Žans Pols Sartrs “Nelabums”

Mazs komentārs kādai XX gadsimta sērgai

Žans Pols Sartrs. Nelabums. Romāns. No franču val. tulk Skaidrīte Jaunarāja. R., Artava, 1994

XX gadsimta sērga – šoreiz runa būs par nelabo dūšu, kas apsēdusi Antuānu Rokantēnu no Žana Pola Sartra (1905 – 1980) romāna Nelabums (l938). Apgāds Artava izdarījis svētīgu darbu, šo nu jau krietnu laiku manuskriptā padzīvojušo Skaidrītes Jaunarājas tulkojumu publicēdams sērijā Nobela prēmijas laureāti. Te nepieciešami daži precizējumi. Prēmija gan tika piešķirta 1964. gadā, taču Sartrs, nevēlēdamies pieņemt viņa kritizētās sociālās sistēmas apbalvojumu, no tās atteicās; tomēr viņu – līdzīgi Pasternakam, kuru no Nobela prēmijas piespieda atsacīties dažus gadus vēlāk — arī pieņemts minēt laureātu skaitā. Otrkārt, tas, ka Sartram piešķīra Nobela prēmiju zināmā mērā ir kuriozs, jo viņa darbība daiļliteratūrā drīzāk bija epizodiska un ne vienmēr veiksmīga. (Starp citu, tas nav vienīgais kuriozs Nobela prēmiju literatūrā piešķiršanas vēsturē — jau 1902. gadā par literātu pārkvalificēja vēsturnieku Teodoru Momzenu, kurš trīsdesmit gadus strādāja pie daudzsējumu Romas vēstures; 1908. gadā Nobela prēmiju literatūrā saņēma mūsdienās tikpat kā aizmirstais vācu filozofs Rūdolfs Eikens, tāpat Nobela prēmijas literatūrā laureāti ir filozofi Anrī Bergsons (1927) un Bertrans Rasels (1950), un pat Vinstons Cērčils (1953), kura vienīgā saskare ar literatūru bija viņa memuāri.) Bez Nelabuma Sartrs sarakstījis gadu vēlāk izdoto stāstu krājumu Siena, nepabeigtu — no trīs sējumiem sastāvošu — tetraloģiju Brīvības ceļi (1945 — 1949), kuru kritika vērtējusi vairāk nekā skeptiski, un vairākas lugas. Pēc 1951. gada viņš prozā un dramaturģijā pārstāja darboties; izņēmums bija mazais autobiogrāfiskais romāns (varbūt precīzāk būtu to dēvēt par eseju) Vārdi” (1964). Vēl Sartrs rakstīja literatūrkritiskas un literatūrfilozofiskas apceres, kas sakopotas desmit Situāciju krājumos (1947 — 1976), grāmatas par Bodlēru, Flobēru, Ženē, grāmatu Kas ir literatūra? (1947), kurā skaidrota “angažētās literatūras” koncepcija. Savukārt kā filozofs Sartrs sarakstīja vairākus darbus, starp kuriem nozīmīgākais ir Esamība un nekas (1l943). Domājams, Nobela prēmiju Sartram piešķīra nevis kā literātam, bet gan drīzāk kā kultūrfilozofiskās domas pārstāvim, vairāku paaudžu elkam. Un vēl kāda savdabīga nianse. Liekas, šis ir vienīgais gadījums, kad Nobela prēmiju saņēmušas divas izcilas personības, kas cēlušās no vienas ģimenes — 1952. gadā Nobela miera prēmiju piešķīra Albertam Šveiceram. Sartra vectēvs no mātes puses Šarls Šveicers bija Alberta Šveicera tēvabrālis.

Nelabums nebūt nepieder pie pasaules diždarbu klāsta, un arī tā iespaids uz literatūru ir bijis visai īslaicīgs. Romāns ir pārāk “izskaitļots”, tas paredzēts vairāk analītiķim nekā lasītājam (par ko liecina arī milzīgais prātniecisko interpretāciju daudzums) — eksistenciālisma evaņģēlijs profāniem. Turklāt pārlieku uzmācīga ir paša Sartra ideju klātbūtne. Te gan jāpiezīmē, ka “idejiskums” bija viens no Sartra daiļrades stūrakmeņiem — krasi atdalīdams prozu no poēzijas, viņš raksta, ka “proza savā būtībā ir utilitāra”; arī Nelabumā teikts: “Nedrīkst uzticēties literatūrai. Ir jāraksta tā, kā vārdi rodas, tos nemeklējot.” Vispirmām kārtām Nelabums ir teksts, kas iezīmē vienu no XX gadsimta literatūrfilozofiskās domas mezglpunktiem, un tikai pēc tam tas realizējas kā intelektprozai pieskaitāms romāns.

Nelabums veidots kā Rokantēna dienasgrāmata, kurā viņš pedantiski sīki apraksta savas uzturēšanās pēdējo mēnesi provinciālajā pilsētiņā Buvilā (par tās prototipu Sartram kalpojusi Havra, kurā viņš trīsdesmito gadu sākumā bijis filozofijas pasniedzējs). Rokantēns raksta grāmatu par kādu maznozīmīgu XVIII – XIX gadsimta intrigantu; tas ir pasaules klaidonis, rantjē (persona, kas pārtiek no procentiem, ko ienes viņa kapitāls), līdz ar to zināmā mērā sabiedrības aut saiders — katrā ziņā vientuļnieka loma viņam ir tuva. Diezgan savdabīgi veidojas Rokantēna kontakti ar lietām un pasauli, pareizāk sakot, šīs attiecības drīzāk raksturo kontaktu trūkums — gan starp Rokantēnu un pasauli, gan arī starp lietām (šo īpatnību atspoguļo Sartra rakstība — milzīga uzmanība veltīta nebūtisku detaļu aprakstam, t. i., Rokantēns pasauli it kā redz pārāk kontrastainu un pārāk detalizētu). Līdz ar to Rokantēnam nepārtraukti rodas problēmas ar vārdu lietošanu: “Lietas ir atbrīvojušās no saviem vārdiem. (..) Esmu viens bez vārdiem un bez aizsardzības”; “es cīnos pret vārdiem”; “kā lai es to pasaku vārdiem?” Tā ir viena no pirmajām slimības pazīmēm.

Savukārt pati slimība — tas ir Nelabums (ar lielo burtu), kas pārņem Rokantēnu negaidīti un gluži vai ne no kā. Pamazām viņam pat izdodas saplūst ar Nelabumu (“… es to vairs neuztveru kā ciešanas, tā vairs nav slimība vai pārejoša krīze: tas esmu es.”). Kas tad īsti ir šis Nelabums? Atbilde uz šo jautājumu lasāma 157. – 145. lpp., kur Sartrs pārstāj būt romānists un kur parādās jau krietni novecojušā, Nobela prēmijas ēnas apdvestā filozofijas patriarha aprises. Rokantēns ir uzdūries kaut kam ārkārtīgi būtiskam, kaut kam sākotnējam, ko viņš nosauc par eksistenci un tālāk mokoši pūlas atrast — vai atšifrēt — šā vārda jēgu: eksistence “ir te, ap mums, mūsos, mēs paši, nav iespējams izteikt pāris vārdu, nerunājot par to, bet galu galā to nemēdz sasniegt. Kad es par to it kā domāju, vajadzēja pieņemt, ka nedomāju ne par ko, galva man bija tukša vai arī galvā bija viens vienīgs vārds — “būt”“ (šī pasāža stipri vien atgādina austrumnieku meditācijas aprakstu). No šejienes izriet tas, ka Rokantēns apzinās esam sevi “lieku”: “Nepamatots ir viss — šis parks, šī pilsēta un es pats. Kad nonākam pie tā apzināšanās, sametas šķērmi ap dūšu (..); tad ir klāt Nelabums”; vēl vairāk — viņa uztverē “lieka” ir arī visa pasaule: “Un tieši tas mani kaitināja: pilnīgi skaidrs, ka tai, bezveidīgajai kūniņai (t. i., pasaulei), nav nekāda iemesla eksistēt. Bet tai nebija arī iespējams neeksistēt.” Tas nozīmē, ka nav iemesla vai pamata eksistēt, eksistence ir absurda. Citiem vārdiem — Nelabums nav nekas cits kā eksistenciāla absurda apjausma.

Tātad Nelabuma uzmanī. bas centrā ir viens no “mūžīgajiem jautājumiem” — “kāpēc mēs esam?”, uz kuru atbildes meklējuši — mēģinājuši formulēt — pagātnes domātāju leģioni, izmisīgi pūlēdamies izvairīties no tautoloģijas “mēs esam tāpēc, ka mēs esam”. Taču tikai XX gadsimts pieļāva iespēju, ka atbildes var arī nebūt — ka eksistencei patiesi nav ne pamata, ne iemesla. Līdz ar to nav jēgas meklēt atbildes arī uz šiem “mūžīgajiem jautājumiem”. Tomēr šai problēmai ir arī cits aspekts. Jautājums “kāpēc mēs esam?” pirmām kārtām ir lingvistiska konstrukcija, un grūti pateikt, ciktāl tā pastāvēšanas iespējamību radījusi cilvēka apziņa, ciktāl — valodas likumsakarības. Domājams, tieši tāpēc Nelabumā tik liela uzmanība pievērsta tam, ka ar valodas līdzekļiem eksistences jēdzienu nav iespējams atšifrēt: “Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule”; “eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt.” Varētu teikt, ka Nelabumu — un arī Nelabumu — ir radījusi ne tik daudz eksistenciālā absurda apziņa, cik valodas nespēja atbildēt uz pašas radītajiem jautājumiem. Būtībā Sartrs visaptverošo eksistences jēdzienu ir pretstatījis (vai pacēlis pāri) visai pārējai valodai; līdz ar to romāna centrālo problēmu iespējams formulēt arī citādi: kā savienot pasauli ar vārdu, lai neizsauktu Nelabumu. Šī tēma romānā gan nav īpaši akcentēta, jo, to izvēršot, Nelabums pārvērstos pavisam citā romānā.

No eksistenciālā absurda Rokantēns (un arī Sartrs) redz trīs izejas. Nelabuma sižetu veido šo trīs tradicionāli vispārpieņemto izeju analīze un noliegums. Pirmkārt, iespējams kļūt par godājamu pilsoni, taču tas nozīmē iemist pasaulē, kurā personību aizvieto obligātā sociālo lomu spēle; turklāt tas nozīmē zaudēt brīvību (brīvības un līdz ar to atbildības tēmas Sartrs pagaidām tikai aizskar; dziļāk tās analizētas viņa turpmākajos darbos). Godājami pilsoņi ir melīgi attiecībā gan pret sevi, gan pret citiem un kā tādi pelnījuši tikai ironiju. “Nelieši!” — tā Rokantēns formulē savu slēdzienu pēc Buvilas pilsoņu portretu galerijas apskateis. Tālāk — mīlestība. Nelabumā šī izeja jaušama pavirši izstrādātajā Annijas tēmā. Sartra traktējumā arī mīlestība ir tik cieši saistīta ar meliem, ka kļūst par viltus izeju, acu apmānu. Visbeidzot — vispārcilvēciskais humānisms, ko romānā pārstāv autodidakts (manuprāt, brīnišķīgākais Sartra atradums šajā grāmatā — autodidakts gadiem sēž bibliotēkā un aizrautīgi izglītojas, lasīdams pilnīgi visas grāmatas tā, kā tās izkārtotas — alfabēta secībā; pēc vairāku gadu darba viņš ticis jau līdz burtam “L”). Tomēr izrādās, ka humānisms savā dziļākajā būtībā ir melīgs – tā ir visai sāpīga šķelšanās starp humānisma propagandētajiem ideāliem un personības instinktiem, emocijām un tieksmi pēc brīvības (autodidakts izrādās homoseksuālists,kas, saprotams nonāk pretrunā ar humānisma idejām). Raksturīgi, ka tieši Rokantēna saruna ar autodidaktu rada visasāko Nelabuma lēkmi.

Galu galā Rokantēns pieņem Nelabumu — un tieši šis “laimīgo beigu” garā ieturētais noslēgums liekas vismehāniskākais elements visā romānā: klausoties kādu džeza melodiju, Rokantēns atklāj “ārpuspuspriekšmetiskumu”, t. i., to, kas atrodas ārpus eksistences — kas nevar būt absurds tālab, ka nemaz neeksistē. Viņš iecer uzrakstīt, romānu, kurā “aiz lappusēm varētu nojaust kaut ko tādu, kas neeksistē, kas ir pāri eksistencei”; romānam vajadzētu “iedvest cilvēkiem kaunu par viņu eksistenci”. Te, bez šaubām, Rokantēns jau runā par Sartra sacerēto romānu Nelabums. Kopumā rodas iespaids, it kā Sartrs, romāna gaitā pārlieku dziļi ieniris eksistenciālā absurda ūdeņos, noslēguma pēkšņi būtu izpeldējis XIX gadsimta sākumā starp romantisma laikmeta filozofiem. Taču tas necik nemazina Nelabuma vērtību, jo, kā jau teikts, tas iezīmē vienu no XX gadsimta garīgās domas mezglpunktiem.

Labrīt, 20.07.1994

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s