Margerita Dirasa “Mīļākais”

Margerita Dirasa. Mīļākais. No franču val. tulk. Skaidrīte Jaunarāja. R., Daugava, 1996

Francijas Gonkūru akadēmijai nepavisam nevar piedēvēt feministiskas noslieces. Tā pastāv nu jau vairāk nekā deviņdesmit gadus – un katru gadu tiek piešķirta Gonkūru prēmija. Un šai laikā tikai, šķiet, septiņas vai astoņas sieviešu kārtas rakstnieces ir saņēmušas šo franču literatūras ietekmīgāko godalgu. Starp viņām – arī Margerita Dirasa par nule latviski izdoto romānu Mīļākais (1984). Autorei tobrīd jau bija septiņdesmit – un Gonkūru prēmija tik cienījamā vecumā arī ir visai rets izņēmums, jo lielākoties to piešķir, neteiksim, iesācējiem, bet gados jauniem un ļoti cerīgiem autoriem (piemēram, latviešu lasītājiem jau pazīstamais Patriks Modiano Gonkūru prēmiju saņēma 33 gadu vecumā).

Margerita Dirasa, īstajā vārdā Margerita Donadjē, dzimusi 1914.gadā Indoķīnā, kas tolaik bija Francijas kolonija (tagad – Vjetnama). 1931.gadā viņas ģimene pārcēlās uz Franciju. Dirasa debitēja ar grāmatu Bezkaunīgie (1944); tālāk romāni sekoja cits citam – Mierīga dzīve (1944), Aizsprosts pret Kluso okeānu (1950), Gibraltāra jūrnieks (1952), Laukums (1955), Moderato cantabile (1958), ar kuru viņa ieguva pasaules slavu u.c. Daudzi Dirasas romāni dramatizēti; viņa rakstīja arī scenārijus filmām, starp kurām pazīstamākās – Hirosima, mana mīla un Tik ilga prombūtne. Latviešu valodā jau izdots, manuprāt, pārmēru romantiski mežģīņotais, taču visādā ziņā jaukais lasāmgabals par mīlestību un brīvību Gibraltāra jūrnieks (1993).

Ja romāna virsraksts – Mīļākais – ir tik daiļrunīgs, tad skaidrs, ka uzmanības centrā ir Viņš un Viņa. Starpā – šķēršļi, kas jāpārvar. Viņa šoreiz ir piecpadsmitgadīga skolniece, francūziete no trūcīgas un visai nesaskanīgas ģimenes; viņš – mazliet padzīvojušāks ķīnietis (darbība noris Saigonā, daļēji romāns ir autobiogrāfisks, tāpat kā daudzi citi Dirasas darbi), miljonāra dēls, tipisks vietējās elites pārstāvis. Grēkā krišana rit itin veiksmīgi un patīkami, tak jaunekļa tētiņš, visīstākais rasists, ne par ko negrib maitāt savas aristokrātiskās asinis ar franču plebeju piedevām. Mīlas pārītis tiek izšķirts – un tikai pēc vairākiem gadu desmitiem pazīstamās rakstnieces Margeritas Dirasas dzīvoklī atskan telefona zvans: tas ir Viņš, iebraucis Parīzē un sakās viņu mīlam joprojām. Saprotams, par vēl vienu, lai arī austrumnieciski ornamentētu, mūžsenās tēmas variāciju Gonkūru prēmiju nepiešķir. Svarīgs ir kas cits. “Mana dzīves stāsta nav. Nekā tāda nav. Tam nekad nav bijis centra. Nedz ceļa, nedz līnijas,” raksta Dirasa. Tas tiesa – romānā nav nedz ceļa, nedz līnijas. Ir fragmenti – rindkopas vai pāris lappušu garumā: it kā nejauši atmiņu uzdzirkstījumi, aiz kuriem nojaušams kaut kas varbūt daudzkārt svarīgāks par rakstīto; nenozīmīgas piezīmes mijas ar eksistenciālu apceri; pavīd vecas fotogrāfijas vai tikai atmiņas par tām (jā, arī Prusta ēna ir klāt, vēl – franču jaunromānistiem raksturīgā koncentrācija uz atsevišķiem priekšmetiem vai frāzēm); tagadne mijas ar nākotni, “es” ar “viņa”; vēl ir viegla un gaisīga ironija. Dirasa raksta skopi – kur Prusts būtu ritinājis bezgalīgus periodus, Dirasa atstāj atstarpi starp rindkopām. Un tomēr – Mīļākais ir ārkārtīgi vesela un “apaļa” grāmata. Daži Mīļākajā aizsāktie motīvi (ieskats kara laikā okupētajā Parīzē) turpinājās Dirasas nākamajā grāmatā Sāpes (1985).

Dirasa turpināja rakstīt, publicēja autobiogrāfisku romānu Jans Andrea Steiners (1992) un nomira gandrīz tieši pirms gada – 1996.gada 3.martā.

Diena, 04.02.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s