Regīna Ezera “Pūķa ola”

Mēness metafizika

Regīna Ezera. Pūķa ola. Pilnatnes stāsti. R., Preses nams, 1995

Iespējams, dažs jau bija iecēlis Regīnu Ezeru dzīvo klasiķu kārtā: beidzamajos gados viņa publicējusi tikai dienasgrāma­tas (Visticamāk, ka nē...) un miniatūras (Zvaigžņu lietus), kurām, lai ari spoži izstrādātām, diez vai kāds pievērstu īpašu uzmanību, ja to autore nebūtu Regīna Ezera. Vārdu sakot, varētu rasties iespaids, ka Regīna Ezera „lielajā” literatūrā savu paveikusi un nu niekojas ar visādām literārām marginālijām — kā jau tas pie dzīvajiem klasiķiem pieņemts. Tak nekā — Pūķa ola liecina pavisam ko citu. Proti — it kā „tā pati” (t. i., labi pazīstamā) Regīna Ezera un tomēr jau mazliet cita.

Tātad — situācijas atkārtojas, gan nedaudz mainītā veidā: 1971. gadā Ezerai iznāca romāns Nakts bez mēnesnīcas: četri monologi vienā nakti par savstarpēji nesaistītiem notiku­miem. 1987. gadā iznāca grāmata Pie klusiem ūdeņiem: pieci monologi par vieniem un tiem pašiem kādas nakts notikumiem. Savukārt Pūķa olā ir Nakts ar mēnesnīcu un seši autores monologi — atkal par savstarpēji nesaistītiem notikumiem.

Stāstu darbība lielākoties norisinās Ezeras iecienītajā provincē. Intrigas aizmetnis — vairāk nekā triviāls: atcelts au­tobusa reiss. „Ja beidzamais autobuss būtu gājis, visticamāk, neatgadītos nekas,” — tā, ironiski spēlēdamās pati ar savu grāmatu (t. i., ja autobuss būtu gājis, nebūtu Pūķa olas), teic autore krājumu ievadošajā stāstā Kaut kas līdzīgs mēness­gaismai. Arī stāstu ieskaņas neko īpašu nesola. Kaut kas līdzīgs mēnessgaismai: Viņš un Viņa atceltā autobusa dēļ spiesti doties kājām uz Rīgas vilcienu. Dvēseļu ceļošana: kolorītais pusaklais vācietis, saukts par Veco, gaida savu sievu, kurai vajadzēja ierasties ar beidzamo autobusu. Sātaniskais stāsts: Viņš un Viņa sēž pie šņabja pudeles un gaida auto­busu, ar kuru Viņš iecerējis pazust uz visiem laikiem. Un tam­līdzīgi.

Te gan jāprecizē, ka solījumi ir, — taču ar tiem autore brīžiem apved lasītāju ap stūri. Viņš no Kaut kas līdzīgs mē­nessgaismai nebūt neizrādās izbēdzis cietumnieks, kā to ro­mantiskā naivumā iedomājas Viņa (un līdz ar to, protams, lasītājs); Vecais, gluži vai pārdabiskā kārtā nopratis, ka šonakt būs jāmirst, nebūt nesteidzas aiziet no dzīves; arī Viņa no Odas mēnesim un krītošām lapām, apjautuši nāves tuvumu (sirdslēkme), tikai apspēlē šo tēmu, ieiedama naksnīgajā kap­sētā un tūlīt pat atgriezdamās.

Notiek pavisam kas cits. Jo — ir uzlēcis Mēness (turklāt mēnesnīca ir tik iespaidīga, ka autore Likteni, Nāvi, Laiku un Mūžību viscaur atļaujas rakstīt ar lielajiem burtiem) un viss notiekošais iegūst mazliet — bet dažubrīd ļoti — fantasmagoriskas aprises. Būtībā tieši rēgainā mēnessgaisma vieno sešus stāstus veselumā un krietni lielā mērā nosaka arī stāstu poē­tiku; Mēness ir tas punkts, kur sastopas darbojošos personu skatieni. Mēnessgaismas iespaidoti, daudzie Viņi un Viņas redz vai atceras dīvainus sapņus un gandrīz pravietiskas vīzijas, pārcilā atmiņā dažādus neparastus notikumus un neizskaid­rojamas sakritības — un uz šī fona arī pagalam nenozīmīgie šis nakts notikumi, garāmslīdošās satikšanās, iedomas, nojaus­mas iegūst kādu īsti netveramu jēgu. Sīkumu, nejaušību, lāgiem ari banalitāti Mēness ieceļ gandrīz vai metafizisku kate­goriju kārtā; izrādās, pat visnebūtiskākais notikums cieši saistīts gan ar Nāvi, gan ar Likteni, gan ar Laiku, gan ar Mūžību. Gluži nejauši titulstāstā tiek aizdegtas vecmammas vaska bēru sveces — un tikpat nejauši, tās ieraudzījusi, vec­mamma mirst. Gluži nejauši Viņš no Kaut kas līdzīgs mēnessgaismai ievēro iepazīšanās sludinājumu, ko laikrakstā ielikusi tikko nejauši sastaptā „jokainā skuķe” Viņa, un nolemj piezvanīt. Un tāpat nejaušība ir tā, ka Viņa tai brīdī jau ir mirusi. Sātaniskajā stāstā neciešami banālā šķiršanās traģikomēdija pārtop — atkal „metafiziska nejaušība”? — tik asiņainā drāmā, ka tā atsauc atmiņā Ezeras savulaik Nodevībā teikto: arī provinciālā vidē kaislības risinās šekspīriskos mērogos — nepieciešams vien Šekspīrs, kas tās ieraudzītu un aprakstītu.

Līdzīgas nejaušības, sakritības, paralēles un analoģijas kā smalks tīmeklis caurauž un vieno visus Pūķa olas stāstus (groteskā žurku deja uz palodzes Sātaniskajā stāstā sasaucas ar žurku no Kaut kas līdzīgs mēnessgaismai, ar kuru kopā Viņš – protams, nejauši – klausās Bahu). Līdz ar to Pūķa ola — tāpat kā dažas citas Ezeras grāmatas — balansē uz robežas starp stāstu krājumu un romānu: tas vairs nav stāstu krājums, nav pat stāstu cikls, bet vēl nav arī romāns.

Noslēgumā jāpievēršas vēl kādai personai, kura Pūķa olas lappusēs parādās vienlīdz uzstājīgi bieži kā Mēness. Proti, Liktenim, par kuru teikts, ka viņu „bieži piesauc, bet tikai retais uzdrošinās definēt”, un ka viņš esot „liels jokdaris” (piebildīsim, ļoti traģisks jokdaris). Nav jābūt īpaši acīgam, lai noprastu, ka šoreiz Liktenis ir autores pseidonīms, varbūt — maska, kuru uzlikusi viņa aizrautīgi rotaļājas ar pašas izdo­mātajām personām. Kāpēc rotaļājas? Saprotams — lai rastos Pūķa olā. Un tikai grāmatas beidzamajās lappusēs tiek atšifrēts, ka par pūķa olu nosaukta “visparastākā mēnesnīca vispilnīgākajā spīdēšanas fāzē”.

Diena, 02.10.1995

_________________________________

Vēl par Regīnu Ezeru:

One thought on “Regīna Ezera “Pūķa ola”

  1. Atpakaļ ziņojums: Regīna Ezera. Balss, 1999 | Guntis Berelis vērtē:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s