Alkmvists un Vīka

Kārls Jūnass Lūve Almkvists. Vai nu tā drīkst. No zviedru val. tulkojusi Rute Lediņa. R., Daugava, 1996

Bjorga Vīka. Drīz jau rudens. Stāsti. No norvēģu val. tulkojis Dāvis Auškāps. R., Daugava, 1996

Iedomāsimies: ir 1838.gads. Lielie romantiķi lielākoties jau aizsaulē, Anglijā Dikenss publicē Oliveru Tvistu, Francijā Balzaks – Eiženiju Grandē, drīz iznāks Stendāla Parmas klosteris, visi aizrautīgi lasa Igo Parīzes Dievmātes katedrāli, Amerikā Kūpers citu pēc cita izlaiž savus indiāņu gabalus, likdams pamatus amerikāņu nacionālajai literatūrai, Dānijā Andersens raksta pasakas, nenojauzdams par pasaules slavu, kas viņu gaida. Latviešu literatūra knapi kūņojas visādu lokalizējumu un atdarinājumu purvājā; nav dzimuši nedz brāļi Kaudzītes, nedz Auseklis, nedz Pumpurs; Jurim Alunānam ir trīs gadi. Apmēram šāda izskatījās pasaules literārā ainava, kad iznāca zviedru klasiķa Kārla Jūnasa Lūves Almkvista (1793 – 1866) mazais romāns, apakšvirsrakstā dēvēts par “dzīves ainu”, Vai nu tā drīkst. Grāmatizdevēju ceļi ir neizdibināmi – un nudien galīgi nav skaidrs, kālab Daugava izdevusi tieši Almkvistu un tieši šo viņa romānu no Almkvista pārbagātā literārā mantojuma klāsta (viņa kopotie raksti veidojot 51 sējumu). Tomēr saskarsme no tiesas patīkama – kā jau katra iepazīšanās ar būtībā nezināmu pasauli (zviedru literatūras vēstures pirmsākumi mūsu uztverē, šķiet, saistās ar Strindbergu un Lāgerlēvu, kuri tobrīd vēl nebija dzimuši – un viss, kas pirms viņiem, biezā miglā).

Vai nu tā drīkst patiesi ir “aina iz dzīves”, Zviedrijas vidienes akmeņaino ainavu ietonēta. Mazas provinces pilsētiņas, remdeni un savā aprobežotībā gluži vai aizkustinoši ļautiņi, rāms ceļojums pāri pus Zviedrijai kuģītī un zirgu pajūgos; nav vēl nedz vilcienu, nedz fabriku dūmeņu, vien mazi tvaikoņi lāgiem maitā gaisu. Grāmata pilnībā apstiprina mūsu priekšstatus par skandināvisko dabas kolorītu un ziemeļnieku temperamentu – vai vismaz apliecina to, ka šis kolorīts un temperaments gandrīz nemainīgi literatūrā pastāv jau pusotru gadsimtu. Ceļotāji – tas ir romantiskais apakšvirsnieks Alberts un viscaur praktiskā un apdomīgā Sāra, kuru Alberts sastop jau romāna pirmajās lappusēs. Ceļojuma un romāna gaitā ziemeļnieciski atturīgā manierē veidojas jauks mīlas stāsts. Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka jaunie ļaudis nolemj dzīvot kopā. Tiktāl literatūras likumi tiek pildīti, taču noslēgumā autors vienā rāvienā ņem un pārkāpj visus sociālo aizspriedumu likumus (kas, kā zināms, mēdz būt ietekmīgāki par juridiskajiem). Proti, Alberts un Sāra pat nedomā laulāties baznīcā – viņi vienkārši dzīvos kopā. Taču gala iznākumā par šo pornogrāfiju pagājušā gadsimta pirmās puses stilā cieš nevis Alberts un Sāra, bet gan autors: Almkvists tiek nozākāts par “velna priesteri” un ir spiests atstāt skolas direktora amatu. Tālāk viņš turpināja rakstīt, tad, bēgdams no kreditoriem un apsūdzības slepkavībā, piecpadsmit gadus meklēja laimi Amerikā (neatrada) un gadu pirms nāves atgriezās Eiropā, ne vairs Zviedrijā, bet Vācijā, kur mira 1866. gadā. Vārdsakot, patiesi klasiķa cienīga biogrāfija.

Ir aizritējis pusotrs gadsimts, un Norvēģijā strādā Bjorga Vīka, viena no pazīstamākajām norvēģu prozistēm. Lielākoties viņa raksta noveles un stāstus; krājums Drīz jau rudens… Norvēģijā izdots 1982. gadā. Tajā iekļautas astoņas meistarīgi izstrādātas noveles. Ja runā par to sižetiem, tad jāsaka – “nekas īpašs.” Ir skumjš stāsts par laika ritumu (Amandas nogāze), ir vecumvecā anekdote par divām ļoti kolorītām padzīvojušām kundzītēm, no kurām viena cītīgi ekspluatē otru (Vecām draudzenēm jāturas kopā), ir drusku ironiski pastāstiņi par klasisko paaudžu konfliktu, kad dumpīgā jaunatne nostājas pret konservatīvajiem vecākiem un kas no tā pēcgalā iznāk (Pret straumi un Vējainā pavasara diena), ir tikpat klasiska – un savā klasiskumā bezmaz kurioza – ģimenes drāma (Muļķība), ir liriski ironisks ieskats kosmopolītisko literātu būšanās un nebūšanās (Glāsti bez pajumtes), ir gandrīz Ziemassvētku pastāstiņš (Gullas mājiņa). Bjorga Vīka lieliski pieprot mājienu un noklusēšanas mākslu – aiz ikdienišķām banalitātēm slēpjas dziļumdziļi poēzijas slāņi. Oriģināli aprakstīt pagalam banālas padarīšanas – tur nepieciešams liels talants. Abas grāmatas turpina apgāda Daugava sēriju Ziemeļvalstu rakstnieki, kuru nesen aizsāka Torgnija Lindgrēna romāns Madonna ar dunci.

Diena, 30.01.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s