Rokpelnis grauž Rīgas kaulus
Jānis Rokpelnis. Rīgas iedzimtie. Pastaigas, R., Nordik, 1997
Pirms sešpadsmit gadiem iznāca Jāņa Rokpeļņa otrais dzejoļu krājums Rīgas iedzimtais. Tajā kāda autoram drusku līdzīga persona patētiski manifestēja: „Es esmu kauls no Rīgas kaula / un mani var kā Rīgu grauzt.” Ir aizritējis krietns laiks, autors nopratis, ka ne viņš vienīgais dzimis un audzis Rīgā – un nu viņš klīst pa Rīgu, meklēdams un atrazdams citus aborigēnus, citas Rīgas skeleta sastāvdaļas, kurām iecirst zobus ribās un izplēst kādu nedaudzas lappusītes garu lasāmgabalu savu pastaigu hronikām. Laikam jau tomēr pastāv šī ļaužu pasuga, par Rīgas iedzimtajiem dēvēta – ja ne gluži kā antropoloģisks tips, tad vismaz kā poētiska kategorija.
Pastaigas – tas ir īpašs Rokpeļņa iedibināts žanrs, radīts pirms gadiem trim laikrakstā Labrīt, briedis un vairojies līdz 1995. gada septembrim, ar ko datēta pēdējā pastaiga, un nupat iemiesojies grāmatā Rīgas iedzimtie. Tajā lasāmas trīsdesmit pastaigas ar pazīstamiem ļaužiem, lielākoties no literatūras un mākslas sfērām, bet pa vidam iespraucies arī kāds komponists, kāds kinooperators, kāds mācītājs, kāds aktieris; klāt pievienota autora pastaiga pašam ar sevi un žigls ielēciens „visrīdzinieciskākā žanra” – murgojuma – poētikas skaidrojumā. „..blandonībā pa Rīgu vados pēc nerakstīta likuma: tērgāt ne ar profesionāliem šīs LV galvaspilsētas mīlētājiem un zinātājiem, bet gan ar tādiem pašiem amatieriem kā es. Taču – vienīgi ar tiem, kuru bērnība pavadīta kādā Rīgas stūrītī, kaktiņā, pagrabā, bēniņos, pilī,” raksta Rokpelnis.
Maldās lasītājs, kurš grāmatā cer atrast pazīstamu Rīgas iedzimto biogrāfiju mazpazīstamas, tomēr ievērības cienīgas un sižetiski aizraujošas nianses, tāpat nav jēgas cerēt izmantot Rokpeļņa pastaigas kā ceļvedi pa Rīgas ievērojamākajām vietām. Lāgiem autors labi ja ar pieciem vārdiem piemin apceramās personas dzīvi un uzskatus, bet ar desmit – kādu nevienam nezināmu un pagalam neuzkrītošu Rīgas nostūri. „Bet realitāte ir poētiskāka par pārpoetizētāko poēziju,” uzskata Rokpelnis. Ja mēs runājam par Rīgas realitāti, uzreiz nāk prātā baznīcu torņi, Rīgas pils, senās ēkas un tamlīdzīgas arhaiskas, taču ļoti mazapdzīvotas teritorijas. Tomēr tā drīzāk ir Rīgas simboliskā realitāte, eksporta preces iesaiņojums. Pašiem Rīgas iedzimtajiem un līdz ar to arī Rokpeļņa pastaigām daudzkārt svarīgāks varbūt ir kāds Čiekurkalna grausts (it īpaši tad, kad tas jau nojaukts), Matīsa tirgū izkaisītas kāpostu lapas vai pat guļamrajoni Zolitūdē vai Ķengaragā – un arī papeles sāk izraisīt nostalģiju pēc aizgājušiem un tālab noteikti ļoti romantiskiem laikiem. Pēdīgais sīkums var kalpot kā laika zīme, un laiks, kā zināms – tā ir parādība, kas pārpilna ar poēziju, visviens, vai aizgājušais laiks meklējams trīsdesmitajos, vai septiņdesmitajos gados (šādā amplitūdā svārstās Rokpeļņa apcerēto aborigēnu bērnība).
Rakstnieks ir egoistisks radījums, kas uzskata, ka pasaule pastāv vien tālab, lai kalpotu par inspirāciju viņa rakstījumiem, bet visegoistiskākie šai ziņā ir dzejdari – realitāti viņi patiesi mēdz nograuzt līdz kaulam, pretī dodami vien skopas un ļoti īsas dzejas rindiņas, kurās turklāt aizrautīgi spoguļojas pats autors. Tā arī šoreiz. Starp apceramo iedzimto un tekstu apbrīnojamā neatlaidībā spraucas iekšā Rokpelnis; tādējādi Rīgas bildes tiek retušētas un cenzētas divkārši – visupirms attiecīgā aborigēna atmiņā un apziņā, tad – caur autora poētisko un, galvenais, valodisko pieredzi. Tas ir neatkārtojams pirmspadomju, padomju un pēcpadomju žargonu mistrojums (varbūt salīdzināms vienīgi ar Marģera Zariņa radīto valodu), kādā sacerētas pastaigas, turklāt mistrojums tiek pasniegts ar tīrasiņu Rīgas intelektuāļa šķietami nevērīgo, bet patiesībā iepriekš rūpīgi iestudēto eleganci. Valodiskie slāņi klājas cits uz citu, lai pēcgalā saplūstu un saaustos kopā un radītu pavisam neikdienišķu realitāti no ikdienas atlūzām, atbirām un pabirām. Arī dzejā Rokpelnis jau no sākta gala uz esamības augstajām sfērām noraudzījās galīgi profānā redzesleņķī – un vēl vairāk šī nobīde jūtama Rīgas iedzimtajos. Arī āksts dažkārt var būt misionārs. Tā vien liekas, ka dzejdaris Rokpelnī nogalējis augstas raudzes prozistu (prozists gan gluži bez cīņas nepadevās: savulaik Rokpelnis bija iecerējis sarakstīt romānu novelēs, bet sagadījās, ka tapa sacerēta un publicēta tikai viena, toties efektīga novelīte). „Galu galā – es nezinu, kas ir māksla,” atzīst Rokpelnis. Es arī ne. Viena lieta gan skaidra: grāmata Rīgas iedzimtie mākslai ir piederīga.
Diena, 02.05.1997
___________________________________________
Vēl par Jāni Rokpelni:
Guntis Berelis vērtē: 
Interesanta grāmatas vāka fotogrāfija.
Valters