Jānis Vēveris “Kaugems un citi”

Vēvera ceļa rullis

Jānis Vēveris. Kaugems un citi. Stāsti. R., Artava, 1993

Teikt, ka Jānis Vēveris (1960) ir bijis pavisam nezināms, būtu diezgan aplami. Kā dzejnieks viņš debitēja jau krietni sen — 1977. gadā; sekoja daudzas dzejas publikācijas, no kurām nozīmīgākā — dzejoļu kopa Acīs 1987. gadā. Tie bija vienmērīgi viduvēji, brīžiem sakonstruēti, brīžiem apcerīgi un rezignēti panti, par kuriem, ja arī kritika bilda kādu vārdu jauno autoru dzejas apskatos, tad vairāk nekā skeptiski. Astoņdesmito gadu vidū (atcerēsimies, ka šai laikā uzmanības centrā atradās Andras Neiburgas, Gundegas Repšes, Rudītes Kalpiņas, Evas Rubenes stāsti) Vēveris sāka rakstīt arī prozu. Un atkal: tā pati vienmērīgā viduvējība, gramatiska un stilistiska ekvilibristika ar suņiem un sievietēm (jēdzieni, kas Vēvera pasaulē ir līdzvērtīgi), bet vienlaikus — pedantiski izkopta tehnika. Izlasot šos stāstus, rodas īpatnēja sajūta: tur taču „nekā nav” — vārdi gūzmojas bez sava gala, frāzītes gludas kā izvirpotas, bet tie “karājas gaisā” virs drūma un pelēka tukšuma. Saprotams, pienāca laiks, un jaunais autors sakopoja dzejoļu krājumu, ko izdevniecība Liesma noraidīja. Pēc gada tāds pats liktenis piemeklēja nākamo krājumu. Vēl pēc gada noraidīja arī stāstu krājumu. Vārdu sakot, Vēveris gadus desmit apgrozījās literatūras tuvumā, un par viņu sāka veidoties priekšstats kā par jaunu, bet jau bezcerīgu autoru.

Taču tad notika lūzums. Varbūt es kļūdos, tomēr liekas, ka šoreiz to iespējams datēt precīzi: 1988. gada 15. janvāris, kad Literatūra un Māksla publicēja mazu, spoži izstrādātu stāstiņu Tie augstie, augstie logi. Sižets — kā jau visi Vēvera sižeti — bija triviāls: avārija uz šosejas, kas ierosina atmiņas mehānismu, un stāsta vidū rodas “laika bedre”, kurā ieplūst savulaik pārdzīvotā mīlestība. Pēc tam sekoja Dekonstrukciju cikls, vairākas publikācijas periodikā, godalga Literatūras un Mākslas 1992. gada īsprozas konkursā par stāstu To dara tā un garstāsts Kaugems.

Vēveris bija iedarbinājis savu ceļa rulli un sāka rullēt pa prozas pauguriem, visu nolīdzinādams un cieti sablīvēdams — tā, lai tekstā nepaliek ne mazākā negluduma vai neprecizitātes, lai viss ir saskanīgs, atskanīgs un rūpīgi noslīpēts. Vārdi aizvien vairāk tuvojās cits citam, sablietēdamies gluži kā asfalts zem ruļļa; aizvien vairāk nepateiktā palika aiz stāstu robežām — un šis nepateiktais sāka runāt: balsis no stingri noblietētā asfalta apakšas. Vēvera astoņdesmito gadu prozai un arī pirmajām Dekonstrukcijām piemita tāds kā klīrīgs manierīgums — rezignēta “pasaules skumju” smalstīšana ikdienā un sasmalstītā apjūsmošana, pļāpīgums par banālām lietām un vienlaikus — virtuoza prozas tehnisko iespēju demonstrēšana, jo sevišķi tas sakāms par periodiem. Vēveris ir gluži vai apsēsts ar periodu konstruēšanu — viņa teikumi patiesi veļas, rit un ripo cauri tekstam, piesātinādamies ar jaunām jēgām un gūzmodamies cits uz cita. Turklāt viņam piemīt arī šādai prozai nepieciešamā pacietība un pedantisms. Kādreiz Nīče — ne kā filozofs, bet kā stila meistars — brīdināja: “Uzmanīgi ar periodiem! (..) Vairākumam periods ir klīrēšanās.” Savukārt Vēveris Kaugemā ironiski attaisno sevi: “Bezgalgari plūstoši periodi. Lasītājam var iemānīt daudzko, ja vien tas pagatavots stilistiski nevainojami.” Būtībā Vēvera ceļa rullis ir kustējies starp šiem diviem tik ļoti tuvajiem punktiem, klīrēšanos un stilistisko nevainojamību: klīrēšanās nu atstāta tālu aiz muguras, stilistiskā nevainojamība sasniegta (tas nebūt nav pārspīlējums) — un ceļš, jāsaka, iebraukāts plats un pamatīgs.

Dekonstrukcijas — tie ir īsi stāstiņi, kuros praktiski nav sižeta un kurus veido ikdienas fragmenti, atmiņu uzdzirkstījumi, emociju atspīdumi, mirklīgas iedomas: ikdienas zirnekļa tīmeklis, kurā sapinusies kāda anonīma apziņa (reizumis gan nav grūti atšifrēt, ka šī apziņa pieder autoram); iespējams arī, paša Vēvera vārdiem runājot, — “patvērums un mūžība iedomās” vai “dienišķā esamība un pakāpeniska jēdziena un priekšstatu nāve”. Kustība tajā virzienā, kur stāsts tiecas pārtapt par vienu vienīgu vārdu lappuses vidū, tomēr saglabājot sevi stāsta kvalitātē; savdabīgs minimālisms ar greznu metaforu mežģīnēm. Te jāuzsver, ka dekonstruēšana nebūt nav destruktīva vai agresīvi ārdoša nodarbošanās; dekonstruēšana, kā jau jebkura vārdnieciska darbība, rada jēgu, mainās tikai attieksme pret vārdu. Vēvera aprakstītās ikdienas nianses un priekšmeti — vienalga, vai tā ir kafijas tasīte, apelsīna miza vai gaisa baloniņš — nekad nav tikai tasīte, miza un baloniņš, tie vienmēr ir arī “kaut kas cits” — balss no asfalta apakšas, piemēram. Līdz ar to miniatūrās Dekonstrukcijas izvēršas: arī viens vārds var radīt pasauli. Un, protams, Vēveris, kā jau katrs sevi cienošs mūsdienu intelektuālis, neiztiek bez tiešiem un netiešiem citātiem un literārām alūzijām (jo sevišķi — no Maksa Friša un Kortāsara).

Iespējams, Dekonstrukcijas un citus Vēvera mazos stāstiņus, lai cik tie liktos savdabīgi un interesanti, varētu uztvert kā pārsātinājušamies profesionāla lasītāja, apveltīta arī ar rakstniecības indevi, atraugas. Ja vien nebūtu garstāsta Kaugems, pagaidām nozīmīgākā Vēvera darba. Latviešu proza ir gluži vai aplipuši ar „stāstromānu” sērgu: daudzi autori par romānu nez kāpēc dēvē to, kas īstenībā tāds garumā pārstiepts stāsts vien ir. Turpretī Vēveris ir ievērības cienīgi pūlējies, lai romānu sablīvētu līdz stāsta apjomam. Kaugemā romāniskā domāšana, romāna „telpas” izjūta, romānista “atvēziens” ir acīm redzams.

Sākumā Kaugems veidojas kā ironiski nostalģisks stāstījums par vienu vakaru teiksmainajā Skapī tā ziedu laikos. Krogā pavīd arī pa reālai personai, tostarp pats stāsta autors, kādreizējais Skapja entuziasts, gan ne pārāk cienījamā paskatā (pašironijas Vēverim pietiek atliku likām). Seko trauksmaina žūpošanas odiseja ar brīnišķīgi aprakstītām paģirām. Pats Kaugems ir prozists, vienlaikus arī sentimentāls dzērājs, kurš Skapī sastop savu lielo mīlestību, pazaudē, pēc vairākiem gadiem atrod atkal un pazaudē vēlreiz. Līdz ar to Kaugema sižets ir vēl viena variācija par labi pazīstamo nelaimīgās mīlestības tēmu. Taču ne jau sižets šoreiz ir būtiskākais. Vēvera prozai piemīt kāda neatkārtojama īpatnība: izvērsta intelektuālā dimensija un vienlaikus — šodienas intelektuāļiem pavisam neraksturīgā bezkaunība būt veclaicīgi sentimentālam un banālam („viss banālais ir patiess,” viņš, sevi aizstāvēdams, pārfrāzē populāro aforismu). No vienas puses, teksts ir „smags”, cieši sablīvēts, ar pašapcerēm un alūzijām piesātināts un tajā ir pagrūti “ielasīties”, bet, no otras — tas ir apbrīnojami gaisīgs un aizraujošs, un nekaitē arī tas, ka uz stāsta beigām sižets pamazām sairst: teksts kļūst aizvien fragmentārāks un saskaldītāks, tiecas sarauties līdz dažām frāzēm un galu galā apsīkst — bezmaz „pats no sevis”.

Dzeju Vēveris vairs neraksta, vismaz — nepublicē. Patlaban viņš palēnām strādā pie romāna, Kaugema turpinājuma.

Diena, 26.11.1993.

________________________________

Vēl par Jāni Vēveri:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s