Pauls Bankovskis “Svēta Bokasīna koks”

Koks, kurā pakārt Bokasīnu

Pauls Bankovskis. Svēta Bokasīna koks. — R., Preses nams, 1996

Paula Bankovska debiju — īsprozas grāmatu Svētā Bokasīna koks — bija paredzēts izdot vēl pagājušogad. Taču tagad šo autoram droši vien nepatīkamo aizkavēšanos noslē­gusi reti patīkama sakritība. Proti, 17. jūnijā Pauls Bankovskis beidzot ieraudzīja no tipogrāfijas iznirstam Svētā Bokasīnu koku, bet jau nākamajā dienā uzzināja, ka Laiku grāmata – viņa pirmais romāns – Karoga romānu konkursā aplaimots ar otro godalgu.

Grāmatu veido četri stāsti (autors, laikam paškritisks cil­vēks būdams, tajā nav iekļāvis ne tuvu visu, kas sacerēts un publicēts iepriekšējos pāris gados). Tornis — tā ir kārtējā ekstravagantā metafora, kurā mākslinieka radošais darbs pie­līdzināts pasaules radīšanai. Slēdziens varētu būt apmēram šāds: pēc pasaules radīšanas Dievam visprātīgāk būtu bijis izda­rīt pašnāvību (ja ne citādi, tad vismaz sapnī). Mazliet romantizēti estetizētajā groteskā Pilsētas koks lasāmas piecas versijas par nesatikšanos un vientulību ļaužu pūļa vidū. Autors, apcerē­dams mīklaino un nemitīgi mainīgo organismu, ko dēvē par pilsētu, ir mēģinājis pārtapināt to vērienīgā metaforā, taču gala iznākums, šķiet, nav īpaši veiksmīgs (par cēloņiem mazliet tālāk). Starp citu, interesanta īpatnība: Pilsētas koka poētikā jūtamas paralēles ar Veseļa Dienas krustu, Anšlava Eglīša trīsdesmito gadu īsprozu, mazākā mērā — arī ar Ādamsona stāstiem; šāda, liekas, intuitīva „laiku sasiešana” mūslaiku jauno autoru prozai ir diezgan neraksturīga.

Savā starpā stipri atšķirīgi ir abi plašākie lasāmgabali — Bibliomahia un Udens pasaules gals. Bibliomahia (tulkojumā — Grāmatu karš) ir intelektuāls detektīvs — un arī autors tajā atklājas kā tipisks XX gadsimta beigu intelektuālis ar milzīgu pietāti pret Grāmatu un paradoksiem, ko rada reflek­sijas par Grāmatu un tās funkcijām kultūrā (stāsta krusttēvi — Umberto Eko un Borhess — tekstā apzīmēti ar iniciāļiem). Sižetu veido kādas noslēpumainas grāmatas — „katrs tajā varēja izlasīt un atrast tieši to, ko vēlējās” — medības un pūliņi restaurēt tās tekstu pēc atmiņas. Tiesa gan, restaurētais teksts liekas pārlieku pieticīgs tik ievērības cienīgai grāmatai un tā rakstība uzkrītoši atgādina Paula Bankovska rakstību. Stāstu iespējams uztvert arī kā konspektīvu intelektuālprozas iespēju un variāciju enciklopēdiju, par ko liecina šādi izteikumi: „Gadu gaitā esmu nonācis pie pārliecības, ka „reālā dzīve” ir bālasinīgs pakaļdarinājums tam, ko iespējams atrast labas grā­matas lappusēs”; „Grāmatu pasaule ir pilnīgi patstāvīga, kaut arī pašu cilvēku radīta un lolota sfēra, kura jau sen izgājusi ār­pus mūsu kontroles”; un — „…katrs uz papīra atstāts vārds ir nezūdošs, katrs teikums ir jauna īstenība, durvis uz nākamo istabu. (..) Katra grāmata, ja vien tā uzrakstīta, dzīvo tāpat, to nav vajadzības pat lasīt”. Šie citāti pietiekoši labi raksturo gan Paula Bankovska interešu sfēru, gan arī viņa intelektuālo utopismu.

Savukārt Ūdens pasaules galā autors ķēries pie ragiem latviešu prozā stipri pamirušajam epikas vērsim, pūlēdamies iegrozīt tā gaitu sev patīkamā virzienā (tas darīts arī garstāstā Jubilejas gads ar daiļrunīgo apakšvirsrakstu Ģimenes sāga, kas publicēts Karogā, 1996. g. 2. num.). Stāsts zināmā mērā atgādina gigantisku romānu, ko varētu būt sacerējis kāds no pagājušā gadsimta rakstītājiem, ja viņš dzīvotu mūslaikos, atšķirība vien tā, ka gigantiskā romāna „karte” nav izzīmēta līdz galam — tajā ir milzumdaudz balto laukumu, ko katrs lasītājs var aizpildīt pēc savas gaumes un patikšanas. Autors ir vairījies no lineārā sižeta kārdinājumiem un ērtībām — teksts sairdināts daudzos mazos fragmentos, kuri gan ne vienmēr saāķējas cits ar citu. Pats stāsts ir minorīgs un mazliet ironisks vēstījums — ar erotiskām un teoloģiskām (precīzāk, ķecerī­gām) mežģīnēm par savādnieku Bokasīnu (šķiet, attāls Dosto­jevska personu radinieks), viņa dzīvi, attiecībām ar labāko draugu Albertu un ticības būšanām.

Ar to arī šo recenziju varētu beigt, piebilstot trafareto frāzi, ka prozā parādījies vēl viens ļoti cerīgs debitants, turklāt, kā liecina Laiku grāmata, Svētā Bokasīna koks nebūt nav vienreizēja paklanīšanās publikai. Taču, lasot Bankovska prozu, rodas īpatnēja sajūta — „tas viss jau kaut kur ir lasīts”. Šoreiz runa nav par “klejojošajiem sižetiem” un “mūžīgajām metaforām”, pret kurām apzināti vai neapzināti klūp un krīt katrs rakstnieks. Viss ir krietni vienkāršāk: cik liela ir autora pietāte pret Grāmatu, tikpat liela ir nevērība pret paša radīto tekstu. Autors ir “aizbēdzis no teksta” — teksts ir cītīga “literārā grāmatvedība”, kas atsauc atmiņā dažādus sižetus un motīvus, liecina par autora vēlmēm un interesēm, bet vēl nav kļuvis par patstāvīgu darbu. Drīzāk tas atgādina uzmetumu. Līdz ar to veidojas disonanse starp intelektuālajām ekstravagancēm, episko vai metaforisko vērienīgumu un absolūti bezpersonisko vārdu masu. Šā iemesla dēļ Paula Bankovska stāsti paliek pusratā — kaut kur starp ieceri un gala iznākumu. Tik ļoti simpātiskais Bokaslns tiek pakārts valodas kokā.

Iespējams, līdzīgi muzikālajai dzirdei, pastāv ari valodiskā dzirde. Dažs, knapi pie spalvas pieķēries, uzreiz raksta, ne­teiksim, kā Dievs, bet vismaz kā Endzelīns, citam viselemen­tārākās lietas atklājas pēc daudzu gadu pūliņiem. Pauls Ban­kovskis ir raksturīgs “valodas kurlo” paraugs (var jau būt, ka vainīga arī žurnālista rutīna). Bet šī sērga ārstējama vien­kārši — ar pieredzi.

Diena, 10.07.1996

___________________________

Vēl par Paulu Bankovski:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s