Gundega Repše “Šolaiku bestiārijs”

Guntis runā ar Bereli. Par Gundegu Repši

Gundega Repše. Šolaiku bestiārijs. Identifikācijas. — R., Daugava, 1994

Savulaik, rakstot par Jurgas Ivanauskaites romānu Ragana un lietus, es atļāvos sadalīt sevi divās pretīrunājošās personībās — Iejūtīgajā un Skeptiķī. Tas tāpēc, ka šis romāns manī izsauca diezgan pretrunīgas emocijas. Nu, apcerot Gun­degas Repšes prozas grāmatu, dalīšanās turpināsies, tikai ar to atšķirību, ka i Guntis, i Berelis savā skatījumā (un vērtējumā) ir gandrīz vienprātīgi. Tomēr, rakstot par jebkuru parādību kultūrā, ir svētīgi ieklausīties „cita” balsī, vienalga, vai tā būtu agresīva, ķecerīga, izaicinoša, uz plikām emocijām balstīta, veselā saprāta radīta utt. Un nekur jau tālu šis „cits” nav jāmeklē — parasti viņš ir iemitis tevī pašā, maskējies aiz literārās pieredzes radītā šķietamās vienprātības viepļa. (Šo tēmu vēl varētu turpināt — par dialoģiskumu, precīzāk, poliloģiskumu kā kultūras dabisko stāvokli, par ko vistiešāk liecina pati Gundegas Repšes grāmata, bet tas, protams, iziet tālu ārpus avīzes raksta ietvariem.)

Guntis. Vispirms droši vien būtu nepieciešams mazliet atgādināt kontekstu. Šolaiku bestiārijs ir Gundegas Repšes ceturtā grāmata. Ar stāstu krājumu Koncerts maniem draugiem pelnu kastē Gundegu pieņemts uzskatīt par vienu no astoņdesmito gadu sākuma agresīvo jaunkundžu ģenerācijas pārstāvēm, un savs pamats, vismaz runājot par šo grāmatu, šim uzskatam ir. Romāns, precīzāk, romāna pārstāsts Ugunszīme, manuprāt, bija reti neveik­smīgs, turpretī Septiņi stāsti par mīlu — nenoliedzama veiksme gan literatūrai, gan mīlai. Nu — trīs mazi un divi prāvāki lasāmgabali, kārdinoši nodēvēti par Šolaiku bestiāriju.

Berelis. Ir vērts pievērst uzmanību Gundegas stāstu un grāmatu nosaukumiem. Atrast sava darba virsrakstu — tā vis­pār ir liela māksla un pašam rakstītājam palaikam arī nepārvarama problēma (ne velti diezgan izplatīts ir šīs problēmas visvienkāršākais atrisinājums: par virsrakstu izvēlēties kāda klasiķa citātu, kas ir pietiekami iespaidīgs un daudzno­zīmīgs — lai lasītājs lauza galvu, kāds tam sakars ar pašu darbu). Gundegas prozā starp tekstu un virsrakstu pastāv milzīga distance, “balta lapa”, kurā katrs interpretētājs ir tie­sīgs ierakstīt savu versiju; katrs virsraksts vispirmām kārtām jau ir “stāsts pats par sevi”. Par stigmām (Stigma no Sep­tiņiem stāstiem par mīlu) un harismām iespējams sacerēt monogrāfijas, bībeliskā “brīnumainās zvejas” tēma mūždien ir bijusi viena no iecienītākajām alegorijām, nemaz nerunājot par “autora nāvi”, vienu no 20. gadsimta kultūrapcerošās do­mas mezglpunktiem. Tāpat arī grāmatas apakšvirsraksta mēlesmežģis “identifikācijas”, kurā, neko daudz neprātojot, iespējams iedēstīt pārdesmit interpretāciju sēklu. Citiem vārdiem, Gundegas virsrakstu jēdzieniskie lauki ir pietiekami plaši, lai tie nepārvērstos paras­tos ceļa (vai vēja) rādītājos — lai pastāvētu mīklainas un saspīlētas attiecības starp tekstu un nosaukumu. Un, protams, bestiārijs. Bestiārijs nebūt nav sātanisku vai mūdzīgu bestiju kopojums. Bestiāriji bija visai specifisks literatūras paveids, kas pastāvēja savus pusotra tūkstoša gadus — no antīkās pasaules norieta līdz pat enciklopēdistu laikmetam. Tajos bija apkopotas ziņas par visvisādām Dieva un velna radībiņām — sākot ar tām, ko autors skatīja pastorālajā ainavā aiz celles loga, līdz pat vienradžiem, sfinksām, pūķiem, salamandrām, silfīdām utt. Turklāt te jāatceras viduslaikiem raksturīgā at­tieksme pret zīmi un tās nozīmi — neviena zīme nebija „tikai zīme”, bet gan vērienīga alegorija vai līdzība, proti, citkārt tik ļoti klusējošā sfinksa viduslaikos bija neciešami daiļrunīga, un bestiārijs — nevis izziņu grāmata vai pasaules iepazīšanas līdzeklis, bet alegoriju krājums.

G. Vai tu gribētu teikt, ka Šolaiku bestiārijā Gun­dega būtu nolaidusies līdz tādai literārās daiļamatniecības nozarei kā alegorija un līdzībās runātu par mūslaiku groteskajiem neradījumiem? Zināms pamats šai domai ir — teiksim, garstāstā Harisma vai intelektuāļu karikatūrās Brīnu­mainajā zvejā.

B. Nē, es tikai atstāju dažas piezīmes uz jau minētās baltās lapas maliņām. Visu lapu būs grūti aizpildīt, jo virs­raksts jēdzieniskās ietilpības ziņā pārsniedz tekstu, es jau teicu. Turpinot šo tēmu, varētu piebilst par vēl vienu blakusliterāru būšanu — par personu vārdiem. Teiksim, Hildas identifikā­cijā pavīd kāds Orfejs — bez šaubām, viņš ir mūziķis (turklāt Hildas vīrieši veido savdabīgi intelektualizētu pasaules mo­deli: viens ir fiziķis, otrs — filozofs, trešais — mūziķis). Tērs no Harismas — acīm redzama analoģija ar vārdu Terra (Zeme) ar visām no tā izrietošajām asociācijām. Diezgan neskaidrās un mīklainās asociācijas, kas saistās ar mirklīgi pazibošo Eneja vārdu Autora nāvē (baltā lapa izvēršas līdz bezgalībai). Pērle no Brīnumainās zvejas tiek ielikta pār­mēru greznā ietvarā (vai pērles ir cūku cienīgas, vai cūkas ir pērļu cienīgas?). Intelektuālo meklējumu inerce ir neapturama, un grūti pateikt, vai rodas lielāks prieks no tā, ka Gundega vairās no tradicionālajām interpretācijām (redz’, Hildu Orfejā vis nevaldzina viņa čellista māksla, bet gan — “tu mīli tikai viņa ķermeni”) un precīzas simetrijas kārdinājumiem, vai no tā, ka pašam izdodas atšifrēt kārtējo “runājošo vārdu”, atrast kādu alūziju vai paralēli. Cits piemērs — Harisma, apakš­virsrakstā iedēvēts kā „vēl viens stāsts par salu. Tekstu ievada citātu arsenāls, kas aptver vairāk nekā divtūkstoš gadus — cik nu ilgi cilvēce mēģinājusi modelēt izolētas sabiedrības „saliņas”. Turklāt visi šie mājieni, alūzijas un citāti nebūt nav uzbāzīgi, tie harmoniski iekļaujas tekstā.

G.Tevis piesauktais Enejs gan man liekas pārāk de­monstratīvs. Tāpat arī Harismā visas šīs analoģijas ir uzbā­zīgas. Un vispār — Harisma ir apcerējums „par tēmu”, pre­cīzāk, vēl viena tēmas variācija, kas labi zināmajā tēmā neko īpaši jaunu neienes. Īstenībā es neredzu lielu jēgu šo balto lapu turpināt aizpildīt. Labi, es piekrītu, viņa ir — un lai jau viņa ir, lai palaikam tur iznirst kādas neskaidras rakstu zīmes, kas, saprotams, atrodas visciešākajā saistībā ar tekstu. Tas ir skaisti, bet veltīgi būtu gaidīt, lai lasītājs visas šīs alūzijas saskatītu un sastatītu, un tikpat veltīgi ir iedomāties, ka arī pati Gundega tās — visas! — ir ieprogrammējusi un iešifrējusi. Svarīgs ir kas cits: intelektuālās telpas paplašināšanās. Zem katra jēdziena, ko mēs ikdienā izmantojam, zem katra sižetiskā pavērsiena, zem katras epizodes ir apslēpti gigantiski kultūrslāņi. Un literatūrai tie ir jāapjauš. Apmēram tā, kā tas ir tumsā: tu esi ienācis ab­solūti tumšā telpā, tev nav ne mazākās nojausmas, kas tur atro­das, bet tu ar sazin kādu tur maņu instinktīvi jūti — tas nav skabūzītis zaptēm, šķiņķiem un desām, tā ir milzu zāle, kurā, kas zina, varbūt iemitusi bezgalība. Uz to var palūkoties arī no cita skatpunkta. Tā ir īpatnība, kas vispār raksturīga mūsdienu literatūrai — intelektuālā visuma vienotības apjausma. Viss ir vienlaicīgs un vienā vietā — tieši šajā konkrētajā tekstā.

B. Katram tekstam sava neatkarības deklarācija?

G. Gandrīz. Un, ja tu esi atradis šo deklarāciju, ja teksts ir nopelnījis tiesības deklarēt savu neatkarību, tālāk visi tavi analītiskie filtri zaudē jēgu. Tu, protams, vari ķidāt tekstu pa cīpsliņai — bet tikai tajā gadījumā, ja esi spējīgs izdarīt to tik virtuozi, ka pats pasludini sava kritiskā teksta neatkarības deklarāciju. Bet galvenais ir tā apjausma, par ko es teicu.

B. Es jūtu, ka Šolaiku bestiārijs kļūst par iemeslu, lai runātu par “literatūru vispār”, turklāt diezgan abstraktās kate­gorijās.

G. Tā tam ari jābūt. Pasargdies, es negribētu norādīt uz stūrīti vai plauktiņu, kurā Gundegai pateicīgi ieklasificēties. Bet, ja runā konkrētāk, tad, manuprāt, tieši šeit ir ap­slēpts viens no Gundegas prozas āķiem. Viņa ir spējīga aprak­stīt pagalam triviālu un garlaicīgu sadzīvi — nu, labi, brīžiem tā sadzīve ir spoži mirguļojoša (kā Brīnumainajā zvejā) —, bet, vienalga, tā ir tā pati tukšā un trulā ikdiena (tikai košākā ietvarā), ar kuru mums galīgi negribas identificēties — tāpat kā Hildai, kas ar savu vīriešu starpniecību plivinās gan eksaktās, gan garīgās, gan dvēseliskās sfērās. Tāpat viņa spēj aprakstīt situācijas, kas jau ir groteski banālas — teiksim, iz­mocītā tēviņa mukšana no kādas apsēstas sievietes Autora nāvē. Un tomēr — tas nav ne sadzīviski, ne banāli.

Te nepieciešama maza atkāpe. Varbūt nav jēgas krasam pretstatījumam, tomēr mani mulsina šī milzīgā atšķirība — vēl viena baltā lapa, uz kuras atstāt kādu piezīmi — starp Gunde­gas pirmo stāstu krājumu, arī romānu Ugunszīme un beidza­majām divām grāmatām. Koncertā… banālais bija banāls, melodramatiskais — melodramatisks, intelektuālais — intelek­tuāls, un — nudien — likās, ka ir darīšana ar tādu kaitinoši ek­saltētu jaunkundzi, kuras vaļasprieks ir izlikt savas emocijas uz papīra. Taču patlaban stāvoklis ir mainījies. Visas šīs kategori­jas — banālais, melodramatiskais, intelektuālais —, runājot par Gundegas prozu, vairs nekam neder. Un rodas jautājums — vai no banālajām būšanām savā prozā vispār vērts vairīties?

B. Kā tad, banālās būšanas tak cilvēkiem tik ļoti pie sirds…

Protams, ka jāvairās. Tur jau ir tā lieta, ka, būdams banāls, tu vairs neesi tas, kas tu esi — tu esi aizbēdzis no sevis, varbūt izvairījies no kaut kā ļoti būtiska, varbūt nevilšus identificējies ar kādu citu. Taču radīšana reiz ir tas brīdis, kad tu patiesi vari būt sevī klātesošs.

Turpinot tavu domu, teikšu, ka Gundegas apcerētās banālās „sīkās kaislībiņas” un spoži trulā sadzīve ir neatdalāmi savīta ar intelektuālajiem motīviem. Turklāt tur nerodas vis kontrasts starp banālo un intelektuālo, bet gan attiecības, kurās abas šīs sastāvdaļas savstarpēji „uzlādējas”. Acīmredzot tieši tāpēc kaut kur dibenplānā aizslīd, teiksim, sociālkritiskie akcenti, kurus Brīnumainajā zvejā jebkurš cits autors būtu neganti izspīlējis, vai Hildas komiski melodramatiskie izlēcieni.

G. Nav precīzi definētu piesaistes punktu — vienalga, literatūrā, ikdienā vai kur citur…

B. Jā, un tieši tāpēc šīs „sīkās kaislībiņas” spēj izvērsties līdz metafiziskiem mērogiem. Ne jau velti tika teikts, ka in­telektuālās mežģīnes ir vistiešākajā saistībā ar pašu tekstu. Gundega raksta pārāk lakoniski, lai varētu atļauties nejau­šības. Ir tikai pieskārieni šiem punktiem (tātad varētu teikt, ka pieskārienu poētika joprojām ir aktuāla — kopš Pieskā­rieniem). No pirmā acu uzmetiena tas liekas vienkārši: savākt pretišķīgas būšanas, atšķirīgas intonācijas un tad tās saaudzēt kopā, turklāt tas ir viens no noveles poētikas stūrakmeņiem un tātad labi pazīstams literatūrā. Taču Gundegai šīs atšķirī­bas nav strukturētas. Visskaidrāk tas jūtams Autora nāvē — iespējams, pat demonstratīvi. Pamēģini izdalīt un saklasificēt B, A, C un H tēmas — tas, protams, ir iespējams, tomēr iznākums noteikti būs apšaubāms: to var darīt pēc vairākiem kritērijiem. Kā jau polifonijā, B, A, C un H nav svarīgi kā pat­stāvīgi motīvi — tie realizējas tikai kopumā, kā BACH. Un tikai tad ir efekts.

G. Tas viscaur ir raksturīgs Šolaiku bestiārijam — pat vienas frāzes līmenī, kaut gan tur drīzāk jārunā nevis par polifoniju, bet gan par spriegumu, ko rada šādi negaidīti, paradoksāli un tikai valodā iespējami dramatiskie pārlēcieni — no triviālām uz metafiziskām lietām. Nu, piemēram, Hilda zibenīgi sasien vienā mezglā Dievu un prastu tēviņu: „Tava skrupulozā iztēle nepieļauj Dievu redzēt kā abstrakciju, kaut ar prātu ir skaidrs, ka Dievs nav vīrieša izskatā. Un tomēr vīrietis, kurš saucas Dievs, ir reāls — (..) bet tu viņā nemīli visu.” Atcerēsimies vēl arī bezgala daudzos noklusējumus, izlaidumus (Gundegas prozā starp divām frāzēm bieži vien at­stāts tik daudz vietas, ka cits autors būtu izmanījies tur iespraust savas pāris lappuses teksta) un mazliet neskaidrās stāstu izskaņas. Būtībā tieši šeit meklējama stāstu ietekme, kaut no pirmā acu uzmetiena liekas, ka viņa raksta ārkārtīgi impulsīvi un emocionāli. Pavisam pretēji, Gundegas proza at­gādina sasalušus ledus kristāliņus, kā nu viņi tur sagūzmojušies cits uz cita; šķietami nejauši un haotiski, taču īstenībā sastinguši savā pārdabiskajā elegancē pēc sazin kādiem liku­miem. Nekas nav nejaušs — arī tukšās vietas starp sniegpārsliņu stariņiem un zariņiem ne. Un tad tu klīsti tais stindzi­noši dedzinošajos labirintos.

B. Jā, bet tad nāk kritiķis naglotiem zābakiem, un visa elegance ir pagalam.

G. Nē, uz pieskārieniem vērts atbildēt tikai ar pieskā­rieniem. Tomēr nevar zināt, kā šajos pieskārienos būs ar mūžī­bas klātbūtni (tas ir pārfrāzēts citāts no Pieskārieniem).

Mēs vēl neesam skāruši Šolaiku bestiārija apakšvirs­rakstā formulēto tēmu — indentifikācijas.

B. Jo vairāk es par šo jēdzienu gudroju, jo neizpro­tamāks man tas liekas. Gluži tāpat kā modīgais vārdiņš “iden­titāte”. Un Gundegas proza šo neskaidrību tikai apstiprina. No pirmā acu uzmetiena tas it kā šķiet pavisam vienkārši — tu nespēj vai negribi identificēties ar savu ikdienišķo esamību. Neteiksim, ka tu gribi kaut ko “vairāk” — drīzāk ko “citu”. Izjūta, kas mums visiem labi pazīstama. Taču, izrādās, lieta ir krietni sarežģītāka — jo nav ne šā “vairāk”, ne šā “cita” — ir tikai mūžīgais riņķa dancis ap šo savu, iespējams, nemaz neesošo „es”. Tāpēc jau Gundegas prozā nemitīgi mijas „es”, “tu” un “viņš” — tā nav tikai skatpunktu maiņa vien.

G. Manuprāt, Šolaiku bestiārijā tas uzsvērts arī kompozicionāli. Hildas identifikācijā ir bēgšana no sava ikdienišķā „es”. Tālāk tēma sazarojas, variējas, brīžiem atme­tas strupceļos (stāsts Vīrietis kā ainava) — līdz beidzot Autora nāvē identificēšanās izvēršas lidojumā ārpus laika un tel­pas starp saviem mitoloģiskajiem dubultniekiem. Tomēr “smaguma centrs”, bez šaubām, ir Brīnumainajā zvejā. Tā patiesi ir fantastiska bilde — kā nespēj satuvināties pat divas bezpersoniskas radības: pelēki bezpersoniskā Pērle un dievišķi bezpersoniskā Elizabete. r

B. “Neiespējami izjust savas smadzenes personiski,” gluži vai heidegeriskā garā izsakās Pērle. Tu nespēj ne „iziet” no sevis, lai apraudzītu sevi „no malas”, ne sevī „ieiet”, lai izzondētu dvēseli; tavs „es” vienmēr izrādās iemitis ne jau tajās vietās, kur tu viņu meklē. Tas ir mūžīgais rats, sava „es” vajā­šana — un nespēja identificēties ne ar ko, pat ne ar cēlajiem mitoloģiskajiem varoņiem — visagala pēcgalā, vienalga, ieurbsies „ar galvu smiltīs kā pikējošs strauss no Lufthansa lid­mašīnas”.

Labrīt, 20.02.1995

__________________________________________

Vēl par Gundegu Repši:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s