Viljams Goldings “Brīva krišana”

Tā tumsa, kas tevī

Viljams Goldings. Brīva krišana. Romāns. No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs. R., Preses nams, 1994

Brīva krišana ir Viljama Goldinga (1911 — 1993) ceturtais ronāns. Publicējis, šķiet, gluži vai nejaušu, katrā ziņā — kritikas nepamanītu dzejoļu krājumiņu ar neizteiksmīgo virsrakstu Dzejoļi (1934), viņš prozā debitēja jau itin cienījamā vecumā ar romānu Mušudievs (1954; latviski —1987. gadā ar nosaukumu Mušu valdnieks; jāpiekrīt Mārtiņam Poišam, ka nosaukums Mušudievs ir tuvāks oriģinālam), kas līdz tam literatūrā nepazīstamajam Solsberijas skolotājam atnesa pasaules slavu. Sekoja Mantinieki (1955) un Pinčers Mārtinš (1956). Pēc Brīvas krišanas (1959) Goldings publicēja romānu Smaile (1964), ko varētu uzskatīt par autora tolaik droši vien neapzinātu, taču īstenībā ļoti sparīgu soliNobela prēmijas virzienā. Tad — mazs romāns Piramīda (1967) un mīklaina divpadsmit gadus ilga klusēšana, pēc kuras sākās tā saucamais Goldinga daiļrades otrais posms: romāni Redzamā tumsa (1979), Iesvētīšanas rituāli (1980) un Papīra cilvēki (1984). Ja šeit vēl pieskaita dažus garstāstus un pāris eseju, apceru un ceļojumu aprakstu grāmatu, tad tas arī, šķiet, ir viss, ko Goldings sarakstījis. Salīdzinājumā ar mūsdienu literārajā ainavā iederīgo profesionālo rakstnieku, kas producē pa romānam vai ik gadus — un katrs vienmērīgi stabilā un atzīstamā līmenī, tas liekas apbrīnojami pieticīgi. Pieticīgi iepretī tai reputācijai, kas piemīt Goldingam — un ne jau Nobela prēmija (1983) te ir noteicošā; reputācija dzima jau piecdesmitajos gados, izraisot veselus interpretāciju plūdus. XX gadsimta otrās puses literatūra ir pagalam nabaga ar tāda mēroga figūrām kā, teiksim, Džoiss, Kafka un Prusts, kuri savulaik neatgriezeniski izvirzīja literatūru no ierastās gultnes — un nav šaubu, ka Goldings ir piederīgs pie šā dižgaru panteona.

Tātad — Brīva krišana: pazīstamais mākslinieks Semjuels Mauntdžojs (“Jūs taču pazīstat mani, Semjuelu Mauntdžoju, — esmu izstādīts Teitā”; gan jāpiebilst, ka viņa darbošanās mākslas jomās palikusi ārpus romāna robežām), nolēmis izvētīt paša pagātni, raksta savu dzīvesstāstu. Kā jau tas pienākas — ar visiem ciltsrakstiem, šai gadījumā, precīzāk, aprādot to trūkumu, ar bērnības un jaunības bildēm, ar intīmajām attiecībām starp sevi un Dievu, ar pirmo mīlestību utt. Šī rakstība šķiet aizdomīgi pazīstama un vismaz romāna sākumā atgādina tā saucamo audzināšanas romānu, kas veidojas pēc principa Sema Mauntdžoja dzīve un uzskati. Te jāpiebilst, ka britu literatūrā audzināšanas romāns ir gadsimtiem vecs, plaši izplatīts un ārkārtīgi stabils žanrs, kura funkciju varētu formulēt aptuveni šādi: rūpīgi saklasificēt pa ētisko kategoriju plauktiņiem gan dzīvi, gan uzskatus (sava vieta ierādīta saulainajai bērnībai, sava — skolas gadiem, sava — miesīgajai un garīgajai mīlestībai), lai lasītājam pēc iespējas labāk veiktos ar sevis audzināšanu. Vārdu sakot, tāds sirsnīgi naivs stereotips, kuram sevi cienošs autors atļaujais pievērsties labi ja reizi mūžā vienlīdz sirsnīgos un naivos memuāros, izrādīdams savu dzīvi kā paraugu citiem. Saprotams, ne jau triviālā audzināšanas romāna pakaļdarinājums ir bijis Goldinga mērķis; turklāt Mauntdžojam nekādi nevedas ar žanra uztiepto likumsakarību savaldīšanu. “Viss ir neatšķetināmā mudžeklī,” viņš atzīstas, romānani tuvojoties noslēgumam, nesekmīgi pūlējies šo mudžekli atšķetināt ar vietumis pedantiskajām un metaforiski mežģīņotajām, vietumis nervozi saraustītajām un fragmentārajām piezīmēm (brīžiem tās kļūst tik fragmentāras, ka nevilšus rodas jautājums: kas ir tas — iespējams, ļoti būtisks, — ko Mauntdžojs tik izmisīgi pūlas paslēpt gan no sevis, gan arī no lasītāja; turklāt šī “tukšā telpa”, šis neuzrakstītais “tas” ir lieliska slēptuve citādi grūti jaušamajai autora ironijai). Pēcgalā Mauntdžojs tik klasiski iedvesmoti aizsāktās piezīmes vispār pamet pusratā, kaut gan — Brīva krišana kā literārs teksts ir pabeigts un “apaļš”. Goldinga mērķis ir krietni augstāks — pirmkārt, izmantot audzināšanas romānu kā ēsmu lasītāja pavedināšanai un, otrkārt, apspēlēt šo banālo stereotipu. (Par to, kā un kāpēc Goldings rotaļājas ar literārajiem stereotipiem — un ar to lielākā vai mazākā mērā viņš nodarbojas visos savos romānos, var izlasīt viņa esejā Fabula Karogā, 1992. gada 2. numurā.) Spēlēt vienatnē nav iespējams; spēle vienmēr ir dialogs; dialogs ar banalitātēm — tam, protams, nepieciešama milzu uzņēmība un atsacīšanās no snobisma kārdinājumiem — rada vēl vienu telpu, kur patverties ironijai. Savukārt literārs teksts bez ironijas — tas ir vēl komiskāks par cilvēku bez humora izjūtas. Un vēl jo vairāk ironija nepieciešama tik drūmā romānā, kāds ir Brīva krišana.

Taču, kā liecina jau virsraksts, Brīva krišana tikai spēlējas ar audzināšanas romāna elementiem: Mauntdžoja biogrāfija būtībā veidojas bez jebkādas viņa paša līdzdalības — tā ir brīvā krišana pievilkšanas spēka — no viņa neatkarīgu apstākļu — ietekmē; Mauntdžojs vai nu pakļaujas situācijai, vai arī no tās izvairās. Šeit romānā ievijas vēl viens iepriekšnoteikts motīvs, kas cieši saistīts ar Brīvas krišanas tapšanas laikā aizvien vēl populāro eksistenciālismu, Te atkal jāatrunājas: eksistenciālisms nav vis lamatas, kurās, līdzīgi, piemēram, Airisai Mērdokai, būtu iekritis Goldings, ne arī nodeva intelektuālajai modei, bet gan lamatas lasītājam vai, visdrīzāk, spēlēšanās ar potenciālo romāna interpretāciju. Par šo visai specifisko lamatu veidošanas mākslu (vienlaikus tas ir atgādinājums, ka literatūra vispirmām kārtām jāuztver kā literatūra, nevis kā komentārs filozofiskai mācībai) liecina arī tas, kādā veidā Goldings iesaista romānā krusttētiņa Freida ēnu. Kara laikā Mauntdžojs nokļūst vācu gūstā; koncentrācijas nometnē, ieslēgts pilnīgi tumšā kamerā, viņš iztausta sava cietuma sienas, durvis un grīdu, nemitīgi baiļodamies, kādas mocības viņam sagudrojuši gestapovieši, un bīdamies uzdurties kaut kam briesmīgam. Patiesi, kameras centrā Mauntdžojs uztausta priekšmetu, kas viņa uztverē kļūst par kādu intīmu detaļu, kas nogriezta līķim. Saprotams, Mauntdžojs ir satriekts līdz sirds dziļumiem. Vienlīdz saprotams arī tas, ka freidomaniaki šai sakarā radītu veselu interpretāciju gūzmu (par ne tikai Maundžoja, bet arī Goldinga un piedevām viņa tēva grēkiem): absolūti tumša un noslēgta telpa miklām sienām, turklāt ar fallu centrā – cik bagātīga viela pārdomām. Taču pēcāk atklājas, ka Mauntdžoja sataustītais priekšmets ir tikai aizmirsta saņurcīta grīdaslupata, bet viņa iedomātais moku kambaris – apkopšanas rīku būcenis.

Bez šaubām, tas ir tikai talantīgs un patīkams joks, ko Goldings izspēlējis ar freidisma fundamentālistiem. Spēles ar eksistenciālisma postulātiem ir krietni dziļdomīgākas. Proti, virsrakstā ietverta nē tikai krišanas (vēl viena alūzija: grēkā krišana; jāpiebilst, Goldinga romānu virsraksti allaž ir maksimāli piesātināti ar jēgu, dažādi interpretējami un ne vienmēr tos iespējams adekvāti iztulkot), bet arī brīvības ideja: brīvība pastāv tikai kā brīvā izvēle; pasaule ir cietums (no cietuma cietumā — šādi savu brīvo krišanu formulē Mauntdžojs). Mauntdžojs uzskata, ka bērnībā viņš bijis brīvs: tiesa, viņa bērnība Graustugrāvī nebija no saulainajām, taču tolaik viņam gluži vienkārši nepastāvēja nekāda cita izvēle — Graustugrāvis bija viņa vienīgais iespējamais esamības veids. Brīvību Mauntdžojs zaudēja kopš tā brīža, kad, no vienas puses, sāka apzināties izvēles tiesības, gan nekad tās neizmantojot, no otras— sociālos priekšrakstus, kas personību piespiež kalpot sev (skola, baznīca, laulības, karš, profesija). Un — vēl viens tīri eksistenciāls – šaisaulē nav iespējams būt absolūti nevainīgam un bezgrēcīgam; līdz ar to nonevainīgi vainīgo personību nemitīgi moka vainas apziņa, precīzāk, apziņa par to, ka grēku nav iespējams izpirkt (šis motīvs visasāk izcelts Mauntdžoja pirmās mīlestības Beatrises tēlā).

Tiktāl Brīva krišana būtu eksistenciāls romāns – un atkal gluži vai pēc mācību grāmatas. Taču Goldings rokas krietni dziļāk. Būtībā Mauntdžoja vārdnieciskais un dažādos veidos konceptualizētais ceļojums pagātnē – tas ir ceļojums tumsā: uz pasaules apzināšanās pirmajiem mirkļiem, kas iznirst no bērnības bezvārdiskās bezapziņas. Tumsas motīvs ne reizi vien romānā atkārtojas: Mauntdžoju nemitīgi nomāc bailes no tumsas — ārprātīgās, neaptveramās šausmas kā tādas, ko vajadzēja paciest augu nakti un nakti pēc nakts; tumsā notiek viens no centrālajiem viņa brīvās krišanas aktiem — baznīcas apgānīšana; tumsa ir nometnes kamerā, kurā Mauntdžojs iemācās redzēt (“Vai brīvības zaudēšana tādā gadījumā nebija obligāti samaksājamā cena (..), lai nonāktu jaunā izziņas pakāpē?”); bezapziņas tumsībā pazūd Beatrise. Jo tālāk no civilizācijas radītās apziņas virskārtiņas, jo tālāk no vārdu ikdienišķajām nozīmēm — jo dziļāk tumsā (analoģija ar Džozefa Konrada Tumsas sirdi). Bez šaubām, tumsa ir ārkārtīgi ietilpīga metafora, kas pilnībā uztverama tikai sakarībās ar citiem Goldinga romāniem. Diez vai Goldings tumsu viennozīmīgi var saistīt ar ļaunuma jēdzienu —vismaz ne tajā interpretācijā, kādu piedāvā kristietisms, vēl jo vairāk tāpēc, ka Goldings kategoriski nepieņem kristīgās baznīcas divkosību un agresivitāti. Arī labais un ļaunais ir tikai opozīcija, kuras cilme meklējama šajā aizapziņas tumsā; tumsa ir aiz tiem. Būtībā visa Goldinga daiļrade tādā vai citādā veidā mēģina ietiekties šajā bezvārdu tumsā aiz visiem apzinātās uztveres līmeņiem — tumsā, par kuru var izteikties tikai metaforiski (t i., metafora, par kuru jārunā ar citu metaforu palīdzību); šī tumsa producē grūti uztveramus jēdzienus, kuru interpretēšana pēcāk vada mūsu darbību (kā tas notiek Mušudievā) un kurā dzimst nepieciešamība pēc visu veidu dievībām (kā Pinčerā Mārtiņā). Atgriezties šajā tumsā nav iespējams — no tās var tikai izkļūt; taču tā vienmēr ir tepat blakus, mūsos — labi apjaušama un tomēr neizdibināma. “Tā ir neizsakāmā, ar aci nesaskatāmā, neizdibināmā tumsa, kas mīt viņa būtnes centrā, — vienmēr nomodā, vienmēr citāda, nekā jūs to iztēlojaties (..). Mūsu vientulība nav cietumnieka — kamerā ieslodzītā — vai no dzīves izstumtā vienatnība, tā ir šīs tumšās būtnes vientulība.”

Labrīt, 01.11.1995

_______________________________

Vēl par Viljamu Goldingu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s