Zigmunds Skujiņš “Stāstītāja svētdiena”

Zigmunda Skujiņa apokrifs

Zigmunds Skujiņš. Stāstītāja svētdiena. Noveles. R., Daugava, 1994

Stāstītāja svētdiena ir izlase, kurā apkopotas četr­padsmit 1965. — 1993. gadā sacerētas noveles. Lielākoties tās jau bijušas lasāmas iepriekšējās Skujiņa grāmatās (prozas izlasē Uzbrukums vējdzirnavām, 1976; krājumā Abpus durvīm, 1988); no jauna klāt nākušas tikai divas — Dieva Dēla dēls (1991) un Maiga gaisma caur aizvērtiem plakstiem (1993). Vāku, tāpat kā daudzām citām Skujiņa grāmatām, zīmējis Gunārs Cīlītis.

Skumji, bet Skujiņa romāni, izņemot Kailumu, cits pēc cita jau pačibējuši vēstures aizkrāsnē, un arī savulaik popu­lārais vēsturiski pamācošais komikss Gulta ar zelta kāju drī­zāk liecināja par to, cik uzcītīgi autors skolojies pie latīņamerikāņu prozistiem. Starp citu, kopš Gultas… aizritējuši jau divpadsmit gadi, kuru laikā no plašākiem darbiem iznā­kuši tikai memuāri — vai tas varētu nozīmēt, ka Skujiņš ir metis mieru romānu rakstīšanai? Tad nu Stāstītāja svēt­dienu var uzskatīt bezmaz vai par Skujiņa daiļrades kvinte­senci — katrā ziņā, manuprāt, vismaz septiņdesmitajos gados latviešu īsprozā diez vai kas iespaidīgāks par Pietá ir radies (Ezeras un Kaijaka labākās noveles tika sarakstītas gadus des­mit vēlāk) — un arī Dieva Dēla dēls neapšaubāmi pieskai­tāms novelistikas šedevriem (ir muļķīgi atstāt šedevru mek­lēšanas privilēģiju pēctečiem — saprātīgāk ar to nodarboties jau tagad un šeit).

Ja piekrītam koncepcijai par to, ka novele ir romāna „telpas” koncentrācija vienā „punktā”, turklāt šai „punktā” ap­slēptā enerģija atbrīvodamās atstāj uz lasītāja apziņu tādu pašu iespaidu kā apjomīga romāna izlasīšana, tad jāsaka, ka Skujiņš ir konsekvents šīs koncepcijas sekotājs — tradicionālists šā vārda labākajā nozīmē: savas noveles viņš veido bezmaz vai pēc šīs mākslas „likumiem” (vai, otrādi, izlasot tikai Skujiņa noveles vien, nebūtu grūti radīt vispārinošu noveles koncep­ciju). Taču tas nenozīmē, ka Skujiņš akli reproducētu noveles struktūru (kaut gan literatūrā lielumlielais tekstu vairums patiesi rodas, autoram pakļāvīgi pārvēršoties pārrakstītājā un lieku reizi atkārtojot jau bijušo). Šķiet, Gēte rakstīja, ka meis­tara noslēpums meklējams robežu novilkšanas prasmē — un zināmā mērā tas pat var likties paradoksāli, tomēr radošā brī­vība kādas iepriekš noteiktas struktūras „iekšienē”, šai gadījumā novelistikā, kas beidzamo divu gadsimtu gaitā neko daudz nav mainījusies, var būt krietni lielāka par šķietami absolūti atraisītas radošās fantāzijas brīvību (šā paradoksa cēlonis ir visai triviāls: fantāzijas brīvība parasti gan tiek deklarēta, taču autoram nav pašas fantāzijas — un tā nu viņš izlīdzas ar erzacu, esošo elementu pārstatīšanu un kombinēšanu, tādējādi tikai radīdams priekšstatu par savu atbrīvotību). Citiem vārdiem, literatūrā pastāvošos spēles likumus dažkārt prātīgāk ir nevis atmest, bet gan tikai pārkāpt vai mazliet deformēt.

Viens no Skujiņa raksturīgākajiem “pārkāpumiem” ir ap­tuveni šāds: ir sastatināti divi stipri attālināti — vai vismaz šķietami attālināti un nesaskanīgi — elementi vai motīvi, uz kuriem balstoties izveidots sižets un pēcgalā piemetināts: „Jūs jautāsit, kāds sakars sākumā stāstītajam ar tikko teikto?” (tā šis tekstā parasti neizteiktais, toties lasītājam allaž prātā dzim­stošais jautājums klaji formulēts novelē Maiga gaisma caur aizvērtiem plakstiem, kas gan, jāpiebilst, nav Skujiņa labāko darbu skaitā). Dažkārt sastatināšana noris, vadoties pēc ro­mantisma poētikas patapinātā principa “īstenība un/vai sap­nis (ilūzija)”. Tā tas ir novelēs Virpuļviesulis un Pietá, iespējams, „vishrestomātiskākajās” — un atkal šā vārda labā­kajā nozīmē — Skujiņa novelēs; mazliet pragmatiskāk šī tēma traktēta Zirgā uz sienas un Dzimtenē. Citkārt diezgan savdabīgā veidā sastatināti un krasi atšķirīgi laikposmi: Sunākstes elēģijā uz mūsdienīgi ironiski mītisko dekorāciju fona — Vecais Stenders un Angela fon Bēra; Sapņos Lampeduzas personība caur vijolnieku Albertu Pītsu projicē­jas sešdesmitajos gados. Savukārt Gladiatoros un Dubultfantāzijā sastatināti atšķirīgi sižeti (šī klasifikācija, saprotams, ir ļoti nosacīta, taču te svarīgs ir pats kontrasta princips — kon­trasta, no kā nerodas disonanse). Vārdsakot, kā rakstīts novelē Pietá, nepieciešams panākt apmēram šādu iespaidu: “Tas skanēja gluži ticami un tajā pašā laikā pilnīgi fantastiski. Kaut kādi murgi. Un tomēr diezgan loģiski.”

Kā uzskatīja leišu izcelsmes semiotiķis Aļģirds Greims, stāsta uzbūve ir analoga frāzes uzbūvei. Tas nozīmē, ka sekas divu šķietami nesaskanīgu elementu sastatīšanai proziskā tek­stā ir līdzīgas tām, kādas rodas, saliekot kopā jēdzieniski nesais­tītus vārdus: rodas nevis bezjēdzība, bet gan grūti interpretē­jams (“miglains”) un, iespējams, — tas gan, protams, atkarīgs no autora meistarības — poētisks izteikums. Citiem vārdiem, lasītājam gan šķiet, ka viņš ir ticis uz pēdām stāsta “atšifrēju­mam” — t. i., it kā atradis atbildi uz jautājumu “kāds sakars sākumā stāstītajam ar tikko teikto?” — taču “atšifrējumam” iespējams tikai tuvoties — un, kolīdz lasītājs ticis tam par soli tuvāk, tas atkal pabēg nostāk. Tālab uz pārējo noveļu fona diezgan nepatīkami izceļas Iesaldētais cilvēks, kurā autors visu izskaidrojis tik loģiski un pamatīgi, ka tajā grūti atrast kaut ko vairāk par labi pazīstama un literatūrā daudzkārt ekspluatēta motīva — cilvēces bēdīgo nākotnes izredžu, “ro­botu revolūcijas” — vēlreizēju variāciju (kaut gan jāpiebilst, 1967. gadā, kad publicēts Iesaldētais cilvēks”, vismaz latviešu kontekstā šī tēma varēja likties itin svaiga).

Stāstītāja svētdienai ir kompakta kompozīcija: sākot no “atspēriena punkta” šodienas triviālajās nebūšanās (Maiga gaisma caur aizvērtiem plakstiem) un liriski ikdienišķajā, toties perfekti izstrādātajā pastāstiņā Acu noslēpums caur Latvijas vēstures bildēm (Sunākstes elēģija, Sapņi, Neikens iet uz Roperbeķiem), caur aizlaikiem (Novele par Cingizhana zirgu, Gladiatori), līdz beidzot grāmata noslē­dzas ar treknu punktu uz „i” — komentāriem par rietum­nieciskās civilizācijas pamatu pamatiem novelēs Pietá un Dieva Dēla dēls.

Maz ir divdesmitā gadsimta rakstnieku, kas kaut reizi nav ļāvušies Bībeles kārdinājumiem. Proti, apspēlēt, variēt, parodēt, atdarināt utt. Bībeles sižetus un motīvus. Taču tas neno­zīmē, ka Bībele būtu, teiksim, “mūžīgais avots”, no kura katrs literāts smeļas pēc savas gaumes un patikšanas — drīzāk Bī­bele joprojām funkcionē kā ārkārtīgi aktīvs tekstu ģenerators, turklāt tās radītie teksti parasti nonāk visai saspīlētās attiecībās ar pašu Bībeli. Sauksim tos par literāriem apokrifiem: evaņ­ģēliji tajos intepretēti ne kā teoloģiski, bet gan kā poētiski tek­sti (īstenībā nav grūti jebkuru prozisku darbu atvedināt uz kādu no Bībeles sižetiem, kuru skaits nebūt nav neierobežots; tālāk Bībeles sižetus varētu reducēt līdz pavisam arhaiskiem mitoloģiskajiem motīviem; tos savukārt vēl tālāk, kamēr sare­ducētos viens vienīgs protosižets, tāda kā mitoloģiskā ola, no kuras savulaik izšķīlusies literatūra un kurā tā, kas zina, pēcgalā atkal salīdīs atpakaļ). Latviešu literatūra, saprotams, beidza­majā pusgadsimtā neko daudz nav izjutusi Bībeles svētīgo iespaidu. Skujiņa mesiāniskais apokrifs Pietá ir izņēmums — laikam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo noveli var interpretēt arī kā, piemēram, “buržuāziskās sabiedrības kritiku”.

Taču jo sevišķi apokrifiskās intonācijas izceļas novelē Dieva Dēla dēls (kas gan vēl var būt ķecerīgāks par pieļā­vumu, ka Kristum varētu būt dēls — vai, kā to formulē Ponta Marions, „ja Tēvs ir Dēlā, tad Dēls ir Dēla dēlā. (..) Krusta nāves upuris zaudētu jēgu, augšāmcelšanās pārvērstos par nenozīmīgu piedzīvojumu. (..) Kāda nozīme aiziešanai, ja Dēla dēls staigā pa zemi kā Tēva turpinājums?”). Tātad — ir aizritējuši divdesmit pieci gadi kopš Kristus nāves, Romas im­pērija pamazām sāk sairt, kristietisms kā mācība vēl nav nofor­mējies, vien apkārt klejo sludinātāji, kas, gaidīdami tuvīno pasaules galu un Kristus otrreizējo atnākšanu, diez ko nerūpē­jas par Kristus mācības iemūžināšanu. Kumranas mesiānistu prezbiteris Ponta Marions, nejauši uzzinājis, ka pasaulē “uzradies Eliabs, Ješua dēls”, dodas šīs dievišķīgās cilmes per­sonas meklējumos. Ceļā viņš sastop gan vienu no Kristus mācekļiem — Jūdu, Jēkaba dēlu, gan romiešu kareivi Asatu — to pašu, kas pašrocīgi pienaglojis Kristu pie krusta, gan viņa sievu Magdalas Mariju, kas ir arī Kristus dēla māte. Vārdsakot, noveles izveides princips ir pazīstams — autors mēģina ielūkoties aiz mīta aizsargslāņa, kas jo biezāks kļuvis, patei­coties teoloģiskajām interpretācijām, un izstāstīt, „kā tas varētu būt īstenībā” (tas labi manāms Pontas Mariona dialogā ar Jūdu). Tiktāl Dieva Dēla dēls ir patīkams, mazliet arhaiskā garā stilizēts lasāmgabals — un tikai. Taču tad Ponta Marions atrod Eliabu un krietni viļas — Eliabā nav ne minas

no tēva svētuma, viņš ir aktieris, burvju mākslinieks un dzie­dātājs, kam, viņa vārdiem runājot, „dota bagātība iekļauties brīnišķīgajā mākslas darbā, ko sauc par pasauli, kuras pilnību nespēj aptumšot pat mākslinieka iegleznotās ēnas”. Arī nokļuvis Kumranā, Eliabs nerūpējas par sava tēva piemiņu, bet liek lietā savu mākslinieka talantu. “Priesteri un māksli­nieki kalpo vienam uzdevumam — apliecina brīnuma klāt­būtni, liek ticēt neticamajam,” viņš apgalvo.

Tuvojas noveles fināls — Eliabs iestudē savu beidzamo izrādi, tēva nāvi pie krusta. Ir kaut kas absurds un ģeniāli grotesks šajā ķecerīgajā ainā: vēsture patiesi atkārtojas, gan tālu pārsniegdama banālā aforisma “vēsture atkārtojas kā farss” jēdzieniskās robežas — Eliabu pienaglo pie krusta, un nez no kurienes uzrodas Asats, lai iedurtu viņam krūtīs šķēpu un kauliņu spēlē vinnētu viņa hitonu; pēc tam Eliabs tiek apbedīts alā, taču viņš, neraugoties uz ļaužu cerībām, pat ne­domā augšāmcelties. Viena no labas prozas būtiskākajām īpat­nībām ir spēja radīt neatbildamus jautājumus — un šoreiz to ir vesela gūzma: kālab Eliabam vispār bija nepieciešama šī izrāde (jautājums, kas nodarbina arī Pontu Marionu)? ciktāl tā bija izrāde un kur tā pārtapa īstenībā? pēc kā gribas tā norisi­nājās — Dieva, Dieva dēla vai Dēla dēla? kālab darbībā ie­saistījās Asats? kāpēc Eliabs “sajauca tekstu” un tā vietā, lai iekliegtos “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstā­jis?”, kliedz pavisam ko citu — “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc tu esi mani sitis krustā?” utt. Domājams, nav nozīmes mēģināt loģiski uz tiem atbildēt — jo tādā gadījumā jebkurš komentārs Dieva Dēla dēlam pārtaptu pavisam citā novelē.

Labrīt, 07.10.1994

_____________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s