Klāvs Elsbergs “pie sienas un Maigajā zemē”

Klāvs Elsbergs: kas viņš ir?

Klāvs Elsbergs. pie sienas un Maigajā zemē. Dzejoļi. R., Enigma, 1997

Klāvs Elsbergs pie sienas un maigajā zemē Grāmata pie sienas un Maigajā zemē ir Klāva Elsberga Rakstu pirmais sējums. Tajā apkopoti gandrīz visi Elsberga sacerētie dzejoļi: abi viņa dzīves laikā iznākušie krājumi Pagaidīsim ausaino (1981) un Bēdas uz nebēdu (1986), bet nodaļā pie sienas un Maigajā zemē – teksti, no kuriem lielākā daļa bija lasāmi grāmatā Velci, tēti (1989). Jānis Ramba grāmatas priekšvārdā raksta, ka “Klāvs ietekmē pašlaik topošo latviešu dzeju vairāk nekā jebkurš viņa paaudzes autors”, t. i., Elsbergs ir “uzminējis” deviņdesmito gadu dzejas procesu. Apgalvojums patiesi neko daudz nav apstrīdams, taču, ielūkojoties uzmanīgāk, atklājas, ka desmit gadu laikā, kas pagājuši kopš Klāva Elsberga nāves, nav parādījies neviens (!) daudzmaz nopietns, aptverošs, analītisks, kritisks, jebkāds cits apcerējums par Elsberga daiļradi, kas mēģinātu fiksēt šīs ietekmes vai “uzminēšanu”. Pavīdējušas vien dažas “desmitvārdu apoloģijas” – un nudiem rodas iespaids, ka literatūra dara visu, lai Elsbergs taptu kanonizēts “derdzīgā uzziņu literatūras stilā” (Ramba). Vienīgā atbilde uz jautājumu, kas īsti ir Klāva Elsberga dzeja, joprojām ir pati šī dzeja – šoreiz ļoti pamatīgas un visaptverošas izlases formā. Tomēr, ja reiz “uzminēšana” savulaik ir notikusi, kanonizēšana laikam gan ir nenovēršama. Jo – mīts par literatūru kļūst par pašas literatūras sastāvdaļu. Kas vajadzīgāks: piemineklis vai dzeja? Pieminekli redz katrs garāmgājējs (un ar laiku visi pieminekļi – vienalga, no vārdiem vai granīta – sāk kaitināt), dzeju lasa retais.

Vai dzeja var būt piemineklis? Saprotams, jautājums gandrīz retorisks. Debijas krājumā Pagaidīsim ausaino Elsbergs nespēlēja nedz “tribīnes dzejnieku”, nedz snobisku intelektuāli, nedz eksaltētu romantiķi ar vējā plīvojošiem matiem (lomas, kādas iecienījuši jauni dzejraži); tāpat viņš neslēpās aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes maskas (vēl iecienītāka nodarbība). Elsbergs atļāvās būt gluži vai demonstratīvi jauns un lāgiem arī naivs. Tam patiešām nepieciešama uzdrīkstēšanās – katrā ziņā lielāka nekā tam, lai ievīstītos cita dzejnieka ādā. Tas nozīmē, ka Elsbergs savu poētisko pasauli sāka veidot no pašiem pamatiem, no sevis – no sākta gala viņš teicās būt brīvs. Bez šaubām, saistība ar Vācieša poētiku ir acīm redzama; tāpat Elsbergs turpināja to līniju, ko gadus desmit iepriekš efektīvi bija aizsācis Jānis Rokpelnis (maza mīkla: “kāpēc gan dzīves kas ir tik skaista / reizēm ir tāda maita” un “dzīve nozīmi groza / tā kā meitene gurnus, / te staro iekš rozā, / te gāž pa purnu” – kurš no šiem pantiem pieder Elsbergam, kurš – Rokpelnim?). Turpinot šo tradīciju, par poētiskām būšanām Elsbergs dzejoja pagalam nepoētiski, tomēr gala iznākums paradoksālā kārtā izrādījās poētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī “dzīves prozu”, vienlaikus lieliski apzinādamās distanci starp prozu un poēziju.

Elsbergs ir ļoti ironisks dzejnieks – un jo sevišķi tas jūtams krājumā Bēdas uz nebēdu, sākot jau no virsraksta. Taču viņa ironija saistīta ne tik daudz ar spēli – un līdz ar to arī ar vairāk vai mazāk izspēlētu pozu – cik ar domu par iekšējo brīvību: ironisks dzejnieks ir ne vien redzīgāks, bet arī atbrīvotāks. Ironijas gaismā daudzi dzejošanas noteikumi izrādās bezjēdzīgi – tāpat kā mākslīgās un sastindzinātās kārtības ideja vispār. Tas pats sakāms arī par citiem Elsberga paaudzes dzejniekiem – Brūveri, Godiņu, Melgalvi, no dzejas pačibējušajiem Zirni un Žeberu. Katrs dzejdaris tiesīgs būt brīvs – problēma tikai tā, vai viņš šo brīvību izmanto. Taču patlaban dzejnieka brīvība ir diezgan mīklaina lieta: tu vari atļauties darīt pēdīgās muļķības – un dzejā, tāpat kā politikā, muļķu vienmēr atliku likām -, bet diez vai kāds iebakstīs ar pirkstu un muļķību nosauks par muļķību. Citiem vārdiem, beidzamo padsmit gadu laikā ir pagaisis kvalitātes kritērijs: par kritēriju vairs nekalpo smalki izanalizētā un saklasificētā tradīcija un arī ne viegli formulējams etalons, ko radījis kāds no dzīvajiem dzejas dižgariem. Atšķirībā no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem nepastāv arī “dzejnieku panteons” – četri pieci dzejnieki, kas faktiski noteica visu dzejas procesu. “Centrtieces” struktūru literatūrā aizvietojusi “centrbēdze”. Elsberga dzeja trāpīja precīzi šā kritēriju sairuma un panteona sabrukuma sākumposmā. Taču, protams, kvalitātes kritērijs joprojām pastāv, tikai – tas kļuvis pilnībā intuitīvs: vai nu tekstā ir “kaut kas” augstajai poēzijai piederīgs, vai arī “nekā nav”, bet kas īsti ir šis “kaut kas” – tas pilnībā atkarīgs no autora. Elsberga dzeja “iestādīja” šo intuitīvo kritēriju, turklāt ļoti augstu. Viņa latviskotais Apolinērs savulaik dzejnieka radošo brīvību pielīdzināja dienas avīzes brīvībai, kas apcer savā starpā nesaistītas, laikā un telpā attālinātas lietas. Šo izteikumu varētu attiecināt arī uz Elsberga daiļradi: viņš tiecas būt visaptverošs, taču allaž ir arī precīzs un konkrēts; ja atspēriena punkts meklējams ikdienā – teksts izvēršas līdz grandioziem mērogiem; ja Visumā – teksts noteikti “nokāpj” līdz šepatnībai. Rudenī uz Dzejas dienām gaidāms Elsberga Rakstu otrais sējums, kurā būs lasāma viņa proza, atdzejojumi, atmiņas par viņu.

Diena, 08.07.1997

Advertisements

One thought on “Klāvs Elsbergs “pie sienas un Maigajā zemē”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s