Torgnijs Lindgrēns “Madonna ar dunci”

Rāmju meistara piedzīvojumi

Torgnijs Lindgrēns. Madonna ar dunci. Romāns. No zviedru valodas tulkojusi Ilze Rūse. R., Daugava, 1996

Ziemeļvalstu mūsdienu literatūra patlaban Latvijā ir maz pazīstama, precīzāk, gandrīz nemaz nav zināma (kontrasta labad salīdzināsim ar pirmskara posmu, kad skandināvu autorus publicēja milzīgos daudzumos). Viens no retajiem un patīkamajiem izņēmumiem bija dāņa Svena Oges Madsena romāns Ļauj laikam ritēt, kura izdevēju — apgāda Norden — solījumi turpināt Ziemeļvalstu romānu publicēšanu tā arā palikuši tikai solījumi — tāpat kā vairāki jau manuskriptos esošie tulkojumi droši vien tā ari paliks tikai manuskriptos. Jo — mazas valsts mazpazīstamu autoru (tas nekas, ka autori pazīstami visā pasaulē, tikai ne Latvijā) izdošana gan ir ja ne gluži nerentabls, tad vismaz riskants pasākums. Ja nu vienīgi vēl kas gaidāms Preses nama sērijā 3 plus 5. Baltijas un Ziemeļvalstu modernais romāns. Taču zviedra Torgnija Lindgrēna romāns Madonna ar dunci (1991) ir lieliska liecība kāda amerikāņu kritiķa vārdiem, teiktiem Latīņamerikas romāna buma laikā. Proti, rietumzemju (ar to laikam domājot ASV, angļu un franču literatūru) proza esot “aizrijusies pati ar sevi”, un iztīrīt tās elpošanas ceļus varot vienīgi inspirējošie iespaidi no “literārajām provincēm”. Katrā ziņā — Madonna ar dunci līdz ar Ričarda Gavēļa Viļņas pokeru un Romēna Garī Solījumu rītausmā ir viens no labākajiem beidzamajā laikā lasītajiem tulkotajiem romāniem.

Torgnijs Lindgrēns (1938) patlaban tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem zviedru prozistiem; viņa darbi izdoti vairāk nekā trīsdesmit valstīs. Lindgrēns debitēja sešdesmito gadu vidū kā dzejnieks; pēc tam viņš publicēja dažus visai tradicionālus sociālkritiskā garā ieturētus romānus ar maiga rakstura absurda piedevām. Taču astoņdesmito gadu sākumā līdz ar romānu Čūskas ceļš klintīs (1982) Lindgrēna rakstība radikāli mainījās. Turpmakos padsmit romānus, īsprozas grāmatas un lugas varētu dēvēt par līdzībām, gan piebilstot, ka Lindgrēns allaž tiecas izvairīties no utilitārisma piesmakas, kāda, pateicoties pārmēru bagātajai tradīcijai, nāk līdzi jebkurai līdzībai. Lindgrēna līdzības runā vienlaikus daudzās balsīs, kuras cita citu nepārkliedz. “Mūžīgo problēmu” visiespaidīgākais modelis, protams, rodams Bībelē, tālab nav nejaušība, ka Lindgrēns savā daiļradē vairākkārt apspēlējis Bībeles sižetus un motīvus (romānā Virsāvija (1984); stāstu krājumos Skaistā Meraba (1983) un Leģendas (1986), kas Lindgrēna prozu ļauj uzlūkot kā Lāgerkvista tradīcijas turpinājumu. Romānā Gaisma (1987) darbība noris kādā no pasaules norobežotā ciemā ļoti nosacītos viduslaikos, kas arī ir līdzību rakstītāju iemīļots patvērums; savukārt romānā Mīlas dievs Frjo. Dzīvesstāsts (1988) izmantoti vecskandināvu mitoloģijas elementi.

Romāns Madonna ar dunci veidots kā rāmju Meistara Teodora Marklunda stāstījums par saviem dažbrīd gluži vai fantastiskajiem piedzīvojumiem. Marklunds ir mūždien rezignācijā iegrimis un mazliet vecmodīgs (lasa un nepārtraukti citē Šopenhaueru, klausās Brukneru un Brāmsu) provinces intelektuālis, tipisks neveiksminieks, kurš nodarbojas ar lubu bildīšu, ģimenes fotogrāfiju un vecu spoguļu ierāmēšanu. Taču tad kādā krāmu izsolē Marklunds iegādājas neviena nepazītu slavena zviedru sirreālista gleznu, kuras tirgus vērtība izrādās pat simtkārt lielāka par summu, kādu Marklunds ir samaksājis. Gleznā attēlota Madonna ar dunci (interesanta nianse: Lindgrēns gan pamatīgi apraksta gleznu, taču nekādā veidā nemēģina to interpretēt, kas ir ļoti kārdinoša nodarbošanās — iespējams, tas varētu liecināt, ka nav lielas jēgas interpretēt arī pašu romānu; krietni svarīgāka ir miglainā apjausma, varbūt apmulsums, varbūt izbrīns un pārsteigums, kāds rodas, lasot šo grāmatu — līdzīgs tam, kādu izjuta rāmjumeistars, pirmo reizi ieraugot savu Madonnu). Otru sižeta līniju veido meistara attiecības ar Paulu, savu bērnības draudzeni, kas nu kļuvusi par slavenu dziedātāju, bezmaz masu kultūras etalonu. Bez tam romāna tekstā apslēptas neskaitāmas mazliet kuriozas, mazliet groteskas mikronovelītes (rindkopas vai tikai pāris teikumu sarunā) , katra laba stāsta vērtē, kuras veido savdabīgu metaforisku tīklojumu, dziļuma dimensiju un kuras ir pārāk “runātīgas”, lai tās atstātu nepamanītas.

Sirreālais gleznojums rāmju meistara vienmuļo dzīvi pārtapina vienlīdz sirreālā piedzīvojumā — viņam nākas izjust uz savas ādas visu to absurdu, ko spēj radīt mūslaiku civilizācija. Sižets virzās uz priekšu pēc principa “jo tālāk, jo trakāk”, kamēr pēcgalā Marklunds attopas pie sasistas siles: viņš ir zaudējis gan gleznu, gan darbu, gan mājas, gan labo roku. Taču autors vēl nerimstas un piekabina klāt tik nepieklājīgi laimīgas beigas, ka sametas šķērmi ap dūšu: naivais rāmju meistars, pēkšņi kļuvis par rafinētu blēdi, ne tikai izmanās atgūt gleznu un tikt pie bagātības, bet arī izpelnās Paulas mīlestību un paradīzi zaru būdā. Šāds noslēgums liekas diezgan aizdomīgs un stipri atgādina parodiju. Sterilā lubu bildīte, kādām Marklunds bija spiests gatavot rāmīšus, pārtapusi realitātē. Taču iespējams, ka šeit viskontrastaināk iznirst viens no vadmotīviem, kas nepārtraukti tiek apspēlēts visā romānā visdažādākajās variācijās: “īstais” un/vai “neīstais”. Kaut kur fonā joprojām saklausāma Šopenhauera balss — par to, ka pasaule patiesībā ir tikai mūsu priekšstati par pasauli.

Taču, ja patīk, Madonnu ar dunci var izlasīt arī kā mēreni intelektualizētu detektīvu. Vai — lirisku mīlas stāstu ar obligāti skaisto izskaņu. Tā ir labas prozas būtiskākā pazime: grozi kā gribi — no visām pusēm spīd.

Diena, 15.08.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s