Kārlis Zariņš “Kāvu gadi”

Esamība ārpus laika

Kārlis Zariņš. Kāvu gadi. Romāns. R., Daugava, 1997

Kārlis Zariņš Kāvu gadi Visticamāk, daudziem lasītājiem Kārļa Zariņa romāns Kāvu gadi būs pārsteigums. Likās, vai visi uzmanības vērtie un savulaik specfondos ieslēptie divdesmito un trīsdesmito gadu rakstnieku darbi jau publicēti atkārtoti — un, ja arī kāds palicis, tad tas varētu interesēt drīzāk literatūrvēsturniekus (t. i., teksti, kas mūsdienās savu radošo potenciālu zaudējuši un vairs liecina tikai par dažām sava laika literārā procesa īpatnībām). Taču Kāvu gadi nebūt nav apzīmogojams ar pieticīgo “literārā mantojuma” zīmi — tas ir īsti klasiskā garā izstrādāts un stilistiski gluži vai neticami spoži noslīpēts romāns. Un — līdz pat pēdējam laikam tas bija ne tikai ārpus lasītāju, bet arī ārpus literatūrvēsturnieku redzesloka (izņēmums — dažas Anitas Rožkalnes Kārļa Zariņa daiļradei veltītās publikācijas; starp tām nozīmīgākā — apcere Kārlis Zariņš grāmatā Latviešu rakstnieku portreti. 20. un 30. gadu rakstnieki, 1994). Faktiski Kāvu gadi tā arī nepaspēja iekļauties literatūras procesā — un vēl jo mazāk to ietekmēt. Tāpēc diez vai ir liela jēga teikt, ka romāns ir “aizmirsts”; precīzāk būtu sacīt, ka Kāvu gadi vairāk nekā pusgadsimtu ir balansējuši kaut kur uz netveramās robežas starp esamību un neesamību: romāns ir tikai “it kā bijis”. Cēlonis pavisam vienkāršs. Romāns tika publicēts laikrakstā Tēvija 1943. gadā; grāmatā tas nepaspēja iznākt. Preses atmiņa ir pagalam īsa — un arī Latvijas Kultūras fonda godalga (1943) to necik daudz nespēja nostiprināt, jo, saprotams, pēc kara Kāvu gadi tika izsvītroti no literatūras līdz ar autora personību. Citi Kārļa Zariņa darbi padomju laikā vismaz konspektīvi dažkārt tomēr tika apcerēti, turpretī Kāvu gadi, cik man gadījies lasīt, vien retumis pāris vārdos pieminēti kā nenozīmīga epizode autora daiļradi.

Īstenībā visa Kārļa Zariņa (1889 — 1978) daiļrade — 9 romāni un 14 stāstu krājumu — joprojām ir liels literatūras vēstures baltais plankums. Tiesa, ir iznākusi viņa īsprozas izlase Cirka mākslinieks (1990), kas no jauna parādīja Zariņu kā vienu no novelistikas korifejiem: divreiz publicēts Kauguriešu pārstrādātais variants (1975. un 1985. gadā), atkārtoti izdots romāns Spīganas purvā — nebūt ne pats nozīmīgākais Zariņa darbsiznākušas piecdesmitajos un sešdesmitajos gados sarakstītās Pārdomas, baložiem maizi drupinot (1992); publicēti daudzi raksti par Kārļa Zariņa prozu. Un tomēr, ja salīdzina Zariņu ar patlaban krietni labāk pazīstamajiem viņa laikabiedriem Jaunsudrabiņu, Grīnu, Upīti —, rodas visai pieticīgs iespaids: kā par rakstnieku, kas, lai arī itin veiksmīgi rakstījis noveles, satīriskus romānus un vēsturiskus komiksus, tomēr atradies kaut kur tālu literatūras perifērijā. Iespaids galīgi aplams. Nozīmīguma ziņā Zariņa vieta literatūras panteonā meklējama turpat, kur tikko pieminētajiem laikabiedriem. Vēl vairāk — tieši Kārlis Zariņš bija viens no pirmajiem, kurš jau divdesmito gadu sākumā jūtami izmainīja latviešu prozas pārmēru rāmo ritējumu un kļuva par modernisma aizsācēju (līdz ar Jāni Veseli). No kurienes nāca šie agresīvie un provocējošie impulsi, kāpēc tieši pedantiskais un apzinīgais darbarūķis Kārlis Zariņš, visīstākais garlaicīgā prozista – diendienā pie rakstāmgalda — tēla iemiesojums, tik destruktīvi vērsās pret klasisko tradīciju un kādā veidā šie modernisma procesi realizējās latviešu prozā — tā ir diezgan miglaina aina. Tāpat mīklaina ir pārvērtība, kas Zariņa daiļradē norisa trīsdesmitajos gados. Proti, ar romānu Kaugurieši (1938) un ar savām lugām no.ekspedīcijām aizapziņas tumsībā un “metafizisko nejaušību” poētikas viņš atgriezās pie tradicionālās reālpsiholoģiskās prozas vientiesīgās skaidrības un viennozīmības (1940. gadā gan vēl iznāca “iepriekšējam” Kārlim Zariņam vairāk raksturīgais romāns Vainīgais, taču tas bija 1930. gadā periodikā publicētā Atvara pārstrādāts variants). Profesionālais divdesmito gadu modernists un tradīcijas apšaubītājs (dēvēt viņu par noliedzēju būtu mazliet pārspīlēti) piepeši atsacijās no paša radītās poētikas, pārcēlās kaut kur Valtera Skota vai Henriha Senkeviča laikmetā — un arī tur turpināja strādāt vienlīdz apzinīgi un profesionāli.

Kaut gan, iespējams, šajā pārvērtībā nekā mīklaina un negaidīta nav. Kultūras kods nepārtraukti mainās — un līdzi tam mainās arī literatūra. Tālāk tā jau ir rakstnieka problēma: vai nu “iekonservēties” un turpināt reproducēt sevi (“klasisks modernists” ir vēl nožēlojamāks par “iekonservējušamies” tradicionālistu), vai arī “ieklausīties” kultūrā — tam gan nepieciešams visai specifisks talants — un mainīties tai līdzi. Vēl gan pastāv jautājums: ciktāl rakstnieks pats maina šo kultūras kodu, ciktāl — piemērojas un atdarina, kļūdams par visparastāko konjunktūristu.

Šī kodu maiņa latviešu literatūrā norisa divdesmito un trīsdesmito gadu mijā. To precīzi fiksēja Čaka dai|rade: no izaicinošās “pašpuiku poētikas” uz Mūžības skartajiem. Tas pats sakāms par Veseli: no divdesmito gadu sākuma ekspresīvās stilistikas uz romāna Tīrumu ļaudis (1927) apcerīgumu un līdzsvarotību. Jaunsudrabiņš: no drūmi eksistenciālās Nāves dejas (1924) uz optimistisko Jaunsaimnieku un velnu (1933). Šeit nav runa par tā saucamo pozitīvismu literatūrā; jau pēc tam, kad kodu maiņa bija notikusi, šo apzīmējumu izgudroja daži grafomāniski noskaņoti nacionālpatriotisko ideju propagandisti, lai kārtējo reizi sašķeltu literatūru derīgajā (trīsdesmito gadu “pozitīvisms”) un nederīgajā (divdesmito gadu “pesimisms” un “negatīvisms”, pie kura droši vien tika pieskaitīti arī Kārļa Zariņa romāni). Par kodu maiņu liecina arī tas fakts, ka nākamā rakstnieku paaudze mēģināja aizsākt jaunu laikmetu literatūrā nevis, kā tas parasti pieņemts, ar “uzbrukumu” — tradicionālo vērtību un rakstības noliegumu, bet — kā Anšlavs Eglītis — ar romāna klasisko shēmu un virtuozu spēli ar banalitātēm.

Tātad — vispirms Kārlis Zariņš pašrocīgi inspirēja modernismu prozā, pēc tam — iekļāvās strāvojumā, ko noteica, šķiet, alkas pēc “citas pasaules”, kurā valda stabilitāte, miers un skaidrība un kurā vienīgais kvalitātes kritērijs ir rakstnieka meistarība. No šāda viedokļa likumsakarīgi bija gan Kaugurieši, gan Kāvu gadi. Abi — piederīgi žanram, ko mazliet nosacīti varētu dēvēt par vēsturisko komiksu. Kāvu gados stāstīts par XVII – XVIII gadsimta miju — par Ziemeļu karu, kuru jau nedaudzus gadus iepriekš sīki bija aprakstījis Aleksandrs Grīns triloģijā Saderinātie (1938 -1940). Taču atšķirībā no Grīna Kārlis Zariņš neko daudz neaizraujas ar grandiozu batāliju un līķu kalnu aprakstīšanu — viņu vairāk interesē gluži ikdienišķas detaļas un sadzīviskas norises. Vēstures traktējums gan abiem uzkrītoši līdzīgs: latvieši ir sirsnīga un strādīga tautiņa, uzticami labā zviedru ķēniņa pavalstnieki, pat ar vāciešiem viņi izmanās dzīvot itin labā saskaņā (tas, ka latviešu un vācu visai saspīlētās attiecības Kāvu gados faktiski apietas ar līkumu, protams, izskaidrojams ar okupācijas laika apstākļiem) — vārdu sakot, viss būtu jauki, ja vien gaisu nemaitātu nelietīgie moskovīti ar patoloģisko žūpu Pēteri I priekšgalā. Traktējums, protams, naivs un primitīvs, taču to nosaka vēsturiskā komiksa žanra likumi — laikmeta ainai jābūt skaidrai, viegli pārskatāmai un nepārprotamai, jo smalki izzīmētu bildīšu aplūkošana patiesi ir aizraujoša nodarbošanās. Arī sižets nav neko sarežģīts un ir vēsturiskam romānam ierasts. Uzmanības centrā ir students, vēlāk karavīrs Ģērts Drēliņš, viņa draugi un karabiedri; no otras puses — Zviedrijas, Krievijas un Saksijas valdītāji, kas lemj Eiropas likteņus, pie viena virzīdami uz priekšu romāna sižetu. Tātad — “lielā politika” un sekas, ko šī politika izraisa Rīgas pilsoņu aprindās; pa vidām — sadzīviskas bildes, aprakstītas īsti latviski konservatīvā garā.

Taču sižetu lasītājs uzzinās pats, turklāt tas, kā jau teikts, reproducē mūsu ierastos priekšstatus par to, kādam vajadzētu būt vēsturiskam romānam, un tāpēc ar īpašu oriģinalitāti neizceļas. Svarīgāks ir kas cits. Proti, valoda, kādā sarakstīts romāns — valoda, kas nekad nav eksistējusi un kurā vienkopus apbrīnojami harmoniskā ainā saplūst visādi vecvārdi, vietvārdi utt., kurus autors droši vien sameklējis Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā, Glika Bībelē, senās sprediķu grāmatās vai pats saklausījis. Aplami būtu domāt, ka Kāvu gadu valodā būtu runājuši XVII – XVIII gadsimta mijas latvieši — Kārļa Zariņa radītā valoda ietver dažādu laikmetu vārdus, veidojot unikālu mistrojumu, kas brīžiem dzen lasītāju strupceļā un prasās pēc tulkojuma, brīžiem sajūsmina ar savu pārdabisko dabiskumu. Teksts allaž saistīts ar laiku, kas to radījis, — dažkārt tik ļoti lielā mērā, ka pat tikai pārdesmit gadu vecs teksts jau ož pēc sapelējušiem salmiem. Turpretī Kāvu gadu paradokss ir tas, ka romāns nav saistīts ne ar kādu konkrētu laikposmu — tas pastāv ārpus laika. Turklāt Kāvu gadi nav arī tradicionālā stilizācija seniskā garā (Kārlis Zariņš konsekventi vairījies no ģermānismiem, kādus rakstnieki parasti lieto, lai radītu iespaidu par senisku izteiksmi) — tā ir jauna valodiskā telpa, kas dažkārt pilnībā izmaina priekšstatu par tekstā aprakstītajām pagalam triviālajām būšanām. Tieši valoda Kāvu gadus no vēsturiska komiksa pārtapina literārā darbā.

Tātad 1943. gadā Kāvu gadus publicē laikraksts Tēvija. Kas notiek tālāk? Pēc kara Kārlis Zariņš, iespējams, izvairīdamies no izsūtīšanas uz Sibīriju (viņam kā Tēvijas Literārās daļas vadītājam un dedzīgam krievu zaimotājam vieta lēģerī bija diezgan droša), pazūd no Rīgas un apmetas uz dzīvi Talsos. Un — trīsdesmit gadu nepublicē ne vārda, līdz beidzot 1975. gadā iznāk pārstrādātie Kaugurieši. Bez šaubām, tas, ka literāts met mieru rakstniecībai un pasāk pavisam ko citu, nav nekāds retums, taču gadījums ar Zariņu ir īpašs — un laikam gan vienīgais visā latviešu literatūras vēsturē. Atcerēsimies, ka vismaz pārdesmit gadu Kārlis Zariņš bija viena no literatūras centrālajām figūrām, viens no literatūras virzītājspēkiem. Visa viņa esamība realizējās kā tekstu radīšana: viņš rakstīja ne tikai prozu un dramaturģiju, bet arī kritiku, tulkoja, atdzejoja, bija redaktors vairākos preses izdevumos. Turklāt, kā liecina Kāvu gadi, Zariņš ne tuvu vēl nebija “izrakstījies”. Gandrīz visi citi pirmskara nozīmīgākie literāti, kas nebija devušies trimdā — Čaks, Sudrabkalns, Grots, nemaz nerunājot par Lāci un Upīti —, rakstniecību nepameta un par varītēm tiecās iekļauties jaunajā socreālisma kontekstā.

Turpretī Kārlis Zariņš pilnībā aizgāja no saviem iepriekšējiem kontekstiem, no tā esamības veida, ko apliecina teksta publicēšana; katrā ziņā — viņa pasaule ar socreālisma kultūras pasauli nesaskārās nevienā punktā. Faktiski viņš eksistēja “ārpus laika”, iespējams, pats savā pagātnē, varbūt savā valodiskajā visumā. Un ne jau tikai pats sev. Daudzus gadus viņa vārds nekur literatūrā netika piesaukts, līdz beidzot Kārļa Zariņa personību un daiļradi apcerēja Latviešu literatūras vēsture (1956 — 1963) un Latviešu literatūras darbinieki (1965). Saprotams, Zariņš tika aplaimots ar šaušalīgiem epitetiem, tomēr arī aiz tiem jūtama piesardzīga cienība — kā pret klasiķi, kaut arī “buržuāzisku nacionālistu” un — Kāvu gadu sakarā — bezmaz “fašistu” (līdzīgus apzīmējumus izpelnījās arī Jānis Sārts (1905 – 1980), tomēr viņš bija nesalīdzināmi mazāka mēroga rakstnieks, turklāt sešdesmitajos gados ar vairākiem romāniem no jauna iesaistījās literārajā apritē). Uzsvērsim — kā pret mirušu klasiķi, rakstnieku, kurš dzīvojis citā laikmetā, savu padarījis un jau sen, kopš aizsaulē. Vēl vairāk: 1969. gadā vienu no viņa divdesmito gadu stāstiem pārpublicēja literārā mantojuma gadagrāmata Varavīksne; vēl Kārļa Zariņa dzīves laikā tika rakstīts tolaik plašākais un nopietnākais viņa daiļrades vērtējums Ingrīdas Kiršentāles monogrāfijā Latviešu romāns (1979) — un tikai nepilna gada pietrūka, lai Zariņš to izlasītu. Un atkal tas pats: kā fiziska persona viņš ir dzīvs, bet kā rakstnieks viņš iegūst gluži vai rēgainas aprises. Tā ir nevis kanonizēšana dzīves laikā, bet gan “citas dzīves” kanonizēšana. Personai, kuras vārds ir Kārlis Zariņš, nav ne mazākā sakara ar pirmskara rakstnieku, kuru dīvainas sakritības dēļ arī sauc par Kārli Zariņu. Zariņa romānu maigi mistiskā poētika mistiskā kārtā realizējas viņa dzīvē.

Kārlis Zariņš turpināja rakstīt arī pēc kara, kaut gan neko nepublicēja un, ja neskaita vienu lugu, neko jaunu vairs neradīja. Viņš gadu gadiem nebeidzami pārstrādāja savus vecos darbus — Kāvu gadus un Kauguriešus (par darbu pie Kāvu gadiem un par iecerēto epopeju sīki rakstījusi Anita Rožkalne romāna priekšvārdā, tāpēc sīkāk pie tā nepakavēšos). Retorisks jautājums: vai iespējams sevi saglabāt kā rakstnieku, neko nepublicējot, nemēģinot publicēt un, šķiet, pat nedomājot par publicēšanas iespēju? Diez vai tas ir īsti reāli, jo katra publicēta grāmata zināmā mērā ir atspēriena punkts, pēc kura jāsāk rakstīt kaut mazliet citā virzienā. Iespējams, tieši tāpēc Kārlis Zariņš nevis ķērās pie jauniem darbiem, bet mēģināja realizēt Flobēra ārlaicīgo utopiju: nebeidzami strādāt pie vienas un tās pašas grāmatas, mēģinot to novest līdz pilnībai.

Grāmatu Apskats, 06.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s