Eduards Aivars “Jā”

Poēzija kapsētas vietā

Eduards Aivars. . Dzejoļi. R., RaKa, 1996

Aivars Eipurs, kurš, dzeju rakstot, maskējas aiz caur­spīdīgā pseidonīma Eduards Aivars, debitēja ar dzejoļu krājumu Dejas” 1991. gadā jaunam dzejdarim jau ļoti cienī­jamā 35 gadu vecumā. Dejas bija samērā neuzkrītoša, tomēr īpatnēja balss toreizējā diezgan daudzbalsīgajā debitantu kopkorī. Atcerēsimies — astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā jauni dzejnieki straujā tempā debitēja cits pēc cita, tur­klāt visi skaitījās cerīgi (patlaban ir mazliet atšķirīga situācija: debitantu joprojām daudz, taču cerību gaužām maz), tomēr neizprotamu iemeslu dēļ pēc pirmo grāmatu iznākšanas vairākums meta dzejošanai mieru vai turpināja to darīt slepus.

Tagad — Eduarda Aivara otrais dzejoļu krājums, maza brošūriņa, kurā ietverti aptuveni 40 teksti un kura apskau­žamā lakonismā nodēvēta par . Starp citu, grāmatas nofor­mējums šoreiz pelnījis īpašu komentāru: baltie krītpapīra vāki, uz kuriem autors ar zaļu flomāsteru uzšņāpis savu pa­rakstu (salasāmu) un krājuma nosaukumu, drīzāk atgādina dzejnieka piezīmju grāmatiņu, kurā palaikam tiek ierakstīts kāds teksts. Dzejoļi gan nav rokrakstā, bet drukāti, turklāt kaitinoši uzbāzīgā šriftā. Krājumam ir arī ilustrācijas; māksli­niece — Ieva Rupenheite. Toties nav norādīta ne izdevniecība (minēta tikai kāda mīklaina RaKa, kam piederot autor­tiesības), ne izdošanas vieta, ne tipogrāfija, ne izdevējdarbības licences numurs. Tātad — ļoti pašdarbnieciska grāmata, ko gan nevarētu sacīt par dzejoļiem. Bez šaubām, daudz ļaunāk būtu, ja profesionāli iespiestā grāmatā būtu savākti pašdarbnieciski teksti — kā tas notiek pārmēru bieži. Ko­pumā šo izdevumu varētu uzskatīt par mēģinājumu autoram tuvināties lasītājam: autors ļauj lasītājam iebāzt degunu savā piezīmju grāmatiņā, kurā viss vēl (šķietami) tapšanas sta­dijā — jo dzejā noslēpumu nav, atskaitot pašu jautājumu par to, kas īsti ir dzeja. Vēl jāpiebilst, ka teksti sacerēti jau pirms vairākiem gadiem.

Grūti pateikt, kālab autors savu grāmatu nodēvējis par . Katrā ziņā — šis vārds tekstos ne reizi nav sastopams. Tā­pat diez vai tas liecina par dažādu mūslaiku vecākās paaudzes dzejdaru lepni pašapmierināto „jā, es vēl rakstu”. Visdrīzāk, ka tas ir jāvārds intīmajām attiecībām ar dzeju (Roberts Mūks: „Dzeja ir erotika”).

Aivars nav ne daudzrakstltājs, ne garrakstītājs. Šķiet, viens no viņa poētikas stūrakmeņiem varētu būt apmēram šāds: atrast to ideālo poēzijas valodu, kad lappuses vidū var atļauties uzrakstīt vienu vārdu, pat vienu burtu vai interpunkcijas zīmi un nodēvēt to par dzejoli. Un, dīvaini, šis vārds, burts, zīme patiesi būtu poēzijai pieskaitāms teksts. Taču ideālā valoda, protams, ir visu dzejdaru nesasniedzamā utopija, un arī Aivars ir tikai tās meklētāju vidū. Dažbrīd viņš izlīdzas ar vienu rindu gariem dzejojumiem: „Gadsimti sprēgāt sprēgā gar dvēseles malām” (pretenzija uz episkumu jūtama no pirmā acu uzme­tiena). Vai — „Manai rakstāmmašīnai pa muti nāk asinis”. Gan jāpiebilst, ka ar asinsdarbiem dzejā jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja kāds apgalvo, ka raksta ar „sirds asinīm”, tad no šis personas sacerējumiem vēlams turēties pa gabalu. Var jau būt, ka tā sirds patiesi asiņo, tak, pamērcējot šai šķidrumā spalvu, lielākoties tāds prasts un pārlieku pazīstams rīmējums vien sanāk. Cita lieta, ja asiņo rakstāmmašīna — šī traģēdija ir iespaidīgas meta­foras cienīga, tikai nav zināms, kāda poēzija dzims, kad sāks asiņot datori visās savās daudzkāršajās realitātēs.

Aivars izvairās no dzejošanas kanoniskajām formām un struktūrām. Viņš ir tipiski margināls dzejdaris — gan ar savu pieklusināto poētiku, gan arī ar vairīšanos atrasties uzmanības centrā. Dažviet Aivara teksti zināmā mērā atgādina Edvīna Raupa sirreālās ainavas, tomēr Aivara poētikā vairāk jūtama sliecība uz elementārām un pašsaprotamām padarīšanām. Tiesa gan, ar mazu, toties būtisku korekciju. Proti, sastatot blakus divus pašsaprotamus jēdzienus, precīzāk, metaforas, kurās miglaini vīd šo jēdzienu aprises, bieži vien rodas mir­guļojošs paradokss, un līdz ar to pašsaprotamās lietas piepeši top šķības un groteskas, pavērzdamās pret lasītāju ar kādu agrāk nepamanītu šķautni. Kādā dzejolī teikts: „tikai mēs te spēlējam tā: / Divreiz divi ir pieci / Vai pat seši.” Šeit jāpievērš uzmanība citādi neuzkrītošajam „vai”. Tas, ka 2 x 2 = 5, jau zināmā mērā ir aprobēts, tomēr gala iznākums var būt GAN pieci, GAN seši. Ariadne diega spoli ir aizsviedusi (tas ir gan­drīz citāts no pēdējās šā krājuma rindiņas), un lasītājam nākas pašam izstaigāt visas poētiskā labirinta taciņas, ar katru soli tuvinoties absolūtajai nepareizībai (5 = 6) un haosam, bet attālinoties no plakanās zemes virsmas, no lubu bildītēm, no triviālām idejām un metaforām, no glumām un viegli atgre­mojamām frāzītēm.

Vēl krājumā ir mazas meditācijas un vīzijas, ir panti „melnā humora” tonī, ir arī dažādas maskošanās spēlītes. Dze­jolī Saruna trepēs teikts: „Tu gribi uzzināt kaut ko par maniem dzejoļiem / Nu tad klausies / Agrāk tajā vietā bija kapsēta (..).” Iespējams, tas ir ļoti personisks teksts, taču pie­ļaujama arī cita interpretācija. Proti, šī kapsēta — tā patiesībā ir vārdu kapsēta. Arī vārdi no pārliecīgas ekspluatācijas mirst — viņi zaudē jēgu un kļūst par tīri funkcionālām zīmēm. Vārdu kapsētas, piemēram, ir ikdienas runa, visādi likumu panti un paragrāfi, un tamlīdzīgas lietas. Un literatūra būtībā ir vienīgā iespēja šo kapsētu atdzīvināt. Poēzijas sākumpunkts vienmēr ir vārdu kapsēta.

Izglītība un Kultūra, 30.05.1996

_________________________________

Vēl par Eduardu Aivaru/Aivaru Eipuru:

Advertisements

2 thoughts on “Eduards Aivars “Jā”

  1. Atpakaļ ziņojums: Intervija “Karogam” 2006.gada martā « Eipurs par grāmatām un uzskatiem

  2. Atpakaļ ziņojums: Ainava kliedz. 1996 « Eipurs par grāmatām un uzskatiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s