Arvis Kolmanis “Greniāna jeb Ceturtā versija”

Kāpēc pliks latvietis dauza apģērbtu nēģeri?

Arvis Kolmanis. Greniāna jeb Ceturtā versija. Stāsti. R., Daugava, 1995

Arvja Kolmaņa grāmatā ir ari šāda epizode: galīgi plikais latvietis Ģirts dauza apģērbto nēģeri Dominiku. Un ne tikai dauza — Dominiks tiek nogrūsts no devītā stāva balkona. Taču pie šis epizodes atgriezīsimies mazliet pēcāk.

Pagājušogad ir bijušas trīs spožas debijas Isprozā: Jāņa Einfelda Mēness bērns, Noras Ikstenas Nieki un izpriecas un Arvja Kolmaņa Greniāna jeb Ceturtā versija. Šoreiz nemēģināsim klasificēt, kuram no šiem autoriem pienāktos pirmā, kuram — otra un kuram — trešā vieta. Viņi ir savstar­pēji pietiekami atšķirīgi, lai šāda klasifikācija zaudētu jebkādu jēgu. Un tomēr — kopējā virzība ir acīm redzama: prom no laikrakstu aktualitātēm — ar visām četrām taisni mūžībā iekšā. Precīzāk, „mūžīgajos jautājumos”. Vēl precīzāk — tas ir jautājums, kas nodarbināja jau senos grieķus (seniķi bija traki veicīgi jautātāji, tak ar atbildēm viņiem nekādi nevedās — starp citu, tāpat kā mūslaiku cilvēkiem): ja mēs kaut ko lasām, tad kā tas nākas, ka mēs vispār kaut ko saprotam? Autors muld kā pa ķešu, lasītājs zina, ka nav jēgas ticēt nevienam autora teiktajam vārdam, — un tomēr lasītājs uzticas autoram. Vēl vairāk — lasītājs milzīgā pietātē šo muldēšanu nodēvē par lite­ratūru, un viņam pat prātā neienāk, ka ne viņš, ne autors nezi­na, kas tā literatūra īsti ir.

Bez šaubām, uz jautājumu, kas ir literatūra, diez vai iespē­jams atbildēt ar definīciju (un arī ne ar pamatīgu monogrā­fiju). Jo — visi literatūras definēšanas mēģinājumi gluži auto­mātiski iekļaujas visaptverošajā melošanas sistēmā un paši kļūst par to pašu literatūru. Vienīgā literatūras iespēja pierā­dīt, ka tā pastāv, ir — apliecināt savu eksistenci ar kustību (“attīstība” šoreiz šķiet galīgi nepiemērots jēdziens, jo rada priekšstatu par “progresu”, par kustību no zemākām formām uz augstākām, taču literatūrā ir pavisam pretēja situācija: aug­stākās formas tiek meklētas un atrastas pagātnē un nodēvētas par klasiku). Ja literatūra mainās, tad tā IR. Un gan Einfelda, gan Ikstenas, gan Kolmaņa proza — tā ir šo pārmaiņu liecība. Iespējams, tās ir stipri radikālas pārmaiņas, kas literatūrā noris beidzamajos gados.

Kolmaņa pirmie stāsti periodikā parādījās 1992. gadā. Lasītājs, kurš nav pazīstams ne ar viņa publikācijām presē, ne ar Greniānu…, droši vien jautās: par ko Kolmanis raksta? Un te nu atbildes vietā atliek tikai noplātīt rokas. Jo — Kolmaņa proza faktiski nav izstāstāma (starp citu, tāpat kā Einfelda un Ikstenas proza) — tā vienkāršā iemesla dēļ, ka grūti atrast analogus, ar kuriem to salīdzināt. Katrā ziņā — ne latviešu literatūrā. Notikumu ekspozīcija parasti ir ļoti kārdinoša. Piemē­ram: Viņš un Viņa ļoti erotiskā divatnē: piepeši Viņa saklausa mājas otrajā stāvā noslēpumainus soļus; vannas istabā no griestiem sāk pilēt aizdomīgi sarkans šķidrums. Lai saasinātu situāciju, mājās pārrodas Viņa sieva. Bet pats šaušalīgākais — nez kur pazuduši visi dvieļi (šis notikums tiek tik sīki un pamatīgi apcerēts, ka pieņem gluži vai metafiziskas aprises). Tas — no stāsta Vasara, augusts. Savukārt stāstā Kā rīsa lauks, tik liela pasaule…: atkal Viņš un Viņa (mazā ķīniete Czin-iņ-jan; pievērsiet uzmanību viņas vārdam — tās ir lamatas intelektuāļiem, ja viņi mēģinātu iestīvēt stāstā senās Ķīnas filozofiju, lai izskaidrotu, ko šai gadījumā nozīmē iņ un jan) erotiskajā divatnē; šīs jaukās ainas vēro turpat blakus krēslā sēdošais resnais nēģeris Dominiks — tas pats, kuru pēcāk dauza un nogrūž no balkona; iespējams, Dominiks ir prasts suteners, taču vairāk ticams, ka viņš ir kāds Dievam aiz­domīgi līdzīgs demiurgs. Ceturtā versija ir Kolmaņa apo­gejs: kafkiāniski borhesiska fantāzija, kas stilizēta trillera manierē. Stāstā ir noslēpumainas gliemežu filozofijas pamat­licējs Matvejs Zalkinds, ir vēl noslēpumainākais Lībmans, kuru nez kāpēc savulaik mēģināts nogalēt, ir neizprotamais Almanahs un ir Organizācija, kura cīnās pret Almanahu un par kuru galīgi nav skaidrs, kas šī Organizācija varētu būt. Tā­tad — daudzi jēdzieni, kuriem it kā vajadzētu citam citu skaidrot un kopumā veidot paradoksāli loģisko trillera struk­tūru. Bet nekā — šie jēdzieni tā arī paliek „karājamies gaisā”, joprojām mīklaini un neizprotami. Vēl Ceturtajā versijā ir trillera obligātā atribūtika — pistoles, noslēpumaini tipi, ļoti daudznozīmīgas sarunas, draudoša gaisotne, norunāta tikša­nās, kas, iespējams, izglābs ja ne gluži visu pasauli, tad Orga­nizāciju noteikti. Mistifikācijas klājas kārtu kārtām, bet visu šo potenciāli vērienīgo veidojumu autors noslēdz ar vienlīdz vērienīgu čiku.

Starp citu, arī pasauli Kolmanis nebūt nav atstājis novār­tā — pasaule tiek izglābta ne vairāk un ne mazāk kā no bojā ejas. Un to izdara Grēns, kura vārds lasāms grāmatas virsrakstā (pasaules glābšanas recepte nav sarežģīta — jāprot tikai laicīgi novērsties no plikiem sieviešu dibeniem). Te jāaizrāda par mazu grāmatas trūkumu. Proti, četri Grēnam veltītie stāsti (bez tam Grēns dzen filozofa paskatā uz mirkli pavīd ari stāstā Kā rīsa lauks, tik liela pasaule…) gan intonatīvi, gan stilis­tiski atšķiras no pārējiem un no pirmā acu uzmetiena atgādina tādu literārās daiļamatniecības nozari kā alegorija. Šā iemesla dēļ krājums sašķeļas divās mazliet disonējošās daļās: no vienas puses, ironiski apcerīgais Grēna cikls, no otras — agresīvā Ceturtā versija, Stāsts par skolnieci Veroniku u. c. Sa­šķeltību autors gan ir mēģinājis apslēpt ar grāmatas kompozī­ciju — Grēna cikls atrodas krājuma vidusdaļā.

Kas ir šis Grēns, ko autors bezmaz mītizējis? Iespējams, viņš ir klejojošs filozofs, par kuru sacerētās līdzības atstāsta Kolmanis. Iespējams, viņš ir pat cilvēks, uz ko netieši norāda tas fakts, ka Grēns aizrautīgi interesējas par sievietēm, vecum­dienās ļauj sevi intervēt un glāsta visādus dzīvniekus. Tāpat iespējams, ka Grēns ir tuvos rados ar Aivara Ozoliņa Duktu, tomēr, ja par Duktu ir skaidrs, ka tas neeksistē, tad Grēns eksistē — vismaz Kolmaņa radītajā pasaulē.

Jau tika pieminētas lamatas intelektuāļiem. Parasti rakst­niekiem lamatas izliek pati literatūra, un, kolīdz viņi tajās iekrīt, t. i., izvēlas citu literātu jau iemīdītas taciņas, iznākumā rodas bezpersoniski teksti, kas literatūru nav spējīgi ietekmēt. Turpretī Kolmanis izliek lamatas lasītājiem. Lasītājs lasa Ce­turto versiju, naivi cerēdams sagaidīt atrisinājumu, kas būtu vienlīdz spoži izstrādāts kā sižets, bet saņem čiku (senos laikos rakstniekus, kuri savus detektīvus atstāja bez atrisinājuma, slīcināja āliņģī). Lasītājs pūlas izprast ārkārtīgi sarežģīto un ārkārtīgi muļķīgo melodrāmu Stāstā par skolnieci Vero­niku, bet pēcgalā viņam kļūst skaidrs, ka nekādu skaidrību nesagaidīs. Lasītājs lasa it kā erotisku lasāmgabalu, bet — noslēgumā saņem bezgalīgu rīsa lauku ar visām tā metafiziskajām spekulācijām. Lasītājs, sācis lasīt par Grēna un Vīlona ceļojumiem, cer sagaidīt dzīvē noderīgas pamācības, taču at­klāj, ka Grēns un Vīlons bez žēlastības apņirguši viņa cēlākās domas un iegribas. Vārdu sakot, literatūra prasa vienu, bet Kolmanis dara pavisam ko citu. Lasītājs tiek apvests ap stūri, izvazāts aiz deguna, aptīts ap visiem pieciem pirkstiem — un nav zināms, kam no šās degunvazāšanas lielāks prieks — viņam vai autoram. Slēdziens ir likumsakarīgs: literatūra — tā tomēr ir spēle, un tikai no autora, ja viņš nevaid miris, atka­rīgs, vai viņš spēlēs vienkāršās, mūsmājās jau pārāk ierastās spēlītes, vai arī radīs kaut ko pats savu.

Noslēgumā vēlreiz atgriezīsimies pie virsrakstā formulētā jautājuma: kāpēc pliks latvietis dauza apģērbtu nēģeri? Lai uz to atbildētu, izlasīsim grāmatas epigrāfu: “Kad Dievs bija pabeidzis radīt gliemezi, viņš teica: „Es tevi radīju kā visjē­dzīgāko mūdzi pasaulē tālab, lai katrs tavā bezjēdzīgumā saskatītu to jēgu, ko neesmu ielicis tevī.” Pierādiet man, ka Dievam nav taisnība!” (Tas nav citāts no Bībeles — šos vārdus savulaik teicis Grēns.) Kolīdz lasītājs būs uztvēris šā epigrāfa slēpto jēgu, viņš acumirklī sapratīs gan to, kāpēc pliks latvietis dauza apģērbtu nēģeri, gan arī daudzas citas Kolmaņa grā­matas radītās mīklas.

Izglītība un Kultūra, 25.01.1996

____________________________________

Vēl par Arvi Kolmani:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s