Jānis Einfelds “Cūku grāmata”

Episka pastaiga pie literatūras robežām

Jānis Einfelds. Cūku grāmata R., Karogs, 1996

1995. gadā Jānis Einfelds debitēja ar īsprozas krājumu Mēness bērns — grāmatu, kuru kritika vienprātīgi cil­dināja, bet lasītāji tikpat vienprātīgi atsacījās pirkt. Karoga rīkotajā 1995. gada konkursā Cūku grāmata ieguva otro godalgu (pirmā tika Jura Rozīša Kuņas dēlam). Jāpiebilst, ka nedz titullapā, nedz izdošanas ziņās Cūku grāmata nav nodēvēta par romānu. Klusēšana (literatūrā to aizvieto balta lapa), kā zināms, mēdz būt ļoti daiļrunīga. Un šoreiz šie nedaudzie klusuma kvadrātcentimetri jau pašā sākumā teic apmēram šādus vārdus: Cūku grāmata, lai arī visai apjo­mīga, ir teksts, kas atrodas ārpus līdzšinējās literatūras piere­dzes loka. Līdz ar to — teksts, kas ar savu klātbūtni krietni pa­plašina literatūras pieredzi.

Latviešu literatūra ir daudz pieredzējusi, taču paradoksālā kārtā pat vistraģiskākā pieredze lielākoties literatūrā ir tikai papildinājusi faktu un notikumu kolekcijas. No traģikas lite­ratūrai ne silts, ne auksts — kāda bijusi, tāda paliek. Iespē­jams, tālab patlaban tik daudzi jaunie vai relatīvi jaunie literāti steidzīgā solī dodas ekspedīcijās uz literatūras robežām. Tuvu tām jau izgrozījies Aivars Ozoliņš un Rimants Ziedonis, robežu sparīgi bīda uz priekšu Gundega Repše, iet Arvis Kol­manis, iet Nora Ikstena, iet Jānis Vēveris, iet Pauls Bankovskis, kam drīzumā gaidāma pirmā grāmata; Mārtiņš Zelmenis jau pārtapis pastāvīgā pierobežas iemītniekā. Un, protams, iet arī Jānis Einfelds. Katrs savā virzienā, katrs iežogo savu teritoriju. Kopumā šo situāciju var dēvēt ari par post­moderno plurālismu.

Ja vajadzētu atbildēt uz tradicionālo jautājumu — „Par ko ir Cūku grāmata?”, nāktos noplātīt rokas un paziņot: „Par cūkām.” Visādu dzīvnieku apcerēšana literatūrā ir populāra — lai atceramies kaut Orvela alegoriju Dzīvnieku ferma; arī Plūdons savulaik krietni izmīcīja putnu kūts dubļus. Tomēr Cūku grāmata nav alegorija. Kā vistuvākais analogs nāk prātā Keneta Greiama apburošais lasāmgabals Vējš vītolos. Tiesa, Einfelds palaikam mēdz būt krietni naturālistiskāks un groteskāks. No cita skatpunkta — francūža Borisa Viāna „mirguļojošā estētika”. Vēl — Vitolda Gombroviča absurdās konstrukcijas.

Salīdzinājumā ar Einfelda īsprozu Cūku grāmata ir vieglāk lasāma. Šoreiz Einfeldam raksturīgie pārgalvīgo un neatšifrējamo metaforu gūzmojumi ir diezgan reti sastopami. Kaut gan — gandrīz ik teikumā jūtama tāda kā semantiska nobīde: autors šķietami aplami rīkojas ar valodu, vārdi negrib “saāķēties” cits ar citu, ir bagātīgi izbārstītas dažādu ačgārnību pērles. Līdzīgas nobīdes sastopamas arī citos teksta līmeņos. Rodas iespaids, ka autoram piemīt savdabīgs “redzes defekts”, un, kā literatūrā tas mēdz notikt, defekts pazaudē pirmo burtu un pārtop efektā. Brīžiem Einfelds mēdz būt tik bērnišķīgi naivs, ka gluži vai šķērmi ap dūšu sametas. Taču tad viņš pēkšņi ievij tekstā tik fekalizēti cūciski erotisku pasāžu, ka sametas vēl šķērmāk. Kopumā to laikam sauc par rafinētu iņtelektuālismu.

Cūku grāmatas struktūru veido relatīvi patstāvīgas novelītes, kurās izklāstīta sivēna, vēlāk kuiļa un pēcgalā vepra Rozā Ciedrīša, “brīvcūča, bez liberāliem uzskatiem” dzīve un darbi. Paralēli rit divas sižeta līnijas. Viena apraksta Rozā Ciedrīša dienestu armijā (militarizētās cūkas kretīnisma ziņā neko daudz neatpaliek no militarizētā cilvēku dzimuma). Otra vēsta par Rozā Ciedrīša dzīvi pirms armijas: ferma, skola, uzturēšanās galvaspilsētā, kādā pansijā, mīlas mokas, drau­dzība ar bohēmiskajiem cūču dzejdariem utt. Pa vidam — vis­neiedomājamākie pekstiņi, kādus spējīgs sacerēt tikai Ein­felds: sirreāli panteistiskas fantāzijas (pazīstamas jau no Meža sirds), absurdi atgadījumi, visai īpatnēji dažādo literāro kodu citāti, nekad nebijušas mitoloģijas atliekas, kiča imitācija, mūslaiku žargons, kas jaukts ar Bībeles stilistiku, metafiziski sapņojumi un vīzijas, padomju „kolhozu literatūras” un latviešu klasikas mistrojums un daudz kas cits. Šķiet, Einfeldam piemīt apbrīnojamā pārliecība, ka viss, ko viņš raksta, — tā ir literatūra. Un šoreiz pārliecība nemelo.

Noslēgumā — mazliet fantāzijas. Iedomāsimies, cilvēku dzimums nez kur pačibējis, „bet apkārt tikai purni, purni un purni”. Cūkas. Un nav šaubu, ka šīs jaukās radībiņas vispir­mām kārtām ķertos pie Cūku grāmatas un cildinātu to kā mītiska autora aizlaikos sacerētu eposu. Mēģinātu rekonstruēt pirmatnējo cūku mitoloģiju un pasaules redzējumu. Bet sivēni skolā rakstītu sacerējumu Rozā Ciedrīša antimilitāristiskais patoss vai ko tamlīdzīgu.

Diena, 01.04.1996

 

__________________________________

Vēl par Jāni Einfeldu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s