Ieskats Stīvena Kinga daiļradē

I Sākumā bija Kerija

Stīvena Kinga (1947) vārds īpašus komentārus neprasa. Visiem ir zināms, ka Kings aizrautīgi producē bestsellerus, šausmu romānus, kuru panākumi, ja tos pārveido skaitliskā izteiksmē, izskatās patiesi šaušalīgi un pēc kuriem nepārtraukti tiek uzņemtas šausmu filmas, kas gan lielākoties ir visai draņķīgas (taču gadās arī izņēmumi). Literārie žurnālisti, kam īpašas iztēles spējas nepiemīt, reizumis, apspēlējot Kinga gluži banālo uzvārdu (viņa senčos ir izceļotāji no Īrijas un Skotijas), viņu dēvē par šausmu karali (horror king). Šāds apzīmējums drīzāk gan ir vēlamā pārtapināšana par esošo, jo diez vai 20. gadsimta beigu lasītāju iespējams ar kaut ko sevišķi sabaidīt. Katrā ziņā — šausmināšana nebūt nav Kinga mērķis; kādā intervija viņš izteicās, ka viņa nolūks ir izklaidēt lasītāju, turklāt atšķirībā no bezgala daudziem citiem rakstniekiem (Kings precizē — viņš neesot rakstnieks, bet stāstu stāstītājs), kuri savu profesiju izjūt kā mokošu pienākumu, Kingam romānu rakstīšana līdz pat astoņdesmito gadu beigām bijusi visbrīnišķīgākā izklaidēšanās arī pašam. Par to liecina sarakstītais — divdesmit gadu laikā, rakstot 1500 vārdu (aptuveni 5 lapaspuses) ik dienas, viņš ir sacerējis vairāk nekā trīsdesmit apjomīgu romānu un milzumdaudz stāstu.

Bez šaubām, to, ko sacer Stīvens Kings, parasti mēdz dēvēt par triviālo literatūru ar visām no šā apzīmējuma izrietošajām sekām — tomēr šai jomā viņš ir superprofesionālis. Diez vai iespējams īsumā formulēt viņa popularitātes cēloņus, taču ielūkosimies dažos Kinga romānos un apcerēsim tematu “Stīvens Kings un literatūra. Vai, citiem vārdiem, kas tad īsti varētu būt tas relatīvi jaunais, ar ko Kings ir reanimējis stipri garlaicīgo un ar tekstu blāķiem bezcerīgi pārsātināto šausmu žanru. Uzreiz gan jāpiebilst, ka viņa izmantotie motīvi reti izceļas ar īpašu svaigumu; tāpat arī rakstības principi, kā jau to prasa žanra kanons, ir visai primitīvi.

Taču vispirms īsas biogrāfiskas ziņas. Kings ir dzimis Menas štatā, kas atrodas ASV pašos ziemeļaustrumos; tur, precizāk, Bangorā, viņš mīt joprojām (starp citu, Menas štatā noris gandrīz visu Kinga romānu darbība; ja pēc tiem mēģinātu uzrakstīt Menas štata vēsturi, kas nepavisam nav neiespējami, tad izrādītos, ka šis mazais zemes gabals ir viena no dīvainākajām un mīklainākajām vietām pasaulē). Būtībā Kinga biogrāfija ir reti izteiksmīgs “amerikāņu sapņa” piemērs — pāris gadus pēc Kinga piedzimšanas tēvs pameta ģimeni, kas nepiederēja pat pie sabiedrības vidusslāņa. Māte bija spiesta strādāt zemu apmaksātus gadījuma darbus mazās, provinciālās pilsētiņās (atkal jāpiebilst, ka tikai dažos romānos Kings nav aprakstījis kompleksus, ko uz visu mūžu atstāj šāda bērnība). Tomēr Kingam izdevās pabeigt gan skolu, gan universitāti, gan rakstniecības kursus, gan arī publicēt savus pirmos stāstiņus, kas nekādu ievērību neizpelnījās. Savu karjeru viņš sāka veļas mazgatavā (60 dolāru nedēļā), turpināja kā skolotājs, cītīgi rakstīdams savu pirmo romānu Kerija (Carrie). Un tad — negaidīti ātra un veiksmīga sapņa realizācija — nevienam nezināmais jaunais rakstnieks savu pirmo romānu pārdeva par 400 000 dolāriem. Kerija iznāca tieši pirms 20 gadiem —1974. gadā. Prese rādījās diezgan izbrīnījusies par romāna panākumiem. 1976. gadā Keriju ekranizēja.

Turpmāk Kings nodevās tikai rakstniecībai, un romāni sekoja cits citam: Seilemas liktenis (Salem’s Lot, 1975; TV seriāls 1979); Spīdēšana (The Shining, 1977; pēc šā romāna Stenlijs Kubriks uzņēma, liekas, labāko Kinga romāna ekranizējumu ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā, 1980); Apstāšanās (The Stand, 1978); Mirusī zona (The Dead Zone, 1979; filma 1983); Uguni radošā (Firestarter,.1980; filma 1984)… Te patiesi nepieciešams likt daudzpunktu, jo Kinga romānu uzskaitījums vien aizņemtu pārlieku lielu vietu. Kings ir publicējis arī vairākus stāstu krājumus, pasaku romānu bērniem Pūķa acis (The Eyes of the Dragon, 1987) un, lai cik dīvaini šis apzīmējums izklausītos, romānu krājumu Četri pēc pusnakts (Four Past Midnight, 1990), kurā apkopoti četri romāni. Kinga līdzšinējās darbības kulminācija bija 1989. gadā, kad viņš parakstīja līgumu ar izdevniecību Viking Penguin par pat ASV mērogiem fantastisku summu, kuras lielums gan neesot precīzi zināms, bet tas esot starp 30 un 40 miljoniem dolāru. Kinga pienākums bija sarakstīt četras grāmatas līgumsaistības viņš izpildījis pirms termiņa. Pagaidām jaunākie man zināmie Kinga romāni ir Nepieciešamās lietas (Needful Things, 1991) un Džeralda spēle (Gerald’s Game, 1992).

Acīmredzami Kinga biogrāfijā ievērības cienīgi ir tikai daži kvantitatīvi raksturojumi — citā ziņā tā liekas diezgan pelēcīga. Tālab pievērsīsimies viņa romāniem. Kinga pirmie romāni iezīmīgi ar to, ka tajos jūtami motīvi un rakstības “tehnika”, kas realizējas arī pēcāk. Te gan jāpiebilst, ka Kings nemēdz atkārtoties, — taču viņšreizumis atgriežas pie jau izmantotiem motīviem un atrod tajos kādu iepriekš neapcerētu niansi. Citiem vārdiem, no nenozīmīgas sižetiskas variācijas vai gluži banālas, no mūžvecā mistikas arsenāla aizgūtas idejas Kings spēj izveidot spožu un nepavisam ne banālu romānu.

Tātad — Kerija. Kerija ir sešpadsmitgadus veca meitene, kuru nicina un vajā viņas klasesbiedri un kurā viņas tirāniskā un fanātiski reliģiozā māte saskata “sātana izdzimumu”. Taču — bet to romāna sākumā neviens nenojauš — Kerijai piemīt telekinētiskas spējas, turklāt ne jau pieticīgā līmenī, kad viņa ar domu spēku pārbīda, piemēram, zīmuli uz galda, — viņas spēks ir neizmērojami graujošs. Kad vajāšana un pazemojumi sasniedz kulmināciju, Kerija neiztur un ļauj vaļu telekinētiskai atriebībai, kas izrādās patiesi šaušalīga un atgādina miniatūru apokalipsi. Acīmredzami Kerijas pamatā ir viens no masu beletristikas stūrakmeņiem — indivīds nostājas pret sabiedrību, kas viņu ir izraidījusi. Līdz ar to viņš iegūst ne tikai morālas tiesības vērsties pret šīs sociālās struktūras (šai gadījumā — mazas Menas štata pilsētiņas, kas sirgst ar visām provinciālismam piemītošajām vainām) pamatu pamatiem, bet arī kvēlas lasītāja simpātijas. Taču — un to var uzskatīt par vienu no Kinga jaunievedumiem triviālajā literatūrā — Kings šajā tradicionālajā sižetā ievieš negaidītu pavērsienu — autsaiders un vēlākais atriebējs ir nevis bruņots un muskuļots supermens, bet gan neaizsargāts un ar vientulību nepelnīti nosodīts bērns.

Līdzīgi Kerijai veidots arī romāns Uguni radošā — militāristu eksperimentu dēļ Makgijū laulātā pāra organismos noris ģenētiskas pārmaiņas — viņiem piedzimst meita Čārlija, kurai piemīt pirokinētiskas spējas — viņa pieprot aizdedzināšanu ar domu spēku. Laiks rit, meitenīte pamazām aug, iemācīdamās kontrolēt un nevienam neizrādīt savas spējas. Kad viņai jau ir astoņi gadi, valdības specdienesti sāk interesēties par senā eksperimenta sekām. Sākas vajāšana, iet bojā Čārlijas vecāki; arī šis romāns beidzas ar skaistu apokalipsi — Čārlija nodedzina slepeno pētījumu centru, kurā viņa ilgu laiku bija ieslodzīta. Vel jāpiebilst, ka arī daudzos citos Kinga romānos darbojas bērni, kas apveltīti ar parapsiholoģiskām spējām.

Nākamais Kinga romāns Seilemas liktenis radikāli atšķiras no Kerijas. Tas ir romāns par visparastākajiem vampīriem — un atliek tikai apbrīnot Kinga uzdrīkstēšanos ķerties pie šās slidenās tēmas. 1897. gadā Brems Stokers publicēja savu klasisko vampīrisma lasāmgabalu Drakula (mazāk zināms ir tas fakts, ka pašu pirmo romānu par vampīriem sarakstīja ārsts un Bairona draugs Džons Polrodijs 1819. gadā, un tas saucās īsi un precīzi — Vampīrs). Drakulas panākumi bija tik fantastiski, ka vampīru tēma uzreiz pārgāja viszemākās kategorijas triviālās literatūras arsenālā, un drīz neviens sevi cienošs beletrists par vampīriem nerakstīja citādi kā vien ar ironijas piedevām. Pat Hovards Lavkrafts, kura stāstu kopojumu varētu uzskatīt par šausmu literatūras sižetu enciklopēdiju, vampīru tematam tikpat kā nav pieskāries. Zināmu svaigumu vampīriem gan piešķīra kinematogrāfs, taču arī tur šīs asinssūcējradībiņas darbojās komēdijās. Un tomēr — Kings uzrakstīja itin nopietnu vampīru romānu, kas, tiesa, nepieder pie viņa labākajiem darbiem, taču ir patiesi aizraujošs. Sižeta pamatā ir elementārs matemātisks aprēķins. Iedomāsimies mazu pilsētiņu Seilemu (protams, tā atrodas Menas štatā) un pieņemsim, ka tajā kādu dienu parādās klasisks vampīrs. Pirmajā naktī viņš sakož vienu cilvēku. Kā zināms, vampīra kodiens nav nāvējošs — sakostais gan ir miris kā cilvēks, toties viņš ir pārtapis vampīrā. Tātad otrajā naktī Seilemā jau ir divi vampīri. Ja katrs no viņiem sakož tikai vienu upuri, tas nozīmē, ka aiznākamajā naktī Seilemā klīst jau četri izbadējušies asinssūcēji. Vampīru skaits aug ģeometriskajā progresijā, un pēc divām nedēļām sasniedz jau astoņus tūkstošus, taču Seilemā nav tik daudz iedzīvotāju. Bez šaubām, biedēt lasītājus ar vampīriem un naturālistiskā garā aprakstīt to, kā viņi sūc asinis — tā ir garlaicīga un diletantiska nodarbošanās. Kings apraksta kaut ko citu. Proti, to, kā daži Seilemas iedzīvotāji saprot, kas notiek, un, galvenais, kā viņi pamazām notic vampīru esamībai.

Turklāt — un arī tas būs raksturīgs daudziem citiem Kinga romāniem — ārkārtīgi precīzi, ņemot talkā reālpsiholoģiskās prozas tehniku un psihoanalīzes elementus, ir aprakstīta Seilemas sabiedrība un vēsture. Cits pēc cita pazūd Seilemas iedzīvotāji, dienās gulēdami kādās tumšās vietās, bet naktīs iziedami medībās un klauvēdami pie kaimiņu durvīm. Saprotams, žanra kanons nosaka, ka beigām vēlams būt laimīgām. Punktu pieliek kāds rakstnieks un viņa draugs — mazs zēns, kura ģimene pārvērtusies vampīros. Viņiem laimīgā kārtā izdodas izglābties un iedzīt vampīru pavēlnieka sirdī apses mietu. Taču Seilemas vairs nav. Piecpadsmit gadus vēlāk šis princips — mazas pilsētiņas bojāeja — kulminēs romānā Nepieciešamās lietas.

Tālāk — Spīdēšana. Atkal krass pavērsiens Kinga daiļradē — darbība notiek ne vairs provinciālā pilsētiņā, kurā valdošās “mazās kaislības” sniedz bagātīgu vielu sižetam, bet gan Kolorādo štata kalnos vientuļā viesnīcā, kura ziemā ir pilnībā atgriezta no pasaules. Šo viesnīcu “tukšajā sezonā” ir uzņēmies pārraudzīt rakstnieks Džeks Torens ar sievu un dēlēnu Deniju; taču viņa īstais nolūks ir nodarboties ar rakstniecību un beidzot atbrīvoties no alkoholisma (dzeršana viņā izraisa mežonīgas agresivitātes lēkmes). Denijs ir “īpatnējs bērns” — viņš pieprot telepātiju un mazliet arī gaišredzību, turklāt viņam ir “tālsakari” ar kādu telepātu nēģeri. Džeks Torens, rakņādamies pa veciem papīriem, atklāj, ka viesnīca ir “slikta vieta” — to par rezidenci kādreiz izvēlējušies mafiozi, tajā notikusi ne viena vien slepkavība un vēl pavisam nesen bijuši mīklaini nāves gadījumi. Vēl vairāk — viesnīcu ir apsēdis kāds “ļaunais gars” (manuprāt, šis misticisms ir Spīdēšanas vājākā vieta). “Ļaunā gara” un alkohola iespaidā Torens pamazām pārvēršas slepkavnieciskā maniakā. Tas ir vēl viens stereotips, ko pēcāk Kings daudzkārt izmantos: apziņas deformēšanās procesa apraksts — sākot ar priekšnojautām un pirmajām nervozitātes izpausmēm līdz galīgai sajukšanai prātā. Turklāt svarīgs ir arī spožais tehniskais izpildījums — Kings lieto paņēmienus, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem liktos tik avangardiski, ka iederētos tikai “nopietnajā” literatūrā: iekšējo monologu; sirreālisma rakstības elementus, lai atveidotu apziņas murgus — dialogus pašam ar sevi un ar mīklainajām balsīm, kas palaikam izlaužas no zemapziņas; bagātīgu kristietisko simboliku un tamlīdzīgi. Romāna noslēgumā cerētā idille pārvēršas ellē — Torens ar cirvi rokās pa visu viesnīcu vajā sievu un dēlu; taču, par laimi, pēdējā brīdī cauri sniega vētrai palīgos atsteidzas nēģeris telepāts, kurš saklausījis Denija saucienus pēc palīdzības. Viesnīca nodeg, un arī “ļaunais gars” uz visiem laikiem atstāj šo vietu.

Labrīt, 26.07.1994

II Rakstniecība ir bīstama profesija

Romantisma laikmets XVIII – XIX gadsimta mijā radīja vienu no noturīgākajiem literatūras stereotipiem: apsēsto mākslinieku — dažbrīd askētu, dažbrīd bohēmieti, katrā ziņā "virs" vai "ārpus" ikdienišķās pasaules (reizumis šis stereotips variējās, pārtapdams, piemēram, mūkā, alķīmiķī vai mūziķī). No vienas puses, šī interese un pēcākā uzticība šim stereotipam izskaidrojama ar to, ka no mākslinieka autsaidera skatpunkta bija ārkārtīgi ērti aprakstīt un vērtēt pārējo sabiedrību; no otras—ar to, ka romantismu vispirmām kārtām saistīja personības apziņas "tumšās dzīles", "dvēseles noslēpumi" un iracionālais elements cilvēkā. Saprotams, apziņas iracionālisms vistiešāk realizējas radošajā darbībā. Tas nozīmē, ka mākslinieka persona literatūrā būtībā bija radošā cilvēka metafora —un šajā metaforā neatlika vietas rakstniekam, ja neskaita epizodiski pavīdošos melodramatiskos poētus ar vējā plīvojošiem matiem un ugunīgām acīm. Norises rakstnieka apziņā atradās ārpus pašu rakstnieku redzesloka, jo par rakstnieku gluži vienkārši nav, ko rakstīt,—viņš visai neinteresanti sēž un raksta.

Apsēstā mākslinieka stereotips stabili pastāvēja vairāk nekā pusotru gadsimtu, kamēr XX gadsimta otrajā pusē postmodernisms radīja jaunu stereotipu — to pašu novārtā atstāto rakstnieka personu. Tas ir saistīts ar postmodernisma pastiprināto interesi par to, kas notiek tekstā un autora apzaiņā tai brīdi, kad tas tiek rakstīts; arī — ar daiļliteratūras un kritikas saplūšanu, teksta pašapceri, literatūras sevis apzināšanos kā tekstu un daudzām citām postmodernismam raksturīgām lietām. Sekas bija vienas — beidzamajos trīsdesmit gados visas pasaules literatūrā (arī Marģera Zariņa un Regīnas Ezeras romānos) ir savairojies tik daudz izdomātu rakstnieku, ka nu jau iespējams sarakstīt tās literatūras vēsturi, ko izdomājusi pati literatūra un kas nebūtu mazāk interesanta kā "īstā" literatūras vēsture.

Masu beletristikā darbojas kāda īpatnēja likumsakarība: tā ne vien jūtīgi reaģē uz lasītāju pieprasījuma svārstībām, bet arī uztver "nopietnās" literatūras norises un ātri pārņem savā rīcībā tās "atklājumus". Jau minēju, ka Stīvens Kings spoži pārvalda vēl nesen par avangardiskām uzskatītās rakstības "tehnikas”, taču viņš arī, šķiet, viens no pirmajiem savos romānos ieviesa šo postmodernisma tipisko figūru—rakstnieku. Kingam ir vesela virkne romānu par rakstniekiem un tām trakajām un bieži vien šaušalīgajām lietām, kas notiek ar viņiem tikai tāpēc, ka viņi ir rakstnieki, — kas izriet no rakstnieka profesijas specifikas. Rakstnieks darbojas jau Kinga otrajā romānā Seilemas liktenis — tiesa gan, profesijas specifikai šajā romānā nav lielas nozīmes; Džeks Torens no Spīdēšanas ir rakstnieks, un viņa sajukšana prātā daļēji izskaidrojama ar to, ka Torens gan grib, bet nespēj rakstīt, t. i., rakstnieka "iekšējās" problēmas kļūst par sižeta virzītājspēku. Šausmu romānu autors no romāna Tas (1986) cīnās ar šaušalīgu neradījumu, kura briesmu darbi krietni pārspēj tos, ko savos romānos viņš apraksta; romānā Tominokeri (1987) darbojas vesternu rakstniece Bobija Andersone; detektīvu autors no fantastiskā romāna Langoljēri (1990) ar savu dedukcijas prasmi vienīgais spēj atšifrēt mīklainu notikumu virkni.

Romāns Mizerija (Misery, 1987), manuprāt, viens no lieliskākajiem Kinga darbiem ir bezmaz "pretdabīgs" visai triviālajai literatūrai. Pirmkārt, Mizerijā gandrīz visā romāna ritumā darbojas tikai divas personas, turklāt viena no tām, bestselleru — sieviešu lubeņu — rakstnieks Pols Seldons, atrodas vai nu gultā, vai invalīdu ratiņos. Otrkārt, tajā nav Kinga daiļradei raksturīgās mistikas, fantastikas vai parapsiholoģisko pekstiņu. Treškārt, darbība noris vienā istabā, pat vēl vairāk — Šeldona apziņā vai, Kinga vārdiem runājot, "tajā savādajā nevienam nepiederošajā teritorijā, kas pastāv starp realitāti un izdomu". Un tomēr—"Mizerija" ir sižetiski patiesi aizraujoša.

Romāna sākumā Kings kārtējo reizi veiksmīgi pārdesmit lappusēs atveido murgainu apziņas stāvokli — Šeldona mokošo atgūšanos no bezsamaņas. Atklājas, ka viņš ir cietis autokatastrofā Kolorado štata kalnos; no mašīnas viņu izvilkusi bijusī medmāsa Enija Vilksa, paslēpusi savās vientuļajās mājās, apārstējusi Šeldona sadragātās kājas. Vilksa dievina gan Šeldonu, gan viņa grāmatas — lubeņu virkni par XIX gadsimta meitenes atradenes Mizerijas grūto un traģisko likteni; tikko Šeldonam ir iznākusi Mizerijas cikla pēdējā grāmata, kurā viņš ar lielu prieku ir nobeidzis apnikušo un muļķīgo tēmu un iedzinis Mizeriju kapā; turklāt manuskriptā viņam ir jauns, nu jau "nopietns" romāns. Taču jau pēc dažām dienām Šeldonam kļūst skaidrs, ka Vilksa ir ārprātīga: brīžiem viņa zaudē kontaktu ar pasauli, brīžiem viņai uznāk mežonīga niknuma lēkmes, bet pats ļaunākais ir tas, ka Vilksa savā fanātiskajā mīlestībā ir nolēmusi uz mūžīgiem laikiem paturēt Šeldonu savā īpašumā. Tālab Šeldons tiek pieradināts pie narkotikām. Nav jābūt īpaši erudītam lasītājam, lai šajā situācijā saskatītu analoģiju ar Faulza romānu Kolekcionārs; Kings arī to neslēpj — Šeldons vienubrīd salīdzina savu likteni ar Faulza Mirandu.

Izlasījusi Mizerijas cikla pēdējo sējumu, Vilksa tik neganti pārskaišas par viņas iemīļotās varones nāvi, ka uz vairākām dienām atstāj Šeldonu bez narkotikām un ēdiena un sadedzina viņa jaunā romāna vienīgo eksemplāru. Tad Vilksai rodas ģeniāla doma: Šeldons uzrakstīs romānu Mizerijas atgriešanās, kurā atdzīvinās Mizeriju — un līdz ar to Vilksa būs vienīgā persona pasaulē, kas zinās, ka īstenībā Mizerija ir dzīva. Šeldons neuzdrošinās protestēt, jo jebkuram viņa "pārkāpumam" vai "kaprīzei" seko briesmīgs sods — piemēram, belziens pa sadragātajām kājām. Vienu no sižeta līnijām veido Mizerijas atgriešanās tapšana — sākot no Šeldona un Vilksas dialogiem, kas būtībā ir savdabīgas triviālās literatūras un lasītāja uztveres analīze, caur Šeldona domu gaitas aprakstu, strādājot pie romāna, līdz pat plašiem Mizerijas atgriešanās fragmentiem, kas iestarpināti tekstā (jāpiebilst, ka salīdzinājumā ar Kingu Šeldons izrādās diletants). Visi šie elementi — "romāns romānā", atsauces uz citiem tekstiem un netieši citāti (šai gadījumā no Kolekcionāra) un literatūras pašrefleksija — ir raksturīgi postmodernismam. Šeldons apzinās: tiklīdz grāmata būs uzrakstīta, Vilksa viņu nogalinās, taču dīvainākais ir tas, ka — rakstnieks jebkurā situācijā nepārstāj būt rakstnieks—viņu patiesi aizrauj jaunā romāna iecere.

Šeldona stāvoklis kļūst arvien dramatiskāks. Līdztekus darbam pie romāna viņu, protams, neatstāj ideja par bēgšanu, diemžēl tā liekas bezcerīga. Reiz Vilksas prombūtnē Šeldonam izdodas, pārvarot sāpes, pašam pārkāpt invalīda ratiņos, atmūķēt istabas durvis un izlūkot māju. Viņš atrod albumu, kas ir pilns ar nekrologiem un avīžu izgriezumiem par mīklainiem nāves gadījumiem dažādās slimnīcās; Šeldons saprot, ka Vilksa ir maniakāla slepkava un nogalējuši jau desmitiem cilvēku (albumu noslēdz avīžu raksts par to, ka bez vēsts pazudis pazīstamais rakstnieks Pols Šeldons). Atklājusi Šeldona pārkāpumu, Vilksa viņu soda— nocērt kāju. Viņa ir tipisks demokrātiskās sabiedrības produkts, jo uzskata, ka sods vienmēr nāk par labu pašam sodāmajam. Citreiz viņa ar elektrisko nazi nozāģē Šeldonam īkšķi un pēcāk ar to izgrezno torti (Kings ir absolūts pedants un vienmēr precīzi apraksta visas detaļas, lai ar cik pretīgām padarīšanām tās būtu saistītas); pēc šīm represijām Vilksa liek lietā savu medicīnas māsas pieredzi un palīdz Šeldonam atkopties, lai turpinātos darbs pie romāna.

Taču vasarā tālu mežā policija atrod Šeldona automašīnu un uzsāk meklējumus; vienu no policistiem, kurš ierodas pie Vilksas, viņai izdodas nogalināt. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Vilksas māja tiks pārmeklēta. Pienāk diena, kad Šeldons, pabeidzis romānu, sāk svinīgo priekšlasījumu — un tai pašā dienā viņš realizē savu sen iecerēto, visai sarežģīto glābšanās plānu. Seko obligātā divkauja (būtībā vienīgā vieta, kur Kings palicis uzticīgs žanra kanonam) , kurā Šeldonam, kam katra kustība sagādā neizturamas sāpes, izdodas pieveikt Vilkšu. Visbeidzot — noslēgums: Šeldons ir atveseļojies. Viņam ir brīnišķīga protēze, viņš ir izārstējies no narkomānijas, Mizerijas atgriešanās ir publicēta un piedzīvojusi fantastiskus panākumus — taču Vilksa joprojām mīt viņa apziņā, izraisīdama halucinācijas un baiļu lēkmes. Visagala pēcgalā Šeldons pieveic arī savu apziņu, pilnībā atbrīvojas no Vilksas klātbūtnes un sāk jaunu romānu. ,

Mizerijas vadmotīvu varētu formulēt kā literatūras varu pār lasītāju; savukārt romānā Tumšā puse (The Dark Half, 1989) darbojas cits princips — literatūrasvara pā pašu rakstnieku. Kritika apgalvo, ka tas esot pats "briesmīgākais" Kinga romāns. Pats Kings ir izteicies, ka rakstniecības tēmu ir noslēdzis ar romānu Apslēptais logs, apslēptais dārzs (no romānu krājuma Četri pēc pusnakts). Tas savā ziņā ir psiholoģisks detektīvs ar mazu mistikas piedevu (tik minimālu, ka to var uzskatīt par dažu darbojošos personu ilūziju), un tajā stāstīts par bestselleru autoru Reiniju, kuru sāk šantažēt kāds Šuters, apvainodams viņu plaģiātā. Šuters neaprobežojas ar draudiem vien – viņš nodedzina Reinija māju un noslepkavo vairākus viņa paziņas. Izveicīgs apdrošināšanas firmas izmeklētājs atklāj, ka šajās izdaribās īstenībā vainīgs pats Reinijs, kaut gan viņš to neapzinās. Reinijs pats ir Šuters; proti, Reinijs ir šizofrēniķis, un lāgiem viņa apziņa dažādu tuvākā vai tālākā pagātnē meklējamu iemeslu dēļ mēdz sašķelties. Noslēgumā Reinijs, kurā pilnībā iemiesojies Šuters, iet bojā. Savukārt lasītājam tiek atstāta interpretācijas brīvība: iespējams, ka Reinijs patiešām ir bijis šizofrēniķis; tomēr vienlīdz iespējams ir arī tas, ka pasaulē kaut kur eksistē šis rēgainais un baismīgais Šuters. "Nekad netici rakstniekiem. Noteikti ieklausies viņu teiktajā, bet nekad viņiem netici" (S. Kings).

Labrīt, 27.07.1994

III Kāstlrokas gals jeb trīs variācijas par vienu tēmu

Nav tiesa, ka nomaļās un rovinciālās pilsētiņās nevar notikt nekas tāds, kas būtu masu beletristikas autora ievērības cienīgs. Bez šaubām, mafija, starptautiskie teroristi, spiegi, prezidentu lepkavas, CIP, FIB un citi tamlīdzīgi iecienīti sižetu virzītājspēki apiet mazās pilsētias ar lielu līkumu, bīdamies iestigt provinciālisma purvā, savukārt Stīvens Kings šos populāros virzītājspēkus labrāt atstāj zemāka ranga autoiem. Daudz vairāk viņu saista tieši tāš vietas, kur šķietami nekas nenotiek tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekas nekas nevar notikt: provinciāls pilsētiņas, kas atrodas ārpus “lielās” vēstures rituma un kurās gadu desmitiem valda relatīvs miers, stabilitāte un klusums. Tādas pilsētiņas ir Kāstlroka, Derija un Heivena. Saprotams, neviena no tām uz kartes nav atrodama, tomēr skaidrs ir arī tas, ka šīs pilsētas meklējamas kaut kur Menas štata vidienē netālu no Bangoras, kur dzīvo Stīvens Kings.

Šoreiz būs runa par trim Kinga romāniem: Tas (It, 986), Tominokeri (The Tommyknockers, 1987) un Nepieciešamās lietas (Needful Things, 1991). Romāni ir gigantiski — Tas pat pārsniedz 1100 lappušu; neko audz neatpaliek abi pārējie, taču ne jau apjomīgums vien vieno šos tekstus. Visu triju romānu veidojumu iespējams formulēt īsi un precīzi: idille, as pārvēršas ellē (šis stereotips realizējas arī citos Kinga romānos, piemēram, Spīdēšanā un Mājdzīvnieku kapsētā). Proti, provinciālajā klusumā un mierā ielaužas “lielais nezināmais”: veidojas trīspakāpju sižets: “nezināmā” atklāšana un pārliecināšanās, ka tas patiesi eksistē (vienlaikus par to pārliecinot lasītāju), tālāk — “nezināmais” darbībā, visbeidzot — cīņa ar “nezināmo”. Saprotams, kad šī cīņa noslēgusies, no mazās pilsētiņas nekas daudz pāri nav palicis.

Provinces pilsēta ir iekšup vērsta sistēma: provinci neinteresē ārpasaule, ja tās norises tieši neskar provinci; savukārt ārpasauli absolūti neinteresē province. Līdz ar to šī sistēma zināmā mērā ir izolēta, un tajā notiekošo ērti var modelēt romānā (liekas, arī šo principu Kings ir pārņēmis no “nopietnās” literatūras — atcerēsimies, teiksim, Folknera Joknepatofu vai Garsijas Markesa Makondo). Ticamības efektu Kings panāk, rūpīgi aprakstīdams izdomāto pilsētiņu vēsturi līdz pat Pilsoņu kara laikiem, izsekodams iedzīvotāju ciltskokus, iezīmēdams simtiem personu psiholoģiskās un biogrāfiskās aprises, veidodams desmitiem paralēlu sižetisko līniju. Jāpiebilst, lielākā daļa šo līniju noslēdzas ar vairāk vai mazāk iespaidīgu nāves ainu. Pārējais — aprakstīt to, kas notiek tad, kad pilsētā notiek neiedomājamais — jau atkarīgs no autora meistarības un fantāzijas.

Ar Kāstlroku saistīti vairāki Kinga romāni, kas ļauj runāt par veselu Kāstlrokas ciklu. Starp tiem ir Kudžo (Kujo, 1981), kurā stāstīts par milzīgu, trakumsērgas apsēstu sanbernāru, kas galē cilvēkus un pārtop gluži vai par mitoloģisku briesmoni, un Saules suns (no romānu krājuma Četri pēc pusnakts) — par to, kā patiesi mitoloģiska neradījuma iebrukumu izdodas novērst, pateicoties kāda zēna atjautībai. Nepieciešamās lietas ir cikla noslēdzošais romāns.

Kādu dienu Kāstlrokā ierodas mīklainais misters Haunts, lai atvērtu antikvāro — bet ne tikai antikvāro — preču veikaliņu Nepieciešamās lietas. Tajā pārdodamās lietas izrādās patiesi nepieciešamas, jo pircēji no veikaliņa aiziet līdz sirds dziļumiem apmierināti — viņiem izdevies par lētu naudu iegādāties tieši to priekšmetu, kas visvairāk kārots (lielākoties šie priekšmeti saistās ar kādām neizdzēšamām bērnības vai jaunības atmiņām; turklāt tiem piemīt maģisks spēks — to īpašnieks zaudē kontaktu ar pasauli un noslēdzas sevī, vienlaikus nonākdams Haunta.varā). Taču — cena ir divdaļīga: pusi veido neliela naudas summa, otru pusi — Haunta lūgums, ko viņš iečukst katram pircējam ausī. Tikai krietni vēlāk lasītājs uzzina, ka Haunts ir lūdzis izspēlēt kādu ne gluži nevainīgu joku ar paziņām vai kaimiņiem. Maznozīmīgi notikumi “iz provinces dzīves” aizpildījuši jau vairāk nekā 200 lappušu, kad nelāgie joki sāk dot pirmos rezultātus: gaišā dienas laikā pilsētas centrā sastopas divas saimniecības nažiem bruņotas sievietes un cītīgi uzšķērž viena otru. Tālāk darbība attīstās aizvien straujāk: vietējais žūpa nošauj bārmeni, policijas iecirkni izdemolē fizkultūras skolotājs, pilsētas galva nogalina savu sievu un pasūta milzīgu daudzumu dinamīta; sīkais, sadzīviskais naids pārvēršas negantās kaislībās, mazās psiholoģiskās patoloģijas

— maniakālā apsēstībā. Saprotams, visus šos notikumus neuzkrītoši diriģē Haunts, kura veikaliņā tumsas aizsegā ierodas ļaudis, lai aizietu, apbruņoti ar pistolēm. Kāstlroku pārplūdina štata policija un žurnālisti, tomēr neviens nav spējīgs izskaidrot šo šķietami nepamatoto varmācības uzliesmojumu. Baptistu un metodistu draudžu starpā šķilas tik ugunīgs naids, kāds vien var pastāvēt starp kvēliem kristiešiem, un abas draudzes dodas bezmaz krusta karā viena pret otru. Tikmēr pilsētas galva un kāds narkotiku tirgotājs — divi uzticamākie Haunta palīgi — ar dinamītu mīnē tiltu, pilsētas valdes ēku, banku, veikalus. Kāstlrokā noris gandrīz karadarbība — skan sprādzieni un šāvieni, krājas līķu kalni, turklāt sākas nepieredzēts negaiss. Taču iejaucas šerifs Alans Pengborns, kuram pēc ilgām pūlēm ir izdevies izprastākas īsti. Haunts ir par tipu. Bez šaubām, Haunts nav cilvēks — viņš ir sātanisks dvēseļu uzpircējs, kurš kopš tāliem aizlaikiem klīst pa pasauli, tirgodamies ar sapņiem un ieročiem. Seko obligātā noslēguma divkauja, kurā šerifam ar savu amatiera burvju mākslinieka prasmi izdodas uz mirkli apmuslināt Hauntu (Haunts, pats pieprazdams burvju mākslas, šerifa jociņus uztver kā vispatiesāko realitāti), atbrīvot iepirktās dvēseles un padzīt viņu no pilsētas. Ļaudis atgūstas no apmātības, kaujas aprimst, bet Kāstlroka jau ir drupās. Savukārt nepieciešamās lietas izrādās pārvērtušās vecās, bezvērtīgās grabažās. Tomēr Haunts nebūt nav beigts un pagalam — savu veikaliņu viņš atver kādā citā mazpilsētiņā, kas ir ļoti līdzīga Kāstlrokai.

Nepieciešamajās lietās acīm redzami ir pasakas poētikas elementi (jo sevišķi Haunta personā), kas papildināti ar dažiem maģiskiem ticējumiem. Citādi tas ir romānā Tominokeri, kaut gan šā romāna struktūra visādā ziņā ir analoga Nepieciešamajām lietām. Tominokeri reproducē vienu no zinātniskās fantastikas stereotipiem, proti — atnācējus no kosmosa, vēl precīzāk — atnācējus, kas ir pagalam ļaundabīgi noskaņoti. Darbība noris Heivenā; vesternu rakstniece Bobija Andersone savā nomaļajā zemes gabalā uzduras kādam metāliskam priekšmetam, kas viņu tik ļoti saintriģē, ka Andersone sāk to atrakt. Darbs nav no vieglajiem, jo priekšmets izrādās gigantisks lidojošais šķīvītis. Seko milzumdaudz sižetisko peripetiju, kuru gaitā visi Heivenas iedzīvotāji nonāk atnācēju varā (viņi gan jau sen kā miruši, tomēr viņu telepātiskais saprāts joprojām pastāv). Ļaudis iegūst ģeniālas izgudrotāju spējas, rada visneiedomājamākos tehnikas brīnumus un ap Heivenu izveido “zonu”, lai neviens svešinieks netiktu klāt viņu noslēpumam. Vēl vairāk — viņi pamazām pārtop atnācēju rases neradījumos un jau gatavojas drīzumā pakļaut visu Zemi. Par laimi, šos nolūkus izjaukt izdodas kādam dzērājdzejnie-kam, kura galvaskausā pēc sena nelaimes gadījuma iestiprināta metāla plāksnīte, kas traucē svešajam saprātam pakļaut viņa apziņu. Heivenu noslauka no zemes virsas grandiozs ugunsgrēks; šķīvītis ar nāvei nolemto dzejnieku dodas tāļu kosmosā; savukārt pēc noslēguma apokalipses dzīvi palikušie Heivenas iedzīvotāji, kas nu jau pārtapuši mutantos, zaudēdami šķīvīša radīto enerģētisko “zonu”, cits pēc cita apmirst.

Tominokeri nepieder pie Kinga veiksmīgākajiem darbiem, bet to nevarētu sacīt par trešo variāciju par mazas pilsētiņas bojāejas tēmu — romānu Tas, kas struktūras ziņā ir pats sarežģītākais Kinga darbs. Darbība noris paralēli divos laikos —1958. un 1985. gadā, nepārtraukti mijas daudzas stāstītāju balsis, kas vienus un tos pašus notikumus aplūko no dažādiem skatpunktiem, brīžiem teksta laiks sāk ritēt ačgārni — no tagadnes uz pagātni, vietumis ir Derijas hroniku iestarpinājumi, ir neskaitāmas šķietami liekas personas, kas savu lomu sižetā atklāj tikai romāna noslēgumā — vārdsakot, Kings kārtējo reizi demonstrē savu meistarību. Derijā palaikam notiek neizskaidrojamas lietas — pazūd bērni, kurus reizēm atrod saplosītus gabalos, bet reizēm vispār vairs neatrod; turklāt — šīs pazušanas periodiski atkārtojas aptuveni ik pēc 28 gadiem; vienlaikus strauji kāpj noziedzības līmenis, kas beidzas ar kādu sevišķi spēcīgu varmācības uzliesmojumu, un pēcāk atkal seko mierīgs periods. 1958. gadā bērnu grupai, kas sevi dēvē par neveiksminiekiem — viņi ir citu atstumti un vajāti, starp viņiem ir stosteklis, astmatiķis, resnais, ebrejs, nēģeris utt. — izdodas atklāt šo notikumu cēloni: dziļi zem pilsētas mīt Tas, mistisks, pirms miljoniem gadu uz Zemi atklīdis kosmisks briesmonis (ļoti interesants un triviālajai literatūrai, neparasts ir šā briesmoņa esamības pamatojums) , kas lāgiem izlien virszemē, pieņemdams tieši to izskatu, no kā viņa izvēlētais upuris — briesmonis barojas no iztēles — visvairāk baidās. Pēc daudziem traģiskiem un šausmīgiem notikumiem bērni nokļūst briesmoņa midzenī un izdara to, ko nespētu neviens pieaugušais — sakauj To. Taču, kā izrādās, ne līdz galam. Pēc kārtējā miera perioda briesmonis atkal iziet medībās. Kādreizējie neveiksminieki ir izauguši, starp viņiem ir šausmu romānu rakstnieks, pasaulslavens arhitekts, citi ir uzņēmēji vai mākslinieki — un viņi, atcerēdamies bērnības zvērestus, atgriežas Derijā, lai briesmoni iznīcinātu. Saprotams, atkal seko bezgala daudz sarežģījumu un šķēršļu, kaš tiek veiksmīgi pārvarēti, kaut gan vairāki no viņiem iet bojā, un beidzot sākas duelis starp šausmu romānu rakstnieku un To. Taču šeit Kings atsakās no jebkādām triviālās literatūras klišejām: tā nav tradicionālā divkauja «aci pret aci», bet gan divu ap-ziņu divkauja, kas noris kaut kur pie kosmosa robežām, liekot lietā senus austrumnieku rituālus. Briesmonis tiek iznīcināts, bet arī Derija ir drupās, jo duelis ir bijis tik saspringts, ka izraisījis kārtējo Kingam raksturīgo miniatūro apokalipsi.

_________________________

Vēl par Stīvenu Kingu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s