Jānis Kalniņš “Zvana spēles”

Zvans bez mēles

Jānis Kalniņš. Zvana spēles. R., Karogs, 1995

Jāņa Kalniņa romāns Zvana spēles ieguva trešo prēmiju 1994. gada Karoga romānu konkursā. Šis jēdziens — trešā prēmija — apbrīnojami raksturo arī pašu romānu: vēl viens labi izstrādāts un kontekstam pieskaņots ķieģelītis tajā sienā, ko dēvē par latviešu prozu. Savukārt autora daiļradē Zvana spēles sasaucas ne tik daudz ar viņa romāniem (atcerēsimies apjomīgos biogrāfiskos romānus Rainis un Kalna Kaibēni), cik ar viņa stāstu krājumiem Hronists un Velns un Sadursmes krēslas laikmetā. Arī šeit slēdziens nav neko iepriecinošs: kas brīnišķīgi iederas īsprozā, nebūt nenāk par labu romānam.

Romāna darbība noris mistificētos viduslaikos, kas kalpo par spoguli mūslaikiem; darbības vieta — vārdā nenosaukta pilsēta, par kuru jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka tā ir Rīga. Pilsētas zvanu meistars izlej zvanu, kas briesmu gadī­jumā pats no sevis sāk skanēt un aicināt ļaudis uz cīņu. Tā nu pilsētas iedzīvotāji bez ieročiem stājat pretī Melnajam zaldā­tam un patriec viņu no pilsētas vārtiem. Zvanu meistars tiek celts godā, taču drīzumā pilsētā atkal nav miera — zvans skan no jauna. Nu pilsētu apdraud nevis ārējais ienaidnieks, bet gan tās iedzīvotāju intrigas. Brīdinājums paradoksālā veidā saceļ pilsētā vēl lielāku jucekli. Tagad zvanu meistars tiek zākāts — nav ko iekšējās problēmas reklamēt visai pasaulei. Galu galā viņš izņem zvana mēli un aiziet pasaulē. Noslēgumā ir šādi vārdi: „Zvans klusē. Tas nozīmē, ka mūsu pilsēta stāv stipra un droša.” Lasītājs, zināms, nopratis, ka no stipruma un drošuma nav ne vēsts.

Domājams, jau no šā mazā pārstāsta ir skaidrs, ka Zvana spēles ir alegorisks romāns. Alegorija gan drīzāk ir tāds kā literārās daiļamatniecības paveids, tomēr sava vieta literatūrā tai allaž atrodas. Turklāt, ņemot vērā alegorijas bagātīgi sazarotās saknes viduslaiku un renesanses literatūrā, vieta ir visai cienī­jama. Tāpat jāatceras, ka viduslaiku alegorijai bez ierastās pārnestās nozīmes piemita arī dziļi apslēpta sakrālā jēga. Bez šaubām, absurdi būtu prasīt, lai arī mūslaiku alegoriskās rotaļas nodarbotos ar sakrālās jēgas slēpšanu. Un tomēr Jāņa Kalniņa romāns pārlieku atgādina gluži parastu koppapīru, kas pārklāts šodienas būšanām un nebūšanām; tās pedantiski nokopētas un tad izrotātas ar alegorisko spēļu mežģīnēm. Zvana spēļu ale­gorijām pietrūkst dziļuma — viss ir savā vietā, viss ir viegli pazīstams, pat pārāk pazīstams. Romāns atgādina labi iecerētu, taču nepabeigtu katedrāli: ir ieskicēti domas atspēriena punkti, ir caurcaurēm gaišas un pozitīvas idejas, ir veiksmīgi izstrādāts sižets, ir spēles ar simboliem, ir arī spoži aforismi — taču pati katedrāle sanākusi zemei pieplakusi, bez smailes. Tiesa, situā­ciju mazliet glābj klejojošais vanderzellis, bet īstenībā velns Hlo­rofils (radinieks tam Velnam, kas pazīstams no Kalniņa īsprozas) — radījums, „kas nodarbojas ar pasaules un cilvēku novērošanu, pamudināšanu un aprakstīšanu”. Viņš atgādina no mūsdienām ieklīdušu intelektuāli — Hlorofils ir mazliet skeptiķis, mazliet ciniķis, kurš ar lielu prieku ironizē par ļautiņu vājībām un ar vēl lielāku prieku nodarbojas ar haosa radīšanu pilsētā. Tomēr arī Hlorofila persona tikai lieku reizi apliecina, ka melns ir melns un velns ir velns.

Zvana skaņas vienmēr izraisa apmulsumu un bijību — zvanīšana iezīmē kaut ko absolūti pretēju ikdienai. Taču Zvana spēles ir pat ļoti ikdienišķs romāns. Varētu teikt, ka šoreiz zvans gan ir izliets, turklāt rūpīgi veidots, tomēr tas neskan. Jo — kaut kur pačibējusi zvana mēle.

Diena, 14.07.1995

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s