Valentīns Jākobsons “Brokastis pusnaktī”

Brokastis numur trīs

Valentīns Jākobsons. Brokastis pusnaktī. Stāsti. R., Preses nams, 1995

Valentīna Jākobsona debijas krājums, apspēlējot pazīsta­mās Manē gleznas nosaukumu, bija nodēvēts par Brokastīm zaļumos (1986). Sekoja grāmata Brokastis ziemeļos (1992), kuras vāka zīmējums darīja visu, lai atbaidītu lasītāju no Jākobsona virtuozās prozas. Tātad, kā jau tas šur tur pasaulē pieņemts, otrās brokastis. Taču nupat varētu rasties iespaids, ka Jākobsons ir kādas mīklainas literāras diētas piekritējs — pirms dažiem mēnešiem ir izdotas brokastis nr. 3, bet šoreiz pusnaktī. Grāmatu nosaukumu sakabināšana “ilgstošajā bro­kastlaikā”, saprotams, ir spēle — Jākobsons ļoti iecienījis šādas ironiskas vārdnieciskas spēlītes (jo sevišķi tās bija akcen­tētas pirmajā stāstu krājumā).

Gan ziemeļu, gan pusnakts ēdienkarti var aprakstīt īsi un precīzi: Sibīrija ar piedevām. Stāsti ir daļēji autobiogrāfiski — autors savulaik 15 gadus pavadījis lēģerī un izsūtījumā. Brokastīs ziemeļos darbība norisa Noriļskas lēģeros; Brokastīs pusnaktī — „aiz trejdeviņiem novadiem, tālā Sibīrijas purvainē, mūžameža viducī, saltās upes Vasjuganas stāvā krastā”, kur atrodas Jautrais ciems (Posjolok Vesjolij). Tajā nometināti vairāki desmiti izsūtīto no Latvijas un Bukovinas. Krājumu ievada Bildiens pirms brokastīm, kurā īsi aprakstīta Latvijas okupācijas vēsture un kuru noslēdz kādurīt, pēkšņi atmostoties, saklausītie izteiksmīgie vārdi: „Davai, davai!” Tālāk seko 12 bildes iz Jautrā ciema drūmās un traģiskās dzīves. Stāsti — varbūt precīzāk būtu tos dēvēt par pastāstiņiem — ir ļoti lakoniski un vienlaikus spoži izstrādāti; iespējams, dažbrīd konsekventais lakoniskums izskaidrojams ar to, ka „man netīk šo notikumu atcerēties, man netīk par to runāt” (kā teikts Nestrādāmajā dienā — vienā no šaušalīgākajiem stāstiem). Vienīgais izņēmums ir mazliet plašākais un krietni gausākais lasāmgabals Kume­liņus sajūguši. Šāda turēšanās pie paša izvēlētā žanra liku­miem autoram ļauj izvairīties no situācijas, kāda bija izveido­jusies Brokastīs ziemeļos, kurā garumgarais titulstāsts gluži nepelnīti aizēnoja pārējos stāstus. Turpretī Brokastīs pus­naktī grāmatas kompozīcija ir pamatīgi izstrādāta un mono­līta. Krājums noslēdzas ar daiļrunīgu sakāmo: Memento, homo, quia oulvis es et inpulverum reverteris (“Atceries, cilvēk, ka tu esi pīslis un par pīsli pārtapsi”).

Šķiet, pēc sākotnējā popularitātes viļņa “Sibīrija ar piede­vām” latviešu prozai ir izrādījusies tā arī nesagremojama barība. Tas ir tāpēc, ka cilvēks lēģerī — tā nebūt nav traģēdija; precīzāk, tā nav aprakstāma kā traģēdija. Jo traģēdija ir tikai viena no daudzajām literārajām spēlēm; tās pamatā nav vis situācijas traģiskums “kā tāds”, bet gan katarses momenta ne­pieciešamība. Turpretī lēģeru pieredzei ar katarsi vai “attīrī­šanos caur pārdzīvojumu” nav ne mazākā sakara. Cilvēks lēģerī — tā ir absurdi un bezjēdzīgi traģiska situācija. Līdz ar to, ja šīs situācijas aprakstīšanai izmanto tradicionālo reālprozas arsenālu — kas arī parasti tiek darīts, rakstnieks lielā­koties iekrīt kārtējās lamatās, ko viņam izlikusi literatūra. Šai gadījumā reālā pieredze nav samērojama ar literatūras iespē­jām (tieši tāpēc satriecošāki par jebkuru stāstu vai romānu ir “literāri neapstrādāti” pieraksti, dienasgrāmatas vai atmiņas).

Jākobsons ir izvēlējies principiāli atšķirīgu ceļu. Proti, nevis atmiņas vai “atmiņu stāsti” (kā, piemēram, Aleksandra Pelēča Sibīrijas stāstos), bet gan patiesi augsta līmeņa proza. Stāsti sarakstīti pirmajā personā — no „es” skatapunkta. Taču, lai arī stāsti acīm redzami ir autobiogrāfiski, diez vai būtu īsti pareizi šo Jākobsona protagonistu identificēt ar pašu autoru. Drīzāk viņš atgādina vairāk mūslaikos iederīgu inte­lektuāli — mazliet skeptiķi, mazliet rezonētāju, mazliet fatā­listu, kurš klīst pa Jautro ciemu un bezmaz sadzīvisku „dzīvesbilžu” intonācijās apraksta visu notiekošo. Viņa attieksme pret daudzajām traģēdijām ir neitrāla vai, runājot par paša pārdzīvoto, pašironiska. Un tieši šis kontrasts starp rakstības ikdienišķumu un baismīgo realitāti (baismīgā realitāte, kas kļuvusi par ikdienu) ir tas faktors, kas rada iespaidu par situā­cijas bezjēdzību. „Nāves grāmatvedība” atrodas ārpus traģēdi­jas robežām.

Grāmatas virsraksts nav tikai spēlēšanās ar iepriekšējo krājumu nosaukumiem. Brokastis — tas šoreiz ir arī gluži vai “eksistenciāls” jēdziens — tai nozīmē, ka esamība Jautrajā ciemā saistās tikai un vienīgi ar ēdienu, kura, protams, nav (Sartra aprakstītie eksistenciālie strupceļi, salīdzinājumā ar Jākobsona absolūto bezizeju, liekas bērna spēlēšanās). Badā mirst Elizabetes kundze stāstā Pašā kartupeļu ziedā, badā mirst Evraīms Blūms stāstā Barakā, badā mirst Nīdermeijeru ģimene stāstā Nestrādājamā diena; vienīgi ar ēšanu saistās visas protagonista domas ceļojumā, kas aprakstīts stāstā Kumeliņus sajūguši. Savukārt titulstāstā problēma „zagt vai badoties”, saprotams, tiek atrisināta par labu zagšanai.

Noslēgumā piebildīšu, ka Brokastis pusnaktī — līdz ar Regīnas Ezeras Pūķa olu un Gundegas Repšes Šolaiku bestiāriju — ir viena no spožākajām pagājušā gada īsprozas grāmatām.

Diena, 11.01.1996