Eduards Aivars “Ainava kliedz”

“Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs”

Eduards Aivars. Ainava kliedz. Dzejoļi. R., RaKa, 1996

Eduards Aivars debitēja 1991. gadā ar krājumu Dejas. Pēc ilgāka pārtraukuma šā gada sākumā iznāca neliels krājumiņš , kas ar saviem aptuveni 40 tekstiem un visai ekstravaganto noformējumu mazliet atgādināja dzejnieka piezīmju grāmatiņu. Nu — krietni prāvāks dzejoļu kopojums Ainava kliedz, ar kuru autors parādās kā patiesi vērienīgs un savdabīgs dzejnieks.

Kādā no Eduarda Aivara dzejoļiem atrodama lieliska dzejas — vai varbūt ideālā dzejas lasītāja — definīcija: “Es ieslīgstu kā sapnī iedzimtā / Un jūtos brīvi šajā labirintā”. Zināmā mērā jebkurš dzejoļu krājums atgādina labirintu, protams, ja vien autors neziņģē vienu un to pašu ierasto meldiņu; turklāt autors varbūt nemaz nav paredzējis krustu šķērsu ejas, strupceļus un izejas tur, kur tās atrod lasītājs. Šķiet, Ainava kliedz nav veidots kā kompozicionāls veselums — vismaz man tajā neizdevās atrast regulāras struktūras. Taču literatūrā haoss nekad nav “īsts” haoss — ceļa rādītājus un vadugunis izliek autora poētika, kas gan ir drīzāk intuitīvi uztverama, nevis analizējama. Vienīgā problēma: kā atbrīvot lasītāju — varbūt viņš nemaz negrib būt brīvs, varbūt ērtāk un patīkamāk ir klīst pa jau iestaigātajām taciņām un ziņģēt vecumvecos meldiņus.

Eduards Aivars pieprasa šo brīvību. Viņš ir tipisks marginālais dzejnieks. Runa, protams, nav par to, ko viņš raksta — jau kādus trīs gadu tūkstošus dzejas okupētās teritorijas un ietekmes sfēras neko daudz nav mainījušās. Svarīgs ir kas cits. Kādā dzejolī teikts: “Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs.” Citiem vārdiem, allaž pastāv jautājums, kur meklējams tas punkts, kurā nemāksla top par mākslu — kurā “dabiskais” ābols iekļaujas kādā estētiskā sistēmā. Taču robeža starp “jā, tā ir dzeja” un “nē, tā nav un nemaz nevar būt dzeja” mūslaikos ir stipri izplūdusi — un Eduarda Aivara dzeja atrodas šajā robežjoslā: no viena puses itin tradicionāli rīmējumi (piemēram, 77. lpp.), no otras puses — pāris figūrdzejas rēbusi, milzumdaudzas pārgalvīgas metaforas un dažbrīd galīgi neizprotami teksti (izlasot dzejoli “Mēs patiešām aizsūtījām prom / Viņas lepno automobili” man nudien atlika tikai noplātīt rokas: dzejolis necaurlaužamās bruņās). Kāpēc šī robežjosla tik pievilcīga? Lai atbild pats Eduards Aivars: “Ar šausmām manu, ka sievietes / Arvien vairāk līdzinās tām, kuras apraksta pasaules rakstnieki.” Pārmēru pazīstamās sievietes nav tikai literatūru pārlasījušamies intelektuāļu lāsts, bet gan drīzāk valodas — un līdz ar to arī dzejas — problēma. Vienīgā iespēja atrast sievieti, kas nebūtu pārāk pazīstama (kaut kur jau izlasīta) — tā ir radīt (uzrakstīt) to pašam. Un tas iespējams tikai robežjoslā starp jā/nē dzeju, kur valoda atgriežas kādā pirmatnējā vai varbūt pēcapokaliptiskā stāvoklī un kur vārdi pazaudē savu pārlieku smago jēgas balastu: vārdi gan veido sakarīgus teikumus, taču, uzmanīgāk ielūkojoties, starp tiem jūtama tāda kā semantiska nobīde. Starp citu, sieviete Eduarda Aivara dzejā ieņem ļoti stabilu vietu — sākot no mīlestības metafizikas līdz jaukiem erotiskiem dzejoļiem (Kārumu veikalā, Sapnis nr.7).

Aivara mežģīņu rakstā iederīgas ļoti maigas profanācijas. Piemērs: lasot rindas “Zaļas lapas skrien ap baltām spuldzēm / Piemineklis sērīgs salijis / Klaidonis uz sola guļ jau otro nakti”, uzreiz jāsāk rakņāties atmiņā — kurš no klasiķiem paudis tik klasiski pilsētnieciski elēģiskas noskaņas. Taču Eduards Aivars šim — grūti pateikt, apzinātajam vai neapzinātajam — citātam liek punktu XX gadsimta gala drūmi ironiskajā manierē: “Laikam nenojauš, ka nomiris.”

Eduardam Aivaram piemīt nosliece mulsināt ar divu trīs rindu gariem tekstiem. Vai — dzejoli veidot no it kā neatkarīgām rindām, no kurām katra būtībā ir atsevišķa dzejoļa vērta. Piemēram, krājuma pirmā dzejoļa pirmā rinda: “Ilgi ticēju, ka esmu Dievs.” Ko teiktu teoloģijas zinātāji: vai Dievs tic pats sev, un vai tas, kurš pats sev tic kā Dievam, patiesi ir Dievs? Utt. Autors vedina lasītāju strupceļā; metafora vienlaikus ir vesels “stāsts”, refleksiju labirints. Tāpat ir teksti, kas sastāv no daudziem atsevišķiem “stāstiem”, un ne vienmēr atrodama norāde — varbūt tā nemaz nav vajadzīga — kā šos “stāstus” sasaistīt. Varbūt tie rit paralēli, varbūt perpendikulāri, varbūt traucas katrs uz savu pusi, varbūt savijas neatšķetināmos mezglojumos. Dažkārt gan šis efektīgās metaforas galē nost visu pārējo dzejoli. Teiksim, dzejoļa Svētdienas beidzamā un pārmēru efektīgā rinda: “Maza Atlantīda skatās spogulī” — iznīcina visas iepriekšējās līdz ar virsrakstu.

Jāpiebilst, ka, ieraugot tekstā “seismiskus murgus”, “situatīvu nespēku”, “monumentālu pretinieķu”, “pareģotos stāvokļus” un tamlīdzīgas lietas, rodas sajūta, ka Eduarda Aivara poētiskā ainava patiesi brēktin brēc — pēc palīdzības (vai redaktora). Tāpat arī, piemēram, “neliela auguma ķīnietis” liekas ieklīdis no grāmatveža atskaites — un tas nekas, ka par grāmatvedi piestrādājis kāds ercenģelis.

Diena, 02.12.1996

___________________________________

Vēl par Eduardu Aivaru/Aivaru Eipuru:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s