Ingrīda Kiršentāle, Benita Smilktiņa, Dzidra Vārdaune “Prozas žanri”

Praktiskā teorija

Ingrīda Kiršentāle, Benita Smilktiņa, Dzidra Vārdaune. Prozas žanri. R., Zinātne, 1991

I. Kiršentāles, B. Smilktiņas un Dz. Vārdaunes Prozas žanri ir trešā grāmata par prozas likumsakarībām ZA sagatavotajā pētījumu virknē (iepriekšējās — Broņislava Tabūna Prozas specifika,1988, un Harija Hirša Prozas poētika.1989) un, ja vien izdošanas sistēmā nekas nemainīsies, uz ilgu laiku droši vien arī pēdējā literatūrteorētiskā grāmata latviešu valodā. Prozas žanros iezīmētas žanra jēdziena robežas (I. Kiršentāle), apcerēts romāns, garais stāsts, literārā pasaka (I. Kiršentāle), īsais stāsts, novele (B. Smilktiņa), eseja, epifānija, miniatūra, tēlojums (Dz. Vārdaune). Autores raksta par katru žanra specifiku, vēsturisko attīstību un tā izpausmēm latviešu literatūrā.

Jau grāmatas ievadā uzsvērts, ka žanra teorijā netiecas izstrādāt neapgāžamus postulātus un definīcijas; žanru teorija ir „vairāk aprakstošas dabas” (6. lpp.). Tātad literatūra tiek aprakstīta, un katram, kas to mēģinājis darīt, zināms, cik tā ir nepateicīga nodarbība. Aprakstīt literatūru — tas nozīmē apzināti no tās distancēties, raudzīties „no malas”, nevis radīt tekstu kā literatūras turpinājumu vai sastāvdaļu. Līdz ar to autors rīkojas ar mirušiem, nefunkcionējošiem tekstiem, tos sakārtojot apmēram tāpat, kā pēc visai ārišķīgām pazīmēm sakārto sējumus grāmatplauktā, — lai rastos kārtības ilūzija. Literatūra tiek sadalīta — viens teksts atbilst jēdzienam „romāns”, cits ir „stāsts”, vēl cits — „novele”. Tātad Prozas žanros izklāstīta ļoti praktiska un pielietojama teorija, kura mazliet atgādina klasifikācijas tabulu. Teksti zaudē savu „literatūriskumu” un negaidīti iegūst pavisam citas kvalitātes, kas ļauj tiem atrasties šajā tabulā, t. i., būtībā žanru teorija tiecas attaisnot savu esamību — un tieši ar to, ka ir pielietojama praksē, attiecināma uz jebkuru tekstu. Es negribētu teikt, ka jēdzieni „romāns”, „stāsts” utt. būtu teorētiķu uztiepumi literatūrai; bez šaubām, mēs varam runāt par žanriem, ja uzskatām šādus izteikumus par nepieciešamiem, tomēr, neraugoties uz plašajiem žanra specifikas izklāstiem, tā arī netop skaidrs, kas tad īsti ir tas pats būtiskākais, kas atšķir romānu no stāsta vai stāstu no noveles. Tiesa, I. Kiršentāle romāna specifiku iezīmē ļoti pamatīgi, apcerēdama dialoģismu un polifonismu, neoficiālo vārdu, laiku un raksturu romānā; tāpat viņa vairākkārt uzsver žanru izplūdušās robežas un to, ka žanrs darbojas kā literatūras atmiņa (Bahtina klātbūtne viscaur jaušama nodaļā par romānu). Taču visus šos romāna raksturojumus tiklab iespējams attiecināt uz jebkuru prozisku tekstu: proza nemaz nevar nebūt dialoģiska (dialoģiskas sakarības vieno pat divus nejauši kopā sagadījušos vārdus); arī stāstā var izpausties polifoniskums un neoficiālais vārds; tas pats sakāms par atmosfēru, privātās dzīves ainām, sintētiskumu utt. Iespējams, ka vienu no ievērojamākajām atšķirībām starp romānu un citiem žanriem varētu atrast, analizējot laiku romānā, taču autore visu reducē tikai uz Forstera izteikumu, ka „romānā vienmēr iet pulkstenis” (24. lpp.). Šeit jāiebilst, ka romāna laiks nebūt nav “pulksteņa laiks” un par to ir radītas daudzas un dažādas koncepcijas, kurām autore nav pievērsusi ne mazāko uzmanību, kaut arī tieši tajās varētu rast romāna specifikas atslēgu. Savukārt no nodaļas par īso stāstu mēs uzzinām, ka stāsta atšķirības no romāna ir tīri kvantitatīvas: stāsts ir īss daiļdarbs, tam ir viens noteikts mezgla punkts, nesazarots sižets, personāžs un maksimāls lakonisms. Acīmredzami, ka, runājot par romānu, tiek izmantoti apzīmējumi „daudz”, „garš”, „liels”, bet par stāstu — „viens”, „īss”, „mazs”. Tādā gadījumā mēs droši varam atļauties apgalvot, ka par stāstu var dēvēt īsu romānu, bet romāns tāds ļoti garš stāsts vien ir (nemaz nerunājot par to, ka grūti izprast, kālab starp stāstu un noveli atrastas tik milzumlielas atšķirības, ka tie ir tikpat atsevišķi žanri kā stāsts un romāns), un galīgi nav skaidrs, kāpēc ir spoži stāstnieki, kas nav spējīgi sarakstīt romānu, un otrādi. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka autores nez kāpēc pievērsušās ārkārtīgi vienpusīgai literatūras analīzei: literatūra tiek traktēta tikai kā atsaukšanās uz dažādām norisēm un notikumiem īstenībā, bet ne mazākā uzmanība nav pievērsta norisēm pašā literatūrā. Katrā tekstā ir ierakstīta visa literatūras vēsture, un būtībā literatūru rada literatūra daudz lielākā mērā, nekā norises īstenībā: mainās fakti, jēdzieni, vērtējumi, aprakstāmie objekti, bet aprakstīšanas principi saglabājas nemainīgi jau gadu tūkstošiem, un tādi tie joprojām ir pat visavangardiskāk noskaņoto autoru tekstos. Šī aspekta neievērošana rada priekšstatu, ka literatūra dzimst pēkšņi, tukšā vietā, ne no šā, ne no tā. Nodaļā Romāns un eposs gan atzīmētas dažas romāna un eposa kopības un atšķirības, taču ne vārda nav teikts par romāna ģenēzi: kāpēc radās romāns, kā norisa pāreja no eposa „pabeigtās” domāšanas uz romāna „nepabeigto” domāšanu. Līdzīgi nekas nav teikts par mitoloģijas un folkloras sakarībām ar stāstu, kaut gan tieši atbildēs uz šiem kā un kāpēc (kuras, tiesa, iespējamas tikai tīri hipotētiskā līmenī) varētu atrast arī atbildi uz to, kas tad īsti ir tas dziļi apslēptais, kurš attiecīgo tekstu ļauj dēvēt par romānu vai stāstu. Protams, te varētu iebilst, ka Prozas žanri ir diezgan ierobežota apjoma darbs un tajā nav iespējams aplūkot visu literatūras attīstību, tomēr žanra specifika nav gluži tas pats, kas vēsturiskā poētika, kura lielākoties klāstīta nodalās par žanra specifiku. Un šādas nevērības rezultātā rodas, mazākais, nepamatoti izteikumi — kā, piemēram: „Rodas tautas stāsta tips, kur mitoloģiskā tēla vietā darbojas vēsturiska persona vai pat gluži reāls sadzīves personāžs” (111. lpp.). Kā piemērs minēts „plaši izplatītais” motīvs par „veiklo zagli”. Te jāpiezīmē, ka tieši „veiklais zaglis” ir viens no vissenākajiem mitoloģiskajiem motīviem (un plaši izplatīts — arābu, ķīniešu, eiropiešu folklorā — tas var būt tikai tāpēc, ka ir mitoloģisks, nevis nejauši radies); un būtībā jebkurš “tautas stāsts”, lai cik spēcīga būtu racionālisma ietekme — kā to uzsver autore, ir kāda mitoloģiska motīva variācija, bet tajos piesauktās vēsturiskās personas nav nekas cits kā mitoloģisko tēlu transformējušies dubultnieki.

“Mūsdienās (..) arvien skaidrāk iezīmējas tendence rast skaidrību, precizitāti, vienotību pašā terminoloģijā,” apgalvots 9. lpp. Pareizāk gan būtu teikt, ka mūsdienās vērojama pavisam cita tendence — iznīcināt un noārdīt jebkuru precīzo terminoloģiju. Katrs sevi cienošs literatūrzinātnieks uzskata par nepieciešamu radīt savas teorijas un savu terminoloģiju, t. i., vairs nevar runāt par literatūrzinātnes terminoloģiju šī vārda ierastajā nozīmē. Šī tendence izriet no tā fakta apzināšanās, ka jebkurš termins (arī eksaktajās zinātnēs) īstenībā ir ļoti izplūdis un daudzveidīgi interpretējams metaforisks izteikums un tāpēc absolūti viennozīmīgu terminu nemaz nevar būt; vēl vairāk — arī teorija ir metaforisks izteikums, bet mēģinājumi “rast skaidrību, precizitāti, vienotību” — ar ko patiesi nodarbojas Prozas žanru autores —, nonāk pretrunā ar teorijas dabu. Neviena teorija nav patiesa, un tātad arī pielietojamība ir tikai ilūzija; patiesībā jebkura teorija ir nepatiesa. Turklāt ievadā arī teikts, ka “literatūra ir dzīvs organisms” un tajā “viss ir kustībā un maiņā”. Līdz ar to šī pretruna starp praktisko teoriju un teoriju kā metaforisku izteikumu iezīmējas vēl asāk: no vienas puses, kustība, no otras — tieksme uz precizitāti un viennozīmību. Pats par sevi saprotams ir fakts, ka bronzas skulptūra netiek izmantota kā pāļu dzinējs; pilnīgi pietiekami ir tas, ka skulptūra ir skulptūra. Kālab teorijai būtu jābūt praktiskai? Teorija varētu būt, piemēram, eleganta, efektīga, satriecoša, mulsinoša vai tamlīdzīgi.

Šī pretruna izriet no citas, kas vispār raksturīga mūsu literatūras teorijai un kritikai: izrādās, ne jau žanru teorija vien ir pielietojama — tādai ir jābūt visai literatūrai, un autores literatūrā atrod visu ko — “tēlošanu”, “atspoguļošanu”, “atainošanu”, pat “tribīni” un “enciklopēdiju” — tikai ne literatūru. Būtībā manipulēšana ar šiem jēdzieniem ir cenšanās sameklēt praktisku attaisnojumu literatūras esamībai. Apšaubāmi, vai šādi meklējumi varētu būt auglīgi. Vietām sastopamas gluži vai komiskas pretrunas — kā, piemēram, romantiskajā tēzē par autoru kā romāna pasaules „vienīgo demiurgu”. Autors nevar būt „vienīgais demiurgs” kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā nebūtu arī grāmatas Prozas žanri, jo katrs autors radītu savu žanru un, cik būtu autoru, tik arī žanru. Tomēr pati galvenā problēma — Prozas žanri tiecas vēl vairāk stabilizēt un nostiprināt dažus esošos un jau iesīkstējušos priekšstatus par literatūru, ko nebūt nevar uzskatīt par teorijas uzdevumu.

Karogs, 05/06.1992

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s