Gundega Repše “Ēnu apokrifs”

Gundegas Repšes safrizētais ezis

Gundega Repše. Ēnu apokrifs. Romāns. R., Preses nams, 1996

Gundega Repše Ēnu apokrifs Izlasot Gundegas Repšes romānu Ēnu apokrifs, pirmais iepaids bija apmēram šāds: un tik vien!? Precīzāk: kāpēc tas lasāmgabals ir tik īss? vai kaut kā (ļoti daudz) tajā nepie­trūkst? Saprotams, iespaids drīzāk emocionāls, ļoti subjektīvs un galīgi nepiemērots analītiskai recenzijai (nav korekti mek­lēt romānā to, ko es pašrocīgi tajā gribētu ierakstīt).

Īsumā par sižetu. Rauls iesloga savu sievu Nīnu dzīvoklī, par cietumsargu pielikdams apburošu vjetnamieti Zan-Zan (austrumnieciski atsvešinātais ornaments funkcionē kā ironi­jas katalizators). Pēc ilgiem pūliņiem Nīnai izdodas izbēgt, un viņa nonāk mūslaiku „stiprā vīrieša” — policista Haldora — skāvienos (Haldors ir ne tikai stiprs, bet arī gudrs, radošs un viscaur pozitīvs — tālab arī laikam viscaur bezpersonisks — „varonis”). Seko ekskursija Latvijas ārēs, arī ceļojums Nīnas atmiņu un refleksiju labirintos, vēl — viņas un Haldora vērienīgie, rezonējošie dialogi. Pēcgalā Nīna aizmūk uz savu sapņu zemi Norvēģiju, atstādama ar garu degunu ij Raulu, ij Haldoru. Klātesoša ir arī autore, kas laiku pa laikam neaizmirst uzsvērt, ka Ēnu apokrifs ir literārs teksts un viņa ir vienīgā valdniece pašas radītajā īstenībā, tālab var izrīkoties ar Nīnu un viņas vīriešiem pēc sirds patikas.

Rodas jautājums: kāpēc romāns mīklaini poētiski nodē­vēts par Ēnu apokrifu? Gundegas Repšes darbu virsraksti allaž ir efektīgi un daudzizsakoši — starp tiem un tekstu ir gana vietas, lai lasītājs, ja viņam ir šāda nosliece, izinterpretētos, cik viņam tīk. Iespējams, ēna — tā ir Nīna (un arī ap viņu spietojošie visai blāvie vīrieši). Zināmā mērā Nīna ir rad­nieciska tām sievišķīgajām būtnēm, kas apdzīvoja Šolaiku bestiāriju: sieviete, kas izmisīgi pūlas atrast savu „kodolu”, dvēselisku substanci, ar kuru identificēties, lai tādējādi atrastu sevi. Taču, tā kā tas neizdodas, viņa ļauj sevi „uzpildīt” pirma­jam vīriešu kārtas pretimnācējam (nezinu,, vai tā ir nejaušība, bet šāds sievietes sūtības traktējums bija manāms arī citas ļoti emancipētas autores Jurgas Ivanauskaites romānā Ragana un lietus). Savukārt apokrifiskums labi jūtams Nīnas un Hal­dora dialogos, Nīnas refleksijās, kurās grauts un kritizēts viss iespējamais. Absolūto patiesību laiks pagājis uz neatgriešanos, valda vispārējs relatīvisms, kurā vairs nav iespējams atrast stin­grus pieturas punktus — mēbeles, ar kurām ērti iekārtot “dvē­seles patvērumu”, cilvēks ir pagalam nožēlojami egoistiska radība, civilizācija — mēslu bedre, bet literatūras klasikas deklarētā pastorālā utopija ir tikai utopija šā jēdziena burtis­kajā nozīmē (t. i., vieta, kuras nav).

Romāns atgādina ezi, kurš uz visām pusēm saslējis gaisā savas adatas (aizsargreakcija?) — katrai galā maza nīgruma, niknuma, ironijas, rezignācijas indes piliens. Tiktāl viss kār­tībā. Gan cilvēks, gan laikmets, kā jau vienmēr, pelnījis ne tikai ezi vien zem sēžamvietas. Turklāt fonā ir arī veselais sa­prāts, grandiozs, monolīts ar sievišķīgi romantisku dzīslojumu (veselā saprāta pēdējais patvērums ir ironija un rezignācija). Dažs lasītājs literatūrā meklē emocijas. Ēnu apokrifā ir emo­cijas, verd un mutuļo, ka puto vien. Cits meklē intelektu — ir intelekts, kas papildināts ar agresīviem kniebieniem intelek­tuālajiem snobiem; mazliet apokrifiskā dejas solī dancināti arī pagājības dižgari. Romānā ir arī eksistenciālā dimensija: acīmredzot tā nav nejaušība, ka Nīna, izbēgusi no savas laulības cietuma, sastop tieši policistu, t. i., personu, kuras tiešais pienākums ir dozēt brīvību — šāds autores žests liecina, ka patiesībā Nīna tikai pārceļas no „mazā” cietuma „lielajā”, kurā sarga funkcijas pilda savas sugas paraugeksemplārs Haldors. Visa pasaule kā cietums. Apokrifiskajam ornamentam nepie­ciešamas aktualitātes — blaukš, Vakara Ziņu nīgrajā stilis­tikā ar pavārnīcu pa pieri mūslaiku politiķiem un biznes­meņiem — kamdēļ nodevuši barikāžu ideālus? Dialogi, kuros visiem pieejamā līmenī sagremotas un atgremotas dažādas būšanas un nebūšanas. Autores balss tekstā — arī modes prece.

Vārdu sakot, viss savā vietā, viss kā jau mūsdienu romānā pieņemts — spilgti, precīzi, lakoniski un vietumis arī mēreni izsmalcināti. Apokrifiskais ezis safrizēts pēc visām literatūras (un literārās modes) likumsakarībām. Un te nu jāpiebilst: pārāk safrizēts. Adatiņas, kurām it kā vajadzētu urdīt, bakstīt ērcināt, gludi un īsi apcirptas, tādas kā maigi noapaļotas, bet pats ezis — piemīlīgs porcelāna dzīvnieciņš, ko uztupināt mājās uz kumodes. Bez šaubām, Ēnu apokrifu ir viegli un patīkami lasīt (atkal jāpiebilst — pārāk viegli un patīkami), tomēr Gundega Repše īsprozā allaž tiecas sasniegt ko vairāk — nevis radīt tikai lasāmgabalu laika nosišanai. Ēnu apokrifs izvairās „peldēt pret straumi” — kā, piemēram, to dara galīgi nesafrizētā Einfelda Cūku grāmata.

Šeit jāatgriežas pie recenzijas sākumā formulētā tik ļoti subjektīvā iespaida: un tik vien? Proti, romāns ir „izskaitļots”: viss, kas romānam ir nepieciešams — fakti, notikumi, prātnieciski slēdzieni, metaforas —, ir atlasīts, taču tas palicis tikai faktu, notikumu utt. kolekcijas līmenī. Ēnu apokrifu varētu uzskatīt par „sagatavošanās posmu” ceļā uz romānu.

Diena, 11.06.1996

_____________________________________

Vēl par Gundegu Repši:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s