Dzintars Sodums “Savai valstij audzināts”

Sliktiaudzināts Sodums

Dzintars Sodums. Savai valstij audzināts. Romāns. R.,Liesma, 1993

image Romānā Savai valstij audzināts iemitinātā persona, saukta par Labiaudzinātu, ir autora bērnības un jaunības atmiņu projekcija. Taču pats Sodums, ja uzlūkojam viņu kā autoru, nebūt neizceļas ar labu audzināšanu. Un vispirmām kārtām par to liecina jau fakts, ka autors neizrāda nekādas pateicības jūtas valstij, kas viņu audzinājusi: saklausāma vienīgi skepse un ironija — un tas pašreizējā "zaudētās paradīzes" cildināšanas gaisotnē izskan stipri disonējoši. Šādas disonanses viscaur raksturīgas Soduma daiļradei. Atcerēsimies viņa attieksmi pret notikumiem Kurzemes katlā, kāda izjūtama romānā Taisām tiltu, kurā radikālas pārvērtības piedzīvo tādi latviešu literatūrā — un, protams, arī domāšanā — ierasti jēdzieni kā "karš", "varonība", "kareivja pienākums" un tamlīdzīgi. Par šo disonansi Sodums savulaik — pēc romāna pirmpublicējuma 1957. gadā — jau saņēmis dažu labu trimdas kritikas akmeni savā dārziņā. Vēl kāda disonanse — sterilajā — lai neteiktu, ka sterilizētajā — latviešu prozas leksikā Sodumam patīk iepīt arī kādu biezāku un spēcīgāku vārdu, jo sevišķi tajās vietās, kur labi audzināts prozists vai nu prātīgi klusētu, vai arī izlīdzētos ar drūmu daudzpunkti (frāzi "Ella, viņš man ķer pie pimpja!" izsauc nevis ormanis vai, teiksim, bocmanis, bet gan smalko aprindu pārstāvis, bijušais Saeimas deputāta kandidāts). Līdz šim latviski pienācīgi prata izteikties, šķiet, tikai Visvaldis Lāms, taču viņa kolorītās pasāžas no daudziem romāniem tika izrediģētas laukā.

Tās ir patīkamas un krietni atsvaidzinošas disonanses, kurām, tiesa, nav tieša sakara ar literatūru. Taču arī attieksmē pret literatūru Sodums mēdz būt diezgan ķecerīgs un destruktīvs, gan rūpīgi maskēdams savas ķecerīgās noslieces. Šajā recenzijā — par divām Soduma ķecerībām: par attieksmi pret laiku un — attieksmi pret mītu.

Laiks

No pirmā acu uzmetiena romāns Savai valstij audzināts ir vēl viens pamatīgs un apjomīgs ķieģelītis viscaur pamatīgajā latviešu rakstnieku autobiogrāfisko tekstu mūrī. Parasti romānā — arī autobiogrāfiskā — priekšstatu par laiku, laika kustību vai kustību laikā veido cēloņsakarīgi sakārtota epizožu virkne, ko dēvē par sižetu. Ir "galvenās" epizodes, kurām pakārtotas "mazāksvarīgās", komentējošās. Turpretī Soduma darbā nav šāda sižeta — romāns drīzāk atgādina faktu un notikumu haosu. Romāns ne ar ko nesākas — vismaz ne ar epizodi, kas varētu kalpot par sižeta ierosinātāju. Tapat tas nebeidzas ne ar ko tādu, kas romāna norisēm pieliktu treknu un daiļrunīgu punktu (romānu noslēdz vārdi: "Labiaudzināts, uz grīdas sēdot, dzirdēja, kā kaprālis, guļot satvēris savu lauzto degunu, miegā vaid"; šeit piesauktais kaprālis ar savu lauzto degunu ir tikai viena no daudzajām epizodēm, kurai romāna ritumā nav funkcionālas nozīmes un kurai pie labākās gribas nevar piedēvēt "simboliska punkta" jēgu). Precīzāk, romāna sākums un beigas nav sižetiski jēdzieni. Sākums — tā ir pasaules radīšana pirmajā nodaļā, fragmentāri atmiņu uzdzirkstījumi, vārdā nosaukšana, pasaules robežu iezīmēšana. Savukārt beigas — tā ir Labiaudzināta aiziešana uz neatgriešanos no tās pasaules, kas dzimusi sākumā. Raksturīgi, ka romāns nenoslēdzas ar Latvijas okupāciju 1940. gadā, tēva arestu vai vācu iebrukumu. Punkts tiek pielikts tikai tad, kad Labiaudzināts aiziet ārpus savas pasaules robežām.

Soduma skatījumā laiks ir bezgaldaudzu vienlīdz svarīgu faktu un notikumu plūsma. Šāds skatījums izskaidro haotiskumu – to, ka autors pat vienas rindkopas ietvaros sastata sižetiski un jēdzieniski nesaistītus notikumus. Tekstā tikpat kā nav "lirisko atkāpju", dabas aprakstu, psiholoģisko pārdzīvojumu analīzes, prātniecisku apceru — vārdu sakot, nekā no tā, kas romānos parasti veido fonu vai "saistvielu" starp centrālajiem notikumiem. Ir tikai faktu gūzma, savdabīga vēstures miskaste, kurā sabērts un pēc tam vēl pamatīgi sakratīts viss iedomājamais (vai atceramais). Ja literatūru vērtētu pēc tekstā ietvertā informācijas daudzuma, Soduma romāns droši vien atrastos pašā spicē. Turklāt netiek šķirots, kas piederīgs "lielajai" vēsturei un kas — "mazajai", personiskajai Labiaudzināta un viņa ģimenes vēsturei. Abas vēstures saplūst — un šī saplūsme ir viena no Soduma ironiskās poētikas būtiskajām īpatnībām. Tas noris apmēram pēc šāda principa. Ir 1918. gads, sabrūk vecā pasaule, mazpamazām dzimst jaunā, un šī "lielā" vēsture projicējas Labiaudzināta ģimenes "mazajā" vēsturē epizodē, kurā Ella "glābusi zem savas gultas Andrievu Niedru no boļševikiem" (ar obligāto ironisko piezīmi: "Atmiņās gan saplūda vairākas personas, kas bijušas zem tās gultas"). Vai — jaunā valsts ar jaunajiem uzskatiem, tikumiem un tehniskajiem jauninājumiem negaidītā veidā tiek saistīta ar pieķēzītu atejpodu.

Taču šajā faktu un notikumu plūsmā ir vairākas noturīgas līnijas, pie kurām autors nemitīgi atgriežas. Līdz ar to veidojas savdabīgs liela mēroga ritms. Vietumis šis ritms pakļaujas gadskārtu ritumam, ko nosaka daudzās apakšnodaļas par laukos pavadītajām vasarām. Tomēr lielākoties to veido tīri sadzīvisku motīvu mija un atkārtošana citā kvalitātē: ģimenes problēmas, politiski pārspriedumi, izglītošanās skolās, Labiaudzināta seksuālās problēmas, literārās intereses — sākot no bērnu žurnāliem, caur Senkēviču līdz Unamuno (un atkal Soduma skepse: "Bezjēgas vārdu želeja") utt. Nav grūti pamanīt, ka pamazām svārstību amplitūda pieaug: "mazajā" vēsturē ielaužas "lielā" vēsture (krievu un vācu okupācija), indivīdam vairs nav varas pār "personīgo" laiku, kas pārvēršas mehāniskajā laikā, un beidzamais svārsta vēziens izmet Labiaudzinātu ārpus romāna robežām. Šādā skatījumā romāna nobeigums ir likumsakarīgs, jo būtībā tas ir kulmināciju sasniedzis ceļojuma motīvs, kas vairākkārt atkārtojas: visupirms Labiaudzināts brauc uz Zilo kalnu, tad — apceļo Kurzemi un Latgali, pēcāk dodas uz Angliju un visubeidzot — uz fronti. Un vēl kāda īpatnība: kolīdz romāna beidzamajās nodaļās realitāte kļūst aizvien draudošāka un iznīcinošāka, tās — precīzāk, to raksturojošo faktu — paliek aizvien mazāk, un teksts kļūst saraustītāks un fragmentārāks. Turpretī romāna intelektuālā dimensija padziļinās, kaut gan arī tā ir fragmentāra (to veido atsevišķu pagātnes domātāju vārdi, darbu nosaukumi, Raiņa izteikumi un tml.). To varētu uzskatīt par gluži likumsakarīgu mēģinājumu izrauties no mehāniskā laika tvērieniem, no politikas ākstu veidotās "kultūras ierindas", kā to dēvē Sodums, taču šis mēģinājums, protams, ir neveiksmīgs. Galu galā Labiaudzināts, izrādās, ir paradoksāls vēstures produkts: kaut arī audzināts savai valstij kā tipisks vidusslāņa pārstāvis, viņš savai valstij nebūt netiek.

Mīts

Attiecības ar laiku Sodums risina kā tipisks XX gadsimta otrās puses rakstnieks, izvēlēdamies vienu no daudzajiem cituviet jau ap robētajiem rakstības principiem, kas neierasts var likties tikai uz latviešu prozas fona, turpretī pret nacionālajiem mītiem viņa attieksme ir krietni destruktīvāka. Literatūra, ja tā labprātīgi iek|aujrt "kultūras ierindā", pārvēršas par vienu no mītu ģenerēšanas mehānisma elementiem — un no šāda skatpunkta Sodums ir konsekvents demitoloģizētājs. Jo sevišķi neciešama viņam šķiet glumā un glancētā mīta virskārtiņa, kas paredzēta plašam patēriņam. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kālab Soduma teksts dažbrīd pārvēršas sausā faktu uzskaitījumā — lai fakti liecina paši par sevi. Analītisko skatījumu veido faktu atlases principi, faktu sastatījumi un pretstatījumi. Leģenda par "Latvijas laiku" un tētiņu Ulmani ar bekona kluci vienā, vārpu kūli otrā padusē Soduma skatījumā šķiet traģikomiska. Tāpat arī Virzas mīts par idillisko "mūžīgo" lauku sētu un Aleksandra Grīna vēsturiskie un batāliju mīti (tiesa gan, Virza un Grīns tiek vērtēti ne tik daudz kā literāti, drīzāk kā ideologi). Vienlīdz viegli no mazākās skepses vēsmiņas izirst arī daudzi citi mīti par Latvijas vēsturi. Starp citu, vēsture Soduma uztverē ir "ziepes, kas nemitīgi gadās valdniekiem". Citiem vārdiem, "lielā" vēsture būtībā ir valdītāju personiskā darīšana un tādējādi nozīmības ziņā gluži likumsakarīgi pielīdzināma "mazajai" vēsturei — un līdz ar to gluži pašsaprotami kļūst "lielā" un "mazā", profānā un cildenā sastatījumi. Savukārt, runājot par Soduma ironiju, kas mēdz būt itin kodīga, atmiņā nāk Jāņa Rokpeļņa teiktais: "ciniķis es nesanāk / vēsture spriež ciniskāk."

Vārds, 02.1993

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s