Zenta Mauriņa “Tālā gaita”

No kūniņas par taureni

Zenta Mauriņa. Raksti. I sējums. Tālā gaita. R., Daugava, 1997

Kopš 1990. gada, kad Latvijā pēc 45 gadu pārtraukuma iznāca pirmā Zentas Mauriņas izlase Uzdrīkstēšanās, viņas grāmatas sekoja cita citai – darbi par Danti, Dostojevski un Brigaderi, eseju krājumi, romāni, aforismi, kopskaitā aptuveni piecpadsmit grāmatas. Taču lielākā daļa no tām izdotas līdz 1993. gadam; pēc tam grāmatizdevēju interese strauji noplaka un pēdējos gados iznākušas labi ja trīs četras Zentas Mauriņas grāmatas. Tagad apgāds Daugava, turpinot Zviedrijā aizsākto tradīciju (Skalbes, Ādamsona, Cedriņa Raksti), ķēries pie vērienīga darba – Zentas Mauriņas Rakstiem piecpadsmit sējumos. Kaut arī tajos ne tuvu nebūs ietverts viss, ko viņa sarakstījusi, tas pagaidām būs plašākais Mauriņas darbu apkopojums; turklāt aptuveni 90% no tekstiem būs mūsdienu Latvijā līdz šim vēl nepublicēti. Un, kas arī nav mazsvarīgi, katrā sējumā paredzēts neliels biogrāfisks un bibliogrāfisks pēcvārds, komentāri un personu rādītājs (pirmajā sējumā ir arī Jāņa Stradiņa priekšvārds). Paralēli Rakstiem tiks izdoti vairāki citi ar Zentu Mauriņu saistīti darbi. Viņas sekretāres Irenes Mellis grāmata Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu jau iznākusi; gaidāms arī fotoalbums par Zentu Mauriņu. Rakstu pirmie trīs sējumi atvēlēti autobiogrāfiskajai triloģijai, kas vispirms sarakstīta un publicēta vācu valodā un tikai dažus gadus vēlāk iznākusi latviski: Tālā gaita (1955), Iedrīkstēties ir skaisti (1958), Dzelzs aizbīdņi lūst (1960); tos paredzēts izdot šogad līdz Zentas Mauriņas simtgadei decembrī. Autobiogrāfiski darbi būs lasāmi arī Rakstu ceturtajā un piektajā sējumā – Trimdas traģika (1965), Pasaules vārtos (1968) un pēc Mauriņas nāves publicētās dienasgrāmatas Manas saknes ir debesīs (1980).

Tātad – Tālā gaita, grāmata, kas aptver laikposmu no tā brīža, kad autore piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas tiek piesaistīta gultai, līdz 1921. gadam, kad viņa dodas uz Rīgu, lai iestātos universitātē. Diez vai būtu īsti pareizi uzskatīt Tālo gaitu un nākamās triloģijas grāmatas par tradicionālo autobiogrāfiju. Visdrīzāk tie varētu būt romāni, kas sarakstīti, “atspēriena punktu” meklējot autores pašas pārdzīvotajā un pieredzētajā (to savā pēcvārdā uzsver arī Ausma Cimdiņa). Par to liecina daudzas pazīmes – un pirmkārt jau tas, ka Zenta Mauriņa sev izvēlējusies segvārdu – Amata Egle. Proti, viņa uz sevi raugās “no malas” – kā uz vienu no romānu apdzīvojošajām personām; jau no sākta gala Amata Egle būtībā ir pieaugusi – viņa nelūkojas pasaulē ar latviešu klasikai raksturīgajām “bērna acīm” , bet jau pirmajās nodaļās piecu gadu vecumā uzsāk eksistenciālas diskusijas ar Dievu. Līdzīgus segvārdus autore izvēlējusies arī saviem laikabiedriem; tas gan vairāk būs jūtams turpmākajos sējumos – Tālajā gaitā tikai Jānis Misiņš maskējies ar pseidonīmu Zeltiņš. Tāpat arī uzkrītoši simboliskās epizodes un daudzie prātnieciskie dialogi, protams, nav restaurēti pēc atmiņas – tie radīti īpaši šim romānam un kalpo kopējai iecerei.

Kāpēc romāns nodēvēts par Tālo gaitu? Īstenībā Zentas Mauriņas reālā „tālā gaita” sākas tikai grāmatas beidzamās lappusēs, kad viņa dodas uz Rīgu. Līdz tam – mazā paradīze Grobiņas doktorātā un elle braucamkrēslā, mācības Liepājas ģimnāzijā, mazās paradīzes bojāeja karā, privātskolotājas darbs Liepājā. Zentas Mauriņas apdzīvotā telpa ir pagalam šaura, sevišķi, ja salīdzina ar viņas ekskursijām gara pasaules plašumos. Tālā gaita – tas, protams, ir ceļš, taču šoreiz nevis ceļš telpā, bet gan savas slimības un citu aizspriedumu pārvarēšanas ceļš. Lai ko Zenta Mauriņa pasāktu – mācības ģimnāzijā kopā ar citām meitenēm, mājskolotājas darbs utt. – viss vēršas pret viņu: fiziskā nevarība, mātes rūpīgi veidotā mazā paradīze, pasaules nevērība un neiecietība. Viss vedina Zentu Mauriņu noslēgties sevī, iekapsulēties un nodoties, piemēram, rokdarbiem. Romānā vairākkārt atkārtojas kāda metafora – aina, kā no kūniņas dzimst taurenis (raksturīgi, ka tā saistīta tieši ar tiem cilvēkiem, kas visvairāk autorei devuši – tēvu un tēvoci Hansu Holcapfelu, Liepājas simfoniskā orķestra diriģentu). Šķiet, Zenta Mauriņa sevi identificē ar šo dzimšanas procesu. Ikdienišķā pasaules uztvere teic, ka taurenim nav un nevar būt nekāda sakara ar pelēko un nekustīgo kūniņu: “ Kā spalvainais kāpurs, pretīgi mīkstais līdējs varēja pārvērsties tik daiļā, brīvā būtnē? Kūniņa, kurā viņš dusēja, bija tik šaura (..). Nevienu savas cilts brāli viņš nebija redzējis lidojam (..). Ja es arī tik pacietīgi gaidītu kā šis mazais lidotājs, varbūt arī man izaugtu spārni.” Šai epizodei gan ir visai skumja izskaņa: kolīdz taurenis paceļas spārnos, viņu uzreiz aprij strazds. Kas notika ar Zentu Mauriņu – tas mums visiem zināms, bet kā viņa pati traktē savu lidojumu, turklāt dažbrīd diezgan strīdīgi – par to stāstīts autobiogrāfiskās triloģijas turpmākajās grāmatās.

Diena, 10.03.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s