Andris Kolbergs “Kopotie raksti sešos sējumos”

Uzmetums Kolberga mazajai enciklopēdijai

Andris Kolbergs. Kopotie raksti sešos sējumos. R., Aka, 1994

1. sējums. Humors. Stāsti. Romāni: Krimināllieta trijām dienām, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

2. sējums. Stāsti. Garstāsti: Arnolda Zandes cigarete, Liekam būt. Romāns: Cilvēks, kas skrēja pāri ielai

3. sējums. Stāsti. Romāni: Automobili rīta pusē, Atraitne janvāri

Kopoti raksti — vairāk vai mazāk pilnīgs tekstu kopojums, ar ko cienījami vai vismaz populāri autori parasti tiek aplaimoti jau pēc tam, kad viņi ir pagalam. Savulaik retumis KR izdeva īpaši cienījamiem autoriem, viņiem vēl dzīviem esot (piemēram, Porukam, Rainim, Aspazijai, Skalbem) . KR būtībā bija atzīšanas žests nacionālā mērogā. Turpretī sociālisma laikmetā dzīvo autoru KR bija mazāk popularitātes vai talanta mēraukla, vairāk ideoloģiska kanonizācija — ideoloģija izveidoja “dzīvo klasiķu” panteonu ar Upīti un Lāci pašā spicē (šai ziņā jo sevišķi ražīgi bija sešdesmitie gadi, kad cits pēc cita iznāca Sakses, Luksa un Griguļa KR; šķiet, beidzamais savu KR ķieģelīšus plauktā pašrocīgi varēja izkārtot Žanis Grīva 1970. — 1977. gadā). Taču pēc tam, kad pietrūka socreālisma klasiku — tolaik jaunie autori diez ko nevēlējās pievienoties šai plejādei — rimās arī dzīvo rakstnieku KR izdošana. Te gan jāpiebilst, ka īsi pirms nāves savu KR 1. sējumu paspēja ieraudzīt Jānis Grots 1968. gadā; astoņdesmito gadu beigās “maskētus” KR (bez sējumu numerācijas) izdeva Albertam Belam.

Tātad ir skaidrs, ka dzīva, turklāt rakstīt nepārstājuša un socreālistu panteonam nekad nepiederējuša autora KR — tas ir sen nepieredzēts notikums latviešu literatūrā. Pagaidām ir iznākuši pirmie trīs sējumi, kas aptver Kolberga daiļradi, sākot no sešdesmito gadu otrās puses (humoreskas, stāsti, garstāsts Arnolda Zandes cigarete — Kolberga debija kriminālžanrā) līdz 1986. gadam (romāns Automobilī rīta pusē) ; tajos nav iekļauti daži sākumposma darbi — stāsti no krājumiem Šāviens dienas laikā (1971) un Vanags (1974). Domājams, tālāk nav vietas liekai kautrībai: ja reiz ir KR (turklāt šajos grāmatizdošanai tik grūtajos laikos) —tad kālab gan nevarētu būt, teiksim, Ceļvedis pa Kolberga romāniem vai, vēl labāk, Kolberga mazā enciklopēdija? Proti, visu Kolberga darbu vispusīga analīze no visiem iedomājamiem skatpunktiem visos iespējamos virzienos. Vēl — apceres par Kolberga romānu topogrāfiju, par vēsturiskajām atkāpēm un iestarpinājumiem, Kolberga aprakstīto personu biogrāfijas un varbūtējie prototipi, reālo notikumu interpretācijas, noziegumu klasifikācija, kriminālžanra tradicionālo elementu atbalsis, autobiogrāfiskie motīvi, sociālās analīzes elementi utt., u. tml. — vārdu sakot, viss kā jau enciklopēdijā. Saprotams, šī konspektīvā un visai haotiskā apcere nē tuvu nevar pretendēt uz enciklopēdisku aptvērumu, tomēr dažus Kolberga daiļrades elementus mēģināšu iezīmēt.

Andris Kolbergs (1938). Rakstnieks, debitējis kā humorists, taču drīz vien pievērsies detektīvprozai. Sarakstījis deviņus romānus, dažus garstāstus un stāstus. Pieci romāni un viens garstāsts ekranizēti latviešu kinomākslas sliktāko tradīciju garā; rakstījis arī kinoscenārijus. Šķiet, Kolbergs ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem (otrs — Anatols Imermanis, kura dažādās valstīs dažādās valodās izdoto grāmatu skaits nu jau krietni pārsniedz simtu), kaut gan, kā teikts 1. sējuma priekšvārdā, ārzemēs izdoto grāmatu skaits nav zināms arī pašam autoram (prāvais tulkojumu skaits izskaidrojams ar to, ka savulaik jebkurš daudzmaz nozīmīgs romāns drīz vien tika pārtulkots gan krievu, gan citu PSRS republiku, gan socvalstu valodās; atšķirībā no daudzajiem mākslīgi uzpūstajiem “sociālisma nometnes bestselleru” autoriem, Kolberga romānu izdošana joprojām turpinoties, bet nu jau pirātiskā formā). Vēl jāpiebilst, ka arī tirāžu zinā Kolbergs ir starp rekordistiem — piemēram, romāni Naktī, lietū… un Automobilī rīta pusē 1986. gadā izdoti 100 000 eksemplāru metienā (te ar Kolbergu varētu mēroties, liekas, tikai Zigmunds Skujinš).

Tie būtu vispārzināmi skaitļi un fakti. Vēl viens vispārzināms fakts — taču no pirmā acu uzmetiena nepamanāms — ir tas; ka Kolbergs būtībā ir vienīgais īsti profesionālais un talantīgais detektīvu rakstnieks visā latviešu literatūras pastāvēšanas laikā. Grūti teikt, ar ko varētu būt izskaidrojams šis fenomens — laikā, kad visā pasaulē ir detektīvliteratūras pārprodukcija, Latvijā pēdējos piecdesmit gados bez Kolberga šajā žanrā ir strādājuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitami autori – un tie paši vai nu epizodiski, vai ļoti neveiksmīgi.

Konteksts I. Detektīvs. Runājot par dētektīvliteratūru, ērtības labad to mēdz klasificēt pēc visdažādākajiem principiem, taču visas klasifikācijas sistēmas būtībā reducējamās uz diviem žanra stūrakmeņiem: angļu klasiskais un amerikāņu skarbais detektīvs. Pirmajā dominē nozieguma atklāšanas intelektuālais process (sižetu veido informācijas vākšana un sastatīšana), un autora uzmanība ir koncentrēta uz dedukcijas ģēnija personību (t. i., noziegums un noziedznieks ir tikai iemesls spoža intelektuāla paradoksa demonstrēšanai), savukārt otrajā – aktīva darbība, kurā vienlīdz svarīga loma iedalīta gan izmeklētājam, gan noziedzniekam. No detektīva amerikāņu varianta, akcentējot noziedznieka personību, pēcāk izveidojās sociālkritiskais detektīvs. Ir diezgan interesanti pavērot, kā Kolberga daiļrade, dažbrīd pat viena romāna ietvaros, svārstās starp šiem “poliem”. Garstāstā Arnolda Zandes cigarete (1969) neapšaubāma ir orientācija uz skarbo detektīvu, turklāt ne uz pašiem labākajiem un svaigākajiem paraugiem; paša Kolberga rakstība te vēl maz jūtama; darbība ir ļoti dinamiska un ietver veselu skarbajam detektīvam raksturīgo elementu kopumu (bēgšana no cietuma, laupīšana, slepkavība, vajāšana ar šaušanos); noziedznieki ir absolūti negatīvi tipi — viņi it kā iemieso “sākotnējo ļaunumu”, kuram nav vietas citādi visnotaļ pozitīvajā sabiedrībā (analoģija ar socreālisma tekstos aprakstītajiem noziedzniekiem). Taču — mazliet nostalģisks atskats uz angļu detektīvu — ir arī mīkla: kur meklējams noziedznieku līdzdalībnieks — un, kā jau tas angļu detektīvā parasts, tā atrisinās likumsakarīgajā noslēguma sarunā. Garstāsts Šāviens dienas laikā (1971) ir “visangliskākais” no Kolberga detektīviem. Kopotajos rakstos tas gan nav ietvēris — acīm redzot tā iemesla dēļ, ka tajos lasāms desmit gadus vēlāk sacerētais romāns Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, kurā vēlreiz variēts Šāviena…, sižets, taču nu jau ar citu atrisinājumu: aktīvas darbības tikpat kā nav, izmeklētājs mīklainu slepkavību atrisina tikai dedukcijas ceļā (mīklas pamatā ir angļu detektīvam raksturīgs paradokss: slepkava izrādās nevarīgs invalīds, kas ratiņu atzveltni izmantojis par atbalstu šautenei); nozieguma cēloņi ir psiholoģiski, nevis sociāli. Savukārt Liekam būt (1974) ir pavērsiens par simt astoņdesmit grādiem — Kolbergs iziet ārpus kriminālžanra ietvariem un saraksta detektīvu bez slepkavības; uzmanības centrā ir nevis nozieguma atklāšanas process, bet gan nozieguma izdarīšana un tā sociālpsiholoģiskie cēloņi — skarbajam detektīvam (arī Arnolda Zandes cigaretei) tipiskā noziedznieka figūriņa, kuras pamatā ir tautoloģija — “noziedznieks ir noziedznieks tāpēc, ka viņš ir noziedznieks”, aizstāta ar reālpsiholoģiskajai prozai piederīgo Voldi. Turklāt Liekam būt pirmo reizi parādās Kolberga turpmākajiem romāniem raksturīgā teksta struktūra. Īpatnēja ir Krimināllieta trijām dienām (1977) — Kolberga pirmais romāns. No vienas puses, acīmredzama ir orientācija uz klasisko detektīvu — ir inkasentu aplaupīšana un slepkavību virkne, ko izmeklētājs atrisina gluži vai tradicionālajā angļu mierā; no otras — ir “krimināllietā nefiksētie notikumi”, kas kļūst zināmi lasītājam, taču lielākoties nav zināmi izmeklētājam. Proti, Kolbergs šķietami pārkāpj visus žanra likumus, ļaudams lasītājam vēl pirms izmeklētāja atrisināt intrigu (tiesa, šis prinicips nav ievērots īsti konsekventi — kopainā iztrūkstošās detaļas tomēr iezīmē izmeklētājs romāna beidzamajās lappusēs). Varētu teikt, ka Krimināllieta trijām dienām atrodas “vienādā attālumā” gan no angļu, gan no amerikāņu detektīva. Taču īstenībā tikai ar romānu Cilvēks, kas skrēja pāri ielai (1978) Kolbergs tik jūtami deformēja detektīva tradicionālo struktūru, ka var runāt par viņu kā par žanra reformētāju.

Konteksts II. Latviešu detektīvs. — Jā jau teikts, latviešu detektīvs ir reti trūcīgs. Taču kārtības labad atzīmēsim, kas tajā atrodams vēl bez Kolberga. Socreālisma ziedu laikos detektīvs vispār nevarēja pastāvēt — tā vienkāršā emesla dēļ, ka sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā galījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs; ļaunums bija īslaicīga un viegli pārvarama parādība — teiksim, fašisms vai “pagātnes patekas”. Līdz ar to detektīvprozas potences realizējas vai nu kara, vai spiegu (t. i., ļaunums padomju valstī tiek importēts io ārpasaules) romānos. Sešdesmitajos gados līdz ar literaūras vispārējo atdzīvošanos mazliet iekustējās arī detektīžanrs: Imermanis uzrakstīja romānu virkni par privātdetektīviem Mūnu un Deiliju; gandrīz ienlaikus ar Kolbergu detektīvžanrā debitēja Kaijaks ar trīs ne sevišķi veiksmīgiem romāniem. Aina neko daudz nemainījās ne septiņdesmitajos, ne astoņdesmitajos gados — dažus romānus publicēja bijušais kriminālizmeklētājs Miermīlis Steiga, kaut ko līdzīgu detektīviem mēģināja rakstīt Cīrulis (vienīgais patīkamais izņēmums bija Viktora Lagzdiņa tipiski “angliskais” detektīvs Nakts “Mežāžos” (1976)). Savukārt deviņdesmito gadu debitants šajā žanrā — Jānis Ivars Stradiņš — ar saviem diviem romāniem atsauc atmiņā pagalam noputējušo Vollesu vai labākajā gadījumā — Morisu Leblānu. Kopumā ņemot, Kolbergs ir sarakstījis aptuveni trešo daļu no visiem latviešu detektīvromāniem.

Bez šaubām, varētu rasties jautājums —jo sevišķi, runājot par astoņdesmitajos gados publicētajiem romāniem: vai to, ko raksta Kolbergs, vispār var dēvēt par detektīviem? Katrā ziņā kritikā ne reizi vien ir pavīdējis iebildums, ka Kolberga romāni ir “kaut kas vairāk” nekā detektīvs. Šķiet, te runā pārlieku iesīkstējušais priekšstats par detektīvu kā par beidzamās šķiras lasāmvielu, kas savukārt balstās uz gigantiskajiem draņķīgu detektīvu kvantumiem (manuprāt, draņķīgs detektīvs tomēr ir krietni vērtīgāka lasāmviela par draņķīgu reālpsiholoģisko romānu). Tomēr teksta piederību detektīvžanram pirmām kārtām nosaka nevis visai miglainais kvalitātes jēdziens, bet gan ārkārtīgi specifiskā semiotiskā telpa, kurā noris darbība — un nav svarīgi, vai šī telpa ir aizpildīta ar pārgalvīgiem sižeta mežģījumiem, intelektuāliem paradoksiem vai sociālo analīzi.

Slepkavība. Visnepieciešamākais punkts detektīva semiotiskajā telpā. Darbība norisinās pagalam izmīdītajā un pārblīvētajā lauciņā starp šo un otru obligāto punktu — atrisinājumu. Iedomāsimies diezgan aptuvenu modeli: uz papīra lapas atzīmēti šie divi punkti — “slepkavība” un “atrisinājums”. Autora uzdevums ir savienot abus iepriekšnoteiktos punktus ar loģisku spriedumu ķēdi, turklāt to pārvēršot sižetā. Jāpatur prātā, ka tos jau vieno vismaz pārdesmit tūkstoši līniju — citu autoru sarakstītie detektīvi. Tas nozīmē, ka autoram nākas pielikt milzīgas pūles, lai šajā līniju, cilpu un mežģīņu labirintā atrastu vēl neietu ceļu (jāpiebilst, šis meklēšanas process, liekas, drīzāk ir intuitīvs nekā loģisks — un detektīvā autora pēkšņas apgaismības mirklim nav mazāka loma kā jebkurā citā literatūras žanrā). Tā būtu viena iespēja. Otra — deformēt pašu semiotisko telpu — teiksim, pārlocīt lapu uz pusēm tā, lai “slepkavība” sakristu ar “atrisinājumu”, izlocīt no lapas Mēbiusa virsmu vai tamlīdzīgi.

Kolbergs nodarbojas ar detektīva semiotiskās telpas deformēšanu. Pirmās pazīmes jau bija manāmas Krimināllietā trijām dienām, kurā lasītājs aizsteidzas priekšā izmeklētājam; vēl jūtamāk tas ir romānā Cilvēks, kas skrēja pāri ielai. Zem tramvaja riteņiem iet bojā kāda sieviete, viņas rokassomiņā atrod milzīgu naudas summu un neapstrādātus dārgakmeņus; potenciālais slepkava — “cilvēks, kas skrēja pāri ielai” — aizbēg pa šķērsieliņu. Tātad — detektīvam raksturīgs, varētu pat teikt, ka visai triviāls intrigas aizmetnis. Arī izmeklēšana risinās kā tradicionālā kļūdaino versiju izvirzīšana, apcerēšana un atmešana: Taču atrisinājums it kā pārvelk svītru visam iepriekšējam: sievietes nāve patiesībā ir bijis nejaušs nelaimes gadījums; mīklainais “cilvēks, kas skrēja pāri ielai”, kurš gluži vai melodramatiskā kārtā izcelts romāna virsrakstā, izrādās šai notikumā neiesaistīts garāmgājējs, un viņa personība tā arī paliek neatšifrēta. Šķietamā slepkavība ir bijusi tikai lamatas, kurās ievilināt uzticīgo lasītāju un allaž aizdomu pilnos miličus, kamēr “īstais” detektīvstāsts — saimnieciska afēra — risinās blakus un tikai pastarpināti saistīts ar sievietes nāvi. Pēc līdzīgiem principiem veidots romāns Automobilī rīta pusē (1984) — līķis gan ir, taču tas pieder pašnāvniekam; tātad — detektīvam it kā pārāk maz. Taču, uzdodot jautājumu — kālab Arkādijs Pinks nošāvās? — rodas krietni intriģējošs detektīvsižets. Savukārt romānā Atraitne janvārī (1981) gan ir slepkavība, pat trīskārša, tomēr tā notiek nevis romāna sākumā, kā tam pienāktos būt pēc kanona, bet beigās; līdz ar to veidojas savdabīgā detektīvsižeta inversija — detektīva semiotiskā telpa “ar kājām gaisā”: romāns beidzas tai mirklī, kad tam vajadzētu sākties, kamēr “īstais” sižets, t. i., šīs slepkavības izmeklēšana un vainīgā noskaidrošana, pilnībā ir palikusi aiz romāna robežām — lasītājs uzzina tos notikumus, ko varētu atklāt potenciālais izmeklētājs, ja viņš ķertos pie slepkavības atšifrēšanas. Izmeklētājs savā ziņā tiek atvietots ar lasītāju, un, liekas, tieši šī īpatnība romānu Atraitne janvāri padara par vienu no veiksmīgākajiem Kolberga darbiem.

Izmeklētājs. Vēl viens no detektīva semiotiskās telpas nepieciešamajiem elementiem, no kura klātbūtnes, kā redzējām, tomēr reizēm laimīgā kārtā iespējams izvairīties. Kolberga izmeklētāji — pretstatā rūpīgi izstrādātajām noziedznieku personībām — ir visbezpersoniskākās un blāvākās būtnes viņa romānos. Domājams, tā ir mazāk meistarības, vairāk ideoloģiska rakstura problēma. Proti, detektīvā, kas tapis sociālisma apstākļos, arī milicim bija jāatbilst šā laikmeta plakātiskajai likuma sarga figūrai, kaut gan detektīvā tradicionāli tieši izmeklētāja personība, lai kāda būtu viņa īstā profesija, ir viens no romāna centrējošiem spēkiem. Turpretī Kolberga darbos paradoksālā veidā juridiskie likumi iespaido estētiskos — milicis rīkojas tikai un vienīgi likuma ietvaros; pat skopi aprakstītajā personiskajā dzīvē viņš nekādā gadījumā nezaudē caurcaurēm “pozitīvā” miliča aprises; Kolberga daiļradē nav sastopami, piemēram, hroniski stulbi, zaglīgi, piedzērušies miliči — un tāpat nav iedomājams, ka viņi ietu cauri sienām vai šautu uz visām pusēm. Izmeklētājs ir mēreni gudrs, mēreni apsviedīgs, mēreni spēcīgs utt. — vārdu sakot, reti neizteiksmīgs tips. Vienīgais “kolorīts”, ar ko Kolbergs aplaimojis savus izmeklētājus — viņi ir pārslogoti ar “lietām” un tālab mūžīgā laika badā; turklāt viņiem mēdz būt sievas, kas viņus ļoti reti redz (varianti: profesijas dēļ viņi vispār netiek pie sievas; vai — sievas viņus pamet, lai romāna noslēgumā laimīgi atgrieztos). Tālab nav brīnums, ka autora uzmanība krietni lielākā mērā koncentrēta uz noziedznieku personībām. Līdz ar to izmeklētājs no sižeta virzītājspēka pārvēršas funkcionālā zīmē, kam praktiski liegta aktīva, sižetu veicinoša darbība (izņēmums ir Arnolda Zandes cigarete; mazākā mērā arī Krimināllieta trijām dienām un Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili). Būtībā Kolberga izmeklētājs ir tikai “informācijas filtrs”, kas palīdz lasītājam sašķirot un izvērtēt to informāciju, ko vinš lielākoties jau tāpat ir uzzinājis; savā ziņā šo izmeklētāju var uzskatīt par lasītāja projekciju tekstā.

Šefs. Parasti sirms un pieredzējis pulkvedis (dažos romānos Šefs konkretizējas Konrāda Ulfa personībā, par kuru uzzināmas dažas biogrāfiskas ziņas un tas, ka viņš mūždien staigā ar pagalam banālu pīpi zobos), kas vada un koriģē ierindas izmeklētāju darbību. Lielākoties Šefs ir epizodiska figūra, tomēr ļoti nepieciešama — Šefs ir viens no nedaudzajiem rudimentiem, kas Kolberga darbos saglabājies no tradicionālā detektīva. Ar Šefa starpniecību (dialogos ar viņu, apspriedēs Šefa kabinetā, viņa rīkojumos) noris informācijas apmaiņa, versiju izstrādāšana un nepareizo versiju atmešana, vienlaikus to visu darot zināmu lasītājam. Šefa un izmeklētāju attiecības reproducē to pašu informācijas apmaiņas divpakāpju struktūru, kāda sastopama Po, Konana Doila, Agatas Kristi darbos, kuros dedukcijas ģēnijam vienmēr ir mazliet aprobežots dubultnieks, kas provocē viņu uz atklātību; ar Šefa figūras palīdzību autors sakārto izmeklētāja apziņas haotisko darbību un, galvenais, realizē to dialoģiskā tekstā. Dažos Kolberga romānos šī informācijas apmaiņas struktūra variējas — teiksim, ir nevis viens, bet divi izmeklētāji, kas, vienā kabinetā sēdēdami un strādādami pie vienas un tās pašas problēmas, palaikam izklāsta savus apsvērumus dialoga formā.

Noziedznieks un noziegums. Kolberga aprakstītos noziedzniekus drīzāk gribētos dēvēt par likuma pārkāpējiem, jo viņi lielākoties nepavisam neatgādina tos ļaundarus un rīkļurāvējus, ar kādiem asociējas noziedznieka jēdziens. Liekas, Kolbergs pilnīgi piekrīt idejai par to, ka noziedzniekus producē sociālā vide un ka nozieguma psiholoģiskajiem cēloņiem ir pakārtota loma — un tālab viņa romānos tik ievērojama vieta atvēlēta noziedznieku biogrāfiju izpētei. Šīs idejas ietekme pirmo reizi bija jūtama jau garstāstā Liekam būt. Pat šķietami psiholoģiskajā detektīvā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, kurā atšķirībā no pārējiem Kolberga romāniem darbība norisinās ārpus likumpārkāpēju vides, sabiedrības vidējos slāņos, slepkavības cēloņi ir sociāli determinēti — puķu audzētājs Zīraks nogalina savās sievas mīļāko nevis aiz greizsirdības, bet gan, lai paglābtu savu māju ar dārzu, ko viņš zaudētu, ja sieva viņu pamestu (citiem vārdiem, slepkavības patiesais cēlonis ir kāds nebūtisks, ar mantošanas tiesībām saistīts likuma pants).

Detektīvā pasaule vienmēr ir krasi polarizēta “baltajā” un “melnajā”. Kolberga romānos polarizācija nebūt nenozīmē ierasto sadalījumu “labajā” un “ļaunajā”. Tiesa, Krimināllietā trijām dienām ir aprakstīts Kozinds, kas, būdams šķietami parasts un krietni aprobežots mietpilsonis, patiesībā izrādās slepkava, tomēr arī šajā romānā Kozinda personības koncepcijas pamatā ir vēlme saglabāt savu īpašumu. Sīkmanīgi patoloģisks ļaundaris pavīd arī Automobilī rīta pusē. Turpretī pārējos romānos noziegums drīzāk ir gluži vai fizioloģiska reakcija uz tā iespējamību, ko savukārt, protams, rada sociālā vide. Jo sevišķi te raksturīgs Cilvēks, kās skrēja pāri ielai — sociālistiskās saimniekošanas absurds automātiski izraisa pretreakciju— absurda “iekonservēšanu”, pārtapināšanu loģiskā sistēmā, ko likumpārkāpēji — toreizējie noziedznieki, tagadējie biznesmeņi (atcerēsimies, ka romāns pirmo reizi publicēts 1978. gadā) — talantīgi izmanto savā labā. Līdzīgi šīs iespējas izmanto Sems Atraitnē janvārī un kompānija no skaitļotāju rūpnīcas Automobilī rīta pusē. Taču, kā jau teikts, pasaule ir polarizēta “melnajā” un “baltajā” —un līdz ar to jebkurš likumpārkāpējs vienlīdz automātiski tiek iekļauts “melnajā” pasaulē ar tās hierarhiju, vērtību orientāciju un visai specifiskajiem likumiem. Turklāt, ja Kolberga pirmajos romānos noziegums, drīzāk ir izņēmums un noziedznieks ir pēckara drūmās vides sakropļota personība, tad turpmākajos abu pasauļu līdzāspastāvēšana ir nenovēršama (īpatnība, kas piemīt sociālkritiskajam romānam). Citiem vārdiem, Kolberga traktējumā noziegums ir nevis “atsevišķs gadījums”, kas radies no pēkšņas abu pasauļu sadursmes, bet gan likumsakarīgs šo pasauļu nepārtrauktās saskarsmes rezultāts. Un vēl kāda īpatnība: Kolberga pirmajos romānos kriminālā pasaule bija vairāk vai mazāk noslēgta vide, kas atradās sabiedrības zemākajos un vidējos slāņos; sākot ar Atraitni janvāri, kriminālā pasaule “mainās uz augšu” un noziedznieki, būdami augsta ranga ierēdņi un administratori, jau sasniedz punktu, kur saskaras “melnā” un “baltā” pasaule.Vēlreiz atgriežoties pie slepkavības, jāpiebilst, ka slepkavība šai sistēmā visdrīzāk ir likumsakarīga nejaušība — nejaušība tālab, ka neviena no Kolberga aprakstītajām personām nav maniakāli apsēsta ar slepkavības ideju — slepkavība bieži vien ir apstākļu provocēta (Atraitnē janvārī to izraisa bezmaz “eksistenciālā absurda” apjausma); likumsakarīga —jo, no vienas puses, to nosaka žanra likumi, no otras — “melnās” pasaules likumi.

Labrīt, 29.08.1994

_____________________________

Vēl par Andri Kolbergu:

_____________________________

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s