Andrejs Johansons “Vēju mezgli” un “Pakavu dunoņa”

Kolekcionārs pie vēstures dīķa

Andrejs Johansons. Vēju mezgli. Esejas. R., Daugava, 1994

Andrejs Johansons. Pakavu dunoņa. Esejas. R., Daugava, 1994

Andrejs Johansons (1922 — 1983) kopš 1945. gada dzīvoja Zviedrijā, bija rakstnieks (debitēja kā dzejnieks vēl Latvijā 1941. gadā), kultūrvēsturnieks un tulkotājs, vienlaikus strādādams Stokholmas universitātē; viņš publicējis vairākus pētījumus par latviešu folkloru un vēsturi, starp tiem nozīmīgākais ir «Latvijas kultūras vēsture. 1710. — 1800.» (1975). Piecdesmitajos gados un sešdesmito sākumā Johansons sarakstīja piecus kultūrvēsturisku eseju krājumus, no kuriem divus nu pārpublicējis apgāds «Daugava». Jura Šleiera grāmatu apgāds «Daugava», dibināts 1945. gadā, līdz šim darbojās Stokholmā; ar Johansona esejām tas ir sācis izdevējdarbību Latvijā.

Abās grāmatās apkopotās esejas saistītās ar Latvijas vēsturi: «Pakavu dunoņas» (1954) uzmanības centrā ir 18. gadsimts, «Vēju mezglos» (1962) — 19. gadsimts. Jāpiebilst, ka Johansona intereses bija krietni plašākas, teiksim, pirmajā eseju krājumā «Dūmainie spīdekļi» (1953) viņš apcerēja gan seno Romu (Gaju Petroniju), gan Šekspīra laikmeta Angliju (Volteru Reiliju un Kristoferu Mārlovu), gan mūsdienu Ameriku (Jūdžinu O’Nīlu).

«Pakavu dunoņu» un «Vēju mezglus» diez vai var uzskatīt par profesionāla vēsturnieka sacerējumiem — un arī Johansona nolūkos nebūt nav bijusi vispusīga vēstures analīze. «Lielā» vēsture un politika, krasi tās pavērsieni un dižas batālijas Johansonu interesē vien tiktāl, ciktāl šīs norises atbalsojušās Latvijas teritorijā. Arī Johansona atteiksme pret vēsturi — vai vēstures koncepcija — ar īpašu oriģinalitāti neizceļas: uz pagātni viņš raugās no 20. gadsimta racionāli noskaņotas un viszinīgas personības skatpunkta kā uz faktu un notikumu krājumu (t. i., Johansona uztverē vēsture ir jau gatavs teksts, ar ko iespējams izdarīt tās pašas manipulācijas, ko ar jebkuru citu tekstu, — komentēt, citēt, kompilēt utt.). Visdrīzāk Johansonu var uzskatīt par aizrautīgu kolekcionāru, kas klimst ap vēstures dīķi, vākdams savai kolekcijai īpatnējus un tālab interesantus faktus, reizumis kuriozus. Iespējams, lielajā vēstures dīķī šiem faktiem būtiskas nozīmes nav, taču, celti dienas gaismā, tie izrādās ārkārtīgi intriģējoši. Tā, piemēram, Napoleons, nākdams pie varas, gāza no troņa Francijas karali Luiju XVII — šis notikums piederīgs «lielajai» vēsturei un jau daudzkārt aprakstīts un interpretēts, tālab Johansonu tas īpaši neinteresē. Taču «lielā» vēsture savā aizkrāsnē paslēpusi kādu citu fakta — to, ka Luijs XVII 18. un 19. gadsimta mijā vairākus gadus rada patvērumu Jelgavār. Saprotams, tas neietekmēja ne Latvijas, ne Francijas vēsturi — tiklab karalis varēja slēpties jebkurā citā vietā, tomēr tas ir brīnišķīgs papildinājums Johansona kolekcijai: viens no tā laika pasaules ietekmīgākajiem valdītājiem un Latvija («Trimdas karalis Jelgavā» no krājuma «Pakavu dunoņa»).

Līdzigi Latvijas kultūru neiespaidoja beļģu gaisa kuģotāja Robertsona lidojums balonā no Rīgas uz Ropažiem («Beļģu aeronauts senajā Rīgā» no «Vēju mezgliem») 1804. gadā, tomēr arī tas ir unikāls fakts, kas ļauj paprātot par modīgo tematu «Latvija un Eiropa» vai, precīzāk, «Latvija Eiropā». Un tā nu gluži eiropeiskajā Latvijā pabijuši leģendārie afēristi un mistifikatori Kazanova un Kaliostro (pēdējā piedzīvojumi Latvijā jau daudzmaz pazīstami no Marģera Zariņa «rokoko laika kriminālstāsta» «Spriedums Kalifalkherstonā lietā» — nepavisam nav izslēgts, ka tās sacerēšanu savulaik iespaidojusi Johansona eseja), mazāk leģendārais Magno Kavallo, dažas lappuses atvēlētas arī kādam galīgi nepazīstamam afēristam — latviešu dzimtzemniekam, ko Johansons, mazliet pārspīlējot, dēvē par latviešu Kaliostro (visas šīs personības apcerētas apjomīgajā esejā «Lietuvēna krusta bruņinieki» no «Pakavu dunoņas»). Aptuveni desmit gadu Rīgā dzīvojis turku kara veterāns Hieronims Kārlis Minhauzens — «tas pats» Minhauzens, kura piedzīvojumi, arī dažas epizodes Kurzemē vai Vidzemē, prototipam vēl dzīvam esot, aprakstīti pazīstamajā Gotfrīda Birgera grāmatā («Melu lielkungs Vidzemē» no «Pakavu dunoņas»). Tāpat atklājas, ka Baltijas jūrā vēl 19. gadsimta sākumā darbojies kāds baltvācu muižnieks, kura izdarības stipri vien atgādina pirātismu («Baltijas jūras pēdējais pirāts» no «Vēju mezgliem»). Vārdu sakot, Latvijā — viss kā Eiropā, ja ne citādi, tad vismaz afēristi un kaklakungi tie paši.

Iespējams, Luija XVII, Kazanovas, Kaliostro un Minhauzena vizītes Latvijā lasītājiem jau zināmas no publikācijām periodikā; arī Kārļa XII personība pazīstama no Aleksandra Grīna triloģijas «Saderinātie» — Johansona traktējums neko daudz neatšķiras no Grīna romānu radītā priekšstata, tālab uz šā aristokrātiskā fona vēl jo interesantākas liekas esejas «Umurkumurs» un «Veclatviski silueti» (abas «Vēju mezglos»). Pirmajā izsekota umurkumura vēsture līdz 17. gadsimta sākumam un — hipotētiskā līmenī — līdz pat viduslaikiem, meklējot saistību gan ar katoļu, gan ar pagāniskajiem auglības svētkiem; ir arī dažas etimoloģiskas hipotēzes (tāpēc šai esejai derēja kāds vēsturnieka komentārs, jo «Umurkumurs» ir vienīgais teksts abās grāmatās, kurā Johansons vairāk ir analītiķis nekā kompilators).

Savukārt «Veclatviskajos siluetos» apcerētas mazpazīstamas personības, pēc tautības latvieši, par kuriem gluži vai brīnumainā kārtā dažas informācijas drumslas saglabājušās retās grāmatās un vecos laikrakstos. Johansons atšifrē, kas slēpjas aiz jēdziena «vecais zaldāts», kas labi zināms no folkloras un latviešu kultūras: viņš stāsta par Krievu Indriķi no Zlēkām, kurš piedalījies Suvorova karagājienā pret Napoleonu 1799. gadā; par Ansi Kristaperu, kurš līdz ar krievu karaspēku aizgājis līdz pat Parīzei; par Priedi, kurš, saprotams, krievu karaspēka sastāvā, 1849. gadā piedalījies ungāru sacelšanās apspiešanā, brīvajos brīžos nodarbodamies ar laupīšanu; iezīmēts arī «vecā zaldāta» traģiskais liktenis pēc atvaļināšanas. Ja informācija ir trūcīga, Johansons mēģina rekonstruēt iespējamo attiecīgās personības biogrāfiju — šādā aspektā interesanta ir apcere par savam laikam augsti izglītotā latvieša Jāņa Fridriha Zobena dzīvi (1803 — 1831). Ziņas par Zobenu atrodamas tikai viņa nekrologā; balstoties uz tām, Johansons iezīmē Zobena iespējamās intereses, paziņu loku, pat raksturu.

Labrīt, 29.07.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s