Jānis Mauliņš “Garīgā pagrīde”

Kontrabandas literatūra

Jānis Mauliņš. Garīgā pagrīde. Dokumentāls romāns. R., Pētergailis, 1994

Jānis Mauliņš Garīgā pagrīde Pastāv skaista literatūras koncepcija: vai nu teksts ir litera­tūra, vai arī tas nav piederīgs literatūrai un tālab uzreiz izme­tams. Vidusceļa nav. Koncepcija ir pietiekami efektīga un pievilcīga, lai liktos „patiesa”. Taču, no otras puses, reālais lite­ratūras process liecina ko citu: tiesa, literatūra gan producē tekstus, kas maina priekšstatus par to, kas tad īsti ir vai varētu būt pati literatūra, — un šie teksti ar laiku iziet „ārpus kon­kurences”, iegulstot klasiķiem atvēlētajos plauktiņos, tomēr, sevišķi, ja vērtējam „tagad un šeit” kontekstā, izrādās, ka ir gan pirmās, gan otrās, gan droši vien arī kādas padsmitās „šķiras” literatūra. Apmēram pēc šāda principa: katrs teksts savam lasītājam (un otrādi) — un ne jau grāmatu tirgus vien te ir noteicošais faktors. Turklāt diez vai vienmēr var runāt par kvalitatīvām atšķirībām starp „šķirām” — drīzāk atšķirības meklējamas rakstības principos vai, citiem vārdiem, orientācijā uz konkrēto lasītāju. Taču problēmas būtība meklējama kur citur: ja, atbīdot malā romantiskās un grūti konceptualizējamās ilūzijas par „īsto un vienīgo” literatūru, mēs literāro procesu aplūkojam gluži reāli, tad nav no svara tas, pie kādas „šķiras” attiecīgais teksts piederīgs, bet gan tas, vai teksts bez­maz kontrabandas ceļā, lietojot ārpusliterārus spēles paņē­mienus, nemēģina iegalvot, ka ir labāks nekā patiesībā. Citiem vārdiem — vai autors kādai draņķībai nav uzlipinājis mānīgu un pretenciozi spožu etiķeti.

Dažkārt šī kontrabanda kļūst māžeklīga — kā tas ir Jāņa Mauliņa jaunākajā romānā Garīgā pagrīde. Kuriozas būša­nas sākas jau ar autora ievadvārdiem. Citēsim tos pilnībā: “Šajā romānā viss ir izdomāts. Neviens fakts nav ņemts no dzīves, tāpēc nevar noderēt par pierādījumu pret minētiem cilvēkiem tiesā pēc jauna komunistiski nacistiska puča uzvaras Krievijā un jaunas Latvijas okupācijas. Pazīstamas personas vārdos nosauktas tikai literāras intrigas nolūkos.” Bez šaubām, citkārt nevarētu būt nekādu iebildumu pret šo mazo teksti­ņu — to iespējams uztvert ari kā tradicionālo, mazliet pikanto ēsmu lasītājam pasviestās makšķerauklas galā. Taču te jāatgā­dina, ka autors Garīgo pagrīdi nodēvējis par dokumentālu romānu. Tātad — “dokumentāls romāns”, kurā „viss ir izdo­māts”. Pretruna? Drīzāk gan rodas iespaids, ka autors grib mums ko iesmērēt. Proti: jauns pučs! jauna Latvijas okupā­cija!! pierādījumi pret pazīstamiem cilvēkiem (kuru vienīgā vaina, izrādās, ir tā, ka viņi pakalpojuši Mauliņa “literārajai intrigai”)!!! Un pats Mauliņš jau laikus aizmālē potenciālajiem nagu maucējiem acis: redz, manā romānā teikta visbaltākā patiesība, bet to nu jūs man nepierādīsiet, jo es ar savu parak­stu esmu apliecinājis, ka romāns ir caurcaurēm izdomāts, — bet patiesību izlasīs tikai gadu desmitos zemtekstos skolotais latviešu lasītājs.

Ir gan liels viltnieks šis Mauliņš! Tikai uzreiz jāsaka, ka šie dižie solījumi romāna ritumā ātri vien izčākst — Garīgajā pa­grīdē man tā arī neizdevās atrast neko „tādu”, kas derētu par pierādījumu tiesā pret “minētajiem cilvēkiem” (kas par žar­gonu!) . Bet lai nu paliek šī sīkā kontrabandas operācija — galu galā katrs autors tiesīgs savu darbu reklamēt un lasītāju pave­dināt pēc savas gaumes un patikšanas.

Pievērsīsimies pašam romānam. Garīgajā pagrīdē kon­spektīvi aprakstīts krietns laikposms — sākot no sešdesmito un septiņdesmito gadu mijas, līdz pat 1992. gadam; uzma­nības centrā ir rakstnieks Vilnis Avots, kurš jau pazīstams no nesen iznākušā Mauliņa romāna Austrumi sārtojas un kura dzīvesstāsts dažbrīd uzkrītoši tuvs autora biogrāfijai. Sižeta pa­matā ir itin veiksmīga intriga. Avots, salasījies populārzināt­niskas grāmatas par kibernētiku un tālab, zinādams, ka “mērķ­tiecīga informācija no iekšpuses sagrauj jebkuru sistēmu”, nolemj cīnīties ar komunisma rēgu un iesūta sociālisma mašinērijā “informācijas fantomus” — Maskavas valdītājiem adresētas vēstules, kurās patiesi fakti jaukti ar izdomu, bau­mām un prognozēm. Otra centrējošā ideja formulēta virsrak­stā: tā kā jebkuru pretpadomju organizāciju veikli atmasko čeka, tad vienīgā reāli iespējamā cīņas forma ir neorganizēta bezstatūtu pagrīde, kas neuzkrītoši nodarbojas ar ideoloģisko terorismu — maitā sociālisma informācijas aprites struktūras, pārliecina “atbildīgos darbiniekus”, pret demagoģiju vēršas ar vienlīdz talantīgu demagoģiju un tamlīdzīgi. Saprotams, anali­zējot totalitāras sistēmas informācijas aprites mehānismu, patiesi varētu izveidot visai savdabīgu romānu; no otras pu­ses — materiāls itin labi iederētos arī tikpat savdabīgā “infor­mācijas trillerī”, taču tam nepieciešama arī rakstnieka meis­tarība, kādas Mauliņam jūtami pietrūkst.

Vispirmām kārtām te jārunā par Vilni Avotu, viskomis­kāko figūru, kāda vien manīta beidzamo gadu latviešu litera­tūrā. Avots drīzāk liekas piemērots kādam farsam, nevis viscaur nopietnam, reālpsiholoģiskam romānam. Ir gandrīz aizkusti­noši lasīt par viņa “informācijas fantomu” žiglajiem un fenomenālajiem panākumiem — teiksim, nav vēl aizritējušas pat 30 lappuses, kad Avots jau uzzina, ka viņa vēstuļu iespaidā “Maskavā izveidota īpaša kegebešņiku grupa, kas izmeklē sevišķi bīstamu, labi organizētu un dziļi slēptu pretpadomju organizāciju”. Saprotams, Avota lielajām apgrēcībām čekisti uz pēdām netiek, jo tam viņi ir pārlieku stulbi un tādā gadī­jumā no romāna arī nekas daudz pāri nepaliktu; Avotu tincina par nebūtiskiem nedarbiem (un tomēr viņš gaida gan “šāvienu mugurā”, gan uzskata, ka ir apstarots ar “kādu kaitīgu frekvenci”), taču bezcerīgi nesekmīgi. Avots māk gan “drošīb­nieku aģentus pazīt arī ģērbušos citās drēbēs, ne tikai korek­tajā uzvalkā”, gan arī veikli aptīt izmeklētājus ap visiem pieciem pirkstiem: “Izmeklētājs, pašam to neapzinoties, bija nonācis Viļņa Avota iespaidā”; “Vilnis pamanīja plātīzera (t. i., izmeklētāja — G. B.) nedrošību un iekšēji pasmīnēja”; cits izmeklētājs sarunā ar Avotu “izskatījās nelaimīgs, kā sprostā iedzīts” utt. Tālāk jau čeka danco pēc Avota stabulītes, naivie čekisti, pakļaudamies viņa dezinformācijai, joņo pa visu plašo dzimteni, pagrīdniekus meklēdami, Avota ietek­mēta, sašķeļas partijas CK… Taču visu nespēj paveikt pat šis letiņu supermenis — skumji, bet “tā Augusts Voss palika bez Viļņa Avota nolādējuma. Ne jau ar tādiem pakalpiņiem cīnīties bija viņa mērķis”. Avota mērķi ir vērienīgāki — rau, pēc viņa pavēles jau krievi karo ar afgāņiem — tiesa, Avots tomēr īsti nav pārliecināts, vai tieši viņa vēstules ir izraisījušas karu Afganistānā, tomēr sirdsapziņas pārmetumi viņu krietni nomoka. Un tad jau nav nekāds brīnums, ka pēcgalā Avots grasās lemt pasaules likteņus aptuveni pēc šādiem principiem: “…musulmaņi Vilnim nepatika tāpat kā komunisti — divas bezprāta reliģijas, kurām kristietība bija galvenais ienaidnieks. Lai karo savā starpā” un “īstenībā Vilnis runāja ar nolūku palīdzēt Jeļcinam”. Pastarpām — no veciem bulvāru romā­niem pagrābtas lēta misticisma sēnalas (pļāpas par Lielo Kos­mosu, Lielo Elpu, Kosmosa Garu, “labajām un ļaunajām enerģijām”, pavīd arī brīvību pravietojoši sapņi un “nezināms, tāds kā augstāks spēks”, kas “viņam pavēlēja klusēt, neizpaust īsto nodomu”, un tamlīdzīgi), gan mazliet atsvaidzinātas ar informātikas terminoloģiju. Un galīgi nav skaidrs, kālab tek­stā iesaistītas “minētās personas”, tostarp Jakubāns, Bels, Hānbergs un daudzi citi — katrā ziņā “literāro intrigu” viņi nepavisam neveicina, ja nu vienīgi lāgiem paglaimo Avotam, ka viņš ir “dzelžu vecis” un pakalpo viņam kā “politiski bez­cerīgs” fons, uz kura izcelties (sak, visa pasaule ar muļķiem un nodevējiem pilna, es vienīgais gudrais un taisnais).

Domājams, jau no šā popūrija ir skaidrs, ka Garīgā pa­grīde ir paviršs un pretenciozs lasāmgabals. Iespējams, to apzinājies arī autors un tālab kontrabandas ceļā mēģinājis ievest savu romānu “lielajā literatūrā”, izskaistinādams tekstu ar bezgalīgu nacionālpatriotisku muldēšanu, kas gan vairāk atgādina kompilācijas no veciem avīžrakstiem. Jo, uzrāpjoties sludinātāja kancelē, nudien nav grūti pēdīgo draņķību iesmē­rēt kā pirmās šķiras preci. Kopumā rodas iespaids, it kā Mau- liņš būtu sakrāvis kaudzē Marksa, Ļeņina, Staļina, Brežņeva utt. ģīmetnes (pašā apakšā vēl mazs, saplacināts Hēgelis), uzbēris virsū pāris autokravu ar čekistiem, komunistiem, krieviem un musulmaņiem, uzrāpies šīs piramīdas virsotnē un nolēkājis varenu uzvaras danci, gan palaikam pabrīdinādams, ka arī tagad “vajadzētu atjaunot garīgo pagrīdi” un noslēgumā nodeklamēdams šādu pasāžu: “Esi sveicināts, varas spēku ne­traucētais nākotnes sapni! (..) Esi sveicināta, gudrā, godīgā un bagātā nākotnes Latvija! Tikai kopā ar tevi es varu kļūt lai­mīgs.” Autors ir ne tikai viltnieks, bet arī liels retorikas entu­ziasts. Taču pats kuriozākais ir tas, ka šis kvēlais nacionālists raksta tik trūcīgā valodā, ka, liekas, viņa drūmākās prognozes ir piepildījušās, visi latvieši pēc jaunās okupācijas jau apmi­ruši, un par latviešu valodas kādreizējo pastāvēšanu vairs tik vien liecina, kā vecu avīžu blāķi, no kuriem Mauliņš apguvis savu gluži nelasāmo žargonu.

Un vēl kāda īpatnība. Romānā nav mazums apmēram šādu frāžu: “Vilnis Avots lepojās ar to, ka viņam bija skaidra galva un viņš darīja kaut ko tādu, kas bija desmit reižu sva­rīgāks par labākā latviešu rakstnieka paveikto.” Ja uzskatām, ka romāns ir vismaz daļēji autobiogrāfisks, tad šāda rakstura frāzes atgādina ne vairs supermeņa Avota cildināšanu, bet Mauliņa pašslavināšanos — sava krietni pačibējušā ērkšķu vainaga uzspodrināšanu (atcerēsimies, ka savulaik Mauliņš patiesi pie­dzīvoja represijas — vairāki viņa septiņdesmitajos gados sacerētie romāni tika publicēti tikai astoņdesmitajos, taču jau toreiz paradoksālā veidā vīns izrādījās veicīgi pārvērties etiķī).

Savulaik es ierosināju iedibi­nāt konkursu par gada sliktāko romānu. Konkurss turpinās, un potenciālajiem Lielās Balvas kandidātiem pievienosim arī Jāņa Mauliņa Garīgo pagrīdi.

Labrīt, 27.09.1994

___________________________

Vēl par Jāni Mauliņu:

Advertisements

2 thoughts on “Jānis Mauliņš “Garīgā pagrīde”

  1. Nesķita nemaz tik briesmīgs. savadāks. atbilstoss, grotesks, gan trūcīgajā valodā, gan tēlos, manuprāt, veismīgi,un neuzskatu sevi par to tumsonīgāko lasītāju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s