Literatūra nav vemjamās zāles jeb Realitāti meklējot

„Pēdējā laikā es sev itin bieži prasu — vai latviešu literatūra man palīdz dzīvot? (..) Es ilgojos pēc grāmatām, kas mani satricinātu, saplosītu — no smadzeņu krokām līdz gremošanas sistēmai, kas sakratītu manu haosu kā kaleidoskopa stikliņus un pārvērstu jaunā kvalitātē,” raksta Gundega Repše apcerē Palīgā sauciens līdzenumā (Karogs, 1996. gada 5. numurs). Te nu uzreiz jāsaka, ka literatūra vis dzīvot nepalīdzēs, — laužu vairums lieliski iztiek bez latviešu literatūras un pat negrasās mirt kā mušas (salīdzināsim pāris tūkstošu lielās tirāžas, kādās parasti tiek izdota latviešu literatūra, ar pusotru miljonu potenciālo lasītāju skaitu, protams, šo neiepriecinošo attiecību koriģējot ar bibliotēku lasītājiem un tiem, kuri plānā maka dēl netiek pie iecerētās grāmatas, — un uzreiz kļūst redzams, ka latviešu literatūras lasītājs drīzāk ir visai rets izņēmums; bet, lai omu uzlabotu, piebildīšu, ka tādā mūslaiku civilizācijas etalonā kā ASV analfabētu vien ir vairāk nekā desmit miljonu). Tāpat aplami būtu gaidīt, lai teksts uzlabotu gremošanu, izraisītu vemšanas lēkmi (visviens, fiziskas vai dvēseliskas) vai kalpotu kā miega zāles. Grāmatplauktu diez vai var uzlūkot par mājas aptieciņas aizvietotāju.

Bez šaubām, zināmā mērā var piekrist Gundegas Repšes kritiskajiem vārdiem, kas veltīti šai madāmai, ko dēvē par latviešu literatūru, — te nekāda anarhija nav vajadzīga (apcere apakšvirsrakstā nesaukta par „anarhistiskajām piezīmēm”). Madāma patiesi pārlieku mazkustibā apvēlusies un iegrimusi refleksijās par savu teiksmaino jaunību. Taču tālāk sākas gluži kuriozas lietas. Kolīdz kāds literāts šo madāmu cenšas izkustināt vai vismaz iebakstīt ar adatu viņas mīkstajā dibenā, Gundega Repše šim uzreiz — blākš! — pa pieri: tu man nepalīdzi dzīvot! Sastopami izteikumi par nabaga nevainīgo lasītāju, kurš nezinot spēles noteikumus un kuram netiekot pasviests pat ne diega gals (“arguments”, kas apbrīnojamā uzcītībā tiek atkārtots jau kādu gadsimtu), par daiļamata meistariem, kuri „plašā soli cenšas izkalpoties nu jau gandrīz vienīgajai koncepcijai — postmodernismam” (lai cik uzmanīgi lasīju rakstu, man tā ari nekļuva skaidrs, ko īsti Gundega Repše uzskata par „postmodernisma koncepciju”, un, ja tāda pastāv, tad kādi ir tie iemesli, kas traucē līdztekus tai pastāvēt jebkurai citai koncepcijai; turklāt, ja mēs izdestilējam no literatūras dažus elementus, kas varētu būt raksturīgi postmodernismam, tad izrādītos, ka ļoti plašu soli šai virzienā spērusi arī pati Gundega Repše gan Septiņos stāstos par mīlu un Šolaiku bestiārijā, gan Ēnu apokrifā). Lai aprādītu latviešu literatūras īsto vietu, tiek salīdzināti divi, manuprāt, nesalīdzināmi romāni: patiesi žilbinošais Gavēļa Viļņas pokers un manierīgā, vietumis pavisam diletantiskā Todes Robežvalsts — kārtējās vaimanas par vēstures izjātajiem austrumeiropiešiem (protams, ir jau ari Robežvalstij savs mirdzums — Baltijas Asamblejas balva, kura, šķiet, kā jau parasti starptautiskās balvas, piešķirta, vadoties no politiskās konjunktūras). Sak’, rau, kā leiši un igauņi raksta, bet letiņiem tik vien kā postmodernisma konservi un viensētu romāni. Un — ne vārda par to, kas tad ir šie amatnieki un konservētāji. Ir tikai nedaudzi mājieni pēc principa „savējie sapratīs” (kā tur bija ar lasītāju un diega galu?).

Kopumā apcere rada visai baigu iespaidu: rau, nāk vesela armāda — tur ir „konservētāji”, ir „valodas bērētāji”, ir „ekvilibristi”, ir daudzi Beketa draugi un vēl dažs labs — nāk un nupat gāzīs šo mamzeli, latviešu literatūru, gar zemi. Nu tik būs! Nudien, jābrēc pēcpalīdzības! Aina patiesi efektīga — tik efektīga, ka sāk atgādināt kārtējo mītu par literatūru. Tak atstāsim mītu taisīšanu nākamā gadu tūkstoša literatūrvēsturnieku ziņā un mēģināsim uzlūkot literatūru kā reālu situāciju. Un tad dīvainā kārtā izrādās, ka iespējamo „konservētāju” nav nemaz tik daudz, — katrā ziņā mazāk nekā viņiem veltīto epitetu. Jānis Einfelds, Jānis Vēveris, Nora Ikstena, Arvis Kolmanis (es šeit pievienotu arī pašreizējo konservgriezēju Gundegu Repši, bet viņa droši vien spurosies pretī), varbūt vēl kāds, kas nav ticis pie savas pirmās grāmatas vai pačibējis no rakstniecības (kā Aivars Ozoliņš un Rimants Ziedonis). Savukārt „viena literatūras atzara savstarpējā apkalpošanās taktika recenzijās” — ar to laikam domātas Gunta Bereļa recenzijas, kuras viņš publicējis par iepriekš minētajiem autoriem, jo pārējie savā starpā aprakstījušies tik epizodiski, ka apkalpošanās taktika top pagalam miglaina. Un galīgi nav skaidrs, kā šie uz pirkstiem saskaitāmie autori, kuri turklāt atrodas daiļrades sākumposmā, varētu radīt kaut kādu vispārēju latviešu literatūras inerci („Šķiet, ka literatūra Latvijā kārtējo reizi ieslīd kādā inercē,” teic Gundega Repše). Nu nekādi neveicas Repšei ar īdzīgu mītu taisīšanu!

Toties jūtams ir kas cits — nevēlēšanās redzēt to, kas ir deguna galā. Raksta autore ilgojas pēc „graušanas, ārdīšanas un jauna radīšanas” — un dīvainā kārtā neredz, piemēram, to, ka Einfelda proza sairdina mūsu priekšstatus par literatūru līdz pamatu pamatiem. Bez šaubām, ērtāk ir Cūku grāmatu vieglu roku iekraut ledusskapī pie citiem konserviem, bet Jura Rozīša Kuņas dēlu pieskaitīt pie viensētu vecmāmiņu stāstītajām pasakām. Jāņa Vēvera romāns Spoguļu vīns, manuprāt, ir krietni pārāks par Todes Robežvalsti — bet var jau būt, ka mūsu literārās gaumes ir pārlieku atšķirīgas. Taču visticamāk, ka te kārtējo reizi darbojusies labi pazīstamā optiskā ilūzija — no atstatuma pat trauku lupata atgādina karogu.

Maza atkāpe. Ja mēs gribam atrast kādu spēku, kas patiesi, neteiksim, ka apdraud literatūru, bet vismaz liecina par kārtējo inerci un iekonservēšanos, tad nekur tālu nav jāmeklē. Lasītājiem varbūt nav zināms, ka Latvijā ir aptuveni trīs simti literātu, kas oficiāli pieskaitīti pie rakstnieku cunftes. Un tā ir liela mīkla — ar ko patlaban nodarbojas šie ļaudis. Katrā ziņā — ne ar rakstniecību, jo aktīvi no viņiem strādā tikai nedaudzi desmiti (taisnības labad jāpiebilst, ka šajos trīs simtos ietilpst ari tulkotāji, kuriem vismaz darba imitāciju pašlaik nodrošina milzīgais pieprasījums pēc visa veida lubenēm); pārējie labākajā gadījumā retumis iznāk publikas priekšā paziņot, ka šie vēl dzīvi. Šķiet, par latviešu rakstniekiem dēvētie par savu galveno uzdevumu uzskata pierādīt to, ka latviešu literatūras nav un nemaz nevar būt. Maijā Rakstnieku Savienībā notika sapulce, kurā kārtējo reizi tika formulēts: izdevēji mūs negrib! prese mūs nemīl! neviens nedrukā! Runājot par dzeju, un jo sevišķi atdzeju, šim apgalvojumam zināmā mērā var piekrist — dzejas grāmatas patiesi iznāk, pateicoties atsevišķu izdevēju labdabīgajam avantūrismam, dažādu fondu un konkursu atvēlētai naudai vai autoru bagātajiem radiem un draugiem (un tomēr: 1995. gadā izdoto dzejas grāmatu skaits — padsmit kārtējie krājumi, padsmit debijas, vēl izlases — gluži par katastrofu neliecina). Taču attiecībā uz prozu un kritiku tas ir galīgi aplami. Izdevēji ir gatavi publicēt jebkuru kaut cik sakarīgi uzrakstītu romānu, preses izdevumu redaktori gandrīz izmisīgi meklē stāstus, kritiskas apceres un recenzijas — tak nav nedz šo romānu, nedz recenziju par tiem nedaudzajiem, ko vēl strādājošie rakstnieki izmanījušies sacerēt. Bez šaubām, publicēšanās iespējas, salīdzinājumā ar, piemēram, astoņdesmito deviņdesmito gadu miju, ir stipri sarukušas — un tālab varētu likties, ka literāti steidz izmantot tos relatīvi nelielos apjomus, ko viņiem atvēl Karogs, Kentaurs, LMM, Izglītība un Kultūra (pavisam mazus — arī Diena). Aizkustinoša aina: kādi pāris simti nabaga prozistu un kritiķu drūzmējas pie redakcijas durvīm, manuskriptiem vēdīdamies un mēnešiem ilgi gaidīdami, kad beidzot pienāks viņu kārta, kamēr redaktoru galvenais uzdevums ir atlasīt no šīs pārbagātās materiālu plūsmas spožākās pērles, kuras izlikt publikas apjūsmošanai. Taču īstenībā aina ir pilnīgi pretēja: visi šie izdevumi būtībā dzīvo “no rokas mutē”, t. i., kas tiek iesniegts, to arī žigli nodrukā — bet kvalitātes kritērijs (nemaz necerot uz diskusijas intrigu) atbīdās otrajā plānā. Nevis prese nemīl literatūru, bet rakstnieki ignorē presi.

Raksturīgs paraugs ir Daugavas literārā gadagrāmata, kuru pagājušogad atjaunoja apgāds Daugava. Gadagrāmatas ieceri varētu formulēt apmēram šādi: teksti un fakti, kas reprezentē literāro procesu tā labākajās izpausmēs. Iecere, protams, caurcaurēm gaiša un nepieciešama, bet galarezultāts — pagalam bēdīgs: rakstnieki vai nu ignorēja gadagrāmatu, vai ari izmantoja to miskastes vietā, atvēlot tai no rakstāmgaldu dzīlēm izvilktus krāmus.

Vēl viens piemērs. Trešajā Karoga romānu konkursā tika iesniegti 37 romāni. Tātad — rakstnieki ir, romāni arī, būtu tik, kas publicē. Taču, izlasījis manuskriptu blāķi, nonācu pie secinājuma, ka žūrijas funkcija ir visai savdabīga: apbalvošanai izvēlēties nevis šedevrus, nevis „labākos no labākajiem”, bet gan tos romānus, kurus vismaz nebūtu neērti publicēt. Kāds zīmīgs moments: kaut arī konkurss bija slēgts (autoru vārdi žūrijai nav zināmi), tomēr radās iespaids, ka autoru vairākums ir nevis profesionāli literāti, bet vaļasbrīžu rakstnieki. Ar to es nebūt negribu teikt, ka piederība pie Rakstnieku Savienības ir arī tekstu kvalitātes kritērijs. Svarīgs ir kas cits: konkurss piedāvā gan romāna publicēšanas iespēju, gan ievērības cienīgas prēmijas, taču rakstnieki nez kāpēc par savu svētāko pienākumu uzskata klusēšanu. Ja reiz par profesionāļiem dēvētos neinteresē latviešu literatūra, tad nudien nav skaidrs, ko viņa varētu interesēt. Mēs varam spļaudīties par kultūrpolitiku, precīzāk, tās neesamību un ekonomikas teroru grāmatniecībā, taču tas nebūt nav pretarguments rakstnieku bezdarbībai.

Tā tad arī ir šodienas literatūras galvenā problēma: milzīgā klusētāju armāda, inertā, apnicīgi vaidošā (ne)rakstītāju sabiedrība. Sekas ir acīm redzamas — faktiski ir pārtrūkusi literārās domas aprite, turklāt šāda situācija pastāv ne jau gadu vai divus. Taču kultūra bez pašrefleksijas nav iespējama — tad tā ir reprezentācijas kultūra, kultūra „pienākuma pēc” — kaut kas līdzīgs zombijam, kas klīst pa pasauli, locekļus mehāniski kustinādams (analoģija ar cilvēka darbību un apziņu). Uzmācas balta skaudība, ielūkojoties gadsimta sākuma vai divdesmito un trīsdesmito gadu presē, — ar kādu aizrautību kašķējās cienījamie klasiķi, cilādami un bakstīdami literatūras madāmu.

Taču atgriezīsimies pie Gundegas Repšes apceres. Bez šaubām, gluži bez pamata raksts nebūtu cēlies. Šoreiz atmetīsim klasisko pretstatu vēlamais/esošais, kas ir pilnīgi pašsaprotams jebkurā laikā, vietā un situācijā. Raksta iemeslu varētu formulēt arī ar Valtera Benjamina vārdiem: „..rakstnieki ir ļaudis, kuri raksta ne aiz nabadzības, bet aiz neapmierinātības par grāmatām, kuras viņi gan var nopirkt, bet tās viņiem nepatīk,” t. i., Gundega Repše, izteikdama savu attieksmi pret dažām mūslaiku prozas īpatnībām, ir izteikusi arī tos dzinuļus, kas spiež viņu rakstīt, lai ar saviem tekstiem aizvietotu visus pārējos. Īstenībā Palīgā sauciens līdzenumā nemaz nebūtu tik aplams, ja rakstnieks patiesi rakstītu viens pret vienu ar balto lapu, — ja viņam kaklā nekarātos literatūras gadu tūkstošu pieredze, kas spiež radīt vismaz tikpat lielā mērā, cik paša rakstnieka aicinājums un vēlmes (jau aptuveni septiņdesmit gadus regulāri aktualizējas ideja par to, ka viss jau ir uzrakstīts — atlikušas tikai variācijas; paradoksālā kārtā tā vietā, lai rakstnieki izmirtu kā suga — kāda gan jēga nodarboties ar variācijām, — viņu un publicēto tekstu skaits aug neiedomājamos tempos; šaubos, vai šo pieaugumu var izskaidrot tikai ar sociāliem cēloņiem — teiksim, ar izglītības līmeņa celšanos un brīvā laika palielināšanos; drīzāk šī literatūras pieredze, nepieciešamība to apzināt un realizēt ir tas faktors, kas spiež rakstīt). Teksta tapšana nav autora kaprīze — autors atsaucas uz kādu dziļāku nepieciešamību, ko viņš apzināti vai neapzināti ir saklausījis literārajā procesā. Raksturīga te ir Gundegas Repšes attieksme pret Gavēļa romānu. Viņa uzskata, ka Viļņas pokers sitot pa galvu ar „sūdainu mietu”, saredz tajā „indivīda karu ar sabiedrību, pasauli, Visumu”, kliedzienu pēc patiesības, rakstnieka pētīšanu utt. Citiem vārdiem, no vienas puses, viņa Viļņas pokerā redz emocionālu šoku, no otras — beletrizētu komentāru dažām vēstures, socioloģijas un filozofijas idejām. Taču es, gluži nenoliedzot Repšes teikto, romānā redzu arī ko citu: Viļņas pokers ir viscaur 20. gadsimta prozas strāvojumiem pieskanīgs (un, starp citu, cieši saistīts ar postmodernismu, ja nu mēs tomēr izlemjam lietot šo neskaidro un daudznozīmīgo jēdzienu), bet „sūdainie mieti” — tie ir eleganti pieklājības žesti Henrija Millera un Selīna virzienā, turklāt papildināti ar klajiem aizguvumiem no Airisas Merdokas un, iespējams, Nabokova romāniem. Literatūras pieredze un autora pieredze (arī kā lasītājam) šoreiz izrādījušās apbrīnojami saskanīgas — un šī saskaņa, manuprāt, ir viens no romāna stūrakmeņiem.

Ja runā par tematu „literatūra un emocijas”, tad šeit pastāv vairākas lielas ilūzijas. Ir uzskats, ka literatūra rada emocijas, analogas tām, kādas mums sagādā pārdzīvojumi reālajā pasaulē. Un te rodas jautājums: ja tas tā ir, tad kāda velna pēc man šie nu jau patiesi emociju konservi vajadzīgi? Katrā ziņā — lai dabūtu pa pieri ar sūdainu mietu, Viļņas pokers man nav nepieciešams. Ar to es negribu teikt, ka teksta uztverē nepastāv nedz līdzpārdzīvošana, nedz katarse, — tā, protams, pastāv, taču tas nebūt nav dominējošais elements lasītāja un literatūras attiecībās (Platons, kad grasījās izdzīt no savas ideālās valsts visus dzejniekus, nebija nekāds ļaundaris — viņš tikai visai racionāli traktēja jau tā loti racionālo Aristoteļa estētikas koncepciju, no kuras līdz emocionālajiem konserviem ir tikai viens solis). Līdzpārdzīvošana ir tikai viens no literatūras fenomena izskaidrojumiem, kura popularitāti ir noteicis ne tik daudz tā “patiesums”, cik milzīgais Aristoteļa estētikas iespaids uz Eiropas kultūru vismaz septiņu gadsimtu ilgumā. Otrkārt, apšaubāmi, vai rakstnieka mērķis ir ieguldīt mēnešiem ilgu darbu tikai tāpēc, lai lasītājā izsauktu mirklīgas emocijas, kuras viņš tiklab varētu izdzīvot arī citādā veidā. Turklāt jāatceras, ka teksts nebūt nav tilts starp rakstnieka pārdzīvojumu un lasītāja pārdzīvojumu. Jebkuras iracionālas emocijas atveide tekstā īstenībā ir racionāls darbs, kurā, jāpiebilst, literatūras pieredzei, tradīcijai, teksta uztveres stereotipiem ir vismaz tikpat liela nozīme kā autora personībai. Faktiski arī līdzpārdzīvošana ir autora lamatas lasītājam — autors ir rūpīgi strādājis nevis tāpēc, lai izliktu uz papīra savus pārdzīvojumus, bet gan tāpēc, lai izprovocētu uz līdzpārdzīvošanu lasītāju. Lasītājs raud vai smok smieklu lēkmē, bet autors tikmēr priecīgi berzē rokas – viņa racionāli izstrādātā provokācija ir izdevusies. Tāpēc bez pamata ir Gundegas Repšes ironiskā piezīme par „lasītāja vazāšanu aiz deguna, ko lāglāgiem kritiķi slavē kā meistarības pazīmi” (ar anonīmajiem un, šķiet, ļoti daudzajiem kritiķiem laikam domāta mana recenzija par Kolmaņa stāstu krājumu Greniāna jeb Ceturtā versija. Šo domu turpinot, atliek vēl piebilst, ka nav zināms, kādas domas vadījušas Gavēli, rakstot Viļņas pokeru (vēl jo īpaši tāpēc, ka Gundega Repše neizprotamu iemeslu dēļ tās domas, ko izsaka viena no romāna personām, uzspiež autoram). Varbūt viņš patlaban uzjautrināts hihina par lasītāju tūkstošiem, kuri velk laukā no romāna „sūdainus mietus” vai tamlīdzīgus aksesuārus. Jo — plaisa starp rakstnieku kā cilvēku un rakstnieku kā konkrēta teksta autoru ir pietiekami plaša, lai tajā slēptos visdīvainākās lietas (par to tuvāk sk. manu eseju Autora dzimšana, bet jo sevišķi — Pola Džonsona grāmatu Intelektuāļi, kuras plašus fragmentus 1994. gadā publicēja Labrīt un kurā efektīgi aprādīts, ka lielu darbu sacerētāji ne tuvu nav „cilvēciski lielas personības” (Repšes formulējums)).

Gundegai Repšei nepatīk, ka tekstu vērtē pēc „subjektīvi vienveidīgiem pieņēmumiem”. Te nu jāsaka — ja literatūru vērtē, tad tikai pēc subjektīviem pieņēmumiem pēc principa cik lasītāju, tik arī interpretāciju; par objektivitāti lielākoties dēvē gadījumus, kad vairāki kritiķi kāda teksta vērtējumā ir vienprātīgi, kas nebūt nenozīmē to, ka viņu vērtējums ir pareizs. Diemžēl mīts par objektivitāti, vēl trakāk, par tās nepieciešamību cilvēka attiecībās ar literatūru ir apbrīnojami dzīvotspējīgs. Kur šī ilūzija noved, to rāda Repšes raksts. Proti, literatūra kārtējo reizi tiek sašķelta — derīgajā („palīdz dzīvot”) un nederīgajā. Viņa grib, lai literatūra „pienācīgā mākslinieciskā līmenī rakstītu gan par bijušo, gan jauno realitāti”. Turpretī „jaunākās latvju ģenerācijas ar tik “zemiskām”, sociāli iekrāsotām pasaules apjēgsmes lietām nenodarbojas”; viņu viedoklis esot apmēram šāds: „īstā rakstīšana ir fiziskās būtnes adekvāta reakcija pret baltu lapu, ko neapķēzi ne idejas, ne domas.” Lai šoreiz paliek mīklainais daudzskaitlis (ģenerācijas), kas atkal rada priekšstatu par literāro vurdalaku armādām, un nez kur pagrābtais viedoklis, ar kādu, jāatzīst, beidzamajā laikā man nav gadījies saskarties, — ja nu vienīgi pārlasot Andreja Upīša kritiskās apceres (starp citu, tas ir klasisks demagogijas paņēmiens: nevis analizēt konkrētus tekstus un tad izdarīt secinājumus, bet savu personisko un, šķiet, tīri emocionālo attieksmi pret šiem tekstiem pārtapināt vispārinošās frāzītēs, lai deklarētu tās pēc principa visi to jau tāpat zina, bet es pirmā to pasaku). Tātad, ja rakstnieks tuvinās realitātei — laikam tas nozīmē skart dažādas sociālas būšanas un nebūšanas, — viņš ir „derīgs”, ja ne — izmetams. Savukārt realitāte — tie ir redzami, taustāmi, saožami, izgaršojami fakti, notikumi un procesi. Rakstnieka mērķis — fiksēt visas šīs padarīšanas, gan ar piebildi, ka tas jādara „pienācīgā mākslinieciskā līmenī”. Šeit atkal nāktos apstāties un uzmanīgāk uzlūkot ilūziju par pienācīgo līmeni: varētu likties, ka autors racionāli izvēlas kādu faktu vai problēmu un tad, smagi elsdams, ceļ augšā mākslas līmeni (tas stipri vien atgādina satura smalstīšanu ar formas krūzi) — īstenībā tas notiek gluži pretēji.

Vienā ziņā no tiesas jāpiekrīt Repšei: ir realitāte, kurai līdzās nestāv nekāda fantāzija — visīstākā zelta bedre rakstniekam, no kuras tik smelt un smelt; un — ir daži literāti, kuri patiesi nevēlas šajā nodarbībā iesaistīties. Jautājums — kāpēc? Nerunāšu par Einfelda, Vēvera, Kolmaņa, Ikstenas darbu māksliniecisko līmeni — par to esmu pietiekami daudz rakstījis un atzinis par gana, neteiksim, augstu, bet interesantu esam, ko, protams, Gundega Repše var apstrīdēt. Tātad — kāpēc viņi negrib taustīt, skatīt, ost, garšot? Vai tā ir viņu personiskā „vaina, kaprīze” (vai kaut kas tamlīdzīgs no Repšes bagātīgā epitetu klāsta)? Jau tika teikts, ka rakstnieks neraksta viens pret vienu ar balto lapu, — acīmredzot šā prozas atzara rašanos un, pats galvenais, relatīvo stabilitāti nu jau turpat desmit gadu ilgumā ir iespaidojuši kādi dziļāki cēloņi.

Literātu paaudžu paaudzēs nebeidzami atkārtojas viens un tas pats sapnis: notvert realitāti, atrast literatūras ideālo valodu, kas visu pateiktu „kā ir” vai „līdz galam”. Un paaudžu paaudzes šajā konfliktā kapitulē. Diemžēl kodi, kurus izstrādā literatūra, ne tuvu nav adekvāti realitātei — un viegli saprotamu iemeslu dēļ nemaz nevar tādi būt. Kodi nepārtraukti mainās, turklāt tas nenotiek kā lūzums vai lēciens – pārmaiņas ir diezgan ilgs process, un parasti bijušie kodi pastāv līdzās esošajiem; mainīga ir tikai autoru un lasītāju uzticēšanās šiem kodiem. Bijušie kodi izliek lamatas — tie piespiež autoru rakstīt nevis par to, ko un kā viņš, iespējams, pats īsti neapzinādamies, tiecas rakstīt, bet gan par to, ko un kā ir pieņemts rakstīt. Iekrišana šais lamatās lielākoties ir labprātīga — bet tā ir atsacīšanās ieraudzīt valodisko realitāti, atsacīšanās no brīvības un patveršanās ērti iekārtotā, taču īstenībā pagalam izpuvušā valodiskajā mitekli. Pazūd jautājums: vai tas, par ko mēs rakstām, patiesi ir tas pats, par ko mums liekas, ka mēs to redzam? Pagājušā gadsimta reālisti uzdeva šo jautājumu ar vēl nebijušu vērienu (vienlaikus norisa arī cits process: pierakstītās literatūras, t. i., mutiska stāstījuma rakstiskas imitācijas pārtapšana rakstītajā literatūrā). Paši jautāja, paši atbildēja — un tik veiksmīgi, ka viņu radītā atbilde, reālisma kods, joprojām funkcionē. Taču lielais jautājums ir pazudis — palikusi tikai atbilde. Lamatas.

Reālisms (ar to saprotot autora centienus fiksēt šos redzamos, taustāmos utt. procesus tā, lai lasītājam nebūtu jāmeklē Gundegas Repšes pieminētie „diegu gali”) ir tikai viens no bezgala daudzajiem kultūras kodiem. It kā gluži pašsaprotama doma. Taču mēs šo apgalvojumu varam atkārtot līdz apnikumam — no tā citi kodi nekļūs līdzvērtīgi reālismam. Nepieciešams to pierādīt praktiski; ar teorētiskām deklarācijām un fakta apjēgšanu vien nepietiek. Citiem vārdiem, nepietiek pastiept roku līdz grāmatplauktam, izvēlēties kādu no jau gatavajiem literatūras kodiem un izmantot to „pienācīgā mākslinieciskā līmenī”; katram kodam ir jārodas it kā pašam no sevis, dabiski Tikai tādējādi iespējams atbrīvoties no mītiem par reālisma visspēcību un reālisma ciešajiem sakariem ar realitāti. Vēl vairāk — nepieciešams arī pazaudēt ilūziju, ka reālisms ir atskaites punkts, ar kuru salīdzināt — vai kuram pielīdzināt — jebkuru citu valodisko sistēmu. Tikai tad varēs runāt par radošo brīvību kā par reālu kultūras spēku. Ne velti visa XX gadsimta “lielo valodu” literatūras vēstures, visi sprādzieni, lēcieni un līkloči atspoguļojas un atbalsojas katrā “mazajā” literatūrā. Tā nav nedz atdarināšana, nedz sekošana modei, bet gan katras “mazās” valodas prasība pēc atjaunināšanās. Kodu maiņa literatūrai allaž liekas daudzkārt svarīgāka par jau esošo kodu šķietamo sakarību ar realitāti (atcerēsimies kaut vai to, ka daudziem XX gadsimta literatūras dižgariem bija tā laime vai nelaime dzīvot laikā, kad norisa kāds no pasaules kariem vai revolūcijām, kad bruka vai dzima valstis, — tak viņi it kā neizprotamu iemeslu dēļ atsacījās visus šos notikumus aprakstīt un nodarbojās ar pavisam citām lietām). Un jaunu kodu tapšana patlaban noris latviešu prozā. Tieši tāpēc rakstnieki dzīvo mūslaiku realitātē, savā starpā to sunī vienā laidā, bet savos tekstos realizē tās prasības, kuras saklausa nākam no literatūras dzīlēm.

Vēl varētu turpināt. Teiksim, par to, ka Gundega Repše nez kāpēc uzskata, ka valoda un literatūra nepieder pie realitātes. Arī par to, kāpēc un kādā veidā reālisms ir pazaudējis rakstnieku uzticību. Vēl — par dažām 20. gadsimta literatūras specifiskām īpatnībām, kad mediji ir pārņēmuši kādreizējo literatūras funkciju, mītu radīšanu un uzturēšanu, — un rezultātā literatūra no mītu radītājas pārtapusi mītu grāvējā; mediju un dažādu ideoloģiskās aprites mehānismu darbība ir pierādījusi, ka ne tikai mītam, bet pat “kailam faktam” nav iespējams uzticēties, — arī tas ir viens no iemesliem ārkārtīgi straujajai kodu maiņas dinamikai. Taču pietiks. Skaidrs ir viens: kaut ari Gundega Repše savas piezīmes ir nosaukusi par „anarhistiskām” no anarhijas potenciāla tajās nav ne vēsts — tās tikai no jauna reproducē dažus iesīkstējušos mītus par literatūru.

Karogs, 09.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s