Guntis runā ar Bereli III. Par triviālām būšanām

Guntis. Iepriekšējā sarunā mēs nonācām pie secinājuma, ka literatūrā patlaban kaut kas notiek – kaut kas pārbīdās, kustas, virzās. Taču neizteikta palika tā doma, ka šajos procesos literatūra būtībā tiek nošķirta no lasītāja. Topošie teksti orientēti ne tik daudz uz lasītāju, cik uz interpretētāju (kā zināms, interpretēšana un lasīšana, lai kā tas nepatiktu kritiķiem, ir stipri atšķirīgas nodarbības). Var jau būt, ka literatūrai no tiem savs labums atlec, tak lasītājam ne silts, ne auksts.

Berelis. Literāro paradigmu maiņu posmos tas ir nenovēršami. Pārbīdes ir pārāk fundamentālas un jau realizējušās – arī vēl realizēsies – pārāk izteiksmīgās formās, lai lasītājs – t. i., nevis lasītājs intelektuālis, bet tā saucamais “vienkāršais lasītājs”, kas lasa savam priekam, – tās spētu pieņemt, nemaz nerunājot par to, lai viņš par tām jūsmotu.

G. Tieši tāpēc šoreiz pievērsīsimies tekstiem, kas paredzēti šim “vienkāršajam lasītājam” laika nosišanai – un kuriem kritika nepievērš tikpat kā nekādu uzmanību, ja nu vienīgi parādās kāda anotējoši reklāmiska recenzija. Proti, triviālajai literatūrai – detektīviem, zinātniskajai fantastikai, sieviešu lubenēm un tamlīdzīgiem lasāmgabaliem, kas apzīmogoti ar spārnoto saukli: izlasi un izmet!

B. Manuprāt, latviešu detektīvs jau kur tas laiks, kopš iezārkots un norakts. Pagājušogad izdotās pāris mazās grāmatiņas – Gunāra Cīruļa Ekstrasensa kāzu ceļojums un Anatola Imermaņa Mantojums no Amerikas – par detektīvžanra potencēm liecināja visu to ļaunāko. Jāņa Ivara Stradiņa kuriozais romāns Piedzīvojumi Parīzē bija izmetams bez lasīšanas. Par fantastiku vispār nerunāsim – tās latviešiem nav bijis no sākta gala. Savukārt sieviešu lubeņu vietā parādās visādi garumā pārlieku izstiepti lasāmgabali, kuru autores nu nekādi nav spējīgas konkurēt ar Buasāru vai Džekiju Kolinsu.

G. Tā tas bija pagājušogad. Taču šogad situācija ir mainījusies. Es pat teiktu – krasi mainījusies. Apmēram deviņu, desmit mēnešu laikā ir iznākuši pieci pamatīgi detektīvu sējumi cietos vākos ar pagalam ļaundabīgām bildēm virsū – noslēpumaini un daudznozīmīgi viepļi, kauj un šauj, un vēl viena plika līķa pakaļa pa vidam. Tie ir: Gunāra Cīruļa Sausā tīklā zivis nelien (Preses nams), kurā ietverti divi romāni – Un gali ūdeni… un Haizivīm ir asi zobi; Anatola Imermaņa Viesnīcas “Aizsaule” spoki (Korra); Miermīļa Steigas Firma uzpērk “Melnus āžus” (Korra); Jāņa Ivara Stradiņa Baumaņu lieta un Austrumu bankas miljoni (abi Preses namā). So detektīvromānu kopējais apjoms pārsniedz 1200 lappuses…

B. …kuru PĀRVARĒŠANA mums prasīja milzīgu piepūli. Sātaniska garlaicība, aprobežotība, latviešu valodas neprasme un galu galā arī stulbība tās košākajās izpausmēs. Latviešu detektīvs patlaban atgādina tādu nenosakāmas šķirnes jaukteni, kas, asti luncinādams un degunu snaikstīdams, bizo no viena lasītāja pie otra – varbūt kāds noglaudīs. Izlasīju visu šo, nu, labi, ne makulatūras, bet papīru blāķi, un man radās gluži likumsakarīgs jautājums: ja TAS ir latviešu detektīvs – vai vispār nepieciešama vietēja mēroga triviālās literatūras produkcija? Vai daudz prātīgāk nebūtu izlīdzēties ar krietni kvalitatīvāko importa preci? Vēl jo īpaši tālab, ka, pirmkārt, triviālā literatūra rietumpasaulē beidzamo desmit piecpadsmit gadu laikā ir piedzīvojusi ievērības cienīgas pārvērtības, un, otrkārt, nupat vairs nav tālu tas laiks, kad Rietumu bestselleri latviešu valodā iznāks jau dažus mēnešus pēc to publikācijas oriģinālvalodā.

Triviālā literatūra ir tirgus prece. Un mazā valsti tā nespēj attīstīties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav un nebūs nekādas triviālās literatūras ražošanas industrijas, kāda ir, teiksim, ASV vai Francijā. Pie mums nav tā pamata, uz kura varētu balstīties patiesi profesionāla un kvalitatīva triviālā literatūra, – diletantisma piesmaka būs jūtama vienmēr. Tāpēc amerikāņu bestselleri vienā rāvienā izkonkurēs pašmāju ražojumus. Manuprāt, tas ir nenovēršams process.

G. Tur jau ir tas āķis, ka triviālā literatūra nav TIKAI tirgus prece. Viss, kas notiek literatūrā, ir savstarpēji cieši saistīts – no intelekta neizsekojamiem lidojumiem zilajās tālēs līdz pēdīgajiem mēsliem šepat zem kājām. Uzrodas kāds lubeņu rakstītājs, sviež savus zirgābolus debesīs (visi nicīgi novēršas), sviež, sviež, kamēr kāds tur paliek un sāk mirdzināties blakus saulītei. Arī tā var notikt. Vienīgā problēma – apzeltīt to zirgābolu, lai viņš priecīgi spldina savus apaļumus, nevis izjūk amorfā masā no pirmā pieskāriena. Un te ir vajadzīgs ij talants, ij profesionālisms.

B. Tu varen cītīgi appoetizē mēslus. Vai ar to gribi teikt, ka triviālā literatūra nepieciešama tikai auglības nodrošināšanai?

G. Nepavisam. Es gribēju sacīt, ka triviālā literatūra spējīga iespaidot “nopietno” literatūru vismaz tikpat daudz, cik “nopietnā” – triviālo. Cita lieta, ja pie triviālās literatūras ražošanas ķeras autori, kam nav ne talanta, ne profesionālisma.

Kas tad īsti ir detektīvs? Lai cik tas dīvaini neliktos, tas ietver divas absolūti pretējas īpatnības. No vienas puses, tas ir milzīgais konservatīvisms: lai vai kas, bet detektīva struktūra paliek nemainīga – no līķa līdz atrisinājumam (bez šaubām, ir dažādi detektīvu paveidi, ir dažādas sižetiskās struktūras modifikācijas, tomēr tās visas atvedināmas uz šo pamatstruktūru). Taču, no otras puses, detektīvs ir arī ārkārtīgi dinamisks žanrs – tas mirklīgi reaģē gan uz mazākajām lasītāju pieprasījuma svārstībām, gan arī uz izmaiņām literatūras zemstrāvās. Ir stingri un nepārkāpjami spēles likumi, bet to noteiktajās robežās pieļaujama maksimāla brīvība. Spēle, kurā iespējams izspēlēt bezgala daudzas citu no citas atšķirīgas partijas.

B. Runājot par latviešu detektīvu, es varētu piedāvāt citu formulējumu: tā ir spēle, kurā nebeidzami tiek atkārtota viena un tā pati partija, – tiesa, katrreiz ar nelielām izmaiņām. Autori saskata tikai likumus, bet nav spējīgi ieraudzīt brīvību.

G. Precīzi! Un vai zini, kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka visu piecu šajā rakstā apceramo detektīvromānu cilme meklējama tikai savdabīgajā žanrā, ko varētu dēvēt par latviešu padomju detektīvu. Neiedziļinoties šā žanra ģenēzē, teikšu tikai vienu: tolaik bija iespējams tikai sociālpsiholoģiskais detektīvs, t. i., teksts, kas detektīvromāna formā diagnosticē dažādas sociālās sērgas. Līdz ar to detektīvam tika uzkrautas pārlieku nopietnas funkcijas, vienlaikus līdz minimumam reducējot pašu galveno – intelektuālo spēli. Detektīvs, visspēlējošākais literatūras žanrs, būtībā tika pārtapināts pārmēru dziļdomīgā sociālā vai psiholoģiskā analīzē – un tālab rezultāti lielākoties bija diezgan kuriozi. Un arī joprojām autori par svarīgāku uzskata kult ar dūrēm tukšu gaisu vai tricināt izplatījumu ar savām vaimanām par sabiedrības pagrimumu, aizmirstot to, ka laiki mainījušies, dūru vicināšana un vaimanāšana vairāk piedien laikrakstiem, bet lasītājs šos neobligātos detektīva aksesuārus (sociālpsiholoģiskais detektīvs ir tikai šaura un diezgan nenozīmīga taciņa šā žanra labirintā) visdrīzāk uztvers kā komiskas spēles sastāvdaļu.

B. Maza, toties ļoti būtiska korekcija. Padomju detektīvā noziegums bija ārkārtējs izņēmums citādi ļoti pozitīvajā sabiedrībā. Turpretī tagad visi kā viens raksta par mafiju un organizēto noziedzību, par sabiedrību, kurā noziegums ir nenovēršama sastāvdaļa.

G. Tas tiesa, noziedzības vērienīgums “mainījies uz augšu”, bet viss pārējais palicis pa vecam. Piemēram, pēc ilgāka pārtraukuma literatūrā parādījies Miermīlis Steiga ar romānu Firma uzpērk „Melnus āžus” (iepriekšējais viņa romāns Pēdējā indulgence izdots 1982. gadā). Un ko mēs redzam? Romānā darbojas tie paši izmeklētāji, kas viņa iepriekšējos darbos, – tas, protams, nav nekas peļams, bet šie, nu jau policisti, ir tikpat blāvi, neizteiksmīgi un trafareti kā savulaik Steigas miliči. Vienīgā atšķirība starp Valdi Roznieku un Uldi Stabiņu ir tā, ka viens ir precējies un viņam ir ģimenes problēmas, bet otrs ir vecpuisis un viņam nav ģimenes problēmu. Runa nav par psiholoģiskiem smalkumiem, kurus, protams, no detektīva nav jēgas prasīt, bet gan par to, ka daudzmaz jēdzīgā detektīvā izmeklētāja personībai – visviens, vai viņš ir policists, privātdetektīvs vai kas cits – jābūt kolorītai un atmiņā paliekošai. Tā ir padomju detektīva metastāze: izmeklētājs ir tipisks milicijas pārstāvis – mēreni saprātīgs, mēreni izskatīgs, mēreni apsviedīgs utt. – un pasargdies viņam piešķirt kaut ko no importa supermeņa. Steigas izmeklētāji ir tik superpareizi, ka vai nelabi metas. Visīstākie “pozitīvie varoņi”.

Tālāk. Palūkosimies uz “negatīvo polu”, uz noziedzniekiem. Ir maniakāls izvarotājs, ir profesionāls slepkava, ir bijušais žīdu šāvējs, ir nelabojami “negatīva” prostitūta. Tiesa, ir arī daudzmaz intelektuālais dzīvokļu zaglis Toms, bet viņš veikli tiek novākts jau romāna sākumā.

B. Bet ir arī neveiksmīgais mākslinieks Juris Pakalns, kas tikai nelaimīgas apstākļu sagadīšanās dēļ pārkvalificējies par profesionālu zagli, turklāt viņš joprojām turpina mālēt un smagi pārdzīvo savu likteni… Un ir arī tik ļoti “negatīvais” policists Silavs…

G. Būtībā Pakalna “sentimentālā” līnija romānā ir pilnīgi lieka – ar viņa palīdzību autors vienkāršojis savu uzdevumu. Pakalns palaikam piespēlē izmeklētājiem kādu informācijas drumslu, ko viņi neapšaubāmi varētu iegūt citādā, turklāt sižetiski daudz saistošākā veidā. Ne velti Pakalnu romāna noslēgumā tik aizkustinoši un bezjēdzīgi nolaiž no kātiem – autoram kaut kā bija jātiek vaļā no šis liekās personas. Savukārt Silavs – tā ir mūslaiku triviālajai literatūrai ļoti raksturīga personība. Proti, pagātnē viņš ir bijis partijas darbinieks; tātad – pēc “ideoloģiskās inversijas” likumiem patlaban viņš var būt tikai un vienīgi caurcaurēm negatīvs tips. Vārdu sakot, “pagātnes palieka”, kā mēdza teikt jau pirms gadiem piecdesmit.

B. Manuprāt, neraugoties uz šiem trūkumiem – un detektīvromānam tie nav nemaz tik būtiski, Firma uzpērk “Melnus āžus” (starp citu, nudien lielisks virsraksts detektīvam!) kvalitātes ziņā atrodas krietni pakāpi augstāk par pārējiem romāniem. Mūsdienu triviālajai literatūrai vairs nepie-tiek tikai ar samezglotu intrigu un krustu šķērsu izmētātiem līķiem. Vienlīdz svarīga romāna struktūras sastāvdaļa ir arī informācija – informācija, kas ir vismaz tikpat saistoša kā sižets un kas bieži vien saplūst ar sižetu nedalāmā veselumā. Ja mēs ielūkojamies Rietumu jaunākajos bestselleros, tad izrādās, ka bieži vien tieši informācija ir tā, kas nodrošinājusi romāna panākumus. Visviens, vai informācija vēsta par personības psihes patoloģiskām izmaiņām (romāni par maniakiem), par mūslaiku fantastisko nāvēšanas tehniku (Toma Klensija tehnotrilleri), par kompjūteru radīto virtuālo realitāti, par indiāņu mitoloģiju un tā tālāk līdz bezgalībai. Dažkārt autori atrod visneiedomājamāko informatīvo pamatu, uz kura uzbūvēt savu detektīvu.

G. Ja agrāk reizumis detektīvu darbība norisa eksotiskās zemēs, tad tagad – eksotiskā informatīvā vidē.

B. Apmēram tā. Gan piebilstot, ka šī informācija var būt arī gluži ikdienišķa, taču – lasītājam nezināma un līdz ar to arī eksotiska. Un īpatnējākais ir tas, ka šī citkārt sausā un gluži tehniskā informācija pārtop par spēku, kas aktīvi veido teksta poētiku. Informācija maskē spēles elementus, kas detektīvā redzami pārāk skaidri, – un vienlaikus tā iesaistās šai spēlē; informācija it kā stabilizē fikciju, un detektīva butaforiskums vairs nav tik ļoti izjūtams. Situācijas modelis tiek tik fundamentāli pamatots, ka lasītāja skeptiskais secinājums – „kaut kas tāds nu gan nekad nevarētu notikt” (un tāds, saprotams, rodas pat pēc “visreālistiskākā” detektīva izlasīšanas) – atbīdās dibenplānā. Detektīvs it kā spēlē „dokumentalitāti”.

Romānā Firma uzpērk “Melnus āžus” ir jūtama šī ievirze, gan ne īpaši spilgta. Proti, intrigas pamatā ir sīki izstrādāts – un līdz ar to arī “dokumentāls” – plāns par to, kā pašmāju rīkļurāvēji uzpērk no aizejošajiem krievu militāristiem raķetes, aizstransportē uz Tuvajiem Austrumiem, kur tās iegādājas arābu teroristi. Tāds ir situācijas modelis. Viss pārējais romāna sižets, precīzāk – vairākas sižetiskās līnijas un sānlīnijas ir pakārtotas tam. Tur ir mafijas locekļu cīņa par varu un vesela slepkavību virkne, ir mafijas visai rafinētā cīņa pret policiju, ir izmeklēšanas procesa rutīna, ir, kā jau teikts, “sentimentālā” līnija par Juri Pakalnu, ir narkotiku tranzīts, ir autozagļu mafija, ir Izraēlas Mossads un vēl daudz kas cits. Taču visu šo daudzveidību vienotā mezglā savelk “melnie āži” – krievu raķetes.

G. Vietumis autors ir stipri pāršāvis pār strīpu. Teiksim, noslēgumā: policisti iebrūk bijušajā čekas atompatvertnē, kur tagad iekundējušies noziedznieki, bet barveži ņem un aizmūk ne vairāk un ne mazāk kā ar reaktīvo lidmašīnu. Tāpat arī Mossada supermeņi liekas kā no citas operas ieklīduši.

B. Tas tiesa, autors klīst starp diviem žanriem – policijas detektīvu un trilleri, un ne vienmēr viņam tas izdodas veiksmīgi. Reaktīvā lidmašīna, kas nekādi nesaistās ar trulo un aprobežoto Edgaru Eglūnu, un mossadieši līdz ar arābu teroristiem – šie elementi ir pārņemti no trillera arsenāla un mehāniski pieķibināti klāt pārējam romānam. Bez tam baltie diegi, varbūt arī zināma sasteigtība vai nenostrādātība pavīd pašā pēdējā nodaļā, kurā izmeklētājs Roznieks jau pēc vairākiem gadiem izzina afēras patiesos organizētājus un vadītājus. No vienas puses, tas ir efektīgs žests, ar ko pielikt punktu un kārtējo reizi pārsteigt lasītāju, bet, no otras – arī pēdējā nodaļa drīzāk iederētos kādā trillerī.

G. Jā, Firma uzpērk “Melnus āžus” ir teksts, ko var analizēt un kurā kritiķis sev par lielu prieku var atrast visvisādus trūkumus. Bet ko lai dara ar Jāņa Ivara Stradiņa Baumaņu lietu un Austrumu bankas miljoniem? Taisnību sakot, te atliek tikai noplātīt rokas un salikt bezgala daudzus daudzpunktus, jo nopietni šā autora “daiļradi” nu nekādi nevar uztvert.

B. Manuprāt, Stradiņa lasāmgabali – tie ir gluži vai klasiski grafomānijas paraugi. Autors apseglojis savu detektīvpegaziņu un nu, kaut arī klupšus krišus, joņo uz priekšu apbrīnojami straujā tempā. Pieci romāni trīs gadu laikā – tā nav joka lieta, turklāt autors jau draud ar sesto, kurš, cik zināms, drīzumā iznākšot ne vairs apgādā Preses nams, bet Liesmā.

G. Kas īsti varētu būt grafomānija? Šis jēdziens bieži ir dzirdēts, bet kaut kā nav manīts, ka tas sasaistīts ar konkrētiem tekstiem. Rodas iespaids, ka grafomāns ir gandrīz mitoloģisks radījums, kas’ir visur, bet kuru neviens nav notvēris.

B. Distance starp grafomānu un rakstnieku nav nemaz tik liela, kā pieņemts domāt: abi zina gramatiku, abi mīl literatūru, abi ir drusku sajukuši, jo visu savu laiku veltī papīra smērēšanai, abu karstākā vēlēšanās ir ieraudzīt savus darbus nodrukātus. Vārdu sakot, rakstnieks ir tikpat maniakāls tips kā grafomāns. Tomēr atšķirība ir – maza, toties būtiska. Grafomānam pilnībā pietrūkst paškritikas spējas – viņš nespēj novērtēt to, ko uzrakstījis. Turklāt, ja rakstnieks nemitīgi tiecas “peldēt pret straumi”, kaut nedaudz mainīt literāro procesu ar savu klātbūtni, tad grafomāna lozungs ir apmēram šāds: “rakstu, kā gribu, un tās ir manas tiesības”. Tiesības, saprotams, viņam ir, tomēr “rakstīt, kā gribu”, nav iespējams. Ir iespējams tikai neapzināti izvēlēties kādu no jau gatavajām valodām un mehāniski to reproducēt.

G. Triviālā literatūra taču nodarbojas tieši ar klišeju reproducēšanu. Vai tad visi triviālās literatūras autori būtu ieskaitāmi grafomānu kategorijā?

B. Nebūt ne. Kā jau teikts, triviālā literatūra ir ne tikai ļoti konservatīvs, bet arī maksimāli dinamisks žanrs. Vienkāršs piemērs: salīdzināsim Steigas Firma uzpērk „Melnus āžus” ar Stradiņa romāniem. Jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka Steigas lasāmgabals var būt sacerēts tikai un vienīgi deviņdesmito gadu sākumā Latvijā, – tas ir teksts, kas dzimis savā laikā, paredzēts savam laikam un, laikam ritot, pazudīs vēstures aizkrāsnē, kā jau tas ar triviālo literatūru notiek. Turpretī, lasot Stradiņa romānus, rodas iespaids, ka tie jau TAGAD ir izvilkti no vēstures aizkrāsnes, – neraugoties uz daudzajām deviņdesmito gadu reālijām, kas izbārstītas tekstā.

G. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka šīs reālijas tik veiksmīgi pilda butaforisku dekorāciju lomu, ka pašas pārtapušas butaforijā. Faktiski Stradiņa rakstība ir apstājusies un sastingusi kaut kur Vollesa vai Leblāna laikmetā (turklāt neaizmirsīsim, ka abi šie autori nebūt nepiederēja pie sava laika spožākajiem detektīvprozistiem). Tiesa, autors vairs gluži neaizraujas ar lēto misticismu – kā tas bija Dēmonu villā, kur pat sātana ragi un nagi vienubrīd pavīdēja, un arī nesprediķo provinces mācītāja garā – kā tas bija Piedzīvojumos Parīzē, tomēr nosliece uz moralizēšanu un vecmeitisku vaimanāšanu par tikumisko pagrimumu viņam saglabājusies joprojām. Arī maza misticisma piesmaka vēl jūtama: tāds ir Štāla tik ļoti “pravietiskais” un sižetiski nekādi nepamatotais sapnis, kurā viņš ne tikai skata vaigā pašu galveno ļaundari, tobrīd vēl nenojauzdams par viņa esamību, bet pat izmanās ielūkoties viņa apziņā. Ieskatam – mazs citāts: “…gluži kā zaglis pa šā cilvēka redzes nerviem es ielavījos smadzenēs. Ko gan visu es te neieraudzīju – dažnedažādas groteskas figūras, darbības un priekšmetus, un tikai pēc brīža aptvēru, ka tās ir simbolos ietērptas vīrieša tieksmes. Jāsaka, ka zemiskie instinkti, jo cita apzīmējuma šeit redzamajām ainām neatrast, iedvesa šausmas. Te klaja, baudkāra vardarbība un asinskāre dejoja izvirtušu deju ar netiklību, iekāri un patoloģisko pašlepnumu. Es redzēju varaskāri, kuras dzelzs dūres bija paceltas pret debesim, un ļauno mantkārību, kas nekautrējoties izģērba nevarīgo nabadzību. Pāri atbaidošajām orģijām lija sarkana gaisma, šļakstījās vīns un skanēja mokošu sāpju vaidi.” Utt. tādā pašā garā.

B. Cilvēks, kas spējīgs lērumiem producēt šādas pasāžas, pat kritiku nav pelnījis. Varbūt vienīgi izsmieklu.

G. Uzmanības vērti ir arī pārējie Stradiņa ļaundari. Viņiem ir “zaglīgi skatieni” un “zaglīgas kustības”, viņi “glūn caur pieri”; viens ir iezīmēts ar rētu, cits ar klibu kāju, vēl cita “juteklīgajās lūpās” pazib “ņirdzīgs ilknis”; bandas vadonis, protams, ir izbijis “padomju nomenklatūras darbinieks” (atcerēsimies šobrīd populāro “ideoloģisko inversiju”); mantrausīgais advokāts Šteins ir tik resns, ka atgādina savulaik uzcītīgi kariķētos buržujus…

B. Jūtīgāku lasītāju šeit sagrābj histērisku smieklu lēkme…

G.: – …turpretī “pozitīvie varoņi” uzreiz atšifrējami pēc “dzelžainajiem rokas spiedieniem”. Vārdu sakot, Stradiņa romāni – tās ir vismuļķīgāko un nejēdzīgāko banalitāšu kolekcijas.

B. Taču tas vēl nebūt nav viss. Ja nu mēs tomēr saņemamies nepievērst uzmanību autora “stila ziediem” un uzlūkojam Stradiņa romānus kaut cik nopietni, tad izrādās, ka tie, par spīti jebkādai loģikai, patiesībā būvēti virs tukšuma. Baumaņu lietas intriga ir aptuveni šāda: ir afēristu banda, kas iepērk zeltu, kaļ viltotus cara laika červoncus un pēcāk tos iztirgo kolekcionāriem. Bez šaubām, starp zelta cenu un červoncu cenu ir krietna starpība, tomēr diez vai tā ir tik ievērojama, lai nodrošinātu visai daudzgalvainajai viltotāju brigādei Stradiņa aprakstīto zaļo dzīvi. Vēl jo īpaši tāpēc, ka ar gatavās produkcijas realizāciju viņiem nekādi nevedas, – nabaga viltotājiem gluži kā padomju laikos potenciālos pircējus nākas tvarstīt uz ielas pie antikvāro preču veikaliņiem. Nav jābūt ekonomikas speciālistam, lai ieraudzītu, ka produkcijas pašizmaksa ir tik liela (autors stāsta par sarežģīto tehnoloģisko procesu, kurā tiekot izmantotas pat ārzemēs iegādātas optikas iekārtas), bet iespējamais noiets tik mazs, ka no šķietami vērienīgās afēras čiks vien iznāk. Un, ja nav afēra, zaudē jēgu viss romāns.

Tālāk. Antikvariāta īpašniece Nora Baumane ir atšifrējusi afēru, un, saprotams, viņa jānovāc no ceļa. Tas arī tiek darīts varen uzcītīgi – trīs reizes, tomēr afēristi nez kāpēc nepievērš ne mazāko uzmanību Baumanes antikvariāta konsultantam Skotam, kas arī ir lieliski informēts par viltojumiem.

Austrumu bankas miljonos Baumaņu nedienas turpinās. Nu Noru Baumani medī slepkava, kas importēts no Pēterburgas, – bet tagad jau pavisam citā sakarā. Proti, Baumane ir mantojusi kādu Pēterburgas namu, kurā viņas priekštecis baņķieris Dauge 1917. gadā paslēpis pāris centnerus zelta monētu. Baumane par slēptuvi nekā nezina, toties to ir atklājis kāds Iļja ar pārlieku izteiksmīgo uzvārdu Rasputins. Diemžēl šis Iļja pagaidām netiek pie zelta, jo namā savas pēdējās dienas vada militāristi. Un ko dara Iļja? Tā vietā, lai mierīgi sagaidītu militāristu aiziešanu un tikpat mierīgi savāktu zeltu (Rasputinam kā rajona pašvaldības priekšsēdim tas izdotos bez īpašiem sarežģījumiem), viņš organizē veselu slepkavību sēriju, galēdams Dauges mantiniekus ne tikai Latvijā, bet arī ASV.

Šādu kuriozu uzskaitījumu varētu vēl turpināt, tomēr tad nāktos pārlieku sīki pārstāstīt romānu sižetus, ko tie nepavisam nav pelnījuši. Taču, manuprāt, jau šie nedaudzie piemēri pietiekami skaidri liecina, ka Stradiņa lasāmgabalos pilnībā pietrūkst loģikas, – bet loģika, lai arī brīžiem paradoksāla, ir detektīva pamatu pamats.

G. Tā ir jau iepriekš minētā grafomānijas pazīme – autors “raksta, kā grib”, bet nav spējīgs kontrolēt sarakstīto.

B. Tomēr galīgi bezjēdzīgi Stradiņa romāni gluži nav. Tie varētu pildīt arī kādu pozitīvu funkciju. Proti, gan Baumaņu lietu, gan Austrumu bankas miljonus varētu ieteikt par uzskates līdzekli iesācējiem detektīvžanrā: lai lasa un mācās, kā nevajadzētu rakstīt detektīvromānus.

G. Tālāk pāriesim pie Anatola Imermaņa Viesnīcas “Aizsaule” spokiem. Atšķirībā no pārējiem šai rakstā apcerētajiem darbiem šis romāns tapis krietni pasen – 1984. – 1987. gadā.

B. Viegli noprotams, kālab tas nav publicēts agrāk. Jo – kvalitātes ziņā Viesnīcas ,Aizsaule” spoki atrodas apmēram tai pašā līmeni, kur Stradiņa romāni. Autors gan ievadvārdos ceļ sevi vai debesis, apgalvodams, ka tas esot „romāns-brīdinājums”, ka tas “pravietiski attēlo šodienu”, un ka “…esmu savā pirms krietna laika tapušajā romānā, attēlodams un precīzi paredzēdams negatīvo parādību attīstības tendences, uzminējis mūsdienu raksturīgākos ļaunumus – korupciju, pērkamo seksu, mafijas visspēcību un no tās izrietošo universālo vardarbību”.

G. Paklau, kas tā tāda – “universālā vardarbība”?

B. Nezinu. Nepiesienies vārdiem. Ja mēs sāktu analizēt valodas nianses, tad izrādītos, ka visi šie romāni sacerēti dīvainā žargonā, kam tikai attāla līdzība ar latviešu valodu. Starp citu, cik noprotams, Korras izdotie Miermlļa Steigas un Imermaņa romāni vispār nav rediģēti – un te varētu pierakstīt lappušu lappuses ar apbrīnojamiem daiļrakstīšanas paraugiem, kuros autori aizrautīgi cīnās par latviešu valodas iznīcināšanu. Steiga nez kāpēc pārsvarā lieto krieviskas sintaktiskās konstrukcijas un neskaitāmus rusicismus, savukārt Imermanis raksta valodā, kas atgādina – te pat grūti atrast salīdzinājumu – varbūt birokrātisku ziņojumu vai atskaišu valodu.

G. Tomēr vismaz ar detektīvlīniju Imermanim viss kārtībā. Romānā aprakstīta Lielo kapu iznicināšanas afēra: veikli darboņi zog pieminekļus, vēlreiz iztirgo, dažkārt pārveido vai izkaļ jaunus kapakmeņus. Paralēli šim stāstam rit jauna mākslinieka love story: mākslinieks, iesaistījies šai afērā, iemīlas kādā ielasmeitā; vienlaikus šo meiču kā savas iekāres objektu ir izvēlējies arī mafijas boss. Pēc dažiem itin veiksmīgiem sižeta pavērsieniem meiča traģiski iet bojā. Tad nu mākslinieks atriebdamies sadzirda bosu ar rumu, kam piejauktas miega zāles, iezārko viņu un dzīvu aprok kapā, kur tikko apbedīts mafijas baņķieris. Savukārt baņķiera līķis tiek iemests pamestā kapličā, kur to atrod kāds sīks zaglēns un milicijas stukačs; no šejienes izriet viena no romāna sānlīnijām par to, kā milicijā tiek fabricētas lietas.

B. Tiktāl viss patiesi būtu kārtībā. Šā vai tā, sižets tomēr tiek sasiets diezgan stingrā mezglā. Ir gan saimnieciskā mafija, gan korupcija, gan milicijas briesmu darbi, gan nelaimīgas mīlas stāsts. Tomēr Imermanis ar to vien neaprobežojas – viņš rūpīgi apraksta arī mafijas „saldo dzīvi” un dažāda ranga ielasmeitas. Un te nu sākas komiskas lietas. Ar savu grāmatveža stilistiku autors ir pagalam devalvējis augsto erotikas mākslu. Sievietes, kolīdz Imermanis sāk viņas aprakstīt, gluži vai automātiski metas plikas, visi drātējas krustām šķērsām bez pārtraukuma, tak no erotikas tur nav ne smakas. Kā autoram tas izdevies – nudien nav izprotams.

G. Nabokovs reiz izteicās, ka pornogrāfija – tā esot garlaicīga erotika.

B. Ja tur vēl būtu pornogrāfija, tas būtu vismaz pieciešami. Arī pornogrāfija ir žanrs, kas prasa sava veida iemaņas un profesionālismu. Bet tur jau ir tā lieta, ka Viesnīcas “Aizsaule” spokos nav ne erotikas, ne pornogrāfijas, – ir vienvienīga garlaicība. Maucības grāmatvedība apmēram pēc šāda principa: sieviete, 1 gab., plika– blaukš, augšpēdus gar zemi; sievietes, 2 gab., plikas – blaukš, augšpēdus gar zemi; sievietes, 3 gab. plikas – blaukš, augšpēdus gar zemi, utt. Kopumā tas atstāj ārkārtīgi komisku iespaidu – līdz ar visām šīm pārlieku pazīstamajām “atmaskošanas” un “pravietošanas” spēlītēm.

G. Vārdu sakot, grāmatā Viesnīcas “Aizsaule” spoki izjūtams katastrofāls autora klātbūtnes trūkums – ir tikai pilnībā bezpersoniska un līdz ar to tikpat kā neko neizsakoša rakstība.

B. Nekas daudz vairāk nav piebilstams arī par abiem Gunāra Cīruļa detektīviem, kas apvienoti grāmatā Sausā tīklā zivis nelien. Romāni sacerēti deviņdesmitajos gados un par varītēm tiecas spēlēt “aktualitāti”. Ir vietējā un ir čečenu mafija, ir narkotikas un naudas “atmazgāšana”, ir blēdīgas firmas un reketieri, ir šantāža un kādas jaunkundzes nolaupīšana, ir lielā mīla un, saprotams, šur tur gadās pa līķim un tamlīdzīgi. Tātad – visbaltākā patiesība, gluži kā avīzē. Un tomēr – visas šīs “aktualitātes” atstāj butaforijas iespaidu. Tā ir apmēram tāda pati butaforija kā Stradiņa romānu pasaulē, varbūt tikai mazliet kvalitatīvāka, taču vienlīdz bezpersoniska. Pa vidām – bezjēdzīgi dialogi, pliekanas mīlas intrigas, psiholoģiski nepamatoti sižeta pavērsieni (jo sevišķi kuriozs ir privātdetektīvs Zilups no romāna Haizivīm ir asi zobi, kas gluži kā velniņš no “lādītes ar pārsteigumu” izmanās parādīties visur, kur vien sižets draud atmesties strupceļā).

Īstenībā nav lielas jēgas šeit sīkāk analizēt Cīruļa romānus – tiem piemīt visas tās pašas vainas, kas iepriekš apcerētajiem lasāmgabaliem. Kārtējo reizi detektīvs mēģina spēlēt visu ko citu, tikai ne pats sevi; detektīvs it kā tiecas pretendēt uz “lielo” vai “nopietno” literatūru, taču patiesībā pazaudē pats savu būtību un iekrīt dziļā bezpersoniskuma bedrē.

G. Kādam tad, tavuprāt, būtu jābūt labam detektīvam?

B. Visiem detektīva elementiem jāsasienas pamatīgā mezglā – tā, lai pēc izlasīšanas, t. i., pēc tam, kad lasītājs ir noskaidrojis, “kā tas īsti notika”, viņš sāktu vēlreiz pārdomāt: kā, velns, autors to dabūjis gatavu, kā tas mezgls ir veidots? Un, ja lasītājs, grāmatā vēl reizi neieskatījies, nav spējīgs šo mezglu saviem spēkiem atraisīt – tad var teikt, ka tas ir lielisks detektīvs. Tak latviešu literatūrā patlaban tādus veltīgi meklēt.

Karogs, 12.1995

_________________________________

Citi cikla Guntis runā ar Bereli raksti:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s