Kā atrast ideālo valodu? Ceļā uz Duktu

„A, Ā, B, C, Č, D, E, Ē, F, G, Ģ, H, I, Ī,J,K,Ķ, L, Ļ, M, N, Ņ, O, P, R, S, Š, T, U, 0, V, Z, Ž.”

Aivars Ozoliņš „Dukts”

Eiropeiskās kultūrās centrā neapšaubāmi atrodas vārds: visas ārpusvārda mākslas — un ne tikai mākslas, bet jebkura cilvēciska darbība — rotē ap vārdu, palaikam tiekdamās iemiesoties tajā, apcerot vārdiskās „idejas” vai „domas”, kas šajās mākslās ieraugāmas vai saklausāmas; ja ne citādi, tad, teiksim, mūzika vai glezniecība producē — nevis projicē, kā dažkārt mēdz apgalvot — savus aprakstus: acīmredzama ir nosliece visu aprakstīt, visu izskaidrot, visu izteikt vārdā; pasaulē nedrīkst būt neviens mirklis, kas netiktu iekļauts kādā lineāri sakārtotā hronikā (vai vismaz dienasgrāmatā), neviena vieta, kas nebūtu aprakstīta, neviens priekšmets, notikums vai emocija, kas šķietami labprātīgi nepakļautos vārdam un neiekļautos kādā stingrā vārdisku jēdzienu hierarhijā. Būtībā tā ir savdabīga varmācība: pasaule it kā pastāv vien tālab, lai kalpotu cilvēka maniakālajai tieksmei to apcerēt un aprakstīt; savukārt arī valoda kalpo — kā aprakstīšanas instruments; pirmsvārdiskā doma vairs nav valodas sākums, bet gan apraksta objekts: vārds neuzticas domas nepārtrauktībai — tas nemitīgi tiecas atgriezties pie sava sākuma, mēģinādams atrast kaut mazāko spraugu, caur kuru iespraukties atpakaļ cilvēka apziņā, lai aprakstītu savu izcelšanos; klusums pārvēršas nesvarīgā jēdzienā un labākajā gadījumā aizpilda pauzi starp diviem vārdiem vai izteikumiem, ja vien šo pauzi nav paspējis aizpildīt kāds automātiski un tukši izmuldēts vārds. Bezgalīgā aprite „…doma — vārds — doma…” (apziņa realizējas caur vārdu, vienlaicīgi izmainīdama pati sevi) pārvēršas determinētā sistēmā „vārds-doma”, un līdz ar to rodas ilūzija, ka pasaules robežas sakrīt ar valodas (precīzāk — dažādu semiotisko sistēmu) robežām vai, citiem vārdiem, valoda ir adekvāta pasaulei: lai ko mēs aprakstītu vai izskaidrotu — mēs noteikti atpazīsim šīs vārdiskās formulas objektu īstenībā. Un otrādi: kaut ko ieraugot, pārdzīvojot vai izjūtot, mēs gluži automātiski atradīsim vai no gataviem elementiem radīsim šī objekta, pārdzīvojuma vai izjūtas aprakstu vārda pasaulē. Tas nozīmē, ka cilvēks, šķietami piespiedis vārdu kalpot sev, īstenībā izbīdījis sevi ārpus valodas robežām, atstādams ap sevi vien valodisko priekšstatu, klišeju un stereotipu režģi — un vienīgā iespēja no šī krātiņa izkļūt ir atzīt valodas (arī teksta) neatkarību — vismaz kā iespējamību.

Kalpojošā vārda esamībai piemīt divas tendences: no vienas puses, vārds tiecas atbrīvoties no laika gaitā uzkrātajiem jēdzieniskajiem uzslāņojumiem un kļūt absolūti viennozīmīgs: vārds kā bulta, kas pakļaujas savam ra(i)dītājam un — pats — nekļūdīgi trāpa mērķī, apzīmējamā objektā; vārds zaudē jēgu, toties saglabā nozīmi — un valodiskā darbība šai gadījumā atgādina kombinatorisku spēlīti ar gataviem elementiem, konstantām un pašsaprotamām nozīmēm. Ja šāda darbība patiesi būtu iespējama, tad tā apliecinātu vārda varu un spēku — un reizē tā apliecinātu cilvēka maģisko varu pār pasauli: aprakstīdams pasauli, cilvēks padara to viennozīmīgi skaidru, piesavinās; ja vārds varētu aprakstīt pasauli, tad tā būtu tikai funkcionāla zīme. Šī nosliece piemīt ikdienišķajai valodai un arī, piemēram, ideoloģiskajai un masu kultūras valodām, kurām pamatā ir pašsaprotamu un klišejisku metaforu bezgalīga izmantošana. Savulaik vienu no pedantiskajām šādas valodas koncepcijām izstrādāja Vitgenšteins “Loģiski filozofiskajā traktātā”, valodas funkcijas reducēdams uz viennozīmīgām „atomāro faktu” un vārdu atbilstībām: lietu stāvokļus var aprakstīt; izteikums ir lietu iespējamā stāvokļa projekcija, un tas var pateikt, kā eksistē priekšmets, nevis, kas viņš ir; turklāt to, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko nav iespējams runāt, par to jāklusē. Līdz ar to valodai tiek novilktas nepārkāpjamas robežas, un tā patiesi kļūst zināmā mērā ideāla — nekad nepārprotama un šķietami visu izsakoša.

No otras puses, vārds tiecas izbēgt no viennozīmības: tas it kā atgrūžas no ikdienišķās un standartizētās valodas, gan allaž atgriezdamies un apspēlēdams to, un uzkrāj sevī visas iespējamās jēgas (turklāt, jo senāks — vai vismaz seniskāks — ir izteikums, jo tas ir — varbūt tikai šķiet — daudzizsakošāks: lūk, kāpēc literāti par savu darbu epigrāfiem labprāt izvēlas klasiķu citātus — šos tekstus ar jēgu piesātinājušas bezgala daudzās pēcākās interpretācijas). Liekas, vieni no pirmajiem valodas šķelšanos uzsvēra krievu formālisti: Jakubinskis rakstīja, ka pastāv praktiskā valoda, kurai nav patstāvīgas vērtības, un valoda, kurā valodiskie priekšstati iegūst pašvērtību (koncepcija radās, analizējot futūristu daiļradi un sākotnēji šķietami pārdrošo vārda pašvērtības manifestāciju). Pēcāk šo domu tālāk attīstīja Eihenbaums: „…nokļūdams dzejā, vārds it kā tiek izņemts no parastās runas, tiek uztverts nevis valodas vispār, bet tieši poētiskās valodas fonā”; vai cituviet: „Praktiskajā ikdienas runā vārdu nozīme ir (..) mirusi, bezpersoniska. Taču ar vārdu īpašu saistīšanu dzejniekam izdodas šajās noberztajās nozīmītēs atmodināt dzīvības dzirksti”. Savukārt Rilke poētisko valodu definēja poētiski: „Uz augšu ceļas vārds — no pierastības laukā”; līdzīgi savu attieksmi pret valodu formulēja Brodskis, rakstīdams, ka poēzija ideālā ir „…valodas savas masas un gravitācijas likumu noliegšana; tā ir valodas tiekšanās augšup — vai uz to pusi — uz to sākumu, kurā bija Vārds”. Pols Valerī, uzskatot, ka praktiskā valoda ir organiski sveša poētiskajai pieredzei, problēmu formulēja vēl asāk, jautādams: vai iespējams radīt daiļdarbu, kas pilnībā attīrīts no nepoētiskiem elementiem. T. i., kā varēja rasties situācija, kad vieni un tie paši vārdi kalpo pilnīgi atšķirīgiem mērķiem?

Acīmredzami, ka šajos izteikumos — un tie ir apbrīnojami vienprātīgi — valodas šķelšanās apcerēta, izmantojot diezgan tradicionālas metaforas — jo valoda pati par sevi var runāt tikai metaforiski: ikdienišķā, praktiskā valoda ir „mirusi” vai „zema”, turpretī literatūras poētiskā valoda— „dzīva” (turklāt „ugunīgi dzīva”, t. i., arī apgaismojoša un nepārtraukti mainīga, liesmojoša, iedegošamies izdziestoša — Eihenbauma „dzīvības dzirksts”) vai „augsta”. Tātad arī pati valodas šķelšanās — precīzāk būtu to dēvēt par polarizēšanos, jo šis process noris valodas iekšienē — uzskatāma par poētisku metaforu; taču, ja mēs pieņemam, ka šī metafora zināmā mērā atbilst valodas pastāvēšanas reālajai situācijai, no tā izriet, ka ikdienišķā valoda jau ir atradusi — vai sasniegusi, vai allaž tāda bijusi — savu ideālo izteiksmi: tai nav nepieciešamības mainīties — „liesmot” vai “aizdegties”; tiesa, tā var papildināties ar jauniem vārdiem un jēdzieniem, taču kā zīmju sistēma ar stingru struktūru un nemainīgiem lietošanas principiem tā saglabā stabilitāti nu jau gadu tūkstošiem; tā rada iluzoru priekšstatu par savu varu pār pasauli — bet pati funkcionē tikai šis ilūzijas robežās, necenšoties tās pārkāpt un apšaubīt. Vēlāk gan Vitgenšteins, gan arī citi valodas filozofi pierādīja, ka pat visikdienišķākie izteikumi, ja tos analizē, vadoties pēc patiesīguma kritērija — t. i., kritērija, pēc kura visbiežāk vērtē jebkāda veida valodu (literatūrā tas nozīmē nerimstoši kategorisko prasību pēc „reālisma” un “atbilstības īstenībai”) — izrādās paradoksāli un absurdi. Tas nozīmē, ka ikdienišķās, „zemās” un sastingušās valodas vara patiesi ir tikai ilūzija: mēs vienkārši neredzam — varbūt negribam redzēt, lai nesarežģītu savas attiecības ar pasauli — valodas paradoksalitāti un pretrunīgumu; mēs it kā nepārtraukti radām un raidām vārdus-bultas, taču atsakāmies ieraudzīt, ka tie vai nu vispār netrāpa mērķī, vai arī sašķīst pret to sīkās druskās; mēs aizmirstam, ka daudznozīmīgums tiek nevis mākslīgi apaudzēts ap kailo ikdienišķo vārdu, tādējādi iegūstot poētisku izteikumu, bet ir sākotnēji raksturīgs pašai valodai.

Brodskis citētajā izteikumā izmanto vienu no brīnišķīgākajām metaforām, ar ko iespējams raksturot jebkuru cilvēcisko darbību: par zaudēto paradīzi, šai gadījumā par to sākumu, tiem mītiskajiem laikiem, kad vārds bija dzimstošs, vēl nesācis pasaules sadalīšanu opozīcijās; pasaule un valoda atradās absolūtā saskaņā. Poētiskā valoda tad arī iemieso šo nostalģiju pēc absolūtās harmonijas — pēc visvārda, visu varošā, visu aprakstošā, visu izsakošā vārda. Tomēr zaudētā nevainība diez vai ir atgūstama pat metaforiskā ceļā — vēl jo vairāk tāpēc, ka šo metaforu radījusi jau sašķeltā valoda, precīzāk — priekšstati par valodas sašķeltību izteikti šai pašā sašķeltajā valodā.

Bez šaubām, no visa iepriekšteiktā varētu rasties jautājums: kas tad īsti, runājot par literatūru, ir ideālā valoda? Labākie vārdi labākajā kārtībā? Absolūti precīza un nepārprotama valoda? Vienīgais iespējamais izteikuma variants, kas ir arī vienīgais pareizais? Visu (no nozīmē — visu?) izsakoša? Tā valoda, par kuru Malarmē rakstīja, ka „…gadījumā, ja eksistētu kāda hipotētiska valoda, kura spētu adekvāti iemiesot domas, tā iznīcinātu literātu”?

„Atliek izkārtot jau zināmas domas jaunā kārtībā — un radīsies jauns sacerējums, līdzīgi kā vieni un tie paši, taču citādi izkārtotie vārdi veido jaunas domas,” savulaik rakstīja Paskāls. Vai cituviet: „Citādāk izkārtotie vārdi iegūst citu jēgu, citādāk izkārtotās domas rada citu iespaidu.” Tā nav konteksta problēma vien — un Paskāls šai gadījumā nebūt nav tikai Bahtina pēctecis no pagātnes; būtībā tā ir jebkāda veida valodas polivalences definīcija: tas nozīmē, ka vārds nemaz nevar pastāvēt kā bulta — vārds allaž ir potenciāli daudznozīmīgs; mēs varam formulēt kāda vārda iespējamo nozīmi, šķietami precīzi iezīmēt tā jēdzieniskā lauka robežas, taču allaž paliks iespēja, ka saskarē ar citiem vārdiem tas iegūs jaunas nozīmes. Vēl vairāk— nemaz nav nepieciešami citi vai „jauni” vārdi: vārds iegūs jaunas nozīmes saskarsmē ar tiem pašiem „vecajiem”, tikai citā izteikšanas (uzrakstīšanas, izlasīšanas) situācijā (gluži tāpat, kā Paskāla aforismu nozīme šajā tekstā droši vien atšķiras no tās, kādā savulaik tos lietojis autors). Līdz ar to ir skaidrs, ka zaudētā paradīze nav izgaisusi tālos aizlaikos; zaudētā paradīze ir tepat blakus — tā ir valodas potenciālās poēzijas atzīšana, un literatūras ideālā valoda nav nekas cits kā tās nepārtrauktais mainīgums, specifisks meklēšanas kods, meklēšanas paradigma.

***

Ja mēs noteikti vēlamies literatūrā saskatīt „problēmas”, tad ir skaidrs, ka Aivara Ozoliņa „Duktā” patiesi atrodama problēma, viena no centrālajām literatūras vēsturē — valodas problēma, t. i., teksta un pasaules attiecību problēma. Vārdam „teksts” ir kopēja sakne ar vārdu „audums” (latīniski textura nozīmē „audums”, “savienojums”, “sakārtojums”); „Dukta” teksts tiešām vietumis ir austs, precīzāk — mežģīņaini tamborēts. Jo sevišķi tas izjūtams „Dukta” ievaddaļā, vienpadsmit lappušu garajā teikumā, apzīmētā ar bezgalības zīmi kura — saprotams, ne jau nejaušības vai drukas kļūdas, bet autora ironiskās klātbūtnes dēļ — pavērsusies vertikāli un kļuvusi aizdomīgi līdzīga ciparam „8”. Koncentrēšanās uz valodas problēmām jaušama jau pirmajā frāzē — tā modelē turpmāko nodaļu rakstību principus; atļausimies pārtraukt teksta nepārtrauktību un kaut kā atdalīt to no nebeidzami ritošā teikuma: „jo, lai gan banāla patiesība ir banāla varbūt pirmkārt tāpēc, ka tā ir patiesība…”. Autors labi zina banālo aforismu (citiem vārdiem — patiesību, jo visi par aforismiem sauktie izteikumi atrodas ceļā no poētiskās valodas uz ikdienišķo valodu — uz to robežu, pēc kuras poēzijas rinda pārtop ikdienā praktiski izmantojamā, attiecīgajam gadījumam piemērotā neapstrīdami „patiesā” apgalvojumā) par to, ka jebkura patiesība ir banāla — un tai skaitā banāla ir arī mūžsenā patiesība „patiesība ir banāla”; šoreiz jēdziens “patiesība” nozīmē vārdiski formulētu apliecinošu izteikumu, kurš nežēlīgi ekspluatēts tik ilgi, kamēr teksts-audums pagalam izdilis un pārtapis vien teksta imitācijā: ir saglabājušās tā ārējās aprises — taču tā vairs ir tikai teksta ēna. Līdz ar to veidojas divkārši apstiprinošs izteikums „banāla banāla patiesība” (vai, labākajā gadījumā, „banāli banāla patiesība”), kāds, protams, literāram tekstam neder — un tālab tas izvēršas eleganti tamborētā frāzē, kuras mīklainību vēl vairāk izceļ vārdi „varbūt pirmkārt”. Būtībā tā ir ļoti vienkārša, reizumis gan diezgan efektīga spēle ar vārdiem. Taču — vai tikai spēle? Jo mēs gan varam apgalvot, ka tā patiesi ir tikai spēle, kuras noteikumi (ja noteikumu nav, ja darbība ir pilnīgi patvaļīga, tad tā vairs nav spēle) viegli izprotami jebkuram analītiski noskaņotam lasītājam, tomēr ikkatrai lingvistiskajai spēlei, lai cik tā būtu šķietami bezjēdzīga un orientēta tikai uz savu noteikumu manifestēšanu, piemīt kāda īpatnība: vārdi, neatkarīgi no spēlētāja gribas, rada jēgu; nav iespējams atrast vārdisku izteikumu, kas — vismaz kādā konkrētā situācijā — būtu absolūti bezjēdzīgs; jēgu rada pat visvienkāršākais divu vārdu savienojums, nemaz nerunājot par apzināti veidotiem jēdzieniskuma ģeneratoriem.

Tipiski duktiskais izteikums par patiesību (liekas, ne velti jau teksta pirmajā frāzē iznirst viens no eiropeiskās kultūras atslēgas vārdiem, kas tik ļoti piesātināts ar jēgām un nozīmēm, ka ikdienišķajai valodai kļuvis nederīgs) ir it kā „rotējošs”: tas rotē ap savu sākotnējo vienkāršību, kuru allaž iespējams „paturēt prātā” — līdzīgi kā ap vārdu „Dukts” rotē visa bezgalīgā ievaddaļa (nav grūti pamanīt, ka tās noslēgums reizē ir arī sākums un ka komats pirms teksta īstenībā ieceļojis no beigu frāzes), un šajā riņķveida kustībā nepārtraukti dzimst norādes uz iespējamām jēgām. T. i., mēs varam aprakstīt, kā veidots izteikums „…jo, lai gan banāla patiesība ir banāla varbūt pirmkārt tāpēc, ka tā ir patiesība…” — ir skaidrs, ka tas patiesi ir mākslīgi veidots, nevis automātiski radies valodiskās domāšanas inercē — taču mēs nevaram pateikt, ko tas tagad nozīmē (katrā ziņā ar sākotnējo frāzi „banāla patiesība” tam ir diezgan attāls sakars), jo divi neuzkrītošie — un šķietami pat nevajadzīgie — vārdi “varbūt pirmkārt” darbojas kā jēdzieniskuma izkliedētāji un daudzkāršotāji. Analoģiski jēdzieniskuma izkliedētāji sastopami visā tekstā — tas piesātināts ar “iespējams”, „diezin”, „šķiet”, „it kā”, „ja nojauta neviļ”; arī lielākos mērogos — „mēģinot piekļūt Duktam”, “teorētiķis, kura vārdu joprojām atturēsimies nosaukt”, „dzīvu, kaut arī tikai hipotētisku filmu”, „ja arī var kaut ko saskatīt” utt., u. tml.; jēgas izkliedēšanas kulminācija— tie ir daudzie “rotējošie” izteikumi: „…vispār nav iespējams kaut kā nosaukt to, ko nevar nosaukt citādi, jo, līdzko nosaukts, tas, ikreiz palikdams cits, ļausies nosaukties vai kurā katrā vārdā…”; „…viss, ko šeit teiksim, būs tikai tas, ko varēsim pateikt, un tas tiks pateikts tā, kā to pateiksim mēs…”; „…šī viedokļa acīmredzamība ir acīm redzama pati no sevis, un šī katramacīmredzamība ir īpaši skaidri redzama tieši mums…”.

Saprotams, ka jēgas izkliedēšana nav nejaušība — būtībā tā nozīmē principiālu nenoteiktību, kategorisku atsacīšanos no vitgenšteiniskās prasības — par ko iespējams runāt, par to jārunā skaidri. Autors patiesi tamborē mežģīnes ap tukšumu, nebeidzami atrunādamies: viss iespējamais (vai iedomājamais, vai aprakstāmais) patiesi pastāv — taču pastāv tikai kā iespējamība, kā pieļāvums. Precīzāk: mēs varam droši sacīt, ka tur taču nekā nav! (ko var teikt par visu „Duktu” — arī par Duktu — un šajā apgalvojumā, kā jau visos apgalvojumos (kuri nav nekas cits kā ikdienišķojusies lingvistiska spēle) būs krietna tiesa patiesības) — viss, kas tur varētu būt, varbūt arī ir; visu, ko mēs tur gribētu atrast — mēs varbūt arī atrastu, bet nekad nebūtu līdz galam pārliecināti par to, ko īsti esam atraduši un vai vispār esam kaut ko atraduši. Teksta jēdzieniskums neskaitāmo „rotējošo” izteikumu dēļ izkliedējies kaut kur bezgalībā — mēs nevaram notvert un aprakstīt Duktu, lai pēcāk izstādītu viņu vispārējai apskatīšanai: valoda ne uz ko nenorāda; valoda tikai rada; valoda vien maskējas aiz ikdienišķajām vārda-bultas funkcijām — patiesībā valoda atklāj, ka var būt bezgalīgi daudznozīmīga, t. i., to, ka — un kā — daudznozīmība tiecas pārvērsties beznozīmībā.

Atcerēsimies Pola Valerī jautājumu: vai iespējams radīt daiļdarbu, kas pilnībā attīrīts no nepoētiskiem elementiem? Būtībā jautājums ir aplami formulēts: jo valoda nav jāattīra no nepoētiskiem elementiem; valoda pati ir sākotnēji poētiska — taču ir skaidrs, ka poēzijai tai pasaulē, ko mēs dēvējam par „reālo”, nav vietas — un līdz ar to valoda tiecas attīrīties tieši no poētiskajiem elementiem. Šo domu brīnišķīgi ilustrē „Dukts”: pateikdams — Dukts —, autors īstenībā nepasaka neko (vai — pasaka neko), jo šis vārds, vēl nepārtapis jēdzienā, sākotnēji ir tik daudznozīmīgs, ka pārvēršas absolūti beznozīmīgā burtu virknē. Potenciāli Dukts var nozīmēt visu, reizē nenozīmējot neko. Protams, mēs varam mēģināt tā jēgu precizēt etimoloģiskas spēles ceļā: latīniski ductilis nozīmē „valkans”, „staipīgs” (laikam gan nejaušības nevis autora ieceres dēļ spēle šoreiz izdodas: Dukts apraksta pats sevi — jo tas patiesi ir ārkārtīgi stiepjams jēdziens); itāliski ducato nozīmē „hercogiste” (vai — Dukta teritorija, kurai, kā jau teikts, manāma nosliece gan sarauties bezgalīgi mazā punktā, gan izplesties — arī līdz bezgalībai) — tomēr šo spēli noliedz „Dukta” tālākais teksts.

Vārdu „Dukts” mēs varam uzskatīt par bēgšanas mēģinājumu uz zaudēto paradīzi: valodiskajā domāšanā „viss” (atcerēsimies Kaftanas Plintusa frāzi: „Viss ir Dukts!”) un „nekas”, sevišķi ikdienas runā, ir pretrunīgi un savstarpēji viens otru izslēdzoši — „viss” nekad nevar būt „nekas” — un otrādi; turpretī poētiskais izteikums „viss un nekas” (daudznozīmība, kas ir arī beznozīmībā) zināmā mērā izlīdzina valodai raksturīgo opozīciju, apšauba šo divu vārdu—bultu viennozīmīgo funkcionālismu. Vārds „Dukts” tad arī ietver sevī gan „visu”, gan „neko”, absolūto daudznozīmību un absolūto beznožīmību; taču ir izgaisis „visa” un „nekā” pretstatījums — tāpēc arī var apgalvot, ka „Dukts” ir atgriešanās pie visvārda, pie ideālās valodas. Bez šaubām, varētu rasties jautājums — vai šis nav tas gadījums, kad daudznozīmība ir pārtapusi beznozīmībā, t. i., Dukts nozīmē tik daudz, ka pilnībā ir pārgājis „nekā” teritorijā. Uz šā akmens paklūp daudzi absurdisti, vai, citiem vārdiem, kas bija atļauts, teiksim, Beketam, nav atļauts Ozoliņam: Bekets savu rakstību manifestēja ar saviem tekstiem — viņš varēja atļauties sludināt daudznozīmību/beznozīmību gluži vienkārši tāpēc, ka darīja to pirmais, paklausīdams literatūras attīstības trīs gadu tūkstošu prasībai; tagad spēlēt „absurdu” ir tikpat vienkārši, ja ne vēl vienkāršāk, kā spēlēt „reālismu”. Taču Ozoliņš ir atradis apbrīnojami vienkāršu izeju: viņš nav vienkārši pateicis — Dukts (un ne tikai — „Viss ir Dukts!”) —, kas patiesi nozīmētu bezcerīgu noslīkšanu „nekā” teritorijā; viņš nav arī par Duktu uzrakstījis, piemēram, desmit lappuses, kas precīzi iezīmētu kāda punkta koordinātes „visa” teritorijā; viņš ir uzrakstījis simts lappuses, nepārtraukti un izmanīgi balansēdams uz „visa” un „nekā” robežas. Dukts tiecas kaut ko nozīmēt, kaut ko izteikt — atrast savu vietu „visā”, taču nemitīgi apšauba un noliedz savas nozīmes un tikko izteikto — tiecas atgriezties „nekā” nebūtībā.

Valoda nevar būt Dukta apraksts — tāpat kā tā nevar būt neviena cita objekta apraksts; tiesa, Dukta apcerēšanas procesā jēgas un nozīmes dzimst un vairojas — taču tās ir pārāk izkliedētas: mēs nevaram atrast — vai izveidot — hierarhisku sistēmu, kas aprakstītu Duktu citādāk, nekā to aprakstījis autors; izstāstīt tekstu „saviem vārdiem” šoreiz nav iespējams, jo jēdzieni, kas it kā skaidro un apraksta Duktu — piemēram, Kaftanas Plintuss, šaubi, baobibopi, divi Bengalioni — no Tūras un no Šūras — u. c., taču nav grūti pamanīt, ka tie veido nevis hierarhisku sistēmu, bet gan noslēgtu loku: tie tikai apliecina cits cita esamību, bet tuvāk neko nepaskaidro). Apraksts pirmām kārtām atklāj aprakstīšanas principus, un tikai tai gadījumā, ja šie principi ir kļuvuši pašsaprotami, ikdienišķi un līdz ar to arī nemanāmi (literatūrā šo acīmredzamā neredzamību dēvē par tradīciju), šķiet, ka valoda patiesi ir spējīga ko aprakstīt. Valoda — tas ir ceļš uz Duktu; un otrādi — Dukts ir ceļš valodā. Absolūti taisnu ceļu nay — mums var tikai šķist, ka kāda ceļa daļa ir taisna — īstenībā taisnais ceļa gabals allaž iekļaujas lielāka izmēra labirinta sastāvā; arī iešana pa ceļu negarantē tūlītēju mērķa sasniegšanu — iešana vienmēr savā ziņā ir maldīšanās, vismaz — šaubīšanās.

„…vulgārā apziņa akli cīkstas par varēm iespraukties kādā abstrakciju trejiem kokiem pašrocīgi apdēstītā nejauša pieņēmuma aplociņā…”: vēl viens no “rotējošajiem” jēgas izkliedētājteikumiem, kas apliecina „Dukta” nenoteiktības principu”— jo Dukts patiesi ir autora untums, „nejaušs pieņēmums”, viss pārējais — vienvienīgas mežģīnes ap tukšumu, lai nenoteiktību pārtapinātu vēl nenoteiktāku (tukšumu mēs ieraugām tikai tad, kad tam apkārt ir ietvars) — lai radītu valodu, kas apraksta nenoteiktību, maldīšanos un šaubīšanos bez „ideju” un formulu vadugunīm. Pārfrāzēsim Heizenberga nenoteiktības principu: jebkura objekta šķietamais apraksts izmaina mūsu līdzšinējos priekšstatus par šo objektu, t. i., aprakstāmais objekts — vienalga, vai tas būtu priekšmets, notikums, ideja vai emocija — pēc apraksta radīšanas (vismaz izlasīšanas) jau būs cits, izmainījies šā teksta iespaidā, un pēcāk šis apraksts jau būs nederīgs — nāks cits aprakstītājs un ieraudzīs, ka valodas atbilstība īstenībai ir tikai šķietamība. Turpretī „Dukta” autors, radīdams šķietamību, ka viņš apraksta Duktu, patiesībā ir pasludinājis jebkura veida apraksta neiespējamību. Apburtais loks ir pārtrūcis.

Ikkatrs teksts izsaka savu attieksmi pret citiem tekstiem — ne tikai ar to, kāds tas ir, kādus priekštečus sev izvēlējies, bet arī ar to, kāds tas nav un kāds nekādā gadījumā negribētu būt: teksts nav tikai radošā procesa galaiznākums — teksts arī sludina, kāda literatūra, viņaprāt, ir vienīgā iespējamā. Zināmā mērā teksts, ja vien nav nedzīvi piedzimis, ir agresīva būtne — tas pieprasa sevi turpināt. Esmu jau rakstījis par to, ka teksta jēga nepavisam nav aforistiski formulēta „galvenā doma” vai kas tamlīdzīgs; teksta jēga nozīmē darbību, vārddarbību — to, ka teksts spēj izmainīt pastāvošos priekšstatus par literatūru: un, tā kā literatūra allaž tiecas meklēt īstenībai adekvātu valodu, tad tas nozīmē, ka teksts izmaina mūsu priekšstatus par īstenību. Taču „Dukts” nevis darbojas jēdzieniski, bet gan izmaina priekšstatus par pašu jēgu — un arī par jēgas nepieciešamību tekstā. Nevis jēdzieniskuma izteikšanas nepieciešamība rada valodu, bet gan otrādi — valodas pastāvēšana — teiksim, kaut vai tālab, lai aizpildītu baltās lapas prasīgo klusēšanu — rada jēgu. Līdz ar to jēga kļūst it kā nejauša, neobligāta; teksts nu jau patiesi ir tikai variācija par iespējamā teksta tēmu. Principiālā nenoteiktība nozīmē neuzticēšanos vārdam un visai logocentriskajai kultūrai; tātad it kā vajadzētu klusēt — bet tomēr kaut kas, varbūt tas pats dzinulis, kas spiež domai iedzimt tekstā, neļaut to darīt. Sairst vēl viens no mītiem par literatūru — par „idejām”, dažkārt sauktām arī par “mūžīgajām problēmām”, kuru izteikšanai kalpo teksts. Aiz savas nezināšanas mēs varētu pieņemt, ka „Dukts” ir vienīgais teksts, kāds tas, protams, nav, kas apzināti balansē uz sacīšanas-nepasacīšanas robežas — taču pat viena šāda teksta parādīšanās liecina par to, ka literatūra atsakās kalpot idejai — atsakās būt aforisma ietvars. Liekas, ka šī „idejiskuma” prasība nav nemaz tik veca — lai kā pūlētos, diez vai mēs varētu atrast jel kādu jēgu „Iliādā” vai „Mahābharatā”; acīmredzami, ka „idejas” un „jēga” dzima pēcāk — līdz ar literatūras jēdziena (tam nav vairāk par diviem gadsimtiem) rašanos, un, iespējams, tikai tālab, lai aizstāvētos pret racionāli noskaņoto militāristu iebrukumiem tekstos: teksts it kā upurēja dalu sava „auduma” „idejām” — lai turpinātu pastāvēt, lai literatūru neaizstātu lozungi.

Duktu (arī „Duktu”) iespējams skaidrot un interpretēt bezgala daudzos veidos, taču neviena no šīm interpretācijām nenoliedz pārējās; atsevišķu interpretāciju pretrunīgums ir pašsaprotama interpretēšanas procesa sastāvdaļa. Nozīmju ir bezgala daudz — bet tās visas ir vienlīdzīgas, t. i., interpretācijas būtība — un līdz ar to arī literatūras būtība — nav vienīgās un „pašas galvenās” jēdzienu un jēgu sistēmas radīšana, bet gan šo jēgu — un sistēmu — daudzveidīguma atklāsme. Tas nozīmē, ka viena no literatūras funkcijām varētu būt jebkāda veida „ideju” absolutizācijas iznīcināšana (tā, protams, varētu būt vien ideālās literatūras funkcija, patīkama ilūzija, ar ko mierināt sevi, jo literatūras reālā darbība allaž izpaužas, jo sevišķi mūsdienu apstākļos, kā mītu producēšanas mašīna; līdz ar to šis pretstatījums — starp kustību un stingumu — realizējas diezgan miniatūros mērogos: kā intelektuālās un masu literatūras pretstats). Tomēr ir skaidrs, ka „pamats”, “centrālā ass”, „principi” vai kas tamlīdzīgs ir tikai valodisko likumsakarību uzspiesti domāšanas stereotipi. Kā liecina vēsture, visiem “idejiskajiem”, vārdiski noformējušamies “pamatiem” piemīt nosliece ātri vien sairt no mazākās ironisku šaubu vēsmiņas; vārds iznīcina vārdu — un pēcāk seko bezcerīgs kritiens tukšumā ar visām no tā izrietošajām sekām. Daudz nepieciešamāka ir lidojuma apziņa — apzināts apziņas lidojums šajā iespējamā kritiena tukšumā starp bezgala daudzām jēgām un „ideju” atlūzām, palaikam atļaujoties — aiz brīvas gribas, protams, — apmest arī pa lokam ap kādu no neskaitāmajām “centrālajām asīm”.

***

Apziņa ir pārblīvēta ar vārdnieciskām klišejām un domāšanas stereotipiem; tas nozīmē, ka “Dukts”, balansēdams starp jēgu un bezjēgu, sludina domas atbrīvošanos un brīvo lidojumu starp jēgām. Taču, paradoksāli, arī pats “Dukts”, to darīdams, ir neglābjami iestrēdzis valodiskajās un literārajās klišejās vai, citiem vārdiem, vārds, kurš pieprasa brīvību, pats nekad nav brīvs: „Duktā” iespējams atrast pašdarinātas mitoloģijas apspēlēs, visdažādāko sižetu aizmetņus, utopijas elementus, semiotiskas koncepcijas, zinātniska traktāta imitāciju utt.

„Dukts” nav lasāma grāmata — „Dukts ir pārvarama grāmata: vai nu lasītājs netiks tālāk par pirmo frāzi (vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir vienpadsmit lappušu gara) un iesviedīs grāmatu miskastē — tas nozīmēs, ka „Dukts” pieveicis lasītāju, vai arī apbrīnojamā stūrgalvībā pārvarēs vietumis neciešami garlaicīgo, vietumis visādiem pekstiņiem piesātināto tekstu — un arī tas nozīmēs, ka „Dukts” pieveicis lasītāju, jo turpmāk iemitīs viņa apziņā un tik viegli vis nebūs izdzenams laukā — kaut vai tā lielā darba dēļ, kas patērēts, lai „Duktu” tur iedabūtu. Tomēr neaizmirsīsim, ka literatūra savā ziņā ir dziļi cilvēciska padarīšana un tāpēc atļausimies — no lasītāja viedokļa — uzdot mazliet nekorektu jautājumu: kālab autors vienu vienīgu teikumu apzināti izstiepis tik bezdievīgi garu? Varbūt tāpēc, izvairīgi atbildēs dažs kritiķis, ka šāda „metode” atbilst, teiksim, „mākslinieciskajai iecerei”. Atbilde, saprotams, bezjēdzīga, jo teikums ir pārāk samežģīti samākslots un pārāk jūtami ož pēc intelektuāliem sviedriem — autors bezmaz izmisīgi tiecas izvairīties no nenovēršamā punkta — lai tam būtu kāds sakars ar „mākslinieciskumu”. Varbūt autors atklājis kādu jaunu rakstību? Domājams, arī pats Ozoliņš lieliski apzinās, ka šāda veida ameriku atklājēju pilna pasaule. Varbūt teikums, kā jau teikts, ir šķērslis nevēlamajam lasītājam, lai viņš netiktu klāt teksta “kodolam” un ar savu paviršo, garāmskrienošo klātbūtni nezaimotu literatūru? Tomēr atcerēsimies, ka grāmatai bez daudzām citām labajām īpašībām piemīt vēl tā, ka nelasāmos un neizlasāmos gargabalus gluži vienkārši var nelasīt — ko tie arī pelnījuši.

Manuprāt, atbilde būs pavisam vienkārša, ja mēs mazliet iejutīsimies autora ādā un iedomāsimies caurcaurēm ironisko Ozoliņu, kurš, rokas berzēdams un bārdā ļauni hihinādams, jau apguvis rokdarbu pamatus, tamborē savu superteikumu un pārējās mežģīnes, sevi prātodams: muļķis jau nu gan to nespēs izlasīt. Un — tas gan būs muļķis, kurš visdziļākajā nopietnībā urbsies cauri šai nejēdzībai. Bet pavisam liels muļķis būs tas, kurš svētā naivumā sāks apcerēt, piemēram, komatu teksta sākumā, aizdomīgo ciparu „8” vai Mikrobija un Makrobija problēmu un mēģinās tajā visā rast jelkādu jēgas vai nopietnības atlūzu. Iespējams, tas izriet no ārkārtīgi izteikta mazvērtības kompleksa; katrā ziņā situācija ir skaidra: autors sevi ir aizsargājis no visām pusēm — tiklab no lasītājiem, kā arī no marasmā aizintelektualizējušamies kritiķiem: jebkurā gadījumā visi būs muļķi, labprātīgi savažojušies savos vārdnieciskajos priekšstatos un stereotipos; vienīgais gudrais — Ozoliņš, kurš pamanījies izsprukt brīvībā. Vienīgā iespēja izvairīties no muļķības ērkšķu vainaga — ļoti nopietni pasmīkņāt par autoru un atklāt, ka viņš tāds pat vārdu gūsteknis vien ir.

Atgriezīsimies pie cipara „8”, bezgalības zīmes ar ubagojot pastieptu cepuri. Gredzens gan ir viena no ideālākajām literārajām konstrukcijām, kad valoda nebeidzami rit pa apli, radīdama bezgalīgas kustības — vai kustības bezgalībā — ilūziju, taču šoreiz tā ir ārkārtīgi trūcīga bezgalība, kāda rodas precīzi izmērāmu auklu ar mezgla (dažu mākslīgu frāžu) palīdzību sasienot cilpā. Un cilpa kaklā, protams, lasītājam. Pols Rikērs apgalvoja, ka lasītājs ir promesošs rakstīšanas procesā, bet autors — promesošs lasīšanas procesā (vēl viena no taciņām, kas ved uz Autora kapu). Turpretī „Dukta” lasītājs ir gluži vai neciešami klātesošs — autors apzināti ir rakstījis kā visparastākais lubeņu producētājs; vienīgā atšķirība — lubenes rakstītas tā, lai tās izlasītu pēc iespējas vairāk cilvēku, bet „Dukts” — tā, lai to neizlasītu. Līdz ar to Ozoliņš, iesaistīdams lasīšanas procesā bezgalīgi daudz nelasošo lasītāju, automātiski iecēlis sevi neaizskaramo (nekritizējamo) un, galvenais, “nesaprasto” kārtā. Taču intelektuālie labirinti allaž ir vienkāršāki par psiholoģiskajiem — tieši tāpēc, ka tie ir intelektuāli un to likumsakarīgajās spēlēs nav vietas glābjošajai nejaušībai, kas spožu „reālistu” var izpestīt no tradīcijas žņaugiem (tiesa gan, intelektproza vēl ne tuvu nav iezīmējusi savas tradīcijas robežas, nemaz nerunājot par tās izsmelšanu). Izeja rodama vienkārša: padarīt par nejaušību visu intelektuālo labirintu, nogalēt Mīnotauru vēl pirms labirinta uzcelšanas („reālismā” ir otrādi: labirints sen kopš sabrucis, un Mīnotaurs, nāves alku pārņemts, klīst klajā laukā).

Tātad — dzīvā Mīnotaura vietā izbāzenis. Kas šim aiz ādas? Pirmkārt, tas ir ASV postmodernisms, precīzāk — Donalds Bartelms. Salīdzināsim divus citātus: „Vai arī teikums, kas noteiktā ātrumā soļo uz leju pa lappusi, nomērķējis uz tās apakšmalu — ja ne šīs lappuses, tad kādas citas lappuses apakšmalu, kur tas varētu atpūsties vai arī uz brīdi apstāties un padomāt…”, un: „…un varbūt šobrīd, kad turpinām auties ceļam, cerot ar jūspalīgu aizkāpt (..) vismaz līdz lappuses apakšmalai (..), kur varētu atvilkt mazliet elpu (..), brīdi paraudzīties uz noieto un atsperties turpmākajam…”. Pirmo savulaik rakstījis Bartelms, otro — Ozoliņš (viņš bija pirmais, kurš pārtulkoja Bartelmu latviešu valodā). Asinsradniecība neapšaubāma — taču šo rindu autors var apzvērēt, ka ar plaģiātu šeit nav ne mazākā sakara, jo tolaik, kad Ozoliņš rakstīja „Duktu”, par Bartelma „Teikumu” viņam nebija ne mazākās nojausmas.

Tālāk: „Plintuss guļot zem koka un redzot mūs vienu mirkli sapnī, tāpēc neesot nekur atrodams,” teikts „Duktā”. Ir skaidrs, ka šeit palīdzīgu roku Ozoliņam sniedzis Borhess (kuru mēs visi redzam sapnī vai ik nakti un kurš jau sen nosapņojis mūs) — viņa labvēlīgā ēna jaušama viscaur tekstā.

Savukārt tāds izteikums kā “…iztēloties tādu bezgalīgu kinofdmu, kas ir jāskatās nevis tās diskrēto kadru nepārtrauktā un secīgā mijā, bet gan jāierauga visa uzreiz, kā viens mirkļa attēls…” atsauc atmiņā hermeneitiskā apļa koncepcijas, kuras ir attiecināmas arī uz pašu „Duktu”: lai uzzinātu, kas ir Dukts, mums jāizlasa „Dukts”, taču, lai vēsu prātu varētu lasīt „Duktu”, mums jau pirms tam ir jāzina, kas Dukts ir.

Šī nebrīvība atrodama vai ik frāzē, ik vārdā. Vēl tikai dažas niecīgas nianses. „…un kādreiz viens piliens, iespējams, tiešām var pārstāvēt veselu okeānu…” teikts pašā „Dukta” sākumā. Vārds „okeāns”, uz kura gluži kā uz otrādi apgāztas piramīdas smailes lielā mērā balstās nodaļa „8”, nebūt nav nejaušība: par epigrāfu „Duktam” Ozoliņš izvēlējies Somadevas (11. gs.) frāzi no teksta, kas saucās “Teiksmu okeāns”. Tāpat arī spēle ar Makrobiju un Mikrobiju — diviem it kā acīmredzami izfantazētiem vārdiem — nav gluži no gaisa pagrābta: Makrobijs bija piektā gadsimta romiešu ģeogrāfs (līdzīgi kā reālas personas ir bijušas „Dukta” vietumis zemsvītras piezīmēs piesauktie Pomponius, Sain-Maure, Marenbon; visus šos ticami-neticamos vārdus Ozoliņš aizņēmies no brīnišķīgas Dž. Raita grāmatas par ģeogrāfiskajiem priekšstatiem krusta karu laikā — atceros, „Dukta” tapšanas laikā mēs abi kopīgi šo grāmatu nopirkām).

Un visbeidzot — ar gandarījumu jāatzīmē, ka „Dukta” autors nav brīvs arī no šo rindu autora klātbūtnes — jo 49. lpp. piesauktais Berylli Vendenensi nav nekas cits kā Berelis Cēsinieks.

Kentaurs, 04. 1993

____________________________

Vēl par Aivaru Ozoliņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s