Roberts Holdstoks “Mitago mežs”

Katram savs mitago

Roberts Holdstoks. Mitago mežs. Romāns. No angļu val. tulkojusi Zane Rozenberga. R., Sprīdītis, 1995

Roberta Holdstoka (1948) romāns Mitago mežs (1984), šķiet, ir pirmais fantasy žanra paraugs, kas tulkots latviešu valodā (protams, ja neskaita žanra klasiķa Dž.R.R.Tolkīna Hobitu). Anglisko fantasy var latviskot arī kā fantāziju — kā tas Mitago meža pēcvārdā arī darīts — tomēr šis burtiskais pārcēlums liekas neprecīzs. Jo — fantasy tomēr ir tekstiem pārbagāts žanrs ar saviem klasiķiem un korifejiem, ar visai īpatnēju vērtību orientāciju, ar vispasaules rakstnieku (līdz ar to, protams, arī fanu) brālību, savām balvām, žurnāliem un izdevniecībām, turpretī fantāzija, kamēr tai nav tapis vietējais konteksts, ir un paliek tikai plika fantāzija bez jebkādiem klasiķiem un korifejiem. Tālab šai mazajā apcerē fantasy tomēr dēvēsim par fantasy.

Kas tad īsti ir fantasy? To varētu definēt kā pasakas pieaugušajiem. Pasakas, kas cieši saistītas ar viduslaiku un vēl senākiem mītiem, ar mūsu pagalam ikdienišķajiem priekšstatiem par mītiskajiem vai pusmītiskajiem varoņiem, ar zaudēto paradīzi, kāda savulaik noteikti pastāvējusi tepat zemes virsū, tad pagaisusi uz neatgriešanos un nu sameklējama labi ja mūsu sapņos. Atšķirībā no zinātniskās fantastikas (arī, starp citu, ļoti neprecīzs science fiction latviskojums, turklāt no krievu valodas), kurā autoram viscaur jārūpējas par pseidozināt nisku fundamentu un pedantiskām cēloņsakarību ķēdītēm, fantasy žanrā ticamības problēma nepastāv. Gribi tici, gribi ne — tik un tā viss ir izdomāts. Galvenais, ka skaisti un iespaidīgi izdomāts. Tālab ļoti svarīgi ir ne tikai autora fantāzijas izverdumi un erudīcija, bet arī darbojošos personu psiholoģija. Turklāt fantasy robežas ir visai stiepjamas: augstāko apgalvojumu šai žanrā ir saņēmis ne tikai, piemēram, Rejs Bredberijs un šausmekļu rakstnieks Klaivs Bārkers, bet arī Patriks Zīskinds, Borhess un Italo Kalvino (abi pēdējie — par mūža ieguldījumu).

Mitago meža darbība noris Anglijas dienvidaustrumos — apmēram tajā pašā vietā, kur aizlaikos Britānijas pirmiedzīvotāji ķelti sacerēja savus brīnišķīgos mītus un rīkoja sātaniskās izdarības (tas, ka par ķeltiem mums tik maz zinātas, daudzām rakstnieku un mistiķu paaudzēm ir kalpojis par iemeslu interpretēt ķeltus kā slepenu gudrību zinātājus un glabātājus; šī klišeja mazliet jūtama arī Holdstoka romānā). Ir gluži reāla pasaule, kurā mitopoētiskie likumi knapi kustina kājas; bet tai blakus — pasaule, kurā mitopoētiskie likumi darbojas pilnā sparā. Tiesa, šī pasaule ir diezgan miniatūra — tai apkārt var apiet pāris stundās, tomēr laiks tajā met tik dīvainus virpuļus, ka ceļinieks tur var pazust mēnešiem un gadiem. Runa ir par mitago mežu, t i., mežu, kur savā vaļā dzīvojas dažādi mitoloģiskie tēli, ko radījusi mūsu kolektīvā zemapziņa (bez šaubām, Junga kolektīvās zemapziņas arhetipu speciālists iznīcinātu romānu uz līdzenas vietas, taču fantasy žanram nospļauties uz šādiem speciālistiem). Tur ir ķeltu un īru mitoloģijas velnišķīgās figūras, ir vecie ķeltu zintnieki, ir sakšu un normaņu iekarotāji, ir bruņinieki un daudz kas cits.

Tātad — mitopoētiskā vide ir radīta — un turklāt papildināta arī ar dažiem ķeltiskā garā stilizētiem (t.i., mazsaprotamiem) mītiem. Romāna sižets ir stāsts par divu brāļu savstarpējo cīņu par kāda bezgala skaista love story atrisināšanu; kā katalizators šajā cīņā darbojas arī pirms laba laika mirušais brāļu tēvs, kurš nu iemiesojies mītiskā aizliku briesmonī. Seko pakaļdzīšanās, cīņas, kuģošana pa upēm, tikšanās ar visādiem radījumiem un neradījumiem, ar dažādu laikmetu ļautiņiem — no neolīta līdz Pirmajam pasaules karam, ir brīnumi, maģija un mistika. Pamazām brāļi noprot, ka arī paši patiesībā ir kāda no kolektīvās bezapziņas izurķēta arhetipa sastāvdaļas. Vārdu sakot, viss ir tā, kā jau tam pienāktos būt visaugstākās raudzes fantasy žanra romānā.

Jāsaka – romāns iespaido. Autors stāsta, ka arī Francijā esot līdzīgs mitago mežs. Šo domu turpinot, mēs varam pieņemt, ka visā pasaulē ir vietas, kurās apslēptie spēki rautin rauj laukā no mūsu aiz, zem un virsapziņām tur iesprostotos murgus un arhetipus. Nu, piemēram, Vērmaņparkā — vietai nav ne vainas.Tu ej, tin tev pretī slāj bariņš līdz zobiem bruņotu Jāņa Briesmīgā karakalpu. Un tu apsēdies uz soliņa, bet blakus pieslienas kāds dzīves pagalam apskādēts ordeņa brālis. Un skaties pa labi, un tur plikās pakaļas lecina nimfa un satīrs zābakiem abās kājās. Un tu skaties pa kreisi, un tur gaisma ar tumsu cīnās, pat ausaine zemē mētājas. Vārdu sakot, viss ir tā, kā jau tam pienāktos būt visaugstākās raudzes mitago mežā (parkā).

Diena, 05.08.1995

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s