Ceļš bez valdniekiem
Andrē Malro. Valdnieku ceļš. Romāns. No franču valodas tulk. Skaidrīte Jaunarāja. R., Preses nams, 1995
Andrē Malro (1901— 1976), pastudējis arheoloģiju un orientālistiku un publicējis pirmo grāmatu, 1923. gadā devās uz Kambodžu Taču tur nākamais Otrā pasaules karaVaronis un Francijas kultūras ministrs (1959 — 1969) nebūt neķērās pie džungļos apslēpto budisma arhitektūras pieminekļu izpētes vai primitīvo kalniešu cilšu antropoloģijas izzināšanas. Viņš gluži vai komiskā barbarismā no kāda pamesta khmeru tempļa izlauza trīs iespaidus bareljefus, ko bija paredzējis iztirgot bagātiem kolekcionāriem (par to, cik šāda tirdzniecība tirdzniecība bijusi ienesīga, rakstīts Valdnieku ceļa sākumā). Diemžēl avantūra noslēdzās neveiksmīgi — Malro arestēja un piesprieda viņam trīs gadus cietumsoda. Soda termiņš tika stipri saīsināts, pateicaties ietekmīgu labvēļu gādībai.
Arī Valdnieku ceļā (1930) Klods (aizdomīgi līdzīgs autoram) un prātnieciski noskaņotais dēkainis Perkens dodas dziļi džungļos pamesto tempļu skulptūru meklējumos. Bareljefu izkalšana no tempļa sienas izklāstīta tik sīki, ka ir skaidrs — tas darīts, vadoties no personiskās pieredzes. Šie fakti un, protams, vēl eksotiskās Indoķīnas vides apraksti tad arī, šķiet, ir visi autobiogrāfiskie elementi, kas atrodami romānā. Jo — Valdnieku ceļš nebūt nav piedzīvojumu lasāmgabals, kurā autors būtu efektīgi izklāstījis savus ceļojumus un pieredzējumus.
Klods un Perkens, bez šaubām, radniecīgi Kiplinga “neapturamajam baltajam cilvēkam”, zemāko rasu uzvarētājam; Greiama Grīna rāmie amerikāņi un džungļos iemitušie morālisti gan vēl tikai knapi jaušami pie horizonta, tomēr Hemingveja “vīrišķīgi” lakoniskā stilistika Valdnieku ceļā samanāma itin skaidri. Taču vistuvāk Valdnieku ceļam atrodas ģeniālais poļu anglis Džozefs Konrāds, viņa Tumsas sirds un Lords Džims. Arī Klods un Perkens attālinās no civilizācijas virzienā uz “tumsas sirdi” — pusmītisko Perkena pārvaldīto teritoriju (jo tālāk no civilizācijas, jo tuvāk paši savai būtībai); tāpat kā Tumsas sirdī, arī viņi meklē džungļos pazudušo cilvēku — šoreiz tas ir avantūrists Grabo, ko iezemieši apaklinājuši un pieķēdējuši pie dzirnakmens (viens no neuzkrītošajiem mājieniem uz esamības absurdu, kādu romānā ir daudz).
Taču 1930. gads vairs nav Konrādā romantisko jūrasbraucēju un pirmatnības mīlētāju laiks. Sartra Nelabums vēl nav pat iecerēts, tomēr eksistenciālisma vēsmām pilns gaiss. Pēc dažiem gadiem Albērs Kāmī, balstīdamies uz iepriekšējo Malro romānu Iekarotāji (tajā stāstīts par revolūciju Ķīnā), Mītā par Sīzifu radīs “metafiziskā dumpja” jēdzienu, ar to mēģinādams pateikt: cik šis metafiziskais dumpis ir nenovēršams, tikpat nenovēršami tas nolemts zaudējumam — un tomēr tas notiek. Metafiziskais dumpis ir eksistenciāla kategorija, ar to lielākā vai mazākā mērā nākas saskarties katrai personībai. Perkens neapšaubāmi ir viena no spožākajām metafiziskā dumpja idejas projekcijām literatūrā. Klods ar saviem bareljefiem romānam īstenībā nav būtiski; Klods tikai ierosina sižetu un kalpo kā Perkena spogulis. Svarīgāks ir ceļš, kura ritumā viņi citu pēc cita zaudē civilizācijas likumus un priekšrakstus un ugunskuru gaismā aci pret aci sastopas ar abiem eksistenciālisma pamatpostulātiem — Erosu un Tanatosu (par to, cik tie ir apbrīnojami tuvi, liecina tas, ka Perkens īsi pirms nāves pārguļ ar kādu bezvārda iezemieti). Ne velti Perkens un Klods risina bezgalgarās sarunas par nāvi, pašnāvību un nāves bailēm, Jo tieši nāve, tuvojoties “tumsas sirdij”, zaudē daudzās civilizācijas radīto prātniecisko koncepciju uzsmiņķētās maskas un kļūst tieši tāda, kādu to sagaida Perkens — vienlaikus absolūti likumsakarīga un absolūti bezjēdzīga (starp citu, analoģija ar lorda Džima nāvi Konrādā romānā).
Kāpēc romāns nodēvēts par Valdnieku ceļu? Bez šaubām, tekstā skaidri pateikts, ka Kloda un Perkena gājums ved pa seno valdnieku ceļu. Turklāt ceļa motīvs romānā parādās vēl divas reizes: topošais dzelzceļš, pa kuru pirmatnībā draud ielauzties rietumnieciskā civilizācija (t.i., mūslaiku valdnieki) ar visām tās sērgām un vainām, un asiņainais soda ekspedīcijas ceļš (jāatceras, ka antikoloniālāis patoss 1930. gadā bija, turklāt koloniālajā lielvalstī Francijā bija ļoti aktuāls). Tomēr ceļš — tā ir arī metafora, kas jāuztver ačgārnā nozīmē. Proti, aizlaikos, iespējams, pa to patiesi ceļojuši sevis un savas pasaules valdītāji (taču arī tas droši vien ir tikai mīts), turpretī mūsdienās jebkura ideja pār cilvēku kā valdnieku — visviens, kam viņš valdnieks — izrādās tikai ilūzija. Valdnieku ceļš sagrauj ilūzijas par valdnieku ceļu.
Diena, 12.08.1995
______________________________
Vēl par Andrē Malro:
Guntis Berelis vērtē: 