Egils Lukjanskis “Sieviete visam mūžam”

Kāpēc Lukjanskis raksta romānus?

Egils Lukjanskis. Sieviete visam mūžam. – R., Preses nams, 1996

image Romāna uzmanības centrā ir rakstnieks un žurnālists Ričards Baks, reti kolorīta figūra, kādu iespējams sastapt varbūt vienīgi vēl iepriekšējos Lukjanska romānos: par sevi viņš izsakās – precīzāk, ļauj izteikties citiem, bet jo sevišķi citām – tikai un vienīgi precību sludinājumu spožajā stilistikā. Viņam ir ta­lants, mašīna un “augstas klases dāma”, vārdā Diāna, savukārt Diāna ir skaistākā sieviete Latvijā, viņa ir bagāta, no labas ģimenes, zina daudzas valodas, apgrozās valdības aprindās, pieder pie sabiedrības krējuma – vārdu sakot, ir visi priekš­noteikumi, lai Diāna pēcgalā izrādītos reti liela maita. Romāna mehānisms, protams, ripo kā smērēts – savu nelietīgumu viņa noslēgumā apliecina ļoti uzskatāmi.

Un, lūk, Ričarda Baka rokās nonāk vēstule, kuru rakstījis kāds psihiatriskās slimnīcas pacients savai meitai Sallijai. Vēs­tulē izklāstīts traģisks liktenis: šis cilvēks, izbijis leģionārs un lēģernieks, savulaik izvarojis Sallijas māti; no šī sakara tad arī piedzimusi Sallija. Ričards Baks nolemj Salliju atrast. Bez šaubām, intrigas aizmetnis nenoliedzami iespaidīgs – un tikai no autora atkarīgs, vai viņš cirtīs augšā “nopietnu” lasāmgabalu vai lubeni. Lukjanskis līdz ar Baku izvēlas lubeni (vis­maz daļu no Sievietes visam mūžam veido Baka rakstītais tāda paša nosaukuma romāns, kurā viņš apcer tikko piedzīvo­tos notikumus). Īsti gan nav skaidrs, kālab romānā iepītas reālas personas (Alberts Bels, Andris Bergmanis, Pēteris Tabūns, ar segvārdu arī Andris Jakubāns u. c.). Tāpat nav skaidrs, kāpēc Baks apgalvo, ka viņa orientieri esot Hemingvejs un Remarks – īstenībā šīs prozas virzība nepārprotami ir cita: ļoti zemas kvalitātes Šeldons vai kas tamlīdzīgs.

Mūslaiku triviālās literatūras recepte ir vienkārša: melo­drāma un erotika aktuālas retorikas mērcē. Recepte nebūt nav zemē metama, jo galu galā triviālā literatūra pasaulē ir vis­vairāk pieprasītā lasāmviela (ar to pašu Šeldonu priekšgalā); vienīgā problēma – cik profesionāls ir izpildījums. Ar melo­drāmu autors tiek itin veiksmīgi galā (taisnību sakot, man gan liekas mazliet neētiski, ja rakstnieks reālus traģiskus notiku­mus izmanto kā īpaši salkanus akcentus): Ričards Baks atrod Salliju, iemīl, gatavojas precēt, tak arī Sallija, līdzīgi Diānai, izspēlē galīgi nelabu joku – izrādās neārstējami slima ar šizo­frēniju. Ir gan daži autora uztiepumi sižetam – piemēram, Sallijas „nejauši” ātrā atrašana, tik „nejaušais” un muļķīgais reketieru barveža zvans – tomēr lasītāja asarām aizplīvurotais skatiens tos ir tiesīgs nepamanīt.

Noslaucīsim asaras un palūkosimies, kā ar tām citām sastāvdaļām. Tātad – erotika. Izrādās, mīlēšanās esot tāds ļoti mehānisks process, ko ieteicams aprakstīt apmēram pēc šādiem principiem: „Es ātri norāvu kreklu un garās bikses un saudzīgi uzgūlos uz Sallijas karstā ķermeņa”; vai: „…mūsu saplūšana pārvērtās ilgstošā kaisles un maiguma neprātā.” Savukārt rakstnieka meistarības augstākais sasniegums ir šāds: „Tas viss šoreiz šķita ārkārtīgi neparasti, it kā pirmo reizi.” Vispār erotiskās epizodes ieteicams lasīt skaļi, piemēram, vil­cienā. Tās līdzbraucējos izraisīs tik neprātīgus smieklus, ka neviena anekdote nestāvēs blakus. Tāpat skaļi ieteicams lasīt aktuālās pasāžas – tajās atrodami brīnišķīgi pensionēta grā­matveža sausās stilistikas paraugi, kas labi kontrastēs ar senti­mentālajām pliekanībām.

Atbilde uz jautājumu, kāpēc Ričards Baks un, domājams, arī Egils Lukjanskis raksta romānus, atrodama Ričarda Baka dienasgrāmatā 147. – 148. lpp. Citāts aizņemtu pārāk lielu vietu, tomēr jēga formulējama īsi un precīzi: par kvalitāti viņš nedomājot, bet rakstot, lai cilvēki rastu mierinājumu, ticību un cerību, ka nekas vēl nav zaudēts. Man gan nav skaidrs, kādā veidā šī banalitāšu kolekcija varētu kādu “mierināt”, bet, ja runā par zaudējumiem, tad tajos noteikti jārēķina lasot patērētais laiks un grāmatas cena. Un vēl: “…vismodernākais un labākais rakstnieks ir tieši tas, kas raksta par visvienkāršā­kajām lietām – par mīlestību, darbu, draudzību, uzticību, bērniem, mūsu ciešanām un cerībām. Tas, kas raksta patie­sību par cilvēka dzīvi. Viss pārējais modernisms labākajā gadījumā ir tikai intelektuāli mēsli.” Nepievērsīsim uzmanību, ka autors jauc divus atšķirīgus jēdzienus – “moderns” un “modernisms”. Savā ziņā šai pasāžai varētu pat piekrist, ja vien Lukjanskis savā “viegli modernā stilā un formā” rakstītajā lasāmgabalā no paša definētajām “vienkāršajām lietām” ne­taisītu lētu, dažbrīd histēriski pacilātu melodrāmu, kurā grūti samanīt sakaru ar “ciešanām” vai “cerībām”. Izmantojot au­tora leksiku, būtu jājautā: ja ne intelektuāli – tad kāda ranga mēsli tie īsti ir?

Diena, 15.11. 1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s