Leons Briedis “Saulrieta koks” un “Svētdiena vidū mūžības”

Dzejnieks; vārds; un

Leons Briedis. Saulrieta koks. Dzejoļi. R., Teātra anekdotes, 1994

Leons Briedis. Svētdiena vidū mūžības. Dzejoļi. R., Sol Vita, 1994

Triviālas būšanas

Divi Leona Brieža dzejoļu krājumi, kas izdoti pagājušo­gad — Saulrieta koks un Svētdiena vidū mūžības — ir tikai maza daļa no tām, šķiet, kādām padsmit Leona Brieža grāmatām, kas sacerētas (un nepublicētas) kopš Gāju dvē­selītes (1988). Laika radītās klizmas pasargājušas mūs no pārmērībām: kur mēs pamuktu no šiem Leona Brieža dzejas plūdiem un vēl kādas eseju grāmatas piedevām. Tā ir kārtējā nabagu privilēģija — pienācīgi novērtēt to trūcību, kas mums ir.

Pirms sākt dzejas apcerēšanu — piebildīšu, ka šo tekstu diez vai iespējams uzskatīt par korektu recenziju, drīzāk par Leona Brieža dzejas inspirētu eseju —, mazliet par dažām pa­galam triviālām lietām. Proti, par grāmatu noformējumu. Bez šaubām, varētu teikt, ka grēks žēloties — jāpriecājas, pirmkārt, jau par to, ka dzejoļu grāmatas vispār tiek izdotas. Un tomēr — arī nabadzības afektus iespējams pārtapināt māk­slinieciskos efektos (kā liecina paša Brieža Kentaurs). Saulrieta koks, kā jau lielākā daļa Teātra anekdošu izdoto grāmatu, ir patiesi iespaidīga un eleganta, turklāt daļēji ie­spiesta uz tonēta papīra. Zināmā mērā tā rada iespaidu gluži vai par „roku darba” unikalitāti — kādām ari vajadzētu būt dzejoļu grāmatām. Turpretī Svētdiena vidū mūžības drīzāk rāda, kādas tās nedrīkstētu būt. Visupirms kurioza šķiet jau pati doma par dzejnieku iesprostošanu tik samāksloti „aktuālā” sērijā kā Latviešu dzejnieki šodien. T. i., sērijas no­saukums it kā teic, ka tā ir šodien rakstīta, šodienai paredzēta dzeja — un, kad tās derīguma termiņš būs izbeidzies, to nāk­sies izmest mēslainē, lai nākamības kritiķiem nebūtu, par ko zoboties. Liekas, sērijas nosaukuma cilme meklējama dažu rakstītāju uzcītīgi kultivētajā tēzē par to, ka „šis laiks”, redz, esot dzejai „nelabvēlīgs” (vai tas patiesi tā ir — to katrs var secināt, lasot šo pašu Svētdienu vidū mūžības). Un tak jau katram dzejdarim ir cerība, ka viņa panti mūžībai domāti, ne šodienai. Otrkārt, tik sterili bezpersonisks noformējums varētu būt, piemēram, kādam statistikas datu krājumam vai tālruņa katalogam (ieskaitot ari tik ļoti „simbolisko” zvanu, kas uzšņāpts uz pirmā vāka) — un arī vāka krāsa, ko varētu nodēvēt par histēriski oranžu, nu nekādi nesaistās ar Leona Brieža dzeju. Un, treškārt, vismaz tam eksemplāram, ko es nopirku, gandrīz katras rindiņas augšpuse iespiesta tik blāvi, ka lāgiem man nācās nodarboties ar teksta atšifrēšanu un pašrocīgi salikt garumzīmes un visus punktus uz „i”.

Tiktāl par triviālām būšanām.

Un

Tas šķietami ir vienkāršs un pašsaprotams vārdu kopo­jums: dzejnieks un vārds. Neraugoties ne uz kādiem grama­tikas likumiem par saikļa „un” funkcijām vārdu vienlīdzīgošanā, jau vārdu secība teic, ka šai frāzē dominējošā loma pieder dzejniekam. Jo — bez dzejnieka nebūtu vārda; vārds ir dzejnieka instruments, ar ko viņš izrīkojas pēc savas gaumes un patikšanas, “izteikdams sevi” un šai nolūkā laistīdamies ar, piemēram, „sirds asinīm” — pudeli pēc pudeles.

Vienlīdz pareizs (vai aplams) varētu būt arī ačgārnais vari­ants; vārds un dzejnieks. Dzejnieks nav nekas vairāk kā tikai vārda instruments; viņš ir tas “caurlaides punkts”, caur kuru vārds atrod izeju no sava mīklainā aiz- vai pirmsvalodas haosa. Turklāt dzejnieks spējīgs pateikt vien to, ko viņā ieprogram­mējusi literatūras vēsture. Zināmā mērā tā ir nepateicīgā pie- rakstītāja loma — kaut gan tieši patlaban, kad uz papīra tiek izliktas kārtējās dzejas rindas, dzejnieks atrodas literatūras attīstības gadu tūkstošu pašā spicē — visa literatūra, izrādās, pastāvējusi šo rindu dēļ. Tiesa gan, tas ilgst tikai vienu netve­ramu radīšanas mirkli. Vārds tiecas izrauties no bezvārdības tvērieniem: tak jau kāds jāatrod, kas viņu pateiktu — un kālab gan tas nevarētu būt Leons Briedis?

Tomēr šajā vārda pasaulē iešanas procesā dzejnieks nav gluži neitrāls ārā laidējs vārstulis. Leons Briedis gan apgalvo, ka „Tik vien man šajā pasaulē ir brīv — / darīties vaļā un vēr­ties ciet”, taču dzejnieks spiests būt arī par vārda savaldītāju: vārds tiecas kļūt absolūti brīvs, pārvērsties amorfā murdēšanā; turpretī dzejniekam palaikam “savas dvēseles dziļum dziļajiem rakstiem” nākas uzšaut ar tradīcijas pātagu, lai vārds, kaut uz mirkli sastingdams, zaudētu neskaitāmo jēgu ņirbu — un kļūtu saprotams.

Un vēl viens variants: vārds ir ne tikai dzejnieka instru­ments, bet arī materiāls. Instruments, kas vienlaikus ir arī paša apstrādājamais materiāls. Āmurs, kas sienā dzen pats sevi; skalpelis, kas operē pats sevi; lineāls, kas mēra pats sevi. Tur­klāt — arī dzejnieks ir vārda materiāls: vārds pārtapina pats savu autoru.

Tā nu dzejnieks un vārds, vārds un dzejnieks savā starpā nebeidzami stīvējas, ne viens, ne otrs negūdami virsroku. Tālab šajās attiecībās dominējošā loma, manuprāt, pieder pieticīgajam un nepretenciozajam „un”. Savukārt pašas attie­cības visprecīzāk fiksē šāds izteikums: dzejnieks; vārds; un — lai katrs šos vārdus sakārto vēlamajā secībā un pēc saviem ieskatiem.

Starp citu, Leona Brieža tekstos, šķiet, ne reizi nav minēts dzejnieks, toties uzstājīgi bieži piesaukts vārds — gan ar lielo, gan mazo burtu.

Atmiņas par iepriekšējo sevi pašu

Literatūrai, kā jau jebkurai citai dzīvai radībai, protams, piemīt atmiņa. Dzejas atmiņa nozīmē dažu elementu — vien­alga, vai tie būtu jēdzieniski vai formāli — nepārtrauktu aktualizāciju: ja kāds citkārt nebūtisks jēdziens tiek aizvien no jauna pieminēts, tas pārtop par plašu un attiecīgā autora daiļradei ārkārtīgi svarīgu metaforu (kā, piemēram, vārds Brieža dzejā). Atmiņa sevī ietver arī aizmiršanas spēju (tā varbūt īstenībā ir prasme atbrīvoties no nenozīmīgā un nevajadzīgā). Tas nozīmē, ka atmiņa ir mūžīgā dilemma: starp „Atmiņās — vienīgais laimests, / no kura neizbēgt mums” un „…lai nekad vairs mani nepanāk / neviens no iepriekšējā manis paša”.

Šoreiz Leona Brieža grāmatās nemeklēsim dzejas atmiņas saglabātos kultūras zemslāņus un arhaiskās alūzijas, bet gan palūkosimies, ko viņš ir uzskatījis par atmiņas vērtu no savām iepriekšējām grāmatām. Bez šaubām, diez vai ir pamats runāt par, teiksim, „lūzumu”, tomēr liekas, ka Saulrieta koks un Svētdiena vidū mūžības liecina par diezgan jūtamām Brieža poētikas pārmaiņām. Gan ar vienu piebildi: it kā tas pats Briedis, un tomēr — cits. Šai ziņā ir raksturīgs krājums Svēt­diena vidū mūžības, kurā jo sevišķi manāma atvadīšanās no “iepriekšējā sevis paša”. Kompozicionāli tas it kā turpina Brieža iepriekšējo krājumu — Pēcjāņi (1984) un Gāju dvēselītes (1988) — uzbūvi. Proti, grāmatas kompozīcija atspoguļo gadalaiku ritējumu — taču ne primitīvi aprakst- nieciski vai mehāniski pārtverot gadskārtu maiņu, bet gan “arhaiski” — atminoties tos laikus, kad kalendārs bija bezmaz metafiziska — un tātad poētiska — padarīšana (kalendāram pakārtots cits kompozicionālais princips: atsevišķi tekstu bloki, ko vieno kāds motīvs — vārds, mīlestība, nāve utt., turklāt starp blakus tekstiem bieži vien pastāv dialoģiskas at­tiecības). Tomēr, ja Pēcjāņos šis mitoloģiskais pasaules redzējums bija gluži vai pragmatiski manifestēta kategorija, tad Svētdienā vidū mūžības — vairs tikai knapi jaušams sakārtotības princips “ērtības labad”; varbūt vēl viens dzies­tošās atmiņās pieskāriens “mūžības ratam”. Turpretī Saulrieta koka kompozīcija ir pilnībā lineāra — virzībā uz noslēdzošo dzejoli, kas nosaukts Pašos pirmsākumos”, uz tiem aizlaikiem, kad vārda vietā pastāvēja “neviena neapjēgts / visaptverošs / jēgpilns / starojums / iz mums”.

Līdzīgs slēdziens rodas, aplūkojot atsevišķus tekstus. Svētdienā vidū mūžības ir arī elementi no iepriekšējiem krājumiem, taču nu vairs ne kā vadmotīvi vai dominantes, bet drīzāk kā atsevišķas zīmes — lai atmiņa nezustu pavisam. Folkloras piesātinātā pasaules skatījuma un tautasdziesmu stilizāciju vietā — vairs tikai nedaudzas, grūti fiksējamas into­nācijas (uz mirkli tiek skarta arī vārda maģija — buramvārdos Divpļaviņu pļavu pļāvu). Romantiski harmonisko “Es esmu saskaņā ar visu” ir atvietojis vienlīdz romantiski disharmo­niskais “Kā trimdinieks, kā mūžīgs trimdinieks / gars savas miesas pajumtībā jūtas” (gan jāpiebilst, ka absolūtās saskaņas motīvs joprojām pastāv, “es iemācījos dzīvot / kā rīta rasa dzīvo” — kā teikts Saulrieta kokā, tomēr nomāktības, vien­tulības un “…Dievs manī / cieš” apjausma ir kļuvusi krietni jūtamāka). Turklāt klāt nākušas milzumdaudzas evaņģēliskās alūzijas.

Savukārt Saulrieta koks ir elēģiski ironiskais Popūrijs par bibliogrāfisku tēmu, kas pilnībā veltīts pieskārieniem at­miņām. Tajā kā jēdzieniski veselumi iekļaujas visu Leona Brieža grāmatu nosaukumi. Dzejolis noslēdzas ar vārdiem: “un no visa kas man dzīvē lemts / paliks liepas koks un zalkša asins.” Te jāatgādina, ka Liepas koks, zalkša asins bija Brieža pirmā dzejoļu krājuma virsraksts; vienlaikus tas ir fragments no buramvārdiem, kas paredzēti sāpju noņemšanai (“liepas koks, zalkša asins, tas vairs nesāp”). Bez šaubām, ar šiem maz­liet patētiskajiem vārdiem autors neteic, ka vērtīgs no viņa sacerētā ir tikai šis mazais dzejoļu krājumiņš. Drīzāk tāds ir kārtējais apliecinājums vārda spēkam, ticībai vārdam. Iespē­jams, dzejas cilme meklējama tieši buramvārdos — un, ja ne tā, vismaz ticība vārdam gan.

Vārds par vārdu

Teikdams to, ko es saku, es gribu pateikt arī kaut ko par to, ko es saku. Šī murgainā frāze labi raksturo dažus Leona Brieža poētikas elementus, jo, kā jau teikts, viņa dzejā uzma­nības centrā ļoti bieži nonāk vārds. Zināmā mērā tas ir paš­saprotami — vārds vienmēr runā arī pats par sevi, par savu vēsturi un attiecībām ar citiem vārdiem, taču vienlaikus tā ir visdīvainākā nodarbošanās — ar vārdu pateikt ko būtisku par to pašu vārdu. Cilvēks spogulī neredz sevi — viņš redz tikai savu spoguļattēlu. Lai ieraudzītu sevi, viņam ir sevi jāatstāj — tas viegli saprotamu iemeslu dēļ nav iespējams (un, ja arī būtu iespējams, šis pamestais vairs ne tuvu nebūtu cilvēks). Tāpat arī vārds nespēj aprakstīt pats sevi — vienmēr rodas pavisam cits vārds. Par metaforu vērts izteikties tikai metaforiski — un tālab Leona Brieža dzejā vārds ir uzmanības centrā arī tad, kad nav saukts vārdā.

„Viens savas bezgalības priekšā / kā vārdā neizsacīts Vārds / es stāvu.” Doma „kā tāda” nepastāv — doma par domu tiek uzskatīta tikai tad, kad tā fiksēta vārdiski — kad tās kustība apturēta un forma sastindzināta. Bez šaubām, līdz ar to rodas jautājums: vai iespējams atgriezties un kaut uz mirkli ielūkoties tai tapšanas fāzē, kas ir pirms vārda — kurā doma vēl ir kustīga un netverama, bet poētiskais impulss, šis „vārdā neizsacītais Vārds”, vēl pastāv „tīrā veidā”. Vārda pielūgšana nav gluži tas pats, kas jūsmošana par savu varu pār vārdu vai mazohistiska tīksmināšanās par sevi kā par vārda vergu.

Drīzāk tā ir šī stūrgalvīgā un droši vien nekad līdz galam nepiepildāmā vēlme atrast „dzejas absolūtu”, mirkli, kad poē­tiskais impulss vēl ir dzīvs un brīvs, konstanto jēgu un uztveres refleksu nenomākts. Ja tas būtu iespējams, tad tiktu atbildēts arī uz Leona Brieža formulēto jautājumu: „kas mani / uz šo iknakts grēksūdzi / baltas papīra lapas baznīcā / dzen.”

Liekas, tāpēc Brieža dzejā ir tik milzumdaudz poētisko paradoksu: „Es esmu ievēries pats sevī”; „Sāksim no gala, allaž un mūžam no gala / (..) lauzties tais durvīs, kuras sen atrautas vaļā, / mums it nekad vairs pa īstam neatdarās”; „vai tik tur nenāk / pie manis paša mani soļi”; „…esam miruši / (..) tai nāvē / kas pirms mūsu piedzimšanas”; „tā ir vienīgā gaisma / gaisma kuras nav”; „ja vari nebeidzami krāties / tai mūžībā, no kuras skaties // šurp pats uz sevi” utt., utt. — līdzīgus para­doksus iespējams atrast vai katrā dzejolī. (Leons Briedis droši vien ir lasījis Heidegeru, bet Heidegers pavisam noteikti nav lasījis Leonu Briedi, taču tas nekas, — „baltās papīra lapas baznīcā” visi ir vienlīdzīgi un viss notiek vienlaikus, un mēs varam iedomāties arī to, kā Heidegers, lasīdams Brieža dzeju, pamazām izvedina savas valodiskās koncepcijas.) Šoreiz nemēģināsim atšifrēt katra šā paradoksa jēgu un neanalizēsim to semantiku. Kaut arī tie ir varmācīgi izrauti no konteksta, ir skaidrs, ka tie veidoti pēc līdzīgiem principiem: vārds it kā tiecas noliegt pat sevi, taču, tā kā tas nav iespējams — jo, ja reiz vārds ir izteikts, tad tas nenoliedzami ir —, tad vārdu jēgas saslēdzas grūti interpretējamā gredzenā; vārdi rit pa apli, ne uz mirkli nesastingdami (jo sevišķi tas jūtams fantasmagoriskās miglas piesātinātajā dzejolī Nekas jau bojā neaizies no Saulrieta koka) — un šajā kustībā centrbēdzes spēks kaut kur nomaļus aiznes ikdienišķās un pašsaprotamās jēgas. Līdz ar to rodas iespaids, ka autoram ir izdevies izlauzties cauri valodas bruņām pie pirmējā poētiskā impulsa — taču vienlīdz iespējams, ka tā ir tikai ilūzija. Katrā ziņā — paradokss atbrīvo vārdu.

Klusuma apoloģija

Tālab nemaz nešķiet tik dīvaini, ka tieši dzejdari, pasaules dižākie muldētāji un murdētāji, vienlaikus ir arī viskaislīgākie klusuma apoloģēti. Viņi vienbalsīgi — ar vārdiem! — apdzejo klusumu kā vārda augstāko piepildījumu. Tostarp arī Leons Briedis: „un pat ar vārdu nesapostīt / ko mūsos pačukstējis Dievs” vai „Visgaišāk klusums pasacīs, ko tiecies / ar savu dzīvību tu pasacīt — / to bezgalību, kurai pretī sniedzies, / kas tevī pašā nemainīgi mīt” (tas gan nekādi nesaistās ar citviet teikto — „Vārds, svabads juzdamies kā gars, / jau sevī ietver visu” un skatījumu uz dzeju kā uz “drupatām no Dieva galda”, taču pretrunīgums, protams, ir likumsakarīga poēzijas sastāvdaļa).

Droši vien katrs rakstītājs kaut reizi ir aizdomājies par vār­došanas bezjēdzību: raksti, cik gribi, visu tāpat nepateiksi, turklāt to, ko tu visvairāk gribi, to tev izteikt neizdosies. Domāšana noris klusumā, bet vārds ir tikai pārlieku skaļa pauze starp divām klusēšanām. Taču dzejniekam pieder tā privilēģija spēlēties ar klusumu (iespējams, tāpēc viņš raksta tik īsām rindām — lai lappusē atliktu vieta arī dziļdomīgai klusēšanai). Galu galā — arī klusums ir tikai vārds, kas par pašu klusumu izsaka tikai pliku neko.

Baltais ziemas Dievs

Lai gan šis jēdziens — baltais ziemas Dievs — Leona Brieža dzejā nekur nav sastopams, toties ļoti bieži pavīd gan baltā krāsa, gan ziema, gan Dievs — tik uzstājīgi bieži, ka tās vairs nevar uzskatīt par nejaušām metaforām. Turklāt tās ir cieši saistītas savā starpā — ir, piemēram, “ziemas Dievs”, cituviet “Šais kupenu atēnās baltās / Dievs cerīgu gunsniņu kur”. Ir kaut kas neizdibināmi mīklains šajās attiecībās starp balto, ziemu un Dievu. Diez vai semantikas analīze spēj atšifrēt šis attiecības — un tomēr tādā ceļā varbūt iespējams kaut mazliet tām tuvināties.

Bez šaubām, vispirmām kārtām baltā krāsa mūsu uztverē saistās ar “folkloras balto” un tā milzīgo jēdzienisko lauku — un Brieža dzeja saglabā arī šo atmiņu. Taču balta ir ari papīra lapa — atcerēsimies „…iknakts grēksūdzi / baltās papīra lapas baznīcā”. Baltā ir laimes krāsa: „kā Dieva dvašas otas / balts triepiens dvēsles audeklā”. Baltā ir sapņu krāsa: „balts sapņu morēns”. Cituviet baltais saistīts gan ar patiesību, gan mūžību. Un, protams, baltā ir ari ziemas krāsa. Leona Brieža ziema visdrīzāk ir mūžīgā ziema, mūžīgais sastingums un miers — baltais, kas pārvērties mūžībā; tas saistās ar sastin­guma mazliet rēgaino skaistumu — to skaistumu, pēc kura vārds var tikai tiekties. Skaistums (vismaz tā klasiskajā izpratnē) ir auksts un vienaldzīgs — varbūt tāpēc pavīd vārdi par ziemas “vienaldzīgo gaisu”. Vairākkārt atkārtojas motīvs, kas visskaidrāk izteikts dzejolī Dārzs ziemas vidū — vizionārais dārzs, „kurp viss, kas mani krietns un patiess, / pirms manas piedzimšanas jau lido”. Iepriekš citētajā „visgaišāk klusums pasacīs” klusums saistīts ar baltajām snieg­pārslām; tātad baltā ir ari klusuma krāsa. Balto krāsu nav iespējams izteikt vai aprakstīt — tāpat kā nav iespējams izteikt klusumu un mīlestību („ja jums tā tik / tad sauciet pat / to kaut par mīlestību”; starp citu, jau sen, gan atšķirīgā intonā­cijā, ļoti līdzīgi izteicās Māris Čaklais). Tas nozīmē, ka „baltā ziema” Leona Brieža dzejā ne tikai papildina un komentē Dieva jēdzienu, bet ir līdzvērtīga tam — vēl viena mīklaina absolūta kategorija.

Saprotams, rodas jautājums: kāda tad īsti vieta šai poētikā atvēlēta Dievam. Taču vieta Dievam ir vienmēr un visur, vienīgā problēma — vai pats Dievs ir šai vietā. Briedim Dievs ir piesaukts ļoti bieži, tāpat ari Bībeles motīvi (cikls Lielā Diena, poētiskais komentārs Jāņa atklāsmes grāmatai u. c.). Ja mēs ielūkojamies šādā tekstā — „…galda galā vientuļš ziemas Dievs / pie sakaltušas garoziņas sēdēs / un, ienākot mums, spēji satrūksies, / kā vergs pie galeras, kas piekalts ķēdēs // Sev uzticīgs vēl palikušais Dievs” — tad acīm redzami, ka tikai folkloristiskais Dieviņš var atļauties izšķēr­dību sēdēt pie maizes garoziņas, un tikai kristīgais Dievs spēj palikt sev uzticīgs; cituviet viņš aizdomīgi atgādina panteistu Dievu. Taču, protams, Leona Brieža Dievs nav ne folklora, ne kristiešu, ne panteistu Dievs — visticamāk, ka viņš ir dzej­nieka Dievs, iespējams, radniecīgs arī antīkajam Logosam. Un te nu atkal jāpiebilst — Dievs, tas ir tikai vārds. „Un velti to no Dieva prasīt / ko tikai tev ir apjēgt ļauts”.

Dzejnieku turnīrs

Tais laikos, kad poēzija vēl bija jauna, reizumis notika dzejnieku turnīri: salasījās dzejdari no malu malām un vārdnieciskās batālijās izkaroja sev augstu augstos titulus. Iedo­māsimies, ka šādā turnīrā satiekas Uldis Bērziņš, Guntars Godiņš un Leons Briedis. Uldis Bērziņš, pedantiski prātīgi urbdamies vārda dzīlēs, atslāņos visas vārda jēgas, atradīs neatrodamo pirmjēgu, uzrakstīs uz lapas vienu vienīgu vārdu un teiks, ka tas esot eposs. Guntars Godiņš, bezcerīgi izcīnījies ar vārda bezgaldaudzajām jēgām, atmetīs ar roku, vārdu vietā vilks svītras un zīmēs ķeksīšus, lai pēcgalā lappuses stūrī (vidū — tas būtu pārlieku banāli un riebīgi harmoniski) ieliktu knapi samanāmo punktu un teiktu, ka arī tas ir dzejo­lis. Leons Briedis droši vien kādu brīdi viltīgi paklusēs un teiks, ka īstenībā šis klusuma brīdis bijis dzejolis.

Dzejnieku turnīrā, protams, uzvarētāju nav un nemaz nevar būt.

Labrīt, 27.02.1995

_______________________

Vēl par Leonu Briedi:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s