pirms Otrā pasaules kara viņš Rumānijā iedibināja divus kulturoloģiskas ievirzes žurnālus un izraisīja skandālus ar saviem tiem laikiem visai avangardiskajiem romāniem. Pēc kara viņš bija pasniedzējs Parīzē, vēlāk līdz pat mūža nogalei – Čikāgas universitātē, vienlaikus publicēdams desmitiem grāmatu par tradicionālo kultūru, mitoloģiju un reliģiju. Eliades erudīcija bija milzīga – savos darbos viņš ir izmantojis faktus no senēģiptiešu, sengrieķu, romiešu, babiloniešu, ebreju, skandināvu, irāņu, japāņu, indiešu, ķīniešu, afrikāņu, Amerikas indiāņu, polinēziešu u.c. tautu mitoloģijām. Pētījumu kopsavilkums ir trīssējumu Ticējumu un reliģisko ideju vēsture (1976 – 1983). Starp citu, lai restaurētu aizlaiku cilvēka pasaules skatījumu, nebūt nav jādodas uz Polinēziju vai jāstudē senindiešu teksti – vienkāršāk ir ielūkoties mūsu pašu grāmatplauktos. “Vairumā gadījumu eiropiešu zemnieku ieražas un ticējumi atspoguļo vēl senākas kultūras zināmu stāvokli nekā tas, ko mēs atklājam senās Grieķijas mītos,” raksta Eliade.

1995. gadā Minerva jau izdeva Eliades grāmatu Mīts par mūžīgo atgriešanos (1949). Nu – Sakrālais un profānais (1957). Virsrakstu tiklab varētu tulkot arī kā Svētais un laicīgais, kas acīm redzot nav darīts tālab, ka šie jēdzieni mūsu uztverē gluži automātiski saistās tikai ar kristietisma mūsdienīgajām izpausmēm. Turpretī Eliades skatījums, kā jau teikts, ir daudz plašāks un dziļāks – viņš meklē tos elementus, kas ir kopīgi visām reliģijām. Priekšvārdā autors raksta, ka Sakrālais un profānais nebūt nav zinātnisks pētījums vai akadēmiska monogrāfija – grāmata paredzēta drīzāk plašam lasītāju lokam un tajā viegli saprotamā līmenī apkopoti Eliades secinājumi. Grāmatas uzdevumu var formulēt vienkārši: seno kultūru mītu, reliģiju un rituālu pārtulkošana mūsdienu filozofijas valodā. Tātad – kas bija Homo religiosus un ar ko viņš atšķīrās no mūslaiku cilvēka.

Ievadā ieskicējis sakrālā un profāna dzīvesveida atšķirības, grāmatas pirmajā daļā Sakrālā telpa un Pasaules iesvētīšana Eliade raksta par visās mitoloģijās sastopamo pasaules centra simboliku un nonāk pie secinājuma, ka jebkura mājokļa struktūrā atklājas kosmiskā simbolika; māja – tas ir Visums, kuru cilvēks rada, atkārtojot pasaules radīšanas aktu. Otrajā nodaļā Sakrālais Laiks un mīti stāstīts par mītu kā esamības paraugmodeli, kas nepārtraukti jāatkārto; līdz ar to pasaule katru gadu tiek radīta no jauna. Trešajā daļā Dabas sakralitāte un kosmiskā reliģija apcerēta dabas simbolika: daba vienmēr izsaka arī kaut ko citu, kas meklējams augstākā sfērā; kā piemērs analizēta gadu tūkstošos tikpat kā nemainīgā ūdens, Mātes Zemes un Pasaules koka simbolika. Ceturtajā daļā Cilvēka pastāvēšana un sakrālā dzīve Eliade raksta par iniciācijas rituāliem, bet beidzamajā nodaļā – par sakrālā vietu un funkcijām mūsdienu pasaulē. Bez šaubām, mūsdienu cilvēks racionālisma iespaidā visu sakrālo ir vai nu formalizējis, vai aizmirsis, vai arī atbīdījis tālu aizapziņas dzīlēs. Tomēr: “Lai radītu savu paša pasauli, viņš ir iznīcinājis pasaules sakralitāti, kurā ir dzīvojuši viņa senču, (..) bet tā ir gatava izpausties tai vai citā formā no visapslēptākajiem viņa dvēseles dziļumiem”. Citiem vārdiem, kolīdz mūsdienu cilvēks sāk noņemties ar visādām racionāli nepamatotām darbībām, to cilme visdrīzāk meklējama Homo religiosus pasaules uztverē. Iepazīstot Homo religiosus, tu iepazīsti arī pats sevi.

Diena, 09.06.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s