Tuksnesis. Drupas

Visupirms autors atzīsies absolūti nekorektā rīcība: rakstot šo eseju, kas veltīta dažām literatūras un valodas saskarsmes īpatnībām, viņš kā citātu avotu nav izmantojis nevienu literatūrteorētisku vai literatūrvēsturisku tekstu. Viss, kas teikts tālāk, tostarp arī atsauces uz konkrētiem autoriem un konkrētiem tekstiem, ir tikai pieļāvumi, kurus saskaņā ar manis rakstāmo tekstu ir formulējusi mana atmiņa. Atmiņa, protams, ir ļoti nedroša slēptuve, un tāpēc viss, kas savulaik iemitis atmiņā, pēcāk, izteikts vārdos, var kalpot tikai par pieļāvumu. Varbūt attiecīgie autori nav ne teikuši, ne rakstījuši, varbūt pat ne domājuši to, ko esmu piespiedis viņus teikt vai rakstīt. Varbūt esmu viņus pārpratis vai pat pilnībā sagrozījis viņu teikto. Šāda no akadēmiska zinātnieka skatpunkta nekorekta attieksme arī pret pasaules dižgariem izriet no manas pārliecības par intelektuālā visuma vienotību (t. i., visviens, kurš, kad un ko ir teicis; galvenais, ka tas atbalsojas patlaban un kādā formā tas notiek), kurā jebkura klasifikācija un hierarhija ir tikai ērtības labad radīta ilūzija. Kā arī no tā fakta, ka dažkārt teksti rodas bez autora apzinātas gribas un līdzdalības (precīzāk, autors spēj formulēt, kāds dzinulis viņu ierosinājis sacerēt tekstu, taču nespēj izskaidrot, kāpēc teksts ir tieši tāds, kāds tas ir), — autors vienkārši izpilda valodas gribu un pasūtījumu vai nejaušā kārtā realizē kādu no iespējamajām valodiskajām kombinācijām (tāpat kā to, iespējams, patlaban daru es).

Bez šaubām, kaut kad tas sākās: kaut kad tas, ko mēs dēvējam par valodu (vēlreiz jāuzsver: dēvējam par valodu — jo ir bezgala paradoksāli runāt par valodu ar pašas valodas palīdzību, pat nosaukt valodu valodas vārdā — vismaz tikpat paradoksāli, kā man pašrocīgi ar skalpeli rokā anatomizēt savu personisko organismu, lai pēcāk visiem smalki izklāstītu, kas tur īsti iekšā), nemaz neapzinoties, ko un kāpēc tā dēvējam, kļuva par to, ko mēs dēvējam par literatūru. No valodas olas izšķīlās literatūras putns — apmēram šādi varētu izskatīties mūsu vizuālais priekšstats par šo procesu. Šoreiz tikpat kā neskarsim vēsturnieku, tāpat arī matu skaldīšanas mākslinieku versijas: vai tas bija pirms vai pēc Homēra; vai pierakstītais mīts ir pieskaitāms literatūrai vai tikai piedalīgs tās veidošanā; kāda ir atšķirība starp mutvārdu tekstiem un pierakstītajiem; un nerunāsim arī par to, ka pats literatūras jēdziens ir relatīvi jauns.

Piebildīsim vien to, ka literatūra sākās ar pašrefleksiju. Lai teksts kļūtu par to, ko mēs mūsdienās dēvējam par literatūru, tam vispirmām kārtām vajadzēja ieraudzīt pašam sevi— ieraudzīt, teiksim, savu atšķirību no akmens stabā iekaltiem likumu paragrāfiem. Literatūra jau bija izšķilusies no valodas olas, kad parādījās pirmais kritiķis. Kritiķa priekšā jau bija teksts, kuru slavēt vai pelt, vaicāt par tā jēgu, salīdzināt ar citiem tekstiem un gudrot par tā izcelšanos. No šāda viedokļa pirmie kritiķi bija gan pusmītiskais Homērs, gan īsi pirms/pēc viņa dzīvojušais Hēsiods. Atcerēsimies: „Dziedi man, Dieve…” — t. i., jau tolaik pastāvēja jautājums par dzejas cilmi — un arī pilnīgi nepārprotama atbilde: autora nav; ar autora muti runā mūzas (aizritēja aptuveni 2700 literatūrteorētisku batāliju gadu, un Rolāns Bārts pārsteidzošā kārtā nonāca līdz līdzīgai atbildei). Tātad — ir skaidrs, ka jau tolaik pastāvēja dalījums valodā un literatūrā, atšķirība starp „zemo” un „augsto”. Garumgarais literatūras pašrefleksijas process bija gan sācies, gan dokumentāli fiksēts.

Tātad pieņemsim, ka ir tuksnesis. Tuksnesis — tas ir tikai vārds. Taču, ja tas ir vārds, tad tā ir arī metafora. Jo katrs vārds — un nemaz nevajag meklēt īpašas („literatūriskas”) tā izmantošanas situācijas —, kolīdz iznirst (no kurienes?), uzreiz pārtop metaforā. Šoreiz par valodas metaforu uzskatīsim TUKSNESI (vienlaikus tas ir arī piemērs jau minētajam paradoksam: viens vārds pārtop visas valodas metaforā; no viena viss — tā, šķiet, izteicās Hērakleits). Un neaizmirsīsim, ka zem tuksneša/valodas acīm redzamās/izlasāmās vai aptaustāmās/saklausāmās virsmas pastāv arī tuksneša dzīles, kas vienlīdz piedalīgas tuksneša esamībā un veidošanā.

Par valodu var — un ir vērts — izteikties tikai metaforiski. Metafora rada metaforas, tas ir bezgalīgs process. Tomēr neļausimies ģeometriskas modelēšanas kārdinājumiem (kā liecina literatūrteorētiskās domas vēsture, valodas ģeometriskā modelēšana patiesi ir viens no nešķīstākajiem kārdinājumiem) un nesalīdzināsim šo procesu ar piramīdu, kaut gan zināms pamats tam būtu. Ne ar parastu piramīdu, t. i., ar augšup vērstu smaili, kuru veido reducējoši pašproducējošās metaforas — no sarežģītajām aizlaiku mitoģenēzes metaforām (piramīdas pamats), kas mūslaiku cilvēka acīm un ausīm liekas bezjēdzīgas, uz vienkāršajām un pašsaprotamajām tehnoloģiskās pasaules metaforām (piramīdas virsotne). Arī ne ar ačgārnu piramīdu, kam smaile vērsta lejup un kura izaug, senlaiku metaforām daudzkāršojoties un izvēršoties. Ja šie neapšaubāmi pievilcīgie modeļi daudzmaz atbilstu patiesībai, tad, no vienas puses, izstrādājot šim nolūkam īpašu metodi, nebūtu grūti aizrakties līdz kādai pirmmetaforai, no kuras — gluži kā no mītiskās olas — būtu izšķīlusies visa literatūra. Vai, no otras puses, ņemot talkā datortehniku vai sliktākajā gadījumā Svifta aprakstīto Laputas lingvistisko mašīnu, varētu radīt visu metaforu metaforu, kurā — atkal analoģija ar mitoloģisko olu, vienlaikus arī ar borhesisko Bābeles bibliotēku — pēcgalā salīdis iekšā visa literatūra. Visdrīzāk iespējams, ka procesi ir nesalīdzināmi sarežģītāki — un modeļi iespējami tikai hipotētiskā līmenī. Vai — kā utopija. No šāda viedokļa divdesmitā gadsimta nogales literatūra, soļodama cieši nopakaļus Borhesam, apliecina sevi par lielāku utopijas meklētāju nekā jebkad; atcerēsimies tikai dažas no Borhesa utopijām: Bābeles bibliotēka, bezgalīgā smilšu grāmata, visas pasaules apraksts „Alefā”, bezgalīgi rakstāms romāns, atmiņa ar neizmērojamu ietilpību un izšķiršanas spēju u. c. Īstenībā tie visi ir mēģinājumi modelēt valodu — radīt uzskates līdzekli bezgalībai. Taču tuksnesi — vietu, ko nav iespējams modelēt, — te velti meklēt. Tepat pieminama arī Malarmē slavenā frāze par ideālo valodu, kas, ja pastāvētu, iznīcinātu literatūru. Šī frāze mūsdienās apbrīnojamā aizrautībā tiek citēta un variēta līdz apnikumam, aizmirstot to, ka nav un nebūs šīs ideālās valodas — ka arī tā piederīga utopiju kategorijai. Tak tomēr utopisms ir neārstējama slimība — un pastāv gigantiska rakstītāju brālība, kas no valodas mēģina radīt literatūru. Bet varbūt valoda jau ir literatūra? Precīzāk, varbūt valodā ir iemitusi literatūra un katra valodas izpausme īstenībā ir literatūras pašrefleksijas akts? (Ne jau par jēdzienu hierarhiju es runāju.)

Pastāv vēl kāda ilūzija, ko teorētiskā līmeni pirmie, šķiet, sāka kultivēt krievu formālisti, kurai pēcāk pievienojās gandrīz visi teorētiķi un kuru klusībā par patiesu pieņem droši vien katrs rakstošais. Proti, ir ikdienišķā valoda un poētiskā valoda. Vidū — bezdibenis, kam pāri pārkāpt spējīgs tikai poēts (šķiet, līdzīgi izteicās Valerī). Tomēr nav ne valodu dalījuma, ne bezdibeņa; tie ir klasifikācijas utopistu pieņēmumi. Tā ir tipiska Apgaismības laikmeta produkcija: ar klasifikācijas palīdzību iespējams tuvoties ja ne gluži patiesībai, tad vismaz skaidrībai. Pieļauju, ka dažkārt valoda patiesi var funkcionēt kā ikdienā lietojama, tomēr tie ir tik vienveidīgi unificēti gadījumi, ka runa vairs nav par valodu, bet gan par tīri funkcionāliem valodiskiem žestiem, kas zināmā mērā radniecīgi kurlmēmo valodai (diez vai iespējams sacerēt poētisku tekstu kurlmēmo valodā). No otras puses, šie unificētie valodiskie žesti būtībā ir sadzīviski rituāli, kas tikpat kā nemainīgā formā tiek atkārtoti no gadsimta gadsimtā, un tieši tāpēc šīs frāzes ir apaugušas — precīzāk, laiks tās apaudzējis — ar biezumbiezu poēzijas slāni. Taču te atkal parādās neatbildamais jautājums: kad tas viss sākās? Kad ikdienišķā valoda, ja nu tomēr pieņem, ka tāda ir pastāvējusi, sāka pārtapt poētiskajā valodā? Patlaban pietiek pateikt vai uzrakstīt kādu vecvārdu, apvidvārdu, ģermānismu, biblismu utt. — t. i., vārdus, kas savulaik tika uzskatīti par ikdienišķajai valodai piederīgiem —, lai uzreiz atsaucīgi ievibrētos kāds „poētisks nervs”. No dažu romānistu skatpunkta tieši ikdienišķajā valodā meklējama augstākās raudzes poēzija — un, iespējams, viņiem taisnība. Dadaisms un citi -ismi arī visu veidu vulgārismus un barbarismus padarīja par gluži likumsakarīgu poētiskā arsenāla sastāvdaļu (precīzāk būtu sacīt, ka tie atgriezās literatūrā pēc vairāku gadsimtu ilgas prombūtnes — atcerēsimies kaut vai Rablē, kurš brīnišķīgi pieprata poētisko cūcību rakstīšanas mākslu). Šai sakarībā Mamardašvili kādā no lekcijām par Prustu izteicās, ka lielam dzejniekam nebūt nav jāapraksta lieli notikumi — viņš drīkst atļauties aprakstīt kaut vai ziepju reklāmu.

Jāuzsver, ka runa nav par poētiskās valodas paplašināšanos uz ikdienišķās valodas rēķina, bet gan par to, ka bezdibenis starp tām būtībā vairs nepastāv: lai ko mēs teiktu vai rakstītu, tas viss vienmēr aizdomīgi atgādinās kādu citātu no literārā teksta. Nav atšķirības starp valodu un literatūru; pat viens vienīgs vārds spējīgs kļūt par poētisku metaforu. Semiotikas pamattēzi „viss ir teksts” mēs varam pārfrāzēt kā „viss ir literatūra” (precīzāk, „viss tiecas pārtapt literatūrā”). Jau kāds antīkais klasiķis bija ceļā uz šo domu, apgalvodams, ka pat grafomāna produkcijā vismaz viena ģeniāla rinda noteikti atradīsies.

Problēma, kā runāt ar valodu par valodu, droši vien pastāvēs mūžīgi. Valodā nedaudzi sakārtotības elementi mijas ar pilnīgu haosu — un tieši tāpēc visi ģeometriskie modeļi, gramatiskās formulas un semiotiskās koncepcijas zināmā mērā ir bezjēdzīgas. Pamēģināsim uzlūkot valodu no mazliet atšķirīga skatpunkta.

Tātad pieņemsim, ka ir tuksnesis. Vārds. Metafora. Metafora, kas katram saistās ar kādām vizuālām vai intelektuālām asociācijām; turklāt brīnišķīga metafora, kas pieļauj neskaitāmas interpretācijas. Šoreiz tas ir ideāls tuksnesis, precīzāk, mūsu priekšstats par ideālu tuksnesi: vienvienīgs smilšu klajums bez jebkādām dzīvības pazīmēm; smilšu graudiņu bezgalība. Taču tas, ka tuksnesis ir nemainīga un brīžiem apbrīnojami precīzās ģeometriskās formās sastingusi ainava, ir tikai šķietamība: īstenībā tuksnesis ir kustīga sistēma — smilšu graudiņi nepārtraukti pārvietojas, arī veseliem slāņiem un apgabaliem, beržas cits gar citu, virpuļo, vējo, veido pakalnus un iedobes, rada lēni pārvietojošos smilšu viļņus; tuksnesis rīkojas patvaļīgi — gluži kā gigantisks dzīvs organisms tas virzās uz priekšu un atpakaļ, uz visām četrām debess pusēm, tas pārklāj pilsētas vai atsedz sen apraktu un aizmirstu pilsētu drupas.

Tieši šāds — „ideāls” — tuksnesis ir valoda. Bez šaubām, katrā valodā vārdu krājums ir ierobežots un vismaz aptuveni aprēķināms — un muļķīgi būtu domāt, ka no vārdiem/smilšu graudiņiem varētu izveidot valodu/tuksnesi. Taču būtībā vārds „kā tāds”, kā etiķete, kā konkrēta priekšmeta apzīmējums nepastāv — tāpat kā nepastāv precīzi definējama ,.vārda nozīme” (vai „jēga”). Vārds „kā tāds” ir tikai gaisā vibrācija vai grafisks zīmējums, nekas vairāk. Ir absurdi mēģināt aprakstīt viena vārda „nozīmi” ar citu vārdu palīdzību (gan jāpiezīmē, ka citādāk tas nav iespējams) — tādā gadījumā par vienu vienīgu vārdu, tā lietošanas īpatnībām un funkcijām kultūras kontekstā varētu sarakstīt sējumu sējumus; dažkārt kāda vārda „nozīmes” niecīga nianse izrādās daudzkārt svarīgāka par ‘ vārdnīcās skaidroto. Acīmredzot tāpēc Heidegers reiz skumji nopūtās, ka tā arī neesot spējīgs noskaidrot (vai izskaidrot) tās mīklainās sakarības, kas saista vārdu ar lietu (un tāpēc arī Morisam Blanšo — viņš uzskatīja, ka šī saistība tomēr pastāv, — tik eleganti un efektīgi izdevās atrast kopsakarības valodas un nāves jēdzienos, pareizāk sakot, metaforās, kam vārds ir „valoda” un „nāve”). Starp citu, jau sen pirms viņiem spožais semiotiķis Šekspīrs uz savu jautājumu, kas ir vārds, pats atbildēja, ka visviens, kādā vārdā dēvēt rozi, — tā vienalga turpinās smaržot kā smaržojusi. Ģertrūde Staina gan kādā dzejolī atkārtoja rozes vārdu reizes piecas, tak no tā roze rozīgāka netika. Jo — valoda ir pārāk tālu atrāvusies no priekšmetiskās pasaules (ja vispār kādreiz bijusi ar to saistīta; nav nekāda pamata to pašu rozi dēvēt tieši par rozi — un arī etimoloģiskie meklējumi allaž atradīs strupceļu labākajā gadījumā sengrieķu vai senebreju valodās); tā ir pārāk pašmērķīga un pārāk koncentrējusies uz savām „iekšējām problēmām”, lai katrā konkrētajā gadījumā varētu precīzi fiksēt vārdu sakarības (nemaz nerunājot par atkarībām) ar priekšmetu.

Valodiskajā tuksnesī smilšu graudiņu formā eksistē nevis vārdi „kā vārdi” vai „vārdu nozīmes”, bet gan sīksīka, acumirklīga un netverama nozīmju nianšu ņirboņa. Visas skaidrojošās vārdnīcas melo, mēģinādamas fiksēt kāda vārda jēgu; fiksēt jēgu — tā ir bezcerīga nodarbošanās: vārda nozīme katrā lietošanas gadījumā ir cita — vienmēr pastāvēs kāda sīka un neaprakstāma nianse, kas šīs nozīmes atšķirs citu no citas. Un, ja arī radīsies iespaids, ka kāda nianse būs notverta, tad patiesībā tā būs jau mainījusies, šā paša nianšu tvarstīšanas procesa ietekmēta.

Valodas darbības rada smilšu graudiņu švīkstoņu, beržoties citam gar citu, savienojoties dažādās konfigurācijās, „valodas dunu” (Rolāns Bārts šo metaforu izmantoja mazliet atšķirīgā nozīmē), kas nav dzirdama, bet tomēr nojaušama, jo mēs visi mītam šajā dunā. Valodas darbība var arī sacelt smilšu vēju, kas nepārtraukti ir kustībā un kurā atsevišķam smilšu graudiņam nav nekādas nozīmes — un tomēr šis smilšu graudiņš ir.

Ja smilšu graudiņu skaits ir bezgalīgs, tad to iespējamo savstarpējo konfigurāciju skaits ir „vēl bezgalīgāks”. Saprotams, izteikums „vēl bezgalīgāks” rada diezgan komisku iespaidu, tāpēc šoreiz to uzskatīsim tikai par izteiksmīgu piemēru valodas paradoksālajai un pretrunīgajai dabai: galu galā arī bezgalība ir tikai mīklaina (un tāpēc poētiska) metafora, par kuru neviens nav pateicis, ko bezgalība īsti nozīmē, kāpēc vispār varējis rasties šis jēdziens, ar kuru katram tiesības rīkoties pēc savas patikšanas (vai — pēc valodas prasībām). Droši vien taisnība bija Kūzu Nikolajam: tam, ko mēs saucam par bezgalību, jebkāds vārds ir nepiedienīgs, un, ja vēl atceramies nozīmju nianšu ņirboņu smilšu vējā, tad ir skaidrs, ka bezgalīgajā smilšu jūrā tāpat ņirb bezgalības jēdziens: katram sava bezgalība.

Valodas analīzei — vienalga, vai analizē valodas semantiku, vai literāru tekstu — nav sakara ar analīzi tai nozīmē, kādā šo jēdzienu parasti uztver. Drīzāk tas ir mēģinājums notvert vienu smilšu graudiņu vai vismaz smilšu sauju, bet, ja arī tas izdotos, diez vai ar viena smilšu graudiņa palīdzību iespējams radīt daudzmaz pilnīgu priekšstatu par tuksnesi. Vēju nav iespējams aprakstīt — un gluži tāpat nav iespējams aprakstīt valodas darbību vai smilšu vēju. Vitgenšteins visu mūžu tvarstīja šo vienu smilšu graudiņu, taču īstenībā sacēla valodā/tuksnesī ne tikai „dunu”, bet veselu smilšu vētru, kas atsedza kādas senaizmirstas pilsētas drupas, kas tagad nosauktas Vitgenšteina vārdā. Visi analītiskie, kritiskie, skaidrojošie teksti ir tas pats smilšu vējš, kādu rada jebkura valodiskā darbība — un tālab tie ir piederīgi tuksnesim, nevis atrodas „virs” tā vai „blakus” tam. Novērotāja pozīcija attiecībā pret valodu ir nereāla. „Virs” valodas/tuksneša nav iespējams pacelties; „vārds par vārdu”, t. i., metalīmeņa teksti ir tikai kārtējā ilūzija: tuksnesī nav tik augstu kalnu, lai, uz tiem pakāpjoties, varētu saskatīt tuksneša robežas. Jēga ir tikai pašam personiski saskarties ar tuksnesi, iemitināties tajā, kļūt par valodas tuksneša mītu. Par drupām.

Bez šaubām, rodas gluži likumsakarīgs jautājums: ja reiz valodas nav un „viss ir literatūra”, tad kur paliek kvalitātes kritērijs? Ir taču skaidrs, ka kultūras kontekstā tas funkcionē daudzmaz reāli (kaut gan, jāpiebilst, tekstu un autoru hierarhija lielākoties mēdz būt mistificēta — atlases kritērijus nenosaka ne literatūras, ne valodas iekšējās likumsakarības; precīzāk, mīti par literatūru — un nevis katra lasītāja/rakstītāja personiskā izvēle — veido literatūras mistificēto hierarhiju: literatūra un valoda tik cieši saaugušas kopā, ka valodošana par literatūru iespaido pašu literatūru); literatūra nav kvalitātes ziņā vienlīdzīgu tekstu kolekcija — pastāv atšķirība starp izciliem tekstiem un konveijera produkciju.

Atšķirība, protams, ir. Kā jau teikts, valodiskā darbība saceļ „dunu” vai smilšu vēju — tās ir mūsu personiskās attiecības ar tuksnesi/valodu, kas daudzkārt svarīgākas par mistificēto tekstu un autoru hierarhiju. Un — smilšu vējš dažkārt mēdz atsegt drupas, vienīgos relatīvi pastāvīgos elementus nemitīgi virpuļojošajā un mainīgajā tuksnesī. Citiem vārdiem, drupas ir kultūrai būtiskie, kultūru veidojošie un transformējošie teksti, kas, ja ne citādi, tad vismaz kalpo par orientieriem valodiskajā un metaforiskajā haosā, turklāt labāk nekā jebkādas formalizējošas metalīmeņa struktūras. To var dēvēt arī par vārda varu vai vārda spēku: mainīt tuksnesi, pārvietot milzīgus apgabalus un smilšu slāņus.

Drupas — tās nav tikai, teiksim, „paliekas”, „pieminekļi” vai kas tamlīdzīgs. Drupas nav „tikai drupas”, bet gan plaša un ietilpīga metafora. Par to liecina beidzamo pāris gadsimtu pieredze: šķiet, vēl nekad pasaules vēsture nav pieredzējusi tādu drupu dievināšanas laikmetu — drupas tiek atraktas, apbrīnotas, apceļotas, aprakstītas, restaurētas, konservētas utt.

Vārdu sakot, cilvēks visādos veidos mēģina apvest ap stūri laiku. Iespējams, tas ir tāpēc, ka arī laiks ir kļuvis par tīri valodisku parādību, un laika mīklas pārvērtušās valodas miklās. Jo — par laiku var spriest tikai ar valodas palīdzību.

Drupas tuksnesi nav ne vecas, ne jaunas: esošais un bijušais tajās apvienojies neskaidrā un valdzinošā priekšstatā. Potenciālā līmenī — apslēptas zem smilšu slāņiem — tās pastāvējušas kopš tāliem aizlaikiem, tomēr tikai tagad, pateicoties kāda autora centieniem, atklājušās skatienam. Līdzīgi jebkurš literārs teksts, iekļaudamies pašreizējā tuksneša/valodas ainavā, īstenībā ir VISAS valodas un literatūras attīstības galarezultāts; teksts liecina tiklab par esošo situāciju, kā arī par savu vēsturi. Arī teksts ir pastāvējis vienmēr — ja ne citādi, tad vismaz kā iespējama valodas kombinācija. Drupu aprises ir neskaidras un mainīgas (tās izmaina un deformē smilšu vējš, t. i., citi teksti, interpretācijas, skaidrojumi) — tām nepiemīt tā visaptverošā harmonija un simetrija, kāda piemīt, teiksim, katedrālei (vēl viens populārs valodas ģeometrizācijas mēģinājums: salīdzināt literatūru ar arhitektūru, meklēt horizontālās un vertikālās dimensijas). Katedrāle vai jebkurš cits arhitektoniskais veidojums ir pārāk precīzs un izskaitļots (citādi tas sabruktu), turpretī valodai simetrija, rēķini un precizitāte ir gluži svešas padarīšanas. Pavisam pretēji, valodā kā pašsaprotamas kategorijas funkcionē aptuvenība, daudznozīmība, neskaidrība. Tiesa, drupas var radīt nojausmu par savulaik bijušo katedrāli, tomēr vienmēr saglabāsies jautājums: vai katedrāle patiesi bijusi tāda, kādu to rāda šī nojausma. Līdz ar to drupas vienmēr tiecas pateikt vairāk nekā gatava un jauna būve (Kamī: „Autors vienmēr pasaka vairāk nekā gribējis.”). Turklāt drupas ir nevis „pašas par sevi”, bet gan atrodas absolūtā harmonijā ar tuksnesi/valodu: tuksnesis pats atsedz drupas (kaut gan mums liekas, ka mēs paši esam tās radījuši) un pats arī tās apber.

Pats galvenais — drupas ir bezjēdzīgas un tomēr poētiskas. Saskarsmi ar nezināmu tekstu var salīdzināt ar apmulsumu, ieraugot tuksnesi drupas: civilizācijas paliekas smilšu klajuma vidū. No kurienes? Kāpēc? Un te vairs nav no svara konkrētais autors, kurš sacēlis smilšu vētru, kas atsegusi drupas. Atcerēsimies krietni hiperbolizēto antīkā klasiķa domu par to, ka pat pēdīgā grafomāna tekstos var atrast vismaz vienu ģeniālu rindu: tā ir universāla likumsakarība — drupas var atklāties visnegaidītākajās un šķietami visneiespējamākajās vietās; varbūt es esmu to pirmatklājējs un tās tā arī paliks vienīgi man piederošās drupas; varbūt tā ir tikai mirāža, citu drupu atspulgs.

Ir augstprātība iedomāties, ka mēs izmantojam valodu. Patiesībā valoda izmanto mūs, vien atsevišķos gadījumos (jau pieminētie unificētie valodiskie žesti) tā ļauj mums izmantot dažas savas nebūt ne vissvarīgākās īpašības. Droši vien tāpēc Novaliss rakstīja, ka valoda rūpējoties tikai pati par sevi. Loģisku pamatu var atrast valodas funkcionālismam, taču ne visaptverošajam poētiskumam; lai „pareizi” funkcionētu sabiedrībā, valodai būtu jābūt absolūti viennozīmīgai, tomēr tā, pavisam pretēji, tiecas kļūt absolūti daudznozīmīga. Pat neviena ideoloģija nav spējusi iznīcināt valodu. Gan jāpiezīmē, ka, ja mēs meklējam loģiku, tad jāatceras, ka arī loģika ir valodas produkts, vēl viens smilšu vēja virpulis — un acīmredzot tāpēc jau kopš Aristoteļa laikiem visi mēģinājumi formalizēt valodu ir noslēgušies neveiksmīgi. Valoda nepakļaujas. Vārds nevar apspiest vārdu. Vēl vairāk — paradoksālā veidā arī šie formalizācijas mēģinājumi ir bagātinājuši valodu un pavēruši tai jaunas esamības iespējas.

Tāpat nekādas koncepcijas — ne mitoloģiskās, ne semiotiskās, ne psiholoģiskās, ne ētiskās, ne sociālās — nedod atbildi uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra: kāpēc tuksnesis palaikam atsedz šīs mīklainās un pagalam nelietderīgās drupas. Literārs teksts rodas ne jau tāpēc, ka pastāv nepieciešamība (vai „lasītāju pasūtījums”) tieši pēc šā teksta. Gluži pretēji — teksts reizumis parādās, neņemot vērā nekādus dažādu nejaušību radītus šķēršļus. Autors varbūt dažkārt var aptuveni izskaidrot dzinuļus, kas viņu ierosinājuši sacerēt tekstu, taču nekad nevar pateikt, kāpēc teksts ir tieši tāds, kāds tas ir.

No šejienes pati no sevis izriet doma, ka, iespējams, literatūra nepieciešama ne tik daudz cilvēkam, cik pašai valodai. No vienas puses, literatūrā valoda vispilnīgāk spēj realizēt savu poētisko iedabu, no otras — literatūra „uzlādē” valodu. Literārs teksts — vēl viena metafora, kas sakustina tuksneša/valodas slāņus, — ir pretstats jebkādai unifikācijai un sastingumam, protams, ja vien tas pats nav iekritis unifikācijas lamatās. Un valoda pieprasa sev „mūžīgo jaunību”, pieprasa sevi nepārtraukti mainīt un atjaunināt, kārtējo reizi pierādīt, ka vārda iespējas ir bezgalīgas. Tieši tas ir literatūras ziņā — literatūra ir valodas „filozofiskais akmens”.

Noslēgumā — maza ilustrācija visam iepriekš teiktajam. Izrakstīsim no šis esejas visus tajā izmantotos vārdus un rūpīgi klasificēsim alfabēta secībā; pēc tam vienlīdz rūpīgi paskaidrosim katru vārdu, cenšoties skaidrojumā ietvert visas iespējamās vārda nozīmes. Radīsies neliela vārdnīca, taču vienlaikus tas būs absolūti bezjēdzīgs teksts, no kura, lai kā censtos un lai cik sīki būtu vārdu skaidrojumi, šo eseju no jauna nevarēs uzrakstīt. Būs vārdi, būs iezīmēti to jēdzieniskie lauki, taču valoda būs zaudējusi pašu galveno — nozīmju nianšu ņirboņu. Vārdnīca vēl nav valoda — tuksnesis/valoda klusēs, neatsauksies pat ar niecīgāko švīkstoņu. Valoda spēj pastāvēt tikai darbībā, nepārtrauktā atjaunināšanās procesā.

Kentaurs, 10.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s