Ursula Le Gvina “Jūrzemes hronikas”

Jūrzemes hronikas

Pastāv literatūras atzars, ko mēdz dēvēt par triviālo literatūru. Lielākots šo jēdzienu lieto diezgan nievīgi, apzīrttijot lasāmvielu, kas radītā pēc principa “izlasi un izmet”, un tas ietilpina sevī šādus žanrus: detektīvi, trilleri, šausmu literatūra, vēsturiskie romāni, sieviešu raudamgabali, zinātniskā fantastika, fantāzija un tamlīdzīgas būšanas. Vārdu sakot, viss vienā maisā un katrā ziņā – stipri zem “nopietnās” literatūras līmeņa. Tas tiesa, ka triviālās literatūras blāķos ir neiedomājams daudzums sēnalu, taču kopumā tā, manuprāt, ir pārāk iesīkstējusies ilūzija: kolīdz kāds autors saraksta, piemēram, virtuozu detektīvu, viņu uzreiz izrauj no literatūras visspārējā konteksta un uzlūko kā triviālās literatūras piegādātāju neizvēlīgajam lasītājam. Un otrādi: triviālās literatūras vēsturnieki par varītēm tiecas iestīvēt savā teritorijā “nopietnās” literatūras klasiķus, pie detektīvžanra pieskaitīdami, teiksim, Dostojevski ar viņa Noziegumu un sodu. Tātad – vai nu tu esi “nopietns” rakstnieks un cītīgi rūpējies par “nopietnās” literatūras labklājību un par lasītāja morālo seju, iegalvodams viņam, ka lasīšana ir smaga un viscaur radoša nodarbošanās, vai arī ražo lubenes, pie viena pildīdams savu kabatu. Vidusceļa nav; precīzāk – vidusceļa meklētāji no “nopietnās” ‘literatūras skatpunkta allaž likušies visai aizdomīgi vai “pazudušajiem dēliem” līdzīgi.

Taču tā nav vienīgā ilūzija. Ilūzijas un aizspriedumi te klājas kārtu kārtām. Un visupirms jau jautājums par to, ciktāl tā dēvētā nopietnā literatūra patiesi būtu nopietni uztverama un kur sākas uztveres inerce, stereotipu atražošana, sava veida konjunktūra (pēc principa: jo sarežģītāks un nesaprotamāks teksts, jo augstāk tas kāpj elitarisma hierarhijā), galu galā – visparastākais snobisms un nezināšana. Jo – ja mēs runājam par “nopietno” literatūru, gluži automātiski kā etaloni tiek izvēlēti pasaules literatūras diždarbi, aizmirstot, ka arī “nopietnajā” literatūrā droši vien ir vismaz tikpat liels sēnalu (t. i., biezi un garlaicīgi romāni, kuros “viss kā dzīvē”) procents kā triviālajā; turpretī, runājot par triviālo literatūru, uzreiz acu priekšā iznirst pelēka un viendabīga masa. Bez šaubām, triviālās literatūras žanros ir savas likumsakarības un līdz ar to dažbrīd visai specifiska vērtību orientācija, taču tā ir krietni daudzveidīgāka, nekā liekas no pirmā acu uzmetiena; būtībā teksta kvalitātes radītājs ir tāds pats kā “nopietnajā” literatūrā: ciktāl autors ir klišeja reproducētājs, ciktāl – radītājs un reformētājs.

Ilūzijai par nepārkāpjamo robežu starp triviālo un “nopietno” literatūru ir diezgan dziļas saknes. Tās pirmsākumi meklējami apgaismības laikmetā (un pat vēl senāk – klasicismā), kad vispārējā racionālisma ietekmē par vienīgo un īsto literatūru pasludināja faktiski utilitāras ievirzes tekstus – ar bagātīgām didaktikas, moralizēšanas, informācijas, “dzīvotmācīšanas” utt. piedevām. Taču problēmas būtība meklējama nevis pašā didaktikas pastāvēšanas faktā – literatūra bez didaktikas vispār nav iedomājama -, bet gan šīs piedevas lomas pārmērīgā izspīlēšanā, atbīdot malā gluži cilvēcisko tieksmi nodoties šķietami bezmērķīgām fantāzijām, izdomāt visādus pekstiņus, stāstīt (un uzklausīt) stāstus pašu stāstu dēļ. Tas nozīmē, ka iztēle un sapņi būtībā tika diskriminēti un iemita kaut kur tālu literatūras perifērijā (tiesa gan, uz brīdi atgriezdamies romantisma laikposmā). Pārmēru ieilgušais reālisma un tā metastāžu laikmets robežu nostiprināja vēl vairāk, kaut gan reālismam raksturīgā un apbrīnojami agresīvi uztieptā prasība “literatūrā – viss kā dzīvē” patiesībā bija vēl viena ilūzija – tā nozīmēja tikai to, ka visas literatūras valodai bija jāatbilst vai vismaz jāorientējas tikai uz vienu no iespējamām literatūras valodām. Savukārt modernisma daudzie -ismi izveidoja paradoksālu situāciju: no vienas puses, iztēle, precīzāk, iztēles aktīvais potenciāls it kā tika reabilitēts, no otras – modernismam piemītošā elitārisma iespaidā izveidojās priekšstats, ka “laba grāmata” – tas noteikti ir biezs un pamatīgs sējums, kura pārvarēšana prasa intelektuālu piepūli.

Ar visu iepriekšteikto es negribu apgalvot, ka robeža starp triviālo un “nopietno” literatūru nepastāv. Saprotams, tā ir – un ir bijusi no sākta gala (atcerēsimies, ka Servantess ķērās pie Dona Kihota sacerēšanas vispirmām kārtām tālab, ka viņu bija aizkaitinājuši bruņinieku romānu, t. i., sava laika triviālās literatūras, plūdi). Svarīgs ir kas cits. Proti, nav nekāda pamata uzlūkot kādu tekstu kā triviālajai literatūrai (“izlasi un izmet”) piederīgu tikai tāpēc, ka tas nolemtīgi apzīmogots – kā šai gadījumā, runājot par Ursulas Le Gvinas romāniem, – ar fantāzijas žanra zīmi. Tā ir tikai uztveres inerces un akadēmiskā konservatīvisma garā izdresētu kritiķu kultivēta ilūzija. Turklāt par to, ka robeža ja ne gluži nepastāv, tad vismaz ir stipri izplūdusi, – par to liecina beidzamo pārdesmit gadu literatūras pieredze. Nu jau bezmaz klasisks piemērs te, protams, ir Umberto Eko Rozes vārds, taču latviešu valodā ir tulkots vēl šis tas no robežpārkāpējiem – minēšu tikai Patrika Zīskinda Parfīmu un Torgnija Lindgrēna Madonnu ar dunci. Robeža cītīgi tiek drupināta arī no otras puses. Aizvien biežāk parādās darbi, kurus nu nekādi negribētos “izlasīt un izmest”. Nesen izlasīju jaunākās paaudzes fantasta Dena Simonsa Hiperiona divas grāmatas – un, kaut arī neesmu piederīgs pie fantastikas adeptiem, romāni mani burtiski apstulbināja ar savām grandiozajām kosmoloģiskajām koncepcijām un gluži vai fantastisko autora fantāzijas spēju. Un vēl kāds interesants piemērs. Pasaules fantāzijas godalga – augstākā godalga šai žanrā – lāgiem tiek piešķirta viscaur “nopietniem” rakstniekiem, tostarp arī Borhesam un Italo Kalvīno par mūža ieguldījumu un Patrikam Zīskindam par Parfīmu. Apskaužama tolerance, ar ko “nopietnie” rakstnieki un jo sevišķi “nopietnās” literatūras kritiķi ne vienmēr var lepoties.

Šis garais ievads bija nepieciešams vien tālab, lai uzsvērtu: Ursulas Le Gvinas Jūrzemes cikla romāni nebūt nav piederīgi tai bagātajai patiesi triviālās literatūras produkcijai, ar ko mūs patlaban aplaimo izdevēji.

Taču vēl maza atkāpe. Tas ir ievērības cienīgs fenomens: laikā, kad pasaulē valda fantastikas un fantāzijas tekstu pārprodukcija, Latvijā beidzamo piecu sešu gadu laikā izdoti tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi šo žanru darbi: stāstu krājums Nemirstīgais (1993), E. Pengborna Triumfa kopa un Deivijs (1994), R. Holdstoka Mitago mežs (1995) un Dž. Balarda Kristāla pasaule (1996) – un tas laikam arī viss. Atzīšos, šo fenomenu neņemtos izskaidrot (ja nu vienīgi ar to, ka “nopietnās” literatūras izdevēji uz fantastikas un fantāzijas žanriem noraugās diezgan augstprātīgi, bet triviālās literatūras izdevēji – un šāda polarizācija grāmatniecībā ir acīm redzama – labi apzinās, ka Latvijā fantastikas un fantāzijas cienītāju nav tik daudz, lai no viņiem izspiestu pienācīgu peļņu). Kā stāsta, ne Igaunijā, ne Lietuvā situācija tik aplama neesot.

Amerikāņu fantaste Ursula Le Gvina (1929) debitēja samērā vēlu. Taču uzreiz ļoti veiksmīgi – ar mazu, gaiši romantiski stāstiņu Aprīlis Parīzē (1962), kurā skaisti saaudās viduslaiki ar mūsdienām. 1966. gadā iznāca viņas pirmais fantastiskais romāns Rokanona pasaule ; tālāk romāni sekoja cits citam – un kopumā viņa ir publicējusi 16 romānus, 8 stāstu krājumus, grāmatas bērniem, eseju un dzejas krājlmus. Le Gvina ir aplaimota ar daudzām prēmijām – gan par atsevišķiem darbiem, gan par mūža ieguldījumu fantāzijas žanrā.

Īpašu, ja ne centrālu vietu Le Gvinas daiļradē ieņem Jūrzemes cikls, ko veido četri relatīvi patstāvīgi romāni: Jūrzemes burvis (1968), Atuanas kapenes (1971), Vistālākais krasts (1972) un pēc ilgāka laika sarakaftiis Tehanu (1990). Cikla pirmās trīs grāmatas latviešu valodā pagājušogad izdevis apgāds Hekate; drīzumā cerama arī ceturtā.

Jūrzemes cikls piederīgs fantāzijas žanram un laikam gan ir viens no spožākajiem šā žanra paraugiem. Kas īsti ir fantāzija – un ar ko tā atšķiras no tā saucamās zinātniskās fantastikas? (“Tā saucamās” rakstu tāpēc, ka jēdziens “zinātniskā fantastika” aizgūta no krievu valodas un īsti neatbilst angliskajam oriģinālam science fiction: angļu valodā žanra apzīmējumā uzsvērta saistība ar literatūru, turpretī zinātniskajā fantastikā šī saistība pagaisusi bez pēdām, t. i., jau žanra apzīmējums it kā tiecas iegalvot, ka starp zinātnisko fantastiku un literatūru pastāv nepārkāpjama robeža.) Zinātniskā fantastika ir tipiska jaunlaiku parādība; tās aizmetņi meklējami XVIII gadsimta nākamības utopijās, bet jo sevišķi aktuāla tā kļuvusi XX gadsimtā, pieskaņodamās zinātnes un tehnikas straujajai dinamikai. Zinātniskās fantastikas autoram viscaur jārūpējas par pseidozinātnisku fundamentu un pedantiskām cēloņsakarību ķēdītēm, citiem vārdiem – viss neticamais un neiespējamais ar racionālu skaidrojumu palīdzību jāpadara ticams un iespējams. Turpretī fantāzijas žanrs tiecas pārmest tiltu uz tāliem aizlaikem; varētu teikt, ka fantāzija literatūrā pastāvējusi no sākta gala (vēl vairāk – literatūra būtībā ir izšķīlusi no fantāzijas – gan kā īpašības, gai kā žanra – olas) – no mitoģenēzes laikmeta, kad mīts vēl nebija atdalījies no laicīgās literatūras un kad nepastāvēja nedz rakstīti teksti, nedz arī pats literatūras jēdziens. Ticamības problēma fantāzijā neeksistē; gribi – tici, gribi – ne: tik un tā viss ir izdomāts. Galvenais, ka skaisti un iespaidīgi izdomāts. Vārdu sakot, fantāzija -tās ir pasakas pieaugušajiem.

Tātad – fantāzijas cilme meklējamie mītos; Jūrzemes ciklā – skandināvu, ķeltu, īru un ģermāņu mītos, kam pievienota krietna šamanisrna deva; tas viss – uz fona, kas veidots, aprakstot mūsu priekšstatus par “skarbi romantiskajiem” viduslaikiem. Kopumā rodas apbrīnojami harmoniska un pievilcīga aina. Jūrzeme ir Le Gvinas radīts salu arhipelāgs, kam ir sava ģeogrāfija (Jūrzemes karte aplūkojama pirmās un trešās grāmatas sākumā; otrajā grāmatā lasītājs var sīkāk iepazīties ar Atuanas salas karti un sauszemes labirinta plānu), vēsture, etnogrāfija, iekšpolitika utt. Par ārpolitiku gan grūti spriest, jo Jūrzeme neatrodas ne uz Zemes, ne arī uz kādas citas planētas, kurai ir apaļa ferma; vienkārši – ārpus Jūrzemes nav nekā vai – ir nekas. Jo – Jūrzeme atrodas bezgalīga okeāna vidū, tālos aizlaikos iznirusi no dzelmes (uzreiz rodas analoģijas ar daudzās mitoloģijas atrodamo Okeānu, kas ir visa esošā pirmsākumsun vienlaikus simbolizē absolūti neizzināmo haosu; līdzīgi tas ir Jūrzemes ciklā: tuvojoties Jūrzemes robežai – un lasītājs līdz ar romāna varoņiem tai tuvosies ne reizi vien, reālās pasaules likumi zaudē spēku un pasaule kļūst aizvien neizprotamāka).

Visu četru romānu centrā ir mags Geds. Jūrzemes burvī aprakstīta viņa bērnība, pirmās garu pasaules atklāsmes, skološanās gadi, kad viņš, godkāres dzīts, no maģiskās pasaules palaiž reālajā pasaulē kādu mīklainu un ļaundabīgi noskaņotu ēnu, kurai nākas dzīt pēdas pāri visai Jūrzemei un kura izrādās aizdomīgi īdzīga pašam Gedam (tik līdzīga, ka tas atsauc ai miņā Junga koncepciju par cilvēku un viņa ēnu). Starp citu, nejauši sagadījās, ka īsi pirms Jūrzemes burvja biju izlasījis pazīstimā šamanisma pētnieka Maikla Hāmera grāmatu Šamaņa ceļš; izrādās, Le Gvina apbrīnojami precīzi aprakstījusi gan šamanisko zinību apgūšanas ceļu, gan tā saucamo “šamanisko apziņas stāvokli”, gan šamanisma priekšstatus par viņsauli.

Cikla otrajā grāmatā Atuanas kapenes Geds, nu jau daudz pieredzējis mags, atgūst Atuanas apakšzemes labirintā paslēpto un paaudžu paaudzēs meklēto talismanu – Erreta-Akbes gredzenu. Savukārt trešajā grāmatā Geds ir kļuvis par arhimagu un viņam nākas glābt visu Jūrzemi no bojā ejas, kas viņam arī veiksmīgi izdodas, taču viņš zaudē savas maga spējas. Drīzumā gaidāmajā romānā Tehanu Geds ir gluži parasts cilvēks.

Var likties paradoksāli, bet labākais Le Gvinas romānu komentārs ir Roberta Mūka grāmata Dieva pērtiķa zīmē. Un otrādi: Jūrzemes cikls ir beletrizēta un viegli uztverama ilustrācija gnosis koncepcijai. Tas tāpēc, ka Le Gvina būtībā apraksta pasauli, kurā valda, kā to formulēja Mūks, Hierarhija un Tradīcija un kurai jebkādas tehnoloģijas progresa idejas ir svešas. Savukārt Mirča Eliade teiktu, ka Jūrzemē sakrālais atrodas absolūtā saskaņā ar profāno; šo saskaņu Le Gvina dēvē par Līdzsvaru – un maga mākslas būtība ir nevis taisīt visādus pekstiņus, bet gan sargāt Līdzsvaru (maga ētikas kodekss Jūrzemes cikla grāmatās izstrādāts patiesi spoži). Līdzsvara ideja atsauc atmiņā Laodzi mācību par Līdzsvaru kā visa esošā centrālo spēku; un, ja,runā par Laodzi, tad visa Geda dzīve kalpo kā ilustrācija arī vecā ķīnieša mācībai par Ceļu. Tālāk: Jūrzeme tika radīta, nosaucot visas lietas to īstajos vārdos; pēcāk šī senvaloda tika aizmirsta, un nu to vairs zina tikai magi un pūķi, savādas, melnā humora pārpilnas radības, kas mīt pie Jūrzemes robežām un kurām arī sava loma romānos iedalīta. Tieši ar senvalodas palīdzību magi spēj valdīt pār reālo un pār garu pasauli. No šejienes izriet asociācija gan ar bībelisko “sākumā bija Vārds”, gan ar senindiešu Vēdām, kurās vārddošana ir tas pats, kas pasaules radīšana, gan ar daudzās mitoloģijās sastopamo vārda maģiju. Ja mēs vēlamies būt mūsdienīgāki, tad Jūrzemes ciklā iespējams atrast arī, piemēram, semiotikas koncepcijas, psihoanalīzes elementus, Junga aprakstītos arhetipus (kas gan nav nekas cits kā mītu tulkojums analītiskās psiholoģijas valodā) un tamlīdzīgas lietas. Mēs varam meklēt vēl daudzas alūzijas, paralēles un analoģijas, tāpat arī pēc romānos izkaisītajām informācijas drumslām restaurēt dažādo Jūrzemes salu vēsturi un to apdzīvojošo tautu reliģiju un mitoloģiju, kas pati par sevi ir nenoliedzami aizraujoša nodarbošanās. Plānā teksta virskārtiņa un ne pārāk lielais romānu apjoms slēpj itin pieklājīgus dziļumus.

Grāmatu Apskats, 04.1997

______________________________

Vēl par Jūrzemes hronikām

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s