Vizma Belševica: “Māsa dzeja un māsa proza”

 

Guntis Berelis. Tagad par jums ir uzrakstīta monogrāfija; pagājušogad iznāca jūsu mīlas lirikas izlase, jūsu dzejoļus tulko un izdod citās valodās. Bet kā jūs pati skaidrotu šādu jēdzienu: Vizmas Belševicas vieta latviešu literatūrā?

Vizma Belševica. Vieta literatūrā? Laikam jau vairs nekāda. Manā uztverē, literatūra nesākas tad, kad rakstnieks pabeidzis grāmatu, bet tad, kad grāmatu uzšķir lasītājs. Nelasīta literatūra nav literatūra, lai kā autors censtos sevi mierināt, ka viņš publi­kai par labu un par smalku.

Mana vieta tagad ir grāmatnīcu plauktos. Ieeju, paskatos — tur guļ mani mīlestības dzejoli. Likās — lai nu ko, bet mīlestības dzejoļus cilvēki lasīs vienmēr — un tikai tāpēc es atļāvu “Ar­tavai” tos izdot. Ja man būtu jel mirkli ienācis prātā, ka artavieši, mūsu grāmatniecības bruņinieki, manis dēļ cietīs zaudējumus, neparko nepiekristu.

Gribas piebilst kādu vārdu par artaviešiem. “Artava” cerēja turpināt “Zelta ābeles” iesākto: neizdot nekādu drazu, bet tikai labāko un labākajā izpildījumā. “Zelta ābeles” izdevējs Goppers bagāts ar to nekļuva, un arī “Artavas” izdevējs Vladis Spāre nedomāja kļūt bagāts, tikai noturēties virs ūdens — lai mums būtu arī viena tāda izdevniecība. Protams, sākumā ne gluži tāda, jo kur “Artavai” “Zelta ābeles” iespēja katram izdevumam pasūtīt īpašu, tikai šai grāmatai atbilstīgu papīru, kur smalkie iesiešanas meistari, kur pirmšķirīgās tipogrāfijas? Tomēr censties pēc tā un panākt, ticībā, ka “Artavai” reiz pietiks lasītāju kā savā laikā “Zelta ābelei”. Vai pietiks? Un “Artavas” žēl.

Sevis arī drusciņ žēl. Pirmo reizi mana grāmata guļ plauktos. Nepierasti, tomēr lopiski. Vēl tad, kad izpirka pirmajā dienā vai pat uz letes neparādījās, man nebija īpašu ilūziju. Es zināju, ka deficītās grāmatas — ka jau katru deficītu — iegādāja, lai apliecinātu, ka ieguvējs varējis dabūt to, ko kurš katrs vis nevar. Prestiža pirkums. Lasīt nebija obligāti, galvenais, lai būtu. Jums nav? Man gan ir.

Vēl bija pretestības moments. Dzejnieki pretojās iekārtai rakstīdami, lasītāji — viņus lasīdami. Iekārta principā sabrukusi, dzejnieks kā zināmais moris savu padarījis un var iet. Un te es vairs nerunāju tikai par sevi.

G. B. Varbūt dzeja ieņem savu dabisko vietu? To jau varēja iepriekš paredzēt — ka samazināsies lasītāju skaits, grāmatu tirāžas. Turklāt arī pelņas grāmatas — Tarzāni un Fantomasi — nemaz tik aktīvi netiek izpirktas.

V. B. .: Ziniet, ziemā es biju Minhenē. Tur redzēju, ka vismazāk ir apmeklēti grāmatu un puķu veikali. Un atšķirībā no Rīgas uz ielām pavisam neredz cilvēkus ar puķēm rokās. Tad es lielīgi ierunāju “Brīvajā Eiropā”, ka latvieši ir īpaša tauta. Visgrūtākajos laikos viņi pirmām kārtām dibina izdevniecības, grāmatas pārdod pat uz ielu stūriem, un pie “Sprīdīša” jaunā grāmatveikala rinda bija kā savulaik pēc šņabja, tur pat iekšā nestājos. Nevienu grāmatu ciema kukulim man neizdevās nopirkt bez rindas. Tā lielīdamās, es neierēķināju, ka bija dažas dienas pirms Ziemas­svētkiem, lielā dāvanu pirkšana un tagad grāmata savas dārdzības dēļ ir vērā ņemama dāvana. Vēl es stāstīju, ka latvieši pirkuši, pērk un vienmēr pirks puķes tāpat vien, katram gadī­jumam, ja savās ikdienas gaitās jāiet garām kādai ar ziedu atzī­mējamai piemiņas vietai. Un ka latvieša māja nav iedomājama bez grāmatām un puķēm. Ja tas latvietis nav galīgi deklasēts elements. Teātri es vispār nepieminēju, jo teātrī iet latvietim tikpat dabiski kā elpot.

Izrādījās, ka esmu kārtējo reizi izgāzusies. Neiet latvieši grāmatnīcās un teātros, nepērk puķes. Esam pietuvojušies civili­zētās pasaules dzīves stilam. Būs, būs latviešu mājas bez grāmatām, un vāzēs laistīsies jestri apzeltīti mākslīgo puķu pušķi, kuriem tikai putekļi jānosūc, un kalpos gadiem. Kā lepnajā Vā­cijā.

Pagaidam gan tā vēl nav latviešu negribēšana, bet nevarē­šana. Mums dzimst un aug maz bērnu, tāpēc piederam pie tām nelaimīgajām tautām, kurām vecu cilvēku vairāk nekā jaunu. Faktiski – pensionāru tauta. Un tieši vecie cilvēki bija galvenie lasītāji un teātros gājēji. Viņi arī tad nebija turīgi, bet pie cietām pārtikas cenām un niecīgās maksas par grāmatu vai izrādi varēja izrēķināt un izkombinēt. Nu vairs uz priekšu izrēķināt neko nevar, cenas visam kāpj neparedzami. Un klāt vēl bailes…

Bailes ir tāda ačgārna vecuma īpašība. Jo cilvēks vecāks, jo mazāk viņam atlicis ko dzīvot, jo vairāk viņš baidās par priekš­dienām. Gadās, ka vecs cilvēks dzīvo un nomirst pusbadā, bet pēc viņa nāves gultas maisā vai kur citur atrod brangu naudas žūksni. Nobadinājies beigts, krādams bailēs no bada. Tās bailes laikam ir garā mūžā piedzīvotā posta un katastrofu sekas. Man divus posmus dzīvē nācās smagi badoties. Citas ciešanas pietrulušas, bet bada atmiņa palikuši visā miesā. Un bail. Ne tik daudz par sevi, kā par bērniem un bērnubērniem. Lai viņiem tas nebūtu jāpiedzīvo. Bail izdot, bail tērēt, kaut gan tas ir absurds. Vakar neizdotajai nau­dai rīt vairs nebūs nekādas vērtības. Nelīdz. Ieeju grāmatnīcā. Tā grāmata maksā tik, cik pieci kukulīši maizes, kas ir pavisam normāli. Un bail pirkt. Nenopērku. Vecums. Mana tagadējā dzīve ir viens vienīgs pārbīlis, un citiem pensionāriem noteikti neklājas labāk. Grāmatnīcām un teātriem tas zināms.

Otrā baile ir mana profesija. Rakstniece. Ka papīru bez maksas nedabūsi — skaidrs. Ka tipogrāfijas bez maksas neiespiedīs — skaidrs. Ka izdevējiem, redaktoriem utt. alga nepieciešama — tāpat skaidrs. Vienīgais, kuram var nemaksāt, izrādās rakstnieks. Daži autori jau tiešām piedāvā savus darbus bez atlīdzības — un arī tad neiznāk. Būt tam vienīgajam cilvēkam, kuram par darbu nepienākas galīgi nekas, ir diezgan savādi.

G. B. Arī periodikā pēdējā laikā jūsu dzejas publikācijas nav manītas…

V. B. Nerakstu dzeju. Ne tikai tāpēc, ka sirdij ir savs ciešanu mērs, pēc kura tā ir pārdegusi. Man liekas — dzejai ir gadu robeža, kā baletam vai lielajam sportam. Ārkārtīgi reti ir tie dzejnieki, kas labi raksta vecumā. Gandrīz visiem būtu vajadzējis laikā pielikt punktu. Parasti to nedara, raksta vien tālāk, un publika, pieradusi, ka šī dzejnieka panti ir labi, turpina tos uz­tvert kā labus. Tā ir uztveres inerce. Man negribas dzīvot no inerces. Garlaicīgi. Un ne gluži godīgi.

Rakstu prozu. Manos gados jau ir prasība atskatīties. Tā nu ir tapusi bērnības grāmata un — laikam jau bērniem. Kā tas lat­viešu literatūrā parasti ir pieņemts.

Agrāk es to grāmatu nevarēju uzrakstīt. Būtu prasīts, kur tad komunistiskā pagrīde, šķiru cīņa, proletariāta lepnums un ilgas pēc PSRS. Man taču pateicīga biogrāfija, augusi trīsdesmito gadu strādnieku nomalē un lauku nabadzīgākajos ļaudīs… Bet tur nebija nekādas šķiru cīņas un šķiras lepnuma. Cilvēki kūlās pa dzīvi, kā varēja un bieži pat nevarēja. Kuram pietika spēka, pūlējās uzda­būt vismaz savus bērnus augstāk. Un ne bez savām vainām un vājuma bija palikuši pašā dzīves apakšā. Viņi nebija nekādi eņģeļi — tāpat kā bagātie nebija eņģeļi. Bagātos viņi gan lamāja, bet paši neatteiktos būt bagāti. Politiku uzskatīja par bagātnieku blēņošanos vai blēdībām. Es tajā strādnieku nomalē un laukos līdz 1940. gadam ne pušplēsta vārda nebiju dzirdējusi par kaut kādu PSRS. Ne labā, ne sliktā nozīmē. To nu rakstīt nekādi nedrīkstēja.

Starp citu, mums bieži pārmet, ka neesam rakstījuši atvilkt­nei — ka krievu rakstnieki. Tagad varētu ņemt laukā un publicēt. Nezinu, kā viņiem tas izdevās. Laikam krievu čeka bija nolaidīga. Mūsu un pat mūsu draugu un paziņu atvilktnes sistemātiski tīrīja latviešu čeka. Ņēma laukā ne tikai gatavus darbus, bet arī uzmetumus, piezīmes, sagataves, dienasgrāmatas. Es pati to esmu piedzīvojusi divas reizes. Rakstīt atvilktnei nozīmēja rakstīt če­kai. Īsus dzejoļus vēl varēja nobēdzināt, bet ne lielos prozas žūkšņus.

Tagad grāmata uzrakstīta. Nav vairs glavļita un CK, kas prasīs šķiru cīņu. Priekšā cita prasība.

Ilgās pēc neatkarības radies tāds trīsdesmito gadu Latvijas tēls, kurā viss bijis vienvienīga lieglaime un saldme, gaišāka par gaišu. Viss zēla un plauka, zvejnieka dēli pieveica nekrietnus uzpircējus, aktrises atrada savu piepildījumu idilliskās Ragārēs, un bagātākie saimnieki gribēja precēt viņas, ne mātesmeitas ar kapitāliem, un tādā garā. Droši vien gadījās arī tā, tikai es nere­dzēju. Es staigāju pastalās, tajās pašās, par kurām dziesmotas revolūcijas laikā skandēja: “Pastalās, bet brīvībā!” Tagad, izrādās, negrib vis pastalās… Un atkal viss no gala. Kur man, pastalniecei, vieta latviešu literatūrā? Daudzi saimnieki un saimnieku bērni gan arī staigāja pastalās, viņiem tas aizmirsts un piedots. Bet vai man?

“Billi” apņēmās izdot Ņujorkas “Mežābele”. It kā jūnijā būšot gatava. īsti droša neesmu. Trimdā jau aizgāja “augšas”, skatījums no “apakšas” daudziem nepierasts un mazpatīkams. Tomēr vai­rāk cerību, ka trimdā (varbūt šķendēdamies) izlasīs. Latvijā izdod un lasa trimdas literatūru. Tas ir dabiski, jo beidzot tiekam pie tā, ko ar sirds drebēšanu slepus devām cits citam, pārrakstījām un iekrišanas gadījumā bezpalīdzīgi noskatījāmies, kā trimdas grāmatas pazūd kratītāju lielajos maisos. Mums atdots tas, kas piecdesmit gadus liegts.

Var jau būt, ka mani izdotu un lasītu arī tepat uz vietas. Bet ir vēl cits, man ļoti svarīgs iemesls. Redziet, kad atmiņas raksta neprofesionāļi, tās ir gandriz autentiskas. Jāierēķina tikai atmi­ņas nobīdes vai sabīdes un tas, ka autors izskatās gaišāks, nekā citiem licies. Bet arī tā ir atmiņas nobīde. Profesionāla rakst­nieka atmiņās paštēls kļūst par literāru tēlu un rīkojas tā, kā prasa grāmata. No literāru tēlu izrīcībām klasisks ir Puškina Tatjanas piemērs. Pats Puškins bija pārsteigts, kad viņa izgāja par sievu pie ģenerāļa Gremina, nevis nonīka ilgās pēc Jevgeņija Oņegina. Grāmata prasīja, Tatjana izdarīja.

Bille ir un nav Vizma. Citi cilvēki ir un nav tie, kas ap Billi, bet grāmatas varoņi, literāri tēli. Daudzi vēl dzīvi. Lasīs un apvainosies: “Mēs tādi nebijām! Mēs tā nedarījām!” Pat ja es katram pateiktu — “Tu tāds nebiji, tu tā nedarīji, bet grāmata darīja,” — viņi man neticētu. Nesaprastu. To saprot tikai profesionāļi. Jūs zināt, cik daudz skandālu par “noķengāšanu” cēluši cilvēki, kurus autors nekad nav acīs redzējis un iedomājies. Kur nu vēl nepārprotami prototipi. Sarūgtināsies. Un sarūgtināt labus cilvēkus negribas.

Rakstīšu vēl otro grāmatu — par četrdesmitajiem gadiem. Tad, ja sadūšošos un kāds vispār gribēs izdot — abas daļas parā­dīsies te. Ja ne, tagad laikam varēs glabāt atvilktnē — neatņems.

G. B. Jūsu proza ļoti atšķiras no dzejas…

V. B. Ziniet, to prozu un dzeju raksta divi dažādi cilvēki. Nebrīnieties. Kad gulēju Gaiļezera slimnīcā, mani izrentgenēja līdz pēdējai cīpsliņai. Mans ārsts tad sacīja, ka šis laikam esot tas gadījums, kad ieņemtie dvīņi apauguši ar vienu miesu. Tā re­tumis notiekot. Attiecīgi — esam divas. Viena māsa raksta dzeju, otra — prozu. Medicīnisks fakts. Biežāk gadoties, ka ieņemts zēns apaugot ar meitenes miesu. Tāda ražena meita sportā spoži pārspēj īstās sievietes. Ja ārstu pārbaude viņas pieķerot — diskvalificējot. Atliek cerēt, ka prozas māsu drošības dēļ nediskvalificēs, ja dzejas māsa no distances nost.

G. B. Kā jums šķiet, kas patlaban notiek ar jauno poētu dzeju? Vai tā nekļūst tāda kā margināka?

V. B. Ar jaunajiem notiek tas, kas visā pasaulē. Pec piecdes­mit gadu vecuma gan par jaunām parādībām nedrīkstot vairs spriest. Bet mani novērojumi sākās pirms šis liktenīgās robežas. Ar gadiem nāk klāt tikai detaļas. Var jau būt, ka esmu izgud­rojusi velosipēdu.

Cilvēka sapņu vissenākais spogulis ir pasakas. Augstākais ideāls — neko vai tikpat kā neko nedarot, baudīt visus dzīves labumus. Galdiņ, klājies! Runga, iz maisa! Vistiņa, kas dēj zelta olas. Džins pudelē. Septiņjūdžu zābaki. Lidojošais paklājs…

Kā jau katra dabas būtne, cilvēks ir ļoti slinks, bez galējas vajadzības nepiepūlas. Liekas, tā bija Džoja Ādamsone, kas pie savas apmetnes baroja lauvas. Izrādījās, ka zvēru karalis nebūt nealkst uzglūnēt, medīt, tricināt gaisu ar vareniem rēcieniem, staigāt savā vaļā. Lauvas gulēja kā cisu maisi pie apmetnes un gaidīja kārtējo gaļas gabalu. Neatceros, kas notika, kad Džoja Adamsone savu apmetni atstāja. Vai lauvas beidzot cēlās un gāja medīt, vai nomira badā.

Atšķirībā no lauvas cilvēks domā, kamēr izdomā. Septiņjūdžu zābaki un lidojošais paklājs pārtrumpoti. Runga, iz maisa! — ir sīkums pret kodolbumbu. Ar tehniku apgādājies zemnieks viegli paveic tik, cik agrāk vaiga sviedriem desmitiem cilvēku. Fiziskā plāksnē cilvēks pietuvojies ideālam. Atliek garīgā. Kā pateikt — Mūza, iz maisa! — un bez pūlēm kļūt tik slavenam kā, teiksim, Tolstojs? Kā Mikelandželo?

Kolumbs tika pāri okeānam divos mēnešos. Mūsdienu cilvē­kam pietiek ar dažām stundām. Kā šim cilvēkam uzskatīt par dabisku gadiem ilgu darbu pie vienas pašas skulptūras? Divdes­mit gadu pie viena romāna? Vajag ātrāk, ātrāk, ātrāk! Un vieg­lāk, protams. Nepiepūloties. Vajag arī demokrātiskāk, jo šis ir demokrātijas laiks, bet liels talants ir nedemokrātiski pārāks. Kāpēc viņam ir, bet mums nav? Vajag, lai visiem, kam prāts uz to nesas. Nesas daudziem.

Goda pēc atzīts, ka tie vecie saviem vecajiem laikiem bijuši it pieņemami, bet laiki ir jauni un jāmeklē kas jauns. Es aiz tiem meklējumiem redzu vienkārši — ātrāk un bez grūta darba. Vēl ātrāk. Vēl vieglāk.

Dzeja jau zaudējusi jebkādas dzejas pazīmes, bet ar to nepie­tiek. Kāpēc vispār sacerēt? Kādā zviedru jaunās dzejas antoloģijā atradu sekojošo: mazas pilsētiņas nosaukums, tālāk ziņas, cik kokzāģētavu, fabriku, skolu, slimnīcu. Cik iedzīvotāju. Kāds kli­mats. Kādi pieminekļi. Ar izziņu grāmatā pieņemtiem saīsināju­miem un arī pēc izveides kā enciklopēdijas šķirklis. Autora vārds virsū, bet to neatceros. Joka pēc paņēmu mazu zviedru enciklo­pēdiju, uzšķīru. Norakstīts vārds vārdā. Vai pat nokopēts uz kseroksa, lai nav jāpūlas. Redziet—- var arī tā. Provinciālie lat­vieši tik tālu vēl nav aizdomājušies. Bet uzšķiriet vien LPE, teik­sim, uz vārda “Sakstagals”. Vai tur sirds nekāps pa muti laukā? Vai neprasīsies norakstīt un pārpublibēt?

Māksla Latvijā tikusi daudz tālāk. Liekas, tas bija vēl stag­nācijas laikos, kad pie mums Pēterbaznīcā izstādīja skābos kāpos­tos iespraustu desas struņķi. Kāds simbols! Freidisma dzīles! Turklāt kāpostus nemaz nevajadzēja sutināt pašam, to izdarīt un arī desu sarūpēt varēja kāda mīloša sirds. Mākslas darbs jau otrā dienā sāka nelabi ost? Sīkums.

Tagad atmestas arī pūles iespraust desu kāpostos. Izstāde bez mākslas darbiem. Jelkādiem. Publika var skatīties uz māksli­niekiem tukšās sienās. Līdz tam pat ārzemēs laikam nav aizdo­mājušies. Tur droši, vien,uzskata, kā ubagi pilsētas ielās ir tādas pašizstādes. Ubagi, Rīgas drēgnumā dziedādami un svētības vārdus skaitīdami, bet viņi jau nedēvējas par māksliniekiem.

Es sabiezinu krāsas, bet tendence nepārprotama. Ātrāk, ātrāk un bez darba — pie slavas! Labi, ka pasaulē tomēr vēl strādā arī nopietni rakstnieki un mākslas ļaudis, kas saprot, ka no nekā nekas nerodas. Visi šie drudžainie lētas popularitātes meklējumi talantiem ir kā vējbakas — pāriet.ātri. Netalantīgie lupina kreveles visu mūžu. Redzēsim, kas no kura iznāks.

Un vēl ko gribētos piebilst. Daudzi mētājas bailēs no provin­ciālisma. Pamana un atdarina katru ākstību — lai tikai būtu kā ārzemēs. Bet vienu nopietnu, turklāt pašu jaunāko, iezīmi neievē­ro vai nenovērtē. Visā pasaulē tautas karo par savu neatkarību — citur asiņaini, citur skolas solos, kāds nu kurai pretinieks. Katalonija un basku zeme grib atdalīties no,Spānijas, Skotija un Velsa no Anglijas, Slovākija no Čehijas, par Dienvidslāviju nerunājot, kaut gan mazām zemēm nesalīdzināmi grūtāka dzīve. Tautas cīņās par savu patību, savu atšķirību, nevis līdzību citiem. Aizmirstās, izspiestās valodas mācās skolās, atgriežas pie tām. Saprasta katras, vismazākas tautas un valodas vērtība, vienreizība. Ja mēs to nesaprotam, tad sekojam tam, no kā pasaule jau atsakās, tērpjamies citu nomestās skrandās. Kas grib būt moderns, lai taču vismaz paskatās, kura mode tā jaunākā.

Karogs  7/8 1992

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s